KINO Raksti

“Visi putni skaisti dzied”. Skaņas piepildītas bailes no klusuma

15.11.2026
“Visi putni skaisti dzied”. Skaņas piepildītas bailes no klusuma
Foto: Agnese Zeltiņa

Pētījums par to, kā daba skan un kā dabas skaņas adaptētas režisores Kristas Burānes dokumentālajā filmā “Visi putni skaisti dzied” (2025), pievēršot uzmanību audiālajai uztverei un mūzikas afektīvajam spēkam, arī Jēkaba Nīmaņa mūzikai un tautasdziesmām kā iedvesmas avotam.

Filozofiskā diskursā dzirde tiek uztverta kā maldinošs instruments, kas, salīdzinot ar vizuālo uztveri, nav tik precīzs. Bet vai tas tā ir? Ja pieņemam, ka ir, tad jā, varbūt skaņu var pārprast. Toties skaņas trūkums, skaņas neesamība, īpaši tur, kur skaņai būtu jābūt, – tas ir nenoliedzami un nepārprotami. Kā meža un citas dabas skaņas tiek pārnestas režisores Kristas Burānes filmā Visi putni skaisti dzied (2025) un kā putnu dziesmas pārveidojušās kora dziesmās un aktieru runātajā un dziedātajā tekstā – tie bija galvenie aspekti, ko pētīju lasījumam starptautiskās Adaptāciju pētniecības asociācijas / The Association of Adaptation Studies ikgadējā konferencē Burmana universitātē Kanādā.

Šāgada konferences virstēma Adaptācija un dzirdamība / Adaptation and Aurality tika veltīta skaņas, balss un klausīšanās aspektiem visdažādākā veida adaptācijās. Adaptācija jeb viena mākslas darba pārtapšana citā pārsvarā tikusi pētīta caur vizuālo – pārnešanu no literatūras uz ekrāna vai no attēla uz attēlu. Jau zināms, ka, ekranizējot literāru darbu, visbūtiskākā atšķirība ir abu mākslas jomu izteiksmes veidi – vienā tā ir stāsta stāstīšana, otrā tā ir stāsta rādīšana. Taču arvien jauni atklājumi skaņas un uztveres eksakto zinātņu laukā un jaunas pārdomas par skaņas, dzirdamības un klausīšanās tēmām filozofiskajā un humanitārajā diskursā rosinājuši pastiprinātu pievēršanos audiovizuālās mākslas audio-daļai arī kino pētniecībā. Šāgada konferences rīkotāju aicinājums bija nevis skatīties, bet klausīties – pētīt adaptācijās skaņas dimensijas, tā cerot pavērt jaunas perspektīvas stāstniecības, atmiņas, kultūras apmaiņas un citos jautājumos.

Pēdējos gados parādījies ne viens vien aizraujošs teorētiskās literatūras darbs – sākot ar 2007. gadā izdotu skaņas filozofijas grāmatu Sounds: a philosophical theory, kuras autors Keisijs O’Kalahans ir viens no vadošajiem pētniekiem audiālās uztveres pētījumos (viņš arī ir atbildīgs par Stenfordas filozofijas enciklopēdijas šķirkli Audiālā uztvere, kas regulāri tiek papildināts). 2018. gadā iznāca aizraujoša, tikpat kā populārzinātniska (jo viegli lasāma) grāmata The Hum of the World ar apakšvirsrakstu Klausīšanās filozofija, aptverot Rietumu pasaules audiālo pieredzi laika gaitā. Savukārt pirms diviem gadiem izdots neparasts darbs par skaņas kognitīvo interpretāciju kino Film Music: cognition to interpretation, kas balstās gan humanitārajās, gan eksaktajās zinātnēs, izmantojot ierosmes no kognitīvās lingvistikas, piemēram, turpinot konceptuālās metaforas teorijas idejas mūzikas un skaņas uztveres teoretizēšanā. Arī grāmata Listening and Voice: Phenomenologies of Sound (2007) ir interesants izdevums audiālās uztveres un pieredzes izziņai. Šie bija arī mani galvenie avoti, gatavojoties lasījumam par filmu Visi putni skaisti dzied.

