Kijivas Starptautiskā dokumentālā kinofestivāla “DocuDays UA” programmu direktore Viktorija Leščenko, bēgot no kara, patvērumu radusi Berlīnē, bet turpina strādāt festivāla komandā. Karš ir ne tikai pilnībā mainījis cilvēku dzīves, bet arī pārcēlis uzsvarus gan kinoveidotāju, gan filmu festivāla darbībā.
Elīna Reitere: - Šodien, kad satiekamies, ir 22. marts, Berlīnē ir skaista, saulaina pavasara diena, mēs ar tevi dzeram kafiju hipsterīgā Prenzlauer Berg rajona āra kafejnīcā, un vairāku iemeslu dēļ tas šķiet absolūti nepareizi. Normālos apstākļos tev tagad būtu jābūt Kijivā, lai gatavotos kinofestivāla DocuDays UA atklāšanai, kam būtu bijis jānotiek 25. martā. Dienu pirms kara sākuma, 23. februārī, jūs izsludinājāt sava kinofestivāla nacionālā konkursa programmu. Kā tava dzīve risinājās pēc tam?
Viktorija Leščenko: - 24. februārī es pamodos piecos no rīta, bet tas nelikās nekas īpašs, jo man jau gadu ir problēmas ar miegu un es regulāri mostos tik agri. Bet tad dzirdēju skaļas eksplozijas un jutu ļoti spēcīgus viļņus, kuri, kā vēlāk uzzināju, radās no tā, ka Kijivas pretgaisa aizsardzības sistēmas gaisā iznīcināja raķetes, ko Krievijas armija raidīja uz pilsētu. Gulēju savā gultā, un gan mans ķermenis, gan prāts atsacījās pieņemt šo realitāti. Dzirdēju, kā augšējie kaimiņi un viņu bērni skrien pa dzīvokli, un mēģināju sev iestāstīt, ka viņi tagad vienkārši pārbīda mēbeles. Taču tad atvēru sociālos tīklus, ieslēdzu ziņas un uzzināju, ka ir sācies karš. Bija ļoti bail. Lai arī Ukrainas medijos jau mēnešiem bija stāstīts, ka vajag sakravāt mugursomu ārkārtas situācijai, es tikai tad sāku to darīt. Biju ļoti haotiska, man nebija nekāda plāna. Mamma vēl gulēja, bet man nebija spēka viņu modināt, jo likās – ko gan tas mainīs, ja es viņu tagad pamodināšu? Lai viņa vēl paguļ... Man negribējās būt tai, kas pasaka viņai šo briesmīgo ziņu.
Jau no pirmās dienas Kijivā bija ļoti bīstami, jo jau no kara sākuma krievi savas raķetes mērķēja uz galvaspilsētu, taču galvaspilsēta no tām nav cietusi tik stipri kā Harkiva un citas pilsētas, jo Kijivai ir sava pretgaisa aizsardzības sistēma. Tāpēc pilsētas centrs ir samērā droša vieta – atšķirībā no piepilsētām, kur tagad notiek galvenās cīņas.
Mana dzīve kopš kara pirmās dienas izmainījās pilnībā. Es vairs nevarēju strādāt, nevarēju koncentrēties, tikai tinu uz priekšu ziņu lentes. Varbūt tā bija ilūzija, ka spēju kontrolēt realitāti, varbūt cerība ieraudzīt labas ziņas, ka šis viss ir beidzies. Un tad tas kļūst par ieradumu.
Vēlāk naktīs mēs ar mammu sākām iet uz bumbu patversmēm – manas mājas tuvumā ir vairākas. Tā ir ļoti drūma vieta, kur uzturēties. Tu guli uz matrača maskā, nav ērti, ir ļoti nospiedoša atmosfēra.
Atceros sevi, guļot patversmē uz matrača un brīnoties: “Ko tu te vispār dari?! Ir 2022. gads, un tu atrodies bumbu patversmē?!“ Tas ir tik crazy.
