Kannas. Festivāla nogurums. Ne tikai tas patīkamais, kas iezogas muskuļos, ilgstoši sēžot kinoteātra krēslā un skatoties vairākas filmas dienā. Ir iestājies arī prāta sadugums, vērojot Kannu kinofestivāla nekonsekvento nostāju šābrīža aktualitāšu kontekstā.
Pandēmijas kontekstā šo festivāla laidienu varētu dēvēt kā atgriešanos normalitātē, bet Eiropas politiskais klimats un karš Ukrainā noteikti neļaus 75. Kannu kinofestivālam aizslīdēt vēsturē kā „parastam” un „kārtējam” notikumam.
Festivāls savu nostāju vai, precīzāk, nostājas trūkumu paguva nodemonstrēt vēl pirms sarkano paklāju atritināšanas uz festivālu pils kāpnēm. Programmas izziņošanas preses konferencē aprīlī tapa zināms, ka šāgada festivālu atklās Mišela Hazanaviča zombijkomēdija, kuras oriģinālnosaukums franču valodā bija Z (Comme Z). Nepilnas divas nedēļas vēlāk, aprīļa beigās, reaģējot uz publikas nosodījumu un Ukrainas pārstāvju aicinājumiem, nosaukums tika nomainīts uz Coupez!, kas tulkojams kā Nofilmēts! vai burtiski – Grieziet! (couper – „griezt” franču valodā). Lai arī filma (2017. gada japāņu filmas One Cut of the Dead pārfilmējums) ir veiksmīga kā humoristisks farss par kinoveidošanas aizkulisēm un visnotaļ sirsnīgu vēstījumu par filmu kā kolektīvu mākslas formu, tik un tā šķiet, ka
festivāla atklāšanai laikā, kad Eiropā notiek asiņains karš, diez vai piemērotākais darbs ir melni fizioloģisku joku piepildīts veltījums zombijfilmu parodiju žanram.
Lai vai kā, 75. Kannu kinofestivālu atklāja tieši šī filma, bet pirms seansa sākuma publiku milzīgajā zālē, kuras ietilpība ir 2300 sēdvietu, videozvanā no lielā ekrāna uzrunāja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis (viņa runu, starp citu, lieliski un operatīvi iztulkoja Kino Rakstu redakcija). Nākamajā dienā tai pašā Limjēru zālē tika izrādīta krievu režisora Kirila Serebreņņikova filma Čaikovska sieva / Жена Чайковского, pēc kuras daļa publikas traucās celties kājās tikpat naski kā pēc Zelenska runas. Savukārt vēl dienu vēlāk Serebreņņikovs filmas preses konferencē par Kremļa pelēko kardinālu saukto politiķi un kādreizējo Putina padomnieku Vladislavu Surkovu dēvēja par “vienkāršu ierēdni”, bet oligarhu Romānu Abramoviču, kurš piedalījies Serebreņņikova filmas finansēšanā, – par mākslu aizbildni, aicinot atcelt viņam piespriestās sankcijas. Kognitīvā disonanse no festivāla puses vai neizpratnes un augstprātīga aizbildnieciskuma vadīta vēlme ieņemt (šābrīža situācijā pilnīgi absurdu) samierinātāju lomu – spriediet paši. Tikmēr sadzīvē pilnīgi citas vēsmas – satiekot ilgi neredzētus kolēģus no Kijivas sveikus un veselus, gribas tos apkampt cieši, cieši. “Uz vietas Ukrainā nemaz nav tik bail,” viņi mierīgi nosaka.
Pretrunu karaliste
Vērojot gan aprakstīto notikumu gaitu, gan citas norises, nākas secināt, ka festivāls šobrīd ir maksimāli sasprindzinājis muskuļus, lai par katru cenu piesaistītu publisko uzmanību; kā vēsta sena pīāristu gudrība, arī kontroversija ir derīgs rīks tās sasniegšanā. Un tās netrūka – mediju pārstāvji tiek aicināti ievērot festivāla zaļo kursu, ņemot līdzi vairākkārt lietojamās ūdens pudeles, izmantojot sabiedrisko transportu un maksājot simbolisku CO2 izmešu nodevu, kamēr Toma Krūza jaunākā grāvēja Top Gun: Maverick pirmizrādes laikā pāri festivālu pilij ornamentāli traucās kaujas lidmašīnas, atstājot skatītāju pūļus klusā izbīlī, bet debesis – izkrāsotas Francijas trikolora krāsās.
Tikmēr izcēlās arī filmu nozares izdevums Screen International, kurš, kā ierasts, festivāla dienās publicē žūrijas vērtējumu tabuliņu – tajā dažādu valstu kritiķi vērtē konkursa programmas filmas, un šoreiz pie krievu kinokritiķa un viņa pārstāvētā medija Meduza gozējās nevis iepriekšējos gados ierastais Krievijas vārds, bet gan – pārsteigums! – Latvija, kur šobrīd drošības apsvērumu dēļ piereģistrēts medijs. Acīmredzot Screen izdevējiem šķiet pieņemami Latvijas vārdu izmantot kā korektora loksnīti, lai izvairītos no netīkamas publicitātes, ko atnestu Krievijas vārda lietošana. Par šo nekorekto soli esam kopā ar RIGA IFF kolēģiem izteikušies publiskā paziņojumā.