Režisores Kristas Burānes muzikāli dokumentālā filma tika pētīta nevis kā adaptācija vai patapinājums no teātra izrādes, kam, protams, arī ir būtiska loma filmā, bet galvenais pētāmais objekts bija filmā dzirdamās dabas skaņas, no kurām liela daļa tiek pārvērstas mūzikā un cilvēku balsīs. Citiem vārdiem, kā daba skan filmā un kā dabas skaņas adaptētas tajā, pievēršot uzmanību audiālajai uztverei un mūzikas afektīvajam spēkam. (Teorētiski “auditory perception” būtu jātulko kā “dzirdes uztvere”, bet meklēju terminu, kas varētu būt plašāks un arī pretējs vizuālai uztverei.)

Ekspozīcija

Visi putni skaisti dzied ir muzikāla dokumentālā filma par to, kā pēdējo divdesmit gadu laikā neskaitāmas putnu sugas cilvēka darbības dēļ strauji izzūd no Latvijas un Eiropas ainavām. Filmas galvenie varoņi ir pieci putni – dzeltenā cielava, lauka cīrulis, baltmugurdzenis, grieze un mežirbe –; putni, kas cildināti latviešu tautasdziesmās, bet tagad atrodas uz izmiršanas robežas. Teātra izrādē putnus atveido pieci aktieri, starp izpildītājiem ir arī kora dalībnieki. Filma dokumentē teātra izrādi, tajā iekļauta gan izrādes tapšana, gan papildu materiāli ar piecu aktieru ģimenēm, kā arī informācija par šiem pieciem apdraudētajiem putniem un mežsaimniecības nozari Latvijā. Skatītājam nav zināms, vai papildu materiāli tika uzņemti teātra izrādes izpētes procesā vai speciāli filmai, taču tam arī īsti nav nozīmes, jo tas, kādā veidā kadri ieausti filmas vēstījumā, dzēš laika secīguma nozīmi.

Filma iekļauj gan klasiskas dokumentāras filmas elementus, gan filmētas teātra izrādes veidolu. Bet tas, kas filmā visu apvieno, piešķir papildu jēgu un rada iespaidu par patstāvīgu mākslas darbu, ir mūzika un skaņu celiņš. Galvenās dziesmas un muzikālās tēmas tika radītas teātra izrādei (komponists Jēkabs Nīmanis), taču filmas sakarā būtiski atzīmēt arī skaņas režiju kopumā (Edvards Broders), par kuru filma tika nominēta Lielā Kristapa labākā skaņu režisora titulam.

Skaidrs, ka filmai Visi putni skaisti dzied ir lielisks skaņu celiņš, bet tā nav skaņas celiņa vienīgā vērtība. Skaņa šajā filmā ir arī viens no galvenajiem informācijas nesējiem, tā ir tikpat nozīmīgs vēstītājs kā runātais vārds un vizualitāte. Ja ne pat svarīgāks.
Jebkurā filmā mūzika darbojas skatītāja zemapziņas līmenī, aktivizējot sensomotoriskos refleksus un nododot sarežģītus vēstījumus, kas motivē, atbalsta, izceļ, papildina vai pat noliedz pārējos kinematogrāfiskās pieredzes aspektus.[1] Filma Visi putni skaisti dzied iet vēl tālāk, mūzika kļūst par vienu no galvenajiem varoņiem un instrumentiem, kas nes putnu vēstījumu un to, ko it kā putni cenšas pateikt cilvēkiem, – visu par viņu dzīvotni, kas tiek aktīvi iznīcināta. Mūzika un dziesmas kļūst par unikālu un universālu valodu, ko saprot abas grupas – gan putni, gan cilvēki.