Tam visam pievienojās apziņa, ka es esmu absolūti neefektīva – neko nevaru padarīt, neko nevaru ietekmēt. Nevaru būt noderīga pat ne kā brīvprātīgā armijā, jo mana nervu sistēma to neizturētu. Domāju par iespēju bēgt no pilsētas, taču neapsvēru to kā reālu darbību. Īpaši mammas dēļ negribēju atstāt Kijivu – viņa ir ļoti pieķērusies mūsu dzīvoklim, mūsu līdzšinējam dzīvesveidam. Viņa kā vecākās paaudzes cilvēks līdz šim arī bija daudz vairāk uzticējusies Krievijai. Mani radi vispār nāk no Austrumukrainas, no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem, un tam bija liela ietekme uz mūsu ģimeni. Es un mans brālis, mēs esam pirmie mūsu ģimenes locekļi, kas dzimuši Kijivā. Es par visiem simt procentiem atbalstu ukraiņu idejas, taču ar mammu man tas vienmēr bija jāizdiskutē. Mamma, tāpat kā citi, kurus bija ietekmējusi Krievijas dezinformācijas kampaņa, arī ticēja, ka krievi te ātri ienāks, mums nav, par ko uztraukties, pašaus tikai uz pāris stratēģiski svarīgām ēkām, divās dienās karš būs beidzies. Bet, kad karš sākās, tas viņu šokēja. Un tad gan es, gan mans brālis viņu pārliecinājām, ka jādodas prom.
Lai gan tajā brīdī, kad mamma teica: “Brauksim prom!”, es biju ļoti izbrīnīta, jo pati biju gatava palikt. Psiholoģiski man bija ļoti grūti aizbraukt. Tās ir manas mājas, un mēs taču katrs savas mājas iedomājamies kā ļoti drošu vietu, tur ar mani nekas nevar notikt. Pat, ja tu racionāli saproti, ka arī tavu māju kara laikā var nobumbot, vienalga, šo savu māju apdraudētības sajūtu emocionāli ir ļoti grūti pieņemt. Šķiet, ka pamest mājas ir daudz nedrošāk, nekā palikt.
Tad, kad mēs bēgām prom, krievi uzbruka jau visā Ukrainas teritorijā. Tāpēc arī, braucot cauri Rietumukrainai, nevarējām justies droši, ka raķete netrāpīs vilcienam. Mēs ar mammu bēgām prom no Kijivas, līdzi paņemot vien mazas lietas, kas ietilpa divās mugursomās, jo ceļojums bija ļoti grūts. Devāmies prom ar vilcienu no pārpildītās Kijivas dzelzceļa stacijas. Mums laimējās, jo braucām ar vilcienu, kas negāja tieši uz Ļvivu, tāpēc tas nebija tik pārpildīts. Lai arī bijām deviņi cilvēki kupejā, bija iespēja sēdēt, tāpēc kara apstākļiem tas bija pat ļoti komfortabls brauciens.
Izrādījās, ka mūsu vilciens tomēr pietur arī Ļvivā, tāpēc izlēmām tur izkāpt un ar autobusu braucām uz Zamoskas pilsētu Polijā, kur ir liels bēgļu uzņemšanas centrs, tad ar vilcienu uz Ļubļinu, no turienes uz Varšavu. Tur palikām vienu diennakti pie draugiem, jo bijām ceļā ļoti izmocītas, mazliet atpūtāmies. Un tad ar vilcienu devāmies tālāk uz Berlīni, tas bija patiesi absolūti pārpildīts vilciens. Jo, lai gan vācu dzelzceļa sabiedrība Deutsche Bahn Ukrainas bēgļiem savos vilcienos ļauj braukt par brīvu, šis nosacījums attiecas ne uz visiem, bet tikai uz dažiem konkrētiem vilcienu reisiem. Mūsu gadījumā tie bija divi reisi, abi ļoti agri no rīta, jau piecos. Es sēdēju visu ceļu uz grīdas – septiņas stundas uz savas mugursomas. Visi pasažieri bija sievietes ar bērniem, visi sēdēja uz grīdas.
Man Berlīnē ir daudz draugu, kas tagad palīdz, taču mums nebūt nebija plāns nonākt tieši Berlīnē. Tas iznāca nejauši – sēdēju bunkurā un čatoju ar draugiem, kas dzīvo Berlīnē, un viņi piedāvāja mums ar mammu braukt šurp. Jāņem vērā, ka lēmums nepalikt Rietumukrainā un doties uz Rietumeiropu nozīmē, ka mēs patiesi uz kādu laiku pārraujam saites ar savu iepriekšējo dzīvi, varbūt pat uz diezgan ilgu laiku. Ja tu aizbēdz uz Rietumukrainu, tad, lai vai cik bīstami tas būtu, nepieciešamības gadījumā tomēr jebkurā laikā vari atgriezties Kijivā. No Rietumeiropas tas tā nebūs iespējams. Tāpēc es vēl šaubījos, arī tāpēc, ka lielākā daļa manu kolēģu ir palikuši Ukrainā, bet mamma noteikti pateica: “Nē, mēs dodamies prom.”
