Dzēlīga ironija un fantāzija ir galvenie cīņas ieroči Signes Baumanes filmā par cilvēku kā bioloģijas, sociālo apstākļu un nejaušību kompozīciju.
„Tas nav taisnīgi!”
(Zelma Liepa,
filmas Mans laulību projekts galvenā varone)
Pirms 110 gadiem uz ekrāniem parādījās agrīns animācijas kino meistardarbs – Vladislava Starēviča leļļu filma Kinooperatora atriebība / Месть кинематографического оператора (1912). Tas bija īss, bet komplicēts stāsts par mīlestību un laulību, un par sarežģījumiem, kas rodas, ja jūtas tiek pieviltas, bet normas – pārkāptas. Filmas varoņi gan bija nevis cilvēki, bet kukaiņi (vaboles un sienāži, bija arī kabarē dejotāja varde), taču mākslā ierastajos attiecību stāstos tas neko nemaina – viss notiek tikpat melodramatiski un tikpat groteski kā pie cilvēkiem. Kinooperatora atriebības sižeta nozīmīgākais pavērsiens saistīts ar konceptu, kas tobrīd vēl bija pavisam jauns – atriebība, kā izrādījās, var būt ne tikai filmas naratīva virzītājspēks vai žanra elements; arī pati filma var būt atriebības akts.
Atriebība, kuru filozofs Benedikts Spinoza 17. gadsimtā definēja kā “vēlmi, kas mūs rosina abpusēja naida dēļ darīt ļaunu tam, kurš mums ir kaitējis tāda paša afekta dēļ”[1], gan filozofijā, gan reliģijā un mākslā bieži interpretēta kā negatīvs afekts, un tā izraisītās darbības – kā amorālas, ļaunumu paplašinošas vai bezjēdzīgas. Tomēr, kā 18. gadsimtā norādīja Deivids Hjūms, “visi likumi balstās uz atalgojumu un sodu” un “vienīgais piemērotais naida un atriebības objekts ir persona vai būtne, kurai dota domāšana un apziņa”[2]. Žils Delēzs Frīdriha Nīčes filozofijas kontekstā rakstīja: “Atriebības gars ir mūsu domas ģenealoģisks elements, mūsu domāšanas veida transcendentālais princips”[3] un norādīja, ka tas iekustina un attīsta cilvēkā spēju reaģēt un pretoties.[4]
Vladislava Starēviča gadījumā atriebība notika caur filmu filmā – kinooperators Sienāzis fiksē laulības pārkāpšanu un parāda to uz ekrāna publikai. Citos gadījumos atriebība tiek īstenota, kad tās veidotāji ar filmu uzbrūk saviem ienaidniekiem. Piemēram, Kventina Tarantino filmas Bēdīgi slavenie mērgļi / Inglourious Basterds (2009) un Reiz Holivudā / Once Upon a Time in Hollywood (2019) ir atriebība vēsturei. Tarantino, šķiet, sajūt fizisku baudu, krāšņi un nežēlīgi iznīcinot pagātnes neliešus, un šo baudu var izjust arī skatītājs. Turklāt Mērgļi, līdzīgi kā Jāņa Streiča Šauj manā vietā (1970), atgādina par to, ka filma kā efektīvs un nāvējošs ierocis nav tikai metafora, bet spēj iznīcināt arī fiziski!
Kā atriebību par negatīvu vīrietības tēlu un tā radīto vainas sajūtu, ko latviešu sievietes it kā uzspiež vīriešiem, tostarp arī režisoram pašam[5], var interpretēt režisora Aika Karapetjana filmas, kas atkārtoti pievēršas specifiskām divu dzimumu attiecībām, kurās vīrieši tiek pazemoti psiholoģiski un ķermeniski. Savu jaunāko filmu Sema ceļojumi (2021, Latvijā 2022) režisors raksturo kā alegorisku stāstu “par to, ka mīlestība ierobežo brīvību, un ka jebkura atbildība, ko uzņemies, tevi padara par vergu (..)”[6].