Filmas skaņu ainavā ietilpst:
# – rituāli ambienta mūzika noskaņas radīšanai,
# – abu grupu balsis – cilvēka runātais vārds un putnu dziesmu ieraksti dabā,
# – draudīga, brīdinoša mūzika,
# – mežsaimniecības tehnikas skaņas,
# – kora mūzika,
# – un cilvēka balss, kas atdarina putnu dziesmas (tiki-tiki-svīp!).

Visi augstāk minētie skaņu veidi filmas skaņas ainavā organiski pāriet no viena uz otru, dažreiz pārklājoties. Draudīgi brīdinošā mūzika, kas salīdzinoši bieži ieskanas viscaur filmai, rada sajūtu par pamācošu pasaku,

mežsaimniecības tehnika gan vizuāli, gan audiāli atgādina trokšņainu un biedējošu “lielo, ļauno vilku”.

Filmu mūzikā skaņas, kas attēlo lielus vai draudīgus tēlus, objektus vai situācijas, parasti atrodas zemas frekvences diapazonā un pārsvarā ir skaļas, savukārt skaņas, kas attēlo mazus vai patīkamus tēlus, objektus vai situācijas, parasti ir augstas frekvences diapazonā un klusākas.[2] Mežsaimniecības tehnikas un ar mežsaimniecības nozari saistītais skaņu tēls filmā lielākoties ir troksnis – tas ir skaļš, kā jau tik lielai un destruktīvai tehnikai pienākas.

Interesanti, ka saraksta pēdējā sadaļa – cilvēka balss, kas atdarina putnu dziesmas, – bija viena no pirmajām skaņām, kas uzrunāja mani un pievērsa manu uzmanību. Vēlāk, iepazīstoties ar teorētisko materiālu, noskaidrojās, ka cilvēkus īpaši piesaista skaņas signāli, kuru harmoniskās īpašības ietver cilvēka vokalizāciju kā avotu. Savā grāmatā Mūzika kā bioloģija / Music as biology: the tones we like and why (2017) neirobiologs Deils Pērvess norāda, ka mūziku var uzskatīt par sociālu komunikāciju, jo ir pierādīts, ka toņiem un intervāliem, kas nosaka Rietumu un citas gammas, ir vislielākā kolektīvā līdzība ar cilvēka balsi, turklāt kultūras runas raksturs ietekmē tradicionālās mūzikas tonālo paleti. Ar to skaidrojams, kāpēc dažādu tautu mūzika konkrētās tautas pārstāvjiem var likties simpātiska un patīkama, kamēr citu kultūru tradicionālā mūzika izklausās disharmoniska. Tas ir tāpēc, ka ikvienas tautas tradicionālā mūzika ir tādās pašās harmonijās un toņos balstīta kā konkrētās tautas runātā valoda.[3]

Dziesma kā kultūras metafora

Mūzikas teorētiķa un komponista Jūena Četas 2024. gadā iznākušajā grāmatā Filmu mūzika: kognitīva interpretācija pētīts, kā cilvēki ir ieprogrammēti reaģēt uz mūzikas ekspresīvo spēku un cik lielā mērā kultūras prakses un sociālās normas nosaka skatītāja reakciju. Tajā izsekots loģikai, kas ir pamatā uztveres un kognitīvajiem procesiem un ir arī atbildīgi par nozīmes veidošanos filmas mūzikā.[4] Šāda holistiska pieeja, kurā satiekas humanitārās un dabaszinātnes, ir raksturīga daudziem pētījumiem pēdējos gados. Vienā pusē ir semantika – vārdi, gramatika, informācija. Otrā pusē ir kaut kas daudz tuvāks ķermenim un emocijām – tonis, izsauciens, ritms un kādi vēl nenosaukti balss stāvokļi.[5]

Šī doma liekas īpaši būtiska, runājot par filmu Visi putni skaisti dzied, jo pats galvenais filmā, šķiet, ir tas, ka dziesmas kļūst par vienotāju putniem un cilvēkiem, par valodu, ko saprot gan vieni, gan otri. Tāpēc, pētot filmu, bija būtiski atzīmēt latviešu ciešo saikni ar dziesmām, īpaši tautasdziesmām. Turklāt svarīgi ir arī tas, ka

latviešu valodā putni “dzied” – nevis kauc, čīkst, runā vai kliedz, viņi dzied, un putnu skaņas nav tikai balsis, tās ir dziesmas.