Kādi tagad ir galvenie Ukrainas kinoveidotāju uzdevumi, kāpēc jūs tagad visu filmējat? Vācat materiālus filmām, kuras varēs pabeigt nākotnē?
Tagad kinodarbinieku galvenais uzdevums ir dokumentēt visu Ukrainā notiekošo, lai to varētu izmantot tiesas procesos pēc kara. Protams, visdrīzāk šos materiālus izmantos arī nākotnes filmās, taču tā tagad ir kinematogrāfistu kā pilsoņu atbildība sabiedrības priekšā, dokumentēt notiekošo. Lai pēc gadiem krievi nevarētu apšaubīt bijušo un apgalvot, ka nekas tāds nav noticis. Tas ir ļoti svarīgi.
Kinofestivāls DocuDays UA ir veltīts cilvēktiesībām. Vai pēc 24. februāra tev ir mainījušies priekšstati par to, ko nozīmē šis jēdziens?
Nē, tas gan nē. Cilvēktiesības ir ikkatram no mums, un Krievija, uzsākot šo karu, ir pārkāpusi ukraiņu cilvēktiesības. Vislielākās pārmaiņas šo dienu laikā, kuras piedzīvoju gan es pati, gan mani draugi, ir fakts, ka... Es vienmēr esmu bijusi ļoti liberāls cilvēks. Esmu dzimusi ukraiņu ģimenē, kas runā krievu valodā, mana socializācija ir notikusi caur krievu kultūru. Mans tēvs kolekcionēja grāmatas – Puškinu, Dostojevski –, es kā bērns to visu esmu lasījusi, bet vienlaikus es runāju ukrainiski, lasīju grāmatas ukraiņu valodā. Man bija daudz simpātiju pret krieviem un krievu kultūru, pat pēc 2014. gada, kad vairāki mani kolēģi atteicās iekļaut mūsu festivāla programmā krievu filmas. Es visu laiku vēl šaubījos, rosināju, ka vajag mēģināt izprast abas puses. Mēģināt saprast krievus kā cilvēciskas būtnes, viņi taču nav slikti cilvēki. Sak, padiskutēsim, varbūt viņi to bija domājuši citādāk...
Bet, kad Krievija 24. februārī sāka mest bumbas uz Ukrainas pilsētām, es pilnīgi izmainījos. Miera apstākļos nekas tāds ar mani nebūtu noticis. Un tā tas ir noticis ar daudziem maniem kolēģiem, ar ukraiņu intelektuāļiem, arī vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri līdz šim bija jutušies ļoti tuvi krievu kultūrai. Viņi tagad sāk runāt ukrainiski, viņi tagad ienīst krievus. Tas agresijas līmenis pret krieviem, ar kuru tagad jāsastopas, ir patiesi ekstrēms. Bet tas arī ir saprotams – ja kāds ielaužas tavā mājā un grib tevi nogalināt, tu nemaz nevari citādāk reaģēt. Visi cilvēki, kas līdz šim bija liberāli savā attieksmē pret krievu kultūru, tagad cīnās pret to. Arī es. Es vairs nevēlos, lai krievi ir manā valstī, un es šobrīd neredzu nekādu dialoga iespēju. Krievi kara rezultātā ir panākuši pretēju efektu – viņi gribēja pasargāt krievus no ukraiņiem, bet rezultātā krieviski runājošie ukraiņi tagad tā ienīst Krieviju un krievu kultūru, kā nekad agrāk.
Man šķiet, ka tā ir lieta, ko mēs te, rietumos, nekādi nevaram saprast. Apstākļi vienmēr spēlē ļoti būtisku lomu tajā, kādus lēmumus cilvēki pieņem konkrētā situācijā. Un tāpēc, manuprāt, atrodoties mierīgajos rietumos, ir neizprotama šī ļoti kardinālā ukraiņu pozīcija.
