Pirms dažām dienām viņa vēl bija Vudstokas kinofestivālā, kas noslēdzās ar balvu viņas rokās; viņas jaunajai filmai ir jau četras dažādas festivālu balvas. Viņa ir tur, kur rāda viņas filmas. Tagad animācijas režisore Signe Baumane būs Latvijā, un viņa būs ļoti aizņemta. Ar Signes pilnmetrāžas animācijas filmu “Mans laulību projekts” tiks atklāts Rīgas Starptautiskais kinofestivāls.
Signe Baumane gadu gaitā ir izkopusi savu spilgtu autorstilu gan animācijā, gan stāstījuma veidā, kas raksturīgs viņas filmām. Viņa ir tieša, atklāta un prot atspēlēt uz jautājumiem ar precīziem vārdiem. Viņa runā par cilvēka seksualitāti, psiholoģiju, identitāti tā, it kā tā būtu viņas pasaules glābšanas programma.
Mēs sarunājamies starpkontinentāli, caur zoom ekrāniem. Signe ir Ņujorkā, savā darbnīcā, un ir rīts. Es esmu savā istabā Rīgā, un ir gandrīz vakars. Klātienes pietrūkst, bet mēs pārvaram attālumu. Es esmu redzējusi Signes Baumanes jauno filmu par nevainības zaudēšanu, iemīlēšanos, šķiršanos un neirobioloģiju.
Daira Āboliņa: – Cik sena ir tava interese par neirobioloģiju?
Signe Baumane: – Mani tā vienmēr ir interesējusi. Es esmu kā Šerloks Holmss, es gribu meklēt un atrast, kāpēc lietas ir tādas, kā viņas ir. Un mana māsa ir veterinārārste, mans tēvs ir inženieris, mana mamma ir skolotāja; savā ziņā tā ir interese par to, kas ir aiz realitātes virsmas. Kāpēc mēs esam tādi, kādi esam, kāpēc es te kustinu roku, kad runāju, kāpēc mēs elpojam? Es vienmēr esmu pētījusi, kā atsaucas uz cilvēka organismu tāds vai cits vitamīns, tādas vai citādas domas? Vai – kas izraisa depresiju? Un tādas lietas.
Es esmu animācijas režisore un varu visam pieskarties tikai vispārīgāk, bet tas jau neaptur interesi, kaismi uzzināt un saprast. Gribēju rakstīt scenāriju par savām otrajām laulībām – man liekas, tas ir tāds dramatisks stāsts –, bet rakstot nonācu līdz tam, ka radās vēlme izprast, kāpēc mēs gribējām apprecēties, kāpēc mēs iemīlējāmies, kādi iekšēji procesi to izraisīja. Es gribēju atšķetināt visu to pavedienu. Ieejot internetā un uzklikšķinot vārdu „zinātne”, var atrast daudz viedokļu, kāpēc mēs darām tā vai citādi, no kurienes mēs nākam, kas mēs tādi esam. Sibīrijā atrastie senie cilvēki – kādi viņi bija? Kā mēs no Āfrikas esam izkļuvuši visā plašajā pasaulē? Tie visi man liekas saistīti jautājumi – no kurienes mēs nākam un uz kurieni ejam? Lūk, tā ir mana intereses vēsture.
Tavā jaunajā filmā Mans laulību projekts Bioloģija izpaužas zinātniskos terminos un runā Gunas Zariņas balsī, tā ir tavas animācijas filmas varone. Tāpēc es jautāju, vai tev nācās speciāli studēt šo zinātnes nozari?
Jā, es studēju. Ja tu raksti scenāriju par neirobioloģiskiem procesiem… Internets ir pilns ar zinātniski pētnieciskiem un akadēmiskiem rakstiem. Un tad, kad es pabeidzu rakstīt pirmo scenārija draftu, melno versiju (beigās mums ir 24 scenārija versijas, tā ka – slīpē, slīpē un slīpē...), pirmo scenārija variantu es aiznesu Ņujorkas universitātes profesoram Paskālam Vallišam un lūdzu, lai viņš iziet cauri šim skriptam kā zinātnieks. Viņš kopā ar mani strādāja, mums bija trīs ļoti intensīvas četru stundu sesijas, kurās viņš izrediģēja manu zinātni. Piemēram, par daudzām lietām viņš teica – šis ir pats jaunākais atklājums, bet tam nav pietiekami daudz apstiprinājumu vai noliegumu no citiem zinātniekiem, kas pēta šo tēmu. Jo zinātne arī nav absolūta, zinātnieki pēta kaut ko un sāk ar teoriju, mēģina kādu hipotēzi pierādīt, bet bieži vien tas neizdodas. Tāds ir zinātnes process.