Citiem vārdiem, jau valodas līmenī latviešu valodā putnos iekodētas antropomorfas īpašības.

Iepriekš tika minēta frāze “pamācoša pasaka”, un tas nebija nejauši, jo filmas sižetam ir divas vēstījuma puses. Viens ir ekoloģiskais vēstījums, otrs – mitoloģiskais, ko filmā ienes tautasdziesmu tēma un izmantošana. Līdz ar to putnu lomai latviešu folkloras mītiskajā pasaulē ir sava nozīme filmas analīzē.
Lai izprastu dziesmas nozīmi Latvijas kultūrā, ir svarīgi atcerēties, ka tautasdziesmas stāsta par ikdienas dzīvi, apraksta dabu un satur metaforas un simbolus, kas nes izpratni par pasaules kārtību. Deviņpadsmitajā gadsimtā tautasdziesmas tika vāktas, un šodien savāktais kalpo kā neatsverama pierakstīta senās mutvārdu kultūras krātuve. Līdz ar Dziesmu svētku parādīšanos deviņpadsmitā gadsimta beigās tautasdziesmas pārveidojās kormūzikas formā un kļuva par vienu no spilgtākajiem nacionālās identitātes simboliem. (Šoreiz likās vieglāk runāt par sevi cita vārdiem, tāpēc daļa no atkāpes teksta patapināta no Punctum Magazine publikācijas Skaņas iekšējais slānis.) Filmas skaņu celiņā satiekas abas – tautasdziesmas “primitīvā” forma un kora mūzika. Atsaucoties uz filmas esejisko formu un atkārtotajiem motīviem, kinokritiķe Kristīne Simsone tautasdziesmai pielīdzina arī filmas kopējo struktūru.

Filma, izmantojot folkloru un aktieru iemiesoto “es”, it kā atdzīvina laiku, kad latvieši kā tauta veidoja attiecības ar dabu, kad daba bija cilvēkam līdzvērtīgs spēks. Un šie ir uzvedības modeļi, kas iekodēti arī latviešu folklorā, kā to norāda režisore Krista Burāne intervijā žurnālam IR. Interesanti, ka latviešu tautasdziesmās ir trīs līmeņi – pirmais ir cilvēku, otrais dievu, trešais ir putnu. Putni dzīvo visaugstākajā līmenī, un to der atcerēties filmas kontekstā.

Tātad – putni dzied, latvieši dzied, latvieši dzied par putniem, un latvietim koncepcija par putnu dziesmu pārnešanu cilvēku dziesmās ir dabiska un dziļi sakņota. Latviešu skatītājam būtu jābūt pilnīgi skaidram, ka “visi putni dzied” ir tas pats, kas “visi cilvēki dzied”, “visas dzīvās radības dzied”. Filma šovasar vēl joprojām ceļoja pa festivāliem visā pasaulē, un būtu interesanti uzzināt, kāds ir citu tautu pārstāvju skatījums uz filmu šajā jautājumā.