Jā, es zinu. Bet kara situācijā ir jāizvēlas – vai nu tu nostājies savējo vai ienaidnieka pusē. Nianses nav iespējamas.
Jā, to bija ļoti grūti akceptēt arī man kā rietumu universitātēs studējušam cilvēkam, kuram visu laiku mācīts saskatīt dažādu parādību daudzslāņainību, niansētību un pretrunīgumu. Pieņemt, ka tagad ir tā.
Jā. Bet ir vēl kāda lieta, kuru ļoti būtiski pieminēt. Šis nav tāds konflikts, kas būtu sācies tikai pavisam nesen. Ukraiņu un krievu attiecības jau gadsimtiem ir bijušas ļoti problemātiskas, un tas nācis no Krieviju puses. Jau padomju laikā ukraiņi tika nogalināti...
...golodomors bija jau 20. gadsimta 30. gados...
Jā, un vienmēr krievi skaidrojuši ar Ukrainu saistītās lietas tā, kā viņi to gribēja redzēt, pamatojot ar panslāvisma idejām, izrādot savu imperiālistisko attieksmi pret Ukrainu. Un pieprasīja, lai mēs bez iebildumiem akceptējam šos naratīvus. Viņiem nogalināt vai pārvietot ukraiņus ir bijis ierasti. Piemēram, Putina stundu garā lekcija par Ukrainas vēsturi, kurā viņš apgalvoja, ka Doņecka un Luhanska ir krievu teritorijas, ir pilnīgas muļķības. Tie vienmēr ir bijuši ukraiņu apgabali, tikai padomju laikā Krievija sāka tur nomitināt krievus. Manas mammas ģimene ir no šiem pārdislocētajiem krieviem, bet mans tētis ir ukrainis no Luhanas reģiona.
Tagad, atrodoties Berlīnē, es redzu, cik ļoti šis Krievijas naratīvs ir ietekmējis vācu sabiedrību – viņi te arī uzskata, ka krievi un ukraiņi ir brāļu tautas, ka Ukraina ir tikai Krievijas kolonija. Vācieši grib ticēt šim mītam, ka starp krieviem un ukraiņiem nav nekādas atšķirības, tāpēc vēl jo vairāk nespēj saprast, kāpēc tagad notiek tik vardarbīgs konflikts starp divām „brāļu tautām”.
Kad 2014. gadā Ukrainā sākās karš, mēs arī nebijām tam gatavi. Tāpēc Krievija tik ātri ieguva Krimu, Doņecku un Lugansku. Toreiz Krievija visu laiku pārkāpa Minskas vienošanos, bet Ukrainas armija nebija spējīga uz to pienācīgi atbildēt. Taču šo astoņu gadu laikā ukraiņu pusē agresija pret iebrucējiem ir tikai krājusies, un tagad mums it kā pienākusi iespēja atriebties par šiem astoņiem gadiem, iespēja izlādēt šīs savas sāpes.
Lai pretotos Krievijas izplatītajam naratīvam, ka nav tādas ukraiņu kultūras, mēs ar festivāla kolēģiem esam uzsākuši aktīvu darbību kultūras diplomātijas jomā, skaidrojot cilvēkiem rietumos, kas patiesībā notiek Ukrainā, kādas ir mūsu attiecības ar krieviem. Mums gan tam vajag daudz laika, turklāt
tiem kultūras menedžeriem un ukraiņu intelektuāļiem, kas palikuši Ukrainā, ir ļoti grūti strādāt – ja tev virs galvas lido raķetes, tu nespēj būt diplomātisks un būvēt starpkultūru dialogu.
Tāpēc galvenā mūsu prasība rietumiem ir pilnīgs Krievijas kultūras aizliegums, viņu izslēgšana no starptautiskiem pasākumiem un organizācijām, lai gan iekšēji to ļoti diskutējam. Emocionālā līmenī es arī ļoti gribu, lai Krieviju izslēdz no visurienes, bet, no otras puses, domājot stratēģiski, tas tomēr nestrādās tā, kā būtu nepieciešams. Ja mēs sāktu apgalvot, ka atsakāmies rādīt ukraiņu filmas tādās vietās, kur ir kādi krievu darbi, tad mēs sevi pilnībā izolētu. Jo tad, sekojot tradīcijai, krievi turpinātu runāt mūsu vietā – tostarp inscenējot sevi kā upurus un turpinot mums stāstīt, kā mums jādzīvo mūsu dzīve, kā mums jāuzņem savas filmas, jo viņi to zinot vislabāk.