Zinātne ir kā darbarīks, lai piekļūtu tuvāk patiesībai, bet darbarīks jau nav pati patiesība.
Un profesors Vallišs teica: “Ja tu ieliksi savā scenārijā kaut ko tādu, par ko tev tagad liekas, ka tā ir, bet pēc gada vai diviem tiks pierādīts, ka tā tas tomēr nav, tad tava filma nedarbosies.” Es nebūšu ielikusi patiesību. Tāpēc viņš man ieteica izvairīties no pārāk jaunām lietām, lai gan man bija vairākas teorijas, un vispār bija tik ļoti interesanti to visu darīt!
Tātad pašu jaunāko zinātnes atklājumu filmā nav, tomēr zinātne uz ekrāna ir. Es tev uzdošu tādu ļoti nezinātnisku jautājumu, bet tu vari atbildēt, kā vēlies. Vai tu gribēji saprast, kas notiek cilvēka būtnē, kad viņš iemīlas?
Neirobioloģiskie procesi darbojas gan tad, kad cilvēks iemīlas, gan arī tad, kad viņš, piemēram, beidz mīlēt.
Šai filmā ir gan poēzija, gan romantika, gan atklājums un pārsteigums, un ir arī subjektīvās pieredzes objektivizācija. Kas notiek tajā mirklī, kad Zelma iemīlas? Es tikai mēģinu pievērst uzmanību tam, ka mēs ejam cauri dzīvei un tur ir arī citi bioloģiski procesi – piemēram, kad tu ej pa ielu, tu nedomā par to, kā sper soli, jo tad tu vispār nevarēsi paiet.
Analīze, teiksim, analizējošais aspekts, analīzes ieslēgšanās moments – mēs tā nedzīvojam. Mēs dzīvojam “whole”, “wholesome”, mēs redzam dzīvi no sava cilvēku skatu punkta visu kopā, uz izjūtu, bet bieži vien arī nesaprotam, kāpēc darām tās vai citas lietas. Piemēram, Latvijā tikko bija vēlēšanas, Amerikā drīz būs vēlēšanas… Amerikā cilvēki balso ar emocijām, piemēram, kādam patīk vai nepatīk homoseksuāļi. Tas ir cilvēku smadzenēs, un politiķi to izmanto. Mums ir tāds iestatījums – svešie ir sliktie, un svešie kā mežoņu laikos ir jānosit. Tikai mūsu tagadējā sabiedrība ir pilnīgi citādāka, mēs nedzīvojam 20 cilvēku grupās mežā, bet milzīgās miljonu pilsētās, tauta var būt divi miljoni vai kā ASV, 200 miljoni… Te mēs visi esam sveši, bet esam visi kopā vienā pilsētā, un mums ir līdzīgi mērķi – piemēram, nokļūt no dzīvesvietas uz darbu vienā transportlīdzeklī. Un tu nevari uz visiem šajā trolejbusā skatīties kā uz svešiem un sist viņus nost.
Emocijas iestāsta, ka svešie ir slikti, turklāt cilvēks vienmēr fokusējas uz atšķirībām un, ja viņš neanalizē sevi, tad atdodas jūtām. Bet, ja tu zini, kas tas ir par procesu, ka tas ir no evolūcijas radīts iestatījums tavās smadzenēs, tad tu vari mazliet sevi paanalizēt kādā mirklī. Teikt – ā, man ir tāds iestādījums, bet es dzīvoju lielā pilsētā ar miljons cilvēkiem...
Ja tu neanalizē, nesaproti savus bioloģiskos procesus, tad tu arī nesaproti savu dzīvi, pats sevi. Neredzamie procesi ir tie būtiskākie.
Tu esi animācijas māksliniece, animācijas režisore, daudz pieredzējusi, nu jau divu pilnmetrāžas filmu autore. Kas ir tava izglītība? Ko tu mācījies?