Starptautiskajā akadēmiskajā vidē šis lasījums un pati filma raisīja asociācijas ar Mereditas Monkas darbiem. Viņas bibliogrāfijā ir muzikāla zinātniskās fantastikas izrāde The Games (1983), kurā putni un putnu balsis saistītas ar pirmatnējo atmiņu un dabu, un sižets stāsta par zaudēto saikni ar zemi. Putni tajā simbolizē dzīvību un cilvēka nevainību pretstatījumā mehanizētajai nākotnei. Arī citos Monkas darbos putnu balsīm ir būtiska nozīme – opera Atla (1991), performance On behalf of the Nature (2013), un, protams, albums Songs from the hill (1979), viens no pirmajiem Monkas eksperimentiem ar dabas skaņām. Tajā atrodama arī dziesma Bird code, kas salīdzināma ar filmā Visi putni skaisti dzied dzirdamajām vokalizācijām – cilvēku balsīm, kas atgādina putnu dziesmas. (Šis būtu labs brīdis atzīmēt nesen iznākušo izcilo dokumentālo filmu par Mereditu Monku Monk in Pieces (2025).)

Mūzika kā afektīvs spēks

Vēstījuma otra puse, protams, ir ar ekoloģiju saistītie fakti. Mūzika jebkurā filmā vienmēr tiek asociēta ar emocijām un nepieciešamās atmosfēras radīšanu. Tas, ka skaņa vai tās neesamība nes daudz vairāk emociju nekā vizualitāte, kino pētniecībā sen ir bijis skaidrs. Filmu mūzika ir afektīvs instruments un saistīts ar spoguļneironu sistēmu cilvēka ķermenī – neironu tīklu, kas reaģē gan uz uztveri, gan darbību.[6] Tāpat jāatzīmē, ka skaņas iezīmes vispār (un tas attiecināms arī uz šo filmu) ir gan sensoras, gan simboliskas.[7]

Mūsdienu Latvija sevi pozicionē kā mežu zemi, zaļāko no visām. Kādreiz tā bija taisnība, bet mūsdienās ekoloģiski vērtīgie meži Latvijā veido mazāk nekā 10% no kopējās mežu platības.[8] Vēl nupat, 2026. gada augustā, vides organizācijas cēla trauksmi, ka, veidojot jaunās Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes 2026.–2050. gadam, vides speciālistu ieteikumi saprātīgai saimniekošanai Latvijas mežos netiek ņemti vērā. Nemaz nerunājot par nesen izcirsto seno mežu Rucavā un šīs situācijas absurdu attiecībā uz dabas daudzveidības saglabāšanu. Tātad tas, ka izrāde tika veidota 2023. gadā un filma iznāca 2025. gadā, neko neatņem, jo tēmas aktualitāte nebūt nav mazinājusies.

Viens no filmas vadmotīviem ir kadri ar autobusā guļošiem cilvēkiem – izrādes dalībniekiem, t. i., koristiem un pieciem aktieriem. Teātra izrāde 2023. gadā tika rādīta reģionos un mazākās pilsētās visā Latvijā, un tas nav nekas neparasts, ka izrādes dalībnieki pa ceļam autobusā guļ – visdrīzāk agrās rīta stundas dēļ. Taču šie kadri nereti rādīti paralēli neskaitāmiem meža izcirtumiem, kuriem autobuss brauc garām (kādā brīdī viena no filmas varonēm, braucot automašīnā ar savu vecmāmiņu, pa ceļam saskaita apmēram 20 izcirtumus). Tātad autobusa ainās kadra priekšā ir guļošs cilvēks, bet fonā redzami daudzie mežu izcirtumi; tādā veidā cilvēki autobusā kļūst par visas sabiedrības simbolu. Arī izrādē kora dalībnieki (daļa no autobusā gulējušajiem) translē sabiedrību un tajā izskanējušas frāzes, pārsvarā aizspriedumus un nekompetentus komentārus par mežu izciršanas tēmu. Tas ir stāsts par sabiedrību, kura nepamana, ka noguļ mežu izciršanu.

Režisore Krista Burāne par saviem darbiem teikusi, ka viņa cīnās pret aklumu, pret kognitīvo disonansi, kas rodas, kad cilvēki apgalvo, ka klimata pārmaiņas ir realitāte, bet uz viņiem tas neattiecas. Piešķirot putniem cilvēku balsis caur aktieru runāto un dziedāto, filma piespiedu kārtā liek uzklausīt šokējošos faktus par putnu populāciju straujo samazināšanos un mežu izciršanu.