Turpinātu savu imperiālistisko attieksmi... Tātad jūs tagad gribat arī sākt ukraiņu mūsdienu kino un kinovēstures dekolonizāciju?
Tas ir tas, ko mēs tagad darām. Mēs gribam organizēt ukraiņu filmu skates Vācijā un citur, izglītot par Ukrainas kino vēsturi, demonstrējot filmas no mūsu arhīva – 20. gadu ukraiņu filmas, kuras veidojuši režisori, kuri tagad ir aizmirsti. Jā, mēs gribam skaidrot, kāda ir atšķirība starp krievu un ukraiņu filmām.
Un DocuDays UA plānoto nacionālā konkursa skati jūs demonstrēsiet maijā Krakovas kinofestivālā?
Mūsu festivāls DocuDays UA ir pārcelts uz nenoteiktu laiku pēc kara, bet šāgada nacionālo filmu konkursu izrādīs Krakovā. Tā bija viņu ideja, un lieliska ideja! Šīs filmas vērtēs pat starptautiskā žūrija, un ukraiņu filmas beidzot atkal saņems balvas.
Kara laikā arī mums kā kinofestivālam bija jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, jāpārskata aktivitātes. Piemēram, esam uzsākuši veidot Kara enciklopēdiju. Tā ir platforma, kurā cilvēki var iesniegt savas kara dokumentācijas – jebkādā formātā, gan video, gan audio, un to drīkst darīt jebkurš, ne tikai kinoprofesionāļi. Mēs gan pārbaudīsim faktus, lai tur nenonāktu viltus filmējumi.
Izmantojot festivāla stiprās puses un mūsu prasmes, Docudays industrijas sadaļas pārstāvji tagad ir izveidojuši fondu Docu / Help, kurā vāc naudu ukraiņu kinoveidotājiem, lai atbalstītu viņu darbu – gan lai nodrošinātu filmēšanu, gan vienkārši izdzīvotu.
Mani kolēģi ir aizbēguši uz Rietumukrainu. Ir dažādi iemesli, kāpēc viņi paliek Ukrainā, daži paliek ģimenes dēļ – vīrieši, kā zināms, nedrīkst pamest valsti. Patiesībā jau neviens negrib pamest savu valsti, jo mīl to, bet fakts arī tas, ka dažās jomās ir vieglāk darboties, paliekot Ukrainā. Piemēram, daļa manu kolēģu tagad koordinē ar kino uzņemšanu un kara dokumentēšanu saistīto loģistiku, rūpējas par filmēšanas grupu drošību. Manu kolēģu darbs Rietumukrainā ir ļoti svarīgs, jo no turienes viņi var koordinēt filmēšanas grupu sadarbību ar kolēģiem Rietumeiropā un tiem, kas atrodas Kijivā.
Savukārt mēs kā programmēšanas daļa tagad organizējam Ukrainas filmu skates ārzemēs –kultūras diplomātijas laukā darbojamies daudz aktīvāk nekā pirms kara. Un to, izrādās, ir daudz vieglāk darīt man no Berlīnes, nekā maniem kolēģiem Ukrainā, jo organizēt filmu skates, atrodoties bunkurā, ir grūti gan mentāli, gan fiziski. Es viņus apbrīnoju, jo pati, Ukrainā būdama, vispār nebiju spējīga strādāt.
Tad sanāk, ka tagad, būdama Vācijā, tu esi ļoti noderīga?
Jā, tā es to biju iecerējusi, pametot Ukrainu. Kāda gan no manis tur jēga, ja neko nevaru palīdzēt. Tur es biju vistiešākajā veidā sastingusi.
Ukrainas jauno kinodokumentālistu atbalstam veltīts labdarības seanss 29. martā kinoteātrī Forum Cinemas Rīgā – Ukrainas un Latvijas kopražojuma dokumentālā filma Šis lietus nekad nebeigsies (2021), visi ienākumi no seansa tiks novirzīti fondam Docu / Help. Informācija par seansu un biļetēm – ŠEIT.