Sema ceļojumi izmanto un vienlaikus parodē brīnumpasaku struktūru, varoņus un to funkcijas[7], bet brīnumpasakas parasti beidzas ar kāzām. Tomēr Aiks Karapetjans sava varoņa Sema dzīvē ieskatās mazliet ilgāk, un izrādās, ka tieši laulība var būt kaut kas tāds, ko nevar izturēt arī visskarbākos pārbaudījumus un pazemojumus piedzīvojis cilvēks.
Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filma Mans laulību projekts (2022), uz Latvijas kinoteātru ekrāniem parādoties neilgi pēc Aika Karapetjana Sema ceļojumiem, veido ar to netiešu dialogu
– arī Baumanes filmā runāts par to, ka mīlestība un īpaši laulības rada draudus indivīda eksistencei. Taču Baumanes gadījumā laulība atklājas kā institūcija, kas pirmām kārtām apdraud sievietes, jo sievas un mātes loma gadsimtiem ilgi ir tikusi veidota un uzturēta kā tāda, bez kā sieviete nedrīkst un nevar eksistēt. Šo tēmu režisore risinājusi arī iepriekš, īpaši filmā Akmeņi manās kabatās (2014), kur ir vairākas sievietes (Signes vecmāmiņa Anna, māksliniece Miranda, medicīnas studente Linda, arī pati Signe), kuru dzīvi salauž priekšstats par to, ka sievietei jābūt precētai. Kaut arī Akmeņi manās kabatās savulaik bija pieteikta kā "jautra filma par depresiju"[8], manuprāt, tas tomēr ir vairāk traģisks, katarsi raisošs darbs. Spinoza skaidroja, ka bailes no ļaunuma liek cilvēkam “vērot tikai šo ļaunumu tā, ka viņš nav spējīgs domāt par ko citu, kas varētu palīdzēt viņam no šī ļaunuma izvairīties”[9]. Šis izteikums gan nav pilnā mērā attiecināms uz filmu Akmeņi manās kabatās, jo tur režisorei galvenais bija saprast, kas ir depresija un kā pret to cīnīties, un šis mērķis tika sasniegts, – tomēr laulība kā noslēpumains veidojums palika Akmeņu fonā, radot sajūtu, ka viss vēl nav beidzies, draudi turpina pastāvēt…
Starp īpašībām, kas filmu Mans laulību projekts padara par cīņas ieroci, manuprāt, galvenās ir dzēlīgums un izsmiekls. Benedikts Spinoza skaidrojis, ka izsmiekls rodas no nicinājuma pret lietu, kuru nīstam vai no kuras baidāmies, bet nievājums rodas no necieņas pret muļķību.[10] Šķiet, ka bailes Signi Baumani vairs nenomāc, tieši tāpēc viņas filma kļūst par atriebību aprobežotībai, stereotipiem, normām un institūcijām, kas spiež cilvēkus noliegt sevi un pakļaut citus. “Tas nav taisnīgi!”, kādā brīdī saprot filmas Mans laulību projekts galvenā varone Zelma Liepa (lomas balss – Laura Čaupale[11]), un tas ir viens no svarīgākajiem brīžiem, lai Zelma taptu kā brīvs cilvēks, sieviete un māksliniece. Citi svarīgi brīži saistīti ar vārdiem – gan ar tiem, kurus Zelma atrod, lai definētu savas sajūtas; gan ar to, ka viņa saprot, ka ar parakstu autorizētie zīmējumi viņas dzīvē ir svarīgāki par visu pārējo; gan ar sapratni, ka dažkārt vārds mīlestība un tam līdzīgie slēpj pavisam citas sajūtas un tiek izmantoti kā arguments ekspluatācijai un vardarbībai.