Nu, es mācījos vidusskolā, tad mācījos filozofiju Maskavas valsts universitātē, pēc tam apguvu animāciju praksē, un tas man deva zināšanas, kā uztaisīt to, ko es gribu uztaisīt. Pēc augstskolas pabeigšanas sāku strādāt Rīgas kinostudijā, zīmētās animācijas filmu grupā, un krāsoju celuloīda zīmējumus – pats zemākais darbs, vismazāk apmaksāts, no pašas apakšas studijas hierarhijā. Iedeva man otu, iedeva celuloīdu, un teica – krāso! Un, tā kā man nebija nekādu apmācību, es vispār nekad otu rokā nebiju turējusi, tad biju pati sliktākā celuloīda krāsotāja šajā studijā. Jā, jā, ļoti slikta. Paprasi Rozei Stiebrai. Viņa ir lieciniece.
Bet viņa tevi tomēr audzināja kā stādu?
Nē, Roze mani, varētu teikt, neaudzināja, kā personības mēs tā īsti neiekritām viena otrā. Man bija labāka saikne ar Ansi [Bērziņu]. Mēs ļoti labi sapratāmies, un lai vieglas viņam smiltis, ļoti žēl... bet nu dzīve ir dzīve, jā. Un šajā studijā es uztaisīju savu pirmo animācijas filmu 1991. gadā – Ragana un govs.
Zini, es ļoti labi atceros to filmu. Nocirta govij galvu, un no tās izbira miljons citu govju.
Jā! Bet man likās, ka būs pārāk ilgi jāgaida, lai taisītu vēl filmas, un es sāku nodarboties ar citām lietām. Taisīju grāmatu ilustrācijas, un tas man palīdzēja arī izveidot savu stilu. Es nekad neesmu mācījusies zīmēt, man neviens nekad nav mācījis, kā vajag zīmēt. Bet es mēģināju, un trīs grāmatas uztaisīju Krievijā.
Nākamā iespēja taisīt filmu radās 1993. gadā, tās bija Kurpītes, bet 1995. gadā uztaisīju Tīģeru zeltu, balstoties uz vienu no grāmatām, ko biju uzrakstījusi un ilustrējusi. Tad es aizbraucu uz Ameriku, un tad Amerikā soli pa solim… Godīgi sakot, man būtu liela interese uztaisīt visu filmu retrospektīvu, tad cilvēki varētu redzēt, kā tas stils no gada uz gadu ir mainījies, kā esmu to attīstījusi. Man tomēr kopā ir 16 īsfilmas un divas pilnmetrāžas filmas.
Un kā pieskaitīt to seksa seriālu, kuru latviski sauc Pupu mizas par seksu? Tur bija 15 ļoti īsas filmas.
15 epizodes, katra vienu vai divas minūtes gara, bet es viņas sagrupēju. Pirmās trīs epizodes sagrupēju vienā īsfilmā, pārējās vēl citās īsfilmās, un tā viena aizgāja uz Sandānsu un citiem kinofestivāliem, arī Berlīnē gāja ļoti labi.
Jā, gan jau retrospekcija Latvijā, cerams, notiks, bet mēs atgriežamies pie Laulību projekta. Jebkura filma ir režisora, autora spogulis, tas ir skaidrs – tādā vai citādā nozīmē, vairāk vai mazāk, atklātāk vai slēptāk, tomēr Mans laulību projekts ir ļoti skaidrs paziņojums par autobiogrāfisku filmu.
Jā, es apzināti ieliku vārdu “mans”, jo tas nozīmē, ka tas ir personiskās pieredzes iespaidots. Manā gadījumā tā bija apzināta izvēle. Es netaisu dokumentālus stāstus, bet tie ir manas dzīves iespaidoti. Tāda bija arī filma Akmeņi manās kabatās. Mani interesē tā sauktais “human condition”, cilvēka stāvoklis no iekšpuses, un es gribu rakstīt šos “reports”, šos ziņojumus no iekšpuses. Lielākā daļa režisoru skatās, ko cilvēks dara, un veidojas tāds kā skats no ārpuses, bet es esmu noveliste, romānu rakstniece, un romāni vienmēr stāsta par galvenā varoņa iekšējo pārdzīvojumu, iekšējo pasauli. Mani šī iekšējā pasaule interesē vairāk, nekā skats no ārpuses, tāpēc es arī taisu filmas, balstoties uz manu personīgo dzīvi. Es pati savu iekšpasauli vislabāk pazīstu.