Filmas skaņu ainava kopumā ir ļoti bagāta, tajā nav daudz klusuma brīžu. Taču, kad klusums pēkšņi parādās, tie ir ļoti pamanāmi un ļoti nozīmīgi brīži. Viens no būtiskākajiem nāk pēc tam, kad skatītājam sniegta lielākā daļa ekoloģisko faktu un kad skatītājs jau zina, ka, piemēram, mežirbes mazulis nevar pārlidot pāri ūdeņainajām risēm, ko izcirstajā mežā atstājusi meža tehnika, – mazuļi vienkārši noslīktu, mēģinot tikt tām pāri. Un tad pēkšņi, skatītājam vēl joprojām vizuāli redzot izcirtumus un tajos strādājošo tehniku, skaņa apklust, valda absolūts klusums. Audiālais fons ir tukšs, tieši tikpat tukšs un kluss, cik klusi ir mežu izcirtumi, kuros putnu un pārējo meža iemītnieku dzīvotne ir iznīcināta, līdz ar to jebkādas dzīvās radības pazīmes ir zudušas.

Un skaņa ir viena no dzīvības pamatpazīmēm.

Mūsdienu pasaules piesātinātā skaņas vide, tajā skaitā mehāniskās skaņas, ir kļuvusi par otro dabu. Filmas nostāja ir tāda, ka arī putnu dziesmas cilvēkiem ir otrā daba un, līdzīgi kā Lorenss Krāmers rakstīja par mūsdienu pasaules tehnoloģiju piepildīto skaņas vidi, arī putnu dziesmas vienmēr ir dzirdamas neatkarīgi no tā, vai cilvēks dzīvo laukos vai pilsētā.[9] Cilvēki, kuri pazīst dažāda veida putnu dziesmas, varbūt var pamanīt, ka specifisku sugu balsis vairs nav dzirdamas mūsu vides skaņas ainavā. Bet to var dzirdēt tikai klausoties (jēdzieniem “dzirdēt” un “klausīties” piemīt fundamentālas atšķirības).

Tātad, klusums, lai arī filmā izmantots reti, ir šī brīdinošā stāsta vai pamācošās pasakas galvenais instruments. Tas kļūst par piemēru tam, kas notiktu, ja mēs nesāktu klausīties putnu dziesmās, ja mēs ļautu tām kļūt par otro dabu, par kaut ko pašsaprotamu. Nemaz nerunājot par to, ka cilvēki paši ir tie, kuri iejaukušies putnu un pārējo meža iemītnieku dzīvotnē un to atņēmuši, piesavinājušies un pat iznīcinājuši. Klusums filmā ir kā sēras. Sēras par mirušajiem vai drīz mirstošajiem.

Ironija un interpretatīva transformācija

Filmas tēma ir smaga, tomēr, lai arī vēstījums ietver daudz drūmu faktu un liek skatītājam aizdomāties par savu un apkārtējo rīcību, tā nav vienkārši depresīva vai dusmīga, kā varētu domāt par filmām, kas pieskaras dabas daudzveidības zūdamības tēmai. Filmā ir arī savs vieglums, radīts ar neuzbāzīgu humoru un palielu devu ironijas. Komponists Jēkabs Nīmanis rada akadēmisku, laikmetīgu mūziku, kurā skan ietekme no džeza un postmodernisma; ironija un rotaļīgums ir daļa no viņa darbu rokraksta. Iespējams, arī šajā filmā vieglums un humors ienācis tieši caur viņa mūziku un personību.