Cilvēcisko netikumu Noasa šķirsts
Par publisko izteiksmju dualitāti savā jaunākajā filmā Skumju trijstūris / Triangle of Sadness vēstīja zviedru režisors Rūbens Estlunds (viņš nesen bija arī festivāla galvenās balvas saņēmējs – 2017. gadā pie Zelta palmas zara tika viņa filma Kvadrāts / The Square). Atšifrējot filmas nosaukumu, “skumju trijstūris”, izrādās, nozīmē to grumbu daudzstūrīti, kas veidojas pieres apakšdaļā starp uzacīm. Uzņemta uz miljonāru Onasis ģimenei kādreiz piederējušās jahtas Christina O., filma paironizē par influenceriem, oligarhiem (īpaši kariķējot krievu kādreizējo “minerālmēslu karali”, kompānijas Uralkali īpašnieku Dmitriju Ribolovjevu) un ieroču izgatavotājiem, piedāvājot izcilu metaforu, kā apzīmēt ieroču ražošanas rūpalu – „smalkās inženierijas risinājumi demokrātiju uzturēšanai”.
Estlunda filmas jahta, gluži kā Artūra Rembo dzejolī, ir “piedzēries kuģis”, to vada allaž apskurbis kapteinis – amerikāņu komunists Vudija Harelsona veidolā, un uz jahtas klāja atrodas no paštīksmes vēl vairāk apdulluši pasažieri. Varētu teikt, ka Christina O. šajā filmā pārtop par tādu kā Noasa šķirstu, kurā konsekventi sapulcināti mūsdienu Rietumu civilizācijas trūkumi.
Baltazara atdzimšana
Cita veida sabiedriskos trūkumus savā darbā Eo / I-ā aplūko poļu kinoklasiķis Jerži Skolimovsksis. Līdzīgi kā Robēra Bresona 1966. gada stāstā par ēzelīti Baltazaru (Au hasard Balthazar), arī šī filma veido sabiedrības portretējumu. Labo un slikto cilvēkos ieraugām ēzelīša acīm (jā, dažbrīd burtiski – skatpunkta filmējumos). Ēzelīša ceļā sastopam aktīvismu par dzīvnieku tiesībām, pārspriedumus par imigrāciju, sociālajiem slāņiem un labējo ekstrēmismu. Dažbrīd tas redzams pietāti raisošā vizuālā iespaidīgumā, citkārt – caur šermuļus uzdzenošiem štampiem (te īpaši jāmin imigrācijas problēmai veltītā aina, no kuras iespējams uztvert sakāpināti negatīvu tonalitāti).
Pārstāvniecība ar protestu
Raugoties ārpus Kannu kinofestivāla oficiālās programmas, jāizceļ divi ukraiņu darbi – Dmitro Suholitkija-Sobčuka drāma Pamfirs / Pamfir un Maksima Nakonečnija darbs Tauriņa redze / Butterfly Vision / Бачення метелика. Suholitkija-Sobčuka Pamfirs ir stāsts par kādu ģimeni, kas dzīvo Rietumukrainā, Polijas pierobežā. Viens no diviem brāļiem – Leonīds, noziedzīgajās aprindās saukts vectēva vārdā par Pamfiru, līdzīgi kā Alfrēda Deblina romāna Berlīne, Aleksandra laukums galvenais varonis, cenšas būt labs pasaulē, kas tāda nav. Sākotnēji idilliskā atkalredzēšanās ar ģimeni pēc atgriešanās no darba Polijā, izvēršas dramatisku notikumu virknē, jo vietējie korumpētie ierēdņi uzstājīgi pieprasa sev nodevas. Lai arī lineāra, brīžam scenārijā naiva, filma tomēr ir harismātisks stāsts, kurā organiski ieplūst vietējie Rietumukrainas folkloras motīvi.
Savukārt programmā Īpašais skatiens / Un Certain Regard ietvertais darbs Tauriņa redze ir emocionāli piesātināts, spēcīgs darbs par kādu Ukrainas armijas cīnītāju – dronu operatori Liliju (Rita Burkovska), kura bijusi separātistu gūstā Donbasā, bet ķīlnieku apmaiņas rezultātā beidzot atgriežas mājās, Kijivā. Filma izceļas ar labi artikulētu stāstniecību, kas skatītāju precīzi navigē pa Lilijas sarežģīto lēmumu līkločiem, izsvērti pamatojot viņas, iespējams, neordināros lēmumus, lai dziedētu gūstā iegūtās traumas. Tauriņa redze ir Nakonečnija debijas pilnmetrāžas spēlfilma, viņš savulaik kā scenārija līdzautors strādājis arī pie Alīnas Gorlovas gleznieciskās dokumentālās filmas Šis lietus nekad nebeigsies / This Rain Will Never Stop, kas tapa kopprodukcijā ar Latviju.