Kad tu atklāj savas emocijas, tas tev kā cilvēkam ir tāds attīrīšanās fakts – lūk, es esmu gatava, es jums atļauju ieskatīties, kā jūtos. Tomēr vai tev nav bijība pret to, ka tur ir iesaistīti arī citi cilvēki? Un vai tev nav bail, ka visi tagad zinās, kā tev neizdevās vienreiz, kā tev gāja otrreiz un kā gāja trešoreiz?
Es domāju – jebkurā gadījumā, ja tu esi dzīvs cilvēks, ja tu izej ārā no sava dzīvokļa un satiecies ar citiem cilvēkiem vai pat vienkārši ej pa ielu, vienmēr ir iespēja, ka tu kādam nepatiksi, kāds mēģinās iespert ar kāju. Un taisīt filmas, nu... ir diezgan līdzīgi. Es pat nezinu, no kā man slēpties, kāpēc man būtu jāslēpjas, ja es zinu, ka cilvēkiem patīk mani darbi, 50% patīk un 50% nepatīk. Šī mana filma pat, man liekas, ir mazāk bīstama nekā Akmeņi manās kabatās, jo šī ir dažas pakāpes vairāk atsvešināta. Pirmkārt, tā nav mana balss, tie ir aktieri, un otrkārt, tā tomēr ir daudz stilizētāka. Dziesmas un visa tā bioloģija, tā kā mazliet removed, mazliet attālināts no tās īstās personiskās sāpes, no tā nerva, kas ir sirdī.
Bet es arī īsti nezinu, kāpēc nevarētu taisīt filmas, kas balstītas uz manu personīgo dzīvi, kāpēc man būtu jābaidās no tā, ka citi uzzinās par to, kā es tā muļķīgi apprecējos ar vienu vīrieti, kurš nebija labs, ideāls partneris, vai ka es apprecējos ar vēl vienu vīrieti un ko es tad jutu. Es domāju – mēs taču visi esam cilvēki, mums visiem ir šie mazie vilšanās momenti vai lielie kauna momenti, un tas, ka es kaut kādu daļu no savas iekšējās dzīves parādu… Nav jau filmā mana iekšējā dzīve pilnībā atklāta, daudz vairāk ir palicis nerādīta un nepateikta. Un ne tāpēc, ka es neuzdrošinātos kaut ko stāstīt, bet tāpēc, ka tas stāstu vēl vairāk sarežģītu.
Kad taisu filmas, es vienmēr domāju par to, kas ir mana auditorija, kam es to daru, un tie ir mani draugi. Man nav tāda sajūta, ka šo filmu redzēs mani ienaidnieki.
Ja kritika būtu vērsta pret filmas režiju, man vairāk sāpētu.
Signe, filmā tu esi portretiski atpazīstama, tā tas ir. Tavai galvenajai varonei ir daži ļoti tipiski tavi sejas vaibsti, nav šaubu, ka šī sieviete ir Signe. Kāpēc tad tu mainīji varoņu vārdus?
Pirmajā scenārija versijā galvenā varone bija Signe. Bet tad, kad mums bija publiska Kickstarter kampaņa 2017. gadā, vācām finansējumu filmas uzņemšanai, man piezvanīja mans bijušais vīrs; viņš arī dzīvo Ņujorkā, bet mēs reti sazināmies. Viņš man piezvanīja un bez jebkādiem aplinkiem teica: “Ja tu ieliksi savā filmā manu stāstu, es tevi iesūdzēšu tiesā.” Es teicu – “labi, labi, neraizējies,” noliku klausuli un tūliņ pat piezvanīju advokātei ar jautājumu, kā izvairīties no tā, lai nenokļūtu tiesvedībā. Un viņa teica – nomaini varoņiem vārdus! Es prasu, vai ar to tiešām pietiks, un viņa saka – jā, nomaini vārdus.
Mans otrais vīrs, viņš ir zviedrs, gluži otrādi, bija ļoti nikns, ka viņa vārds netiek saglabāts. Divas nedēļas katru dienu e-pastu sūtīja un lūdzās, lai nenomainu vārdu, jo gribēja būt filmā kā viņš pats. Bet es teicu, ka nevaru, jo advokāte teica – ja filmā ir kaut viens īstais vārds, tad var iesūdzēt.