Teātra izrāde beidzas ar izrādes dalībnieku – aktieru, kora un skatītāju – kopkori, visiem apvienojoties kopīgā dziesmā. Filmas finālā viss iesākas ar tukšu dziesmu svētku estrādi no putna lidojuma, tālāk seko filmas dalībnieku – ekrāna un skatītāju – kopdziesma. Atbilstoši filmas piedāvātajai izteiksmes valodai, tas notiek karaokes veidolā. Un tieši karaokes sadaļa un filmas fināls kopumā ir uzskatāms piemērs tam, cik daudz pretrunīgu sajūtu skatītājam (un patiesībā arī filmas dalībniekiem) šis stāsts ir licis pārdzīvot.

Karaoke notiek ar visiem tam piemītošajiem rādītājiem – ar dziesmas vārdiem uz ekrāna, ar lēkājošu bumbu, kas lec no viena vārda uz nākamo, palīdzot izsekot vārdu secībai. Dziesma ir gaiša un pacilājoša, jo tā stāsta par divu putnu kāzām. Turklāt, ja seanss notiek kinoteātrī, vismaz manā pieredzē zālē uz dziesmas laiku tika ieslēgtas gaismas – varbūt tas bija nejauši, bet radīja diezgan neērtu sajūtu, jo skatītājs vairs nevar pazust filmā, viņam jākļūst par aktīvu dalībnieku, turklāt gaismā labi redzams, kurš seko līdzi, kurš piedalās dziedāšanā un kurš nepiedalās, un tas uzliek skatītājam pēkšņu atbildību.

Pēc dziesmas seko attēls ar daudzu Latvijā mītošu putnu sugu nosaukumiem, kas lēnām cits pēc cita izgaist un pazūd no ekrāna. To vērot ir biedējoši, turklāt pēc visas filmā iegūtās informācijas un raisītajām pārdomām skatītājs nevar nejusties kaut mazliet atbildīgs – ja ne par izdarīto, tad par neizdarīto, par novēršanos no nepatīkamā un neiedziļināšanos dabas daudzveidības izzušanas jautājumos. Pēdējie filmas titri apstiprina nojausmu, ko rada izzūdošie sugas nosaukumi, – 61 putnu suga Latvijā ir strauji samazinājusies vai ir tuvu izmiršanai.

Atcerēties nākotni

Mūzika piešķir audiālajai pieredzei noturīgu ietvaru, no plašā neaptveramā skaņas lauka tā izvelk raksturīgo, piešķir formu un virzienu. Ja skaņu uztveram kā dzīves iesaistes avotu, tad mūzika kļūst par oriģinālu apziņas prakšu ierakstīšanas instrumentu, par spēju, kas piemīt cilvēka runai un kopīga ar putnu un vaļveidīgo balsīm. Mūzikā audiālās zināšanas un jūtas pārvēršas uzglabājamā un vēlāk atgūstamā formā.[10] Tad kādu ietekmi filmā Visi putni skaisti dzied skaņa nes salīdzinājumā ar vizualitāti un kā skaņas un klusuma pāreja ietekmē skatītāju?

Pirmkārt, ir teikts: “Lai gan mūsu atmiņas ir balstītas pagātnē, viena no atmiņas galvenajām lomām ir pareģot un paredzēt un nojaust (to predict and anticipate) nākotni.”[11] Tātad, protams, filmas Visi putni skaisti dzied gadījumā atmiņas par tautasdziesmām, putniem un to simboliku, arī

atmiņas par viena vai otra putna dzirdēšanu ir cieši saistītas ar ekoloģisko trauksmi un bailēm no klusuma – no nākotnes bez dabiskām pļavām, veciem mežiem un, tostarp, bez putniem. 

Otrkārt, skaņa tiek uztverta kā dzīvības mērs, kā primārais rādītājs, caur kuru dzīvības klātbūtne un pastāvība iegūst taustāmu formu.[12] Proti, izpratne par dzīvību rodas no skaņas, kas to tālāk pārvērš sajūtā un piešķir jēgu. Šajā ziņā klusums filmā ir bijis īpaši afektīvs.