Īsā sarunā ar režisoru, pārspriežot Ukrainas kinoveidotāju pārstāvniecību šāgada Kannu kinofestivālā, Maksims Nakonečnijs uzsvēra, ka šobrīd karš Ukrainā noris daudzās dimensijās – ne tikai militāri, bet arī informācijas telpā –, tālab Ukrainas kino veidotāju pienesums un kultūras pārstāvniecība ir īpaši svarīga. Šim apgalvojumam no sirds piekrītu – tieši jaunāko paaudžu kino autori un producenti Kannās ļoti aktīvi iestājas un runā par notikumiem Ukrainā. Nakonečnija filmas pārstāvji pirms pirmizrādes, gaisa trauksmes sirēnas skaņai gaudojot un sejas piesegdami ar Instagram aizmiglotā attēla ikoniņu (ar kuru parasti aizsedz attēlus, kuros redzama grafiska vardarbība), atritināja plakātu ar uzrakstu: “Krievi slepkavo ukraiņus. Vai runāt par šo genocīdu jums šķiet aizskaroši un traucējoši?” (akcija iemūžināta ŠEIT). Jāpiebilst, ka arī filmā Tauriņa redze tiek izmantota gan sociālo mediju, gan televīzijas ikonogrāfija, reflektējot par to, kā ar karu saistītie notikumi tiek apspriesti publiski.
Mariupole 2
Viens no skaudrākajiem Kannu kinofestivāla momentiem bija lietuviešu dokumentālista Manta Kvedaraviča darba Mariupole 2 seanss – nepilnas divas stundas garš vēstījums, ko veido Azovas jūras piekrastes pilsētā (precīzāk, nu jau tās drupās) safilmētais materiāls. Kadri uzņemti baptistu baznīcas iekšienē un tuvākajā apkaimē – tā ir vieta, kur no sprādzieniem un apšaudēm patveras grupiņa mariupoliešu. Šis darbs, protams, nav pabeigta un līdz vīlītei saposta filma, jo Kvedaraviču 2. aprīlī Mariupolē nogalināja krievu armijas okupanti. Filma Mariupole 2 tika samontēta īsajā laika sprīdī starp režisora nāvi, viņa mirstīgo atlieku izvešanu no Krievijas okupētajām Ukrainas teritorijām uz Lietuvu (ko aizkustinoši aprakstījis Kvedaraviča draugs, latviešu dokumentālists Kaspars Goba) un Kannu kinofestivālu.
Šis darbs pavisam noteikti ir jāskata kontekstā ar Kvedaraviča 2016. gadā uzņemto dokumentālo filmu Mariupole, kas 4. maijā bija iekļauta NKC Latvijas filmu maratona programmā, bet šobrīd skatāma Ukrainas filmu platformā Takflix, un pēc pirmās filmas noskatīšanās top skaidrs, kālab režisors devās atpakaļ uz šo pilsētu. 2016. gada dokumentālajā filmā Mariupole bija pilsēta, kuru karš skāra vien salīdzinoši nedaudz – tas bija kaut kur fonā, ziņu sižetos, atsevišķās ikdienas epizodēs, tālumā dārdošās apšaudēs. Tikmēr priekšplānā pilnasinīgi ritēja dzīve – cilvēki precējās, strīdējās par politiku, uzveda izrādes; filma noslēdzās ar gaišu, skaidru cerību par nākamību. Jaunās filmas kadros pilsēta ir drupās, ik pārminūti dzirdami sprādzieni un šāviņi. Fonā – metālrūpnīcas Azovstaļ dūmeņi, starp kuriem nepārtraukti deg saspridzinātā platība; tā ir elle zemes virsū, un šī nav metafora. Kannās seansa publika šad tad staigā iekšā un ārā no zāles, it kā vīlusies par redzētā raupjumu. “Eiropas realitāte,” nosaka sarunu biedrs no Latvijas pēc seansa.
Festivāls turpinās līdz 28. maijam – tad franču aktiera Vensāna Landona vadītā žūrija paziņos savus lēmumus, apbalvos uzvarētājus, un kinoļaudis pametīs Rivjēru līdz nākamā gada maijam. Nākamreiz Kannās, cerams, par Ukrainas kino varēsim runāt tikai un vienīgi no kinematogrāfijas un kritikas aspektiem, ukraiņu delegācijas vīriešu kārtas pārstāvjiem vairs nevajadzēs īpašu atļauju, lai izbrauktu no valsts. Bet mums, pārējiem, festivāls neliksies kā cita planēta, kur pa sarkanajiem pakāpieniem kāpj skaisti ģērbti cilvēki, kinozālēs skatās un apspriež filmas, kamēr no ziņu lappusēm medijos ik dienu pretī veras drupas.