Sarunas sākumā tu teici, ka tev bija par lēnu tā zīmēšana, divus gadus gaidīt līdz nākamajai filmai likās ilgi. Cik ilgi tu taisīji šo filmu?
Scenāriju sāku rakstīt 2015. gada septembrī.
Vai tu biji rēķinājusies, ka tas tev prasīs septiņus gadus?
Ja būtu zinājusi, ka tas prasīs septiņus gadus, es nekad filmu nebūtu sākusi. Tā ir patiesība – kad tu iesāc kaut kādu šādu projektu, tu esi pilnīgi delusional, tā kā muļķa prātā. Ilūzija tev ir.
Pirms tam es uztaisīju Akmeņus, no sākuma līdz beigām tie bija četri gadi, un es domāju – nu labi, tagad arī būs četri gadi.
Scenārijs ar to zinātni, kur man bija jācīnās, viss jāizpēta un jāstudē, tas paņēma gadu. Tad mums bija finanses jāsaliek kopā, tas negāja viegli. 2017. gadā bija Kickstarter kampaņa, tad sākām ražošanu, tā gāja līdz 2021. gada jūnijam, un tad bija post-production no jūnija līdz šāgada aprīlim. Es pat nezinu, godīgi sakot, neesmu to pat pamanījusi – laiks tā iet, iet, iet, un katru dienu liekas, ka tūdaļ jau pabeigsim... Bet kā nepabeidz, tā nepabeidz. Ja es būtu zinājusi, ka tas būs tik grūti…
Un kāpēc tas tik ilgi gāja? Tāpēc, ka filmā ir 20–30 runājoši un dziedoši tēli, un tad vēl ir kādi 200 nerunājoši tēli. Un filmas garums ir 90 minūtes, es viena pati animēju, mēs tikai noalgojām animatoru, kas animēja Bioloģijas daļu – 14 minūtes.
Vai tas ir tāds mākslinieces egoisms? Viena pati animēji, tas nozīmē ko? Ka tu katru līniju uzvilki pati?
Katru zīmējumu, jā.
Katru no miljoniem zīmējumu.
Nav miljoni, apmēram 60 000 zīmējumu.
Parasti jau filmās mēdz arī kādam citam uzticēt zīmēt, Signe, bet tu ne...
Divi iemesli. Pirmkārt, tas ir lētāk, jo man var nemaksāt, bet labs animators būtu ļoti dārgs. Tāpēc mūsu filmas budžets ir ļoti niecīgs, salīdzinot ar citiem Eiropas animācijas filmu budžetiem, kam ir 8–10 miljoni, bet mums ir miljons un 200 tūkstoši. Un tas ir ļoti mazs budžets pilnmetrāžas animācijas filmai.
Bet otrs iemesls ir tāds, ka man ir īpatnējs animācijas piegājiens. Es esmu strādājusi ar citiem animatoriem savās filmās, bet man neradās sajūta, ka viņi uzķer tieši to, kā es animēju. Mans animācijas veids ir stilizēts, it kā savs un mazliet rezervēts. Ir ļoti maz kustību, bet katra kustība, katrs žests nes runātā jēgas paskaidrojumu. Piemēram, Rozes Stiebras filmās visu laiku kaut kas kustas, un tas ir forši, tas ir stils un es to novērtēju, bet manā filmā tēli kustas tikai tad, ja tam ir kaut kāda nozīme. Un žests, tam visam ir jānes runātā paskaidrojums – jo dzīvē tā ir, mēs runājam vienu, bet mūsu body language saka kaut ko citu. Tādēļ es pati animēju, jo nezinu, ko tēls darīs, un tad sāku iedziļināties…
Un tavai filmai ir ļoti specifiska animācijas tehnoloģija. Tur viss notiek tā kā spēles filmā, tur ir scenogrāfija, kurā šie varoņi dzīvo… Tā ir dekorācija, filmas dekorācija, kurā tu ieanimē filmas varoņus?