Izsmejoša, ironiska izteiksme Signes Baumanes filmās bija sastopama arī iepriekš, īpaši ciklā Pupu mizas par seksu / Teat Beat of Sex (2008), tomēr, šķiet, iepriekš režisores dzēlīgumam nepiemita tik izteikta intensitāte, asums un plašums. Tagad ironija caurvij visas filmas norises, tēlus, vidi – arī to daļu, kas nešķiet stāstam izšķiroša. Piemēram, epizode, kurā Zelma kopā ar savu otrās laulības partneri Bo (balss – Dainis Grūbe) dodas apskatīt Rīgas ievērojamās vietas – tās ir kādas nožēlojamas tumšas trepes un drūmi koki ar aizdomu pilnām acīm un padomju blokmājām tālumā. Drūma un zaļpelēki brūna ir gandrīz visa padomju pasaule, arī padomju cilvēku ādas krāsa ir tāda. Vienīgi alkohols, kā to ilustrē Zelmas pirmā vīra Sergeja (balss – Edgars Samītis) bērnības epizode, padomju pasauli varēja uz mirkli pārvērst par reibinošu krāsu virpuli.
Režisores dzēlīguma skarti ir daudzi filmas tēli, piemēram, Kanādas imigrācijas dienesta stereotips par austrumeiropiešiem – iezaļgana sieviete ar bērnu uz rokas un cūku mugursomā. Citviet tomēr cūkas nav ironisks, bet simbolisks vai mitoloģisks tēls (tā atkal veidojot starpfilmu sasauces ar Sema ceļojumiem). Tieši cūka ir tas radījums, kam filmas sākumā uzticēts reprezentēt mītiskās ideālās pirmbūtnes (divas galvas, četras rokas, četras kājas) sadalīšanu divās daļās, tā nolemjot cilvēkus turpmākiem savas otrās pusītes meklējumiem
(Zelma sākotnēji tiecas pēc dvēseles otras pusītes, taču jau pirmajās romantiskajās attiecībās atrod tikai pakaļas otru pusi).
Un cūka ir tuvumā, kad savienojas Zelmas vecāku miesas un šūnas, un izveidojas zigota – Zelmas sākums, kurā ietverta abu vecāku ģenētiskā informācija un pieredze.
Te arī parādās Signes Baumanes filmas Mans laulību projekts galvenie, fundamentālie jautājumi: Kas ir cilvēks? Kas nosaka viņas sapratni?[12]
Tie, protams, ir filosofiski jautājumi, un te vietā atcerēties, ka Baumane ir studējusi filosofiju Maskavas Universitātē. Kādreiz provinces meitenes studijas Maskavā bija tik nozīmīgs notikums, ka par to pat rakstīja rajona avīzēs![13] Maskavā studē arī Zelma, bet viņas studiju ievirze diemžēl filmā netiek atšifrēta. Tas, manuprāt, ir viens no filmas trūkumiem – par Zelmu mēs vismaz zinām, ka viņa top par mākslinieci, bet par citu personu nodarbošanos filma klusē. Šis princips gan netraucē uztvert Sergeja tēlu, personāžu, ko var ar baudu ienīst – egocentrisks alkoholiķis, kurš kopdzīvē ar Zelmu regresē no maiga parazīta līdz psiholoģiski un fiziski vardarbīgam despotam. Taču attiecībā uz Bo gan ļoti gribētos vairāk individualizētas informācijas, spilgtāku raksturu gan saturiski, gan vizuāli. Zināms attaisnojums tēla blāvumam (paradoksāli – tieši ar Signes Baumanes vēlmi izstāstīt otrās laulības un Bo stāstu aizsācies darbs pie filmas[14]) varētu būt tas, ka arī Zelmai sākumā viņš šķiet netverams un plūstošs kā okeāns (viena no filmas neskaitāmajām vizuāli aizraujošajām, daudzkārtainu fantāzijas tēlu piepildītajām epizodēm!), savukārt, dzīvojot ar Bo kopā Kanādā, viņa koncentrējas pati uz sevi, bīstami sliecoties attiecībās kļūt par Sergeja spoguļattēlu. Vēl pie trūkumiem, manuprāt, pieskaitāmi māšu tēli – pārsteidzošā kārtā mātes šeit ir tādas pašas, kā tās attēlo daudzās patriarhālās filmās (īpaši Sergeja māte un Darjas māte, Bo mātes kleita, mazākā mērā arī Zelmas māte), – tikai kā funkcijas vai arī vainīgie objekti.