Treškārt, viens no filmas audiālajiem vadmotīviem ir dziedātais teksts: “Kam pieder putni? Kam pieder daba?” Tas tiek atkārtots vairākas reizes, bet katru reizi ar atšķirīgu intonāciju. Vienreiz tas ir ar tīru ziņkārību apveltīts, tad izskan kā dusmas, arī vainas izteikšana, brīžiem tā ir atbildības pieprasīšana, un tā tālāk. Teorētiskajā literatūrā to sauc par interpretācijas transformāciju. Otra tāda transformācija varētu būt fakts, ka skatītājs tiek pakļauts pretrunīgām sajūtām – pastāvīga pāreja no prieka uz depresīvām sajūtām, bailēm un citām emocijām. Tās pašas sajūtas piedzīvo filmas dalībnieki, galveno varoņu – piecu putnu sugu – atveidotāji. Aktierus filmā redzam arī ārpus tēliem, un šī pieredze ir likusi viņiem pārdomāt savu pagātni un soļus dabas daudzveidības saglabāšanā vai iznīcināšanā, domāt par to, kā vadīt apzinātu dzīvi turpmāk. Tās pašas pārdomas, pie kurām neizbēgami nonāk arī skatītājs.

Māksla ir relatīvas un objektīvas realitātes pārnese, turklāt māksla pati par sevi ir relatīva un subjektīva, taču tā spēj translēt objektīvas patiesības. Šajā filmā daba un ar to saistītās skaņas, tostarp komponētā mūzika un skaņas režija, nav tikai fons, bet gan aktīvs tēls, kas nozīmes nesēja ziņā ir līdzvērtīga vizualitātei, darbojošajām personām un citām filmas komponentēm. Skaņa filmā Visi putni skaisti dzied, aizņemoties terminu no Lorensa Krāmera, kļūst par humānistisku zināšanu avotu. “Humānistisku” tajā visspēcīgākajā ziņā – kā avotu primārām, radošām, konstruktīvām un saprotamām zināšanām.[13]

Līdztekus pētījumiem par skaņu, kuros pievērsta uzmanība skaņas materialitātei un tehnoloģijai no bioloģijas un fizikas viedokļa, ir svarīgi pētīt arī veidus, kā skaņa mainās un maina klausītāju, kurš uz to reģistrē ne tikai fiziski, bet arī simboliski.[14] Es neizlikšos, ka zinu daudz par skaņas viļņiem, frekvencēm un citiem lielumiem, taču skaņas simboliskās nozīmes un afektīvais spēks ir ļoti daudzsološs pētāmais objekts kinozinātnē un, cerams, turpinās ceļu arī pie latviešu pētniekiem.

Tiki-tiki-svīp!

Atsauces:

1. Chattah, Juan. Film Music: Cognition to interpretation. New York; Abingdon: Routledge, 2024, 1. lpp. ↩
2. Turpat, 168. lpp. ↩
3. Purves, Dale. Music as biology: the tones we like and why. Cambridge, Massachusetts; London, England: Harvard University Press, 2017, 63. lpp. ↩
4. Chattah, Juan. Film Music: Cognition to interpretation. New York; Abingdon: Routledge, 2024, 2. lpp. ↩
5. Turpat. ↩
6. Turpat, 2. lpp. ↩
7. Kramer, Lawrence. The hum of the world: a philosophy of listening. Oakland, California: University of California Press, 2018, 1. lpp. ↩
8. https://replay.lsm.lv/lv/klausies/ieraksts/lr/213314/zooteka-172-krista-burane-un-filma-visi-putni-skaisti-dzied ↩
9. Kramer, Lawrence. The hum of the world: a philosophy of listening. Oakland, California: University of California Press, 2018, 3. lpp. ↩
10. Turpat, 6. lpp. ↩
11. Chattah, Juan. Film Music: cognition to interpretation. New York; Abingdon: Routledge, 2024, 187. lpp. ↩
12. Kramer, Lawrence. The hum of the world: a philosophy of listening. Oakland, California: University of California Press, 2018, 1. lpp. ↩
13. Turpat