Jā, nu īstenībā filmā ir trīs, pat četras pasaules. Zelmas dzīve risinās četrās pasaulēs. Viena ir reālā pasaule, kuru mēs filmējām trīsdimensiju dekorācijās, tad ir otra – viņas fantāzijas pasaule, kas ir 2D, plakanie zīmējumi, un tad ir vēl politiskās kartes – tā pasaule, kurā viņa dzīvo, arī tiek parādīta. Un tad ir arī bioloģijas pasaule, vēl citā tehnoloģijā. Tātad šīs četras pasaules tiek rādītas četrās dažādās tehnoloģijās. Es parādīšu 3D dekorāciju, ko mēs saucam angliski – sets; šeit, piemēram, ir istaba. Tu pazīsti šo istabu, vai ne? Istabu mēs uzbūvējam pa īstam no koka, šeit var redzēt – no koka. Tad mēs viņu apdarinām ar papīru, ar papjē-mašē, un šo 3D telpu es fotografēju kustībā – dažreiz kādi uzbraucieni, atbraucieni, panorāmas. Izprintēju bildes, tad zīmēju tēlu kustību iekšā šajās fotogrāfijās, un tad ģeniālie Latvijas mākslinieki krāso tēlus un kompozitori savieno manus izkrāsotos zīmējumus ar foniem. Šo procesu var apskatīties filmas mājaslapā, tur paskaidrots, kā filma tiek veidota.
Kā tu atradi šos izteiksmes principus? Animācija tavā filmā savienota ar būtībā citu, telpisku mākslu, ar papjē-mašē dekorāciju.
Jā, to es vienmēr stāstu, ka šī filma savieno vairākus mākslas veidus. Te ir skulptūra, gleznošana, mūzika, teātris, vairāki mākslas veidi sanāk kopā šajā stāstā, šajā animācijas filmā. Animācija ir lieliska mākslas veidu fusion, saliedēšana, viņa saliedē šīs mākslas vienā piedzīvojumā. Akmeņi manās kabatās bija radīti līdzīgā tehnikā, tikai šeit mēs atļāvāmies vēl tehnoloģiski paspert vairākus soļus uz priekšu…
Bet no kurienes man vispār ir šī tehnika? Reiz viens itāļu modes dizainers Aspesi no Milānas man teica: “Man patīk tavas filmas, vai tu nevari atbraukt uztaisīt man mural, sienas gleznojumu manā veikalā?”. Es aizbraucu, uztaisīju. Viņš teica: “Viss baigi labi, bet es gribētu, lai tu uztaisi arī kaut kādas skulptūras.”. Es saku – “Jā, jā, jā!” Par naudu es visu kaut ko darītu! Man jau nebija nekādas lielas pieredzes ar skulptūrām, bet viņš teica – tām jābūt vieglām, no papjē mašē, un jābūt lielām, cilvēka augumā. Sāku taisīt, un man tik ļoti patika! Tāpēc sāku domāt – kā varētu ieviest šīs skulptūras savā animācijas darbā? Diezgan ilgi, kāds gads pagāja, līdz es atklāju, kā to izdarīt. Un tagad es turpinu niekoties ar skulptūrām, kas taisītas no papīra.
Man tev ir vēl daži jautājumi. Viens ir – vai tu jūties iedzīvojusies Amerikas animācijas mākslas pasaulē? Mēs esam ar tevi kādreiz iepriekš runājušas par to, cik grūti tev bija iekarot savu vietu Amerikā, īpaši Ņujorkā, kur tu gribēji izcīnīt sev vietu animācijā. Vai tagad tu jūties komfortabli?
Ja mākslinieks jūtas komfortabli, tad viņš kaut ko nepareizi dara, tas ir mans moto. Es domāju, ka mākslinieks, īsts mākslinieks dzīvo on the margins, malā, jo mums ir tomēr no malas jāskatās uz iekšpusi. Un es esmu neatkarīgā māksliniece, tajā Holivudas mākslas lokā es necenšos tikt. Man nav nekādas intereses būt Holivudas animācijas lokā, kas ir lielā budžeta filmas, filmas bērniem. Es taisu filmas ne-bērniem. Neteiktu, ka pieaugušajiem, bet cilvēkiem, kurus interesē nopietni stāsti vai humors; tie ir stāsti, kas nav bērniem. Animācija ir nopietns kino radīšanas veids. Ņujorkā mums ir cita sabiedrība, vairāk tādi neatkarīgie animatori, un tajā es jūtos… Tā ir mana kopiena, tie ir mani cilvēki.
Es redzu, ka arī Latvijā tagad ir tāda kopiena, Latvijas Animācijas asociācija, un Latvijas animatori vairāk kopā strādā, cits citu atbalsta un dara. Man liekas, ka tas ir ļoti, ļoti labi; es tagad braukšu uz Rīgas Starptautisko festivālu un jau nevaru sagaidīt, kad satikšos ar Vladimiru Leščovu, ar Edmundu Jansonu, kad mēs varēsim parunāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Mēs esam visi kopā tajā community, kopienā.
Par to komfortu – vai es jūtos Ņujorkā kā mājās? Savā ziņā vienmēr ir jautājums, vai tu esi tur, kur tev jābūt. Tu pamosties no rīta vai aizej gulēt vakarā, un tu jautā sev, vai esi tajā vietā, kurā tev būtu jābūt, vai tu jūti, ka piepildi savu cilvēka misiju, kas ir tavs uzdevums? Ar Ukrainas karu, kas mani vispār pilnīgi izsita no sliedēm, emocionāli es jūtos tā, ka ļoti gribētu būt atpakaļ Austrumeiropā un piedalīties tajos procesos, kas tagad notiek šeit, bet kā tas viss izveidosies, es vēl nezinu.
Tu kādreiz solīji, ka nekad neiesi uz Oskara ceremonijām, kamēr tava filma nebūs tur nominēta. Vai varbūt tomēr ej izlūkos?
Es skatos filmas. Un mums Ņujorkā ir ceremonijas skatīšanās ballīte, kur mēs visi sanākam kopā, vīns un ēdiens plūst pārpārēm, mēs skatāmies Oskaru ceremoniju un tenkojam, un apspriežam, un jaunus projektus kaļam, un jaunas attiecības nodibinām, šī ir tā mūsu Ņujorkas ballīte. Es domāju, Losandželosas ballītes varbūt nav tik mīļas un foršas. Ņujorkas cilvēki ir mani cilvēki, Losandželosa ir mazliet citādāka.
Mēs Latvijā esam kļuvuši mazliet tā kā mierīgāki par to, kas Amerikā notiek ar tiem Oskariem, – nu, lai notiek. Bet tu dzīvo šajā valstī gadiem ilgi, tā ir tava mītnes zeme. Vai tu vari dažos vārdos izpaust, kā izturies pret Oskaru balvām? Ar degsmi, ar mieru, ar ironiju, ar nopietnību, ar interesi?
Es nezinu, vai varu dažos vārdos, jo tur ir vairākas kārtas. Es skatos filmas un balsoju, man kā Akadēmijas loceklim ir ļoti svarīgi noskatīties visas filmas, tur redz labākās filmas, un es vienmēr piedalos noskatīšanās procesā, jo man liekas, tas ir svarīgi. Un arī tās foreign film submissions, ārzemju filmas. Es visu mēģinu skatīties – dokumentālās, īsfilmas skatos, cik varu. Animāciju ne tik daudz, jo tās ir studiju filmas un man no viņām vēmiens nāk, es neesmu viņu mērķauditorija. Es skatos tikai neatkarīgās un mazbudžeta filmas, bet tās jau nekad neuzvar.
Tomēr, ja man jāapraksta vienā vārdā, tad ir pēdējos piecos gados tāda viena sajūta, kas manī lēnām kristalizējusies, tāda citādāka attieksme. Vienā vārdā to kristalizāciju, to vienu akmeni, kas duras manā sirdī, varētu nosaukt “vilšanās”. Es teiktu, nevis rūgtums, bet… Jā, nu kāda tam visam ir nozīme, apmēram tā. Jo es redzu tās filmas, kas tiek izvirzītas, un es redzu, kādas filmas uzvar, es redzu – savā ziņā ciniski –, cik daudz naudas tiek ieguldīts tajās kampaņās, un tad tu redzi, ka uzvar nevis labākās filmas, bet tās, kurām ir vairāk naudas. Dažreiz ir patīkami pārsteigumi, bet tikai dažreiz.
Tev to zelta vīriņu nevajag?
Man viens vīriņš jau ir ledusskapī, no šokolādes, es varu parādīt. Bils Plimptons vienā ballītē ieraudzīja, ka tāds vīriņš uztaisīts no šokolādes, viņš paķēra, ielika maisiņā un atnesa man. Tas notika jau pirms kādiem pieciem gadiem, bet viņš joprojām man stāv ledusskapī, saldētavā. Viņam tikai galva nolūza. Es tur arī zivis liku iekšā, viena zivs uzsita viņam pa galvu, un galva noplīsa.