Kas tad ir cilvēks Signes Baumanes filmā? Vienkāršojot varētu teikt – bioloģijas, sociālo apstākļu un nejaušību kompozīcija.
Atšķirībā no filmas Akmeņi manās kabatās, kur sociālie un vēsturiskie apstākļi un to saistība ar cilvēka mentālajiem procesiem tika izvirzīti filmas priekšplānā, Laulību projektā tie iezīmēti ar spilgtām vizuāli skaniskām detaļām (Zelmas vecāku melnbaltās atmiņas par deportāciju, PSRS himna visos rituālos, jau pieminētā drūmā padomju pasaule, klaustrofobiskas telpas u. c.). Toties sociālo kārtību un tai vēlamo normatīvo noturību šeit uztur mītiski spēki – trīs sirēnas jeb putnsievietes (trio Limonāde – Ieva Katkovska, Iluta Alsberga un Kristīne Pastare), kas ar saldām dziesmām vilina Zelmu prom no viņas individuālā ceļa, liekot pakļauties binārai pasaules struktūrai, vīriešiem un laulību institūtam.
Te vietā pieminēt, ka filma Mans laulību projekts ir mūzikls (mūzikas un dziesmu autors Kristiāns Sensini, dziesmu vārdu latviskotājs – Pēteris Draguns), un līdzās sirēnām brīžam dzied arī citas filmas personas, piemēram paraugmeitene Elita Lindas Leen balsī. Sirēnas ir īpaši bīstamas tāpēc, ka rada iespaidu par mainīšanos vai attīstību (piemēram atkailinās 20. gadsimta 90. gados, kad sievietei Latvijā aktualizējas preces vērtība), taču īstenībā vienmēr vēršas pret Zelmas personības brīvību. Izņemot finālu, kad Zelma jau kļuvusi stiprāka, bet sirēnas – par viņas diriģētu ansambli.
Deivids Hjūms rakstīja: “Izmantojot savā mākslā visu krāsu paleti un piešķirot figūrām graciozitāti un pievilcīgumu, tomēr nedrīkst nepievērst uzmanību cilvēka ķermeņa iekšējai struktūrai, muskuļu novietojumam, kaulu uzbūvei, kā arī katras ķermeņa daļas vai orgāna mērķim un formai. Precizitāte katrā ziņā ir pārāka par [tīru] skaistumu, tāpat kā pareizi spriedumi ir pārāki par smalkām jušanām.”[15] Par šādu, precīzu, bet brīvi plūstošu un nemitīgi transformējošos tēlu, kas manuprāt ir unikāls ne tikai Signes Baumanes vai latviešu kino kontekstā, filmā Mans laulību projekts kļuvusi Bioloģija (Guna Zariņa; šī tēla izveidē Signes Baumanes līdzautore ir animatore Jadžuna Ši / Yajun Shi). Tas ir plūsmas tēls – gan poētisks, gan zinātnisks vienlaikus, pārliecinoši ilustrējot un atmaskojot, ka cilvēka daba nav nekas sākotnēji dots, to veido ārkārtīgi plašu ārēju un iekšēju apstākļu, fizisku un mentālu procesu mijiedarbība.
Attiecībā uz Zelmu un viņas autori Signi Baumani definīciju par cilvēku kā bioloģijas, sociālo apstākļu un nejaušību kompozīciju var papildināt ar vismaz vēl vienu elementu – fantāziju. Deivids Hjūms saka: “Nekas nav tik brīvs kā cilvēka fantāzija, un, lai gan tā nevar aizsniegties tālāk par sākotnējām idejām, ko tai piegādā iekšējās un ārējās sajūtas, tai ir neierobežota spēja sajaukt, savienot, nošķirt un atšķirt šīs idejas visā fantāzijas un izdomas dažādībā”.[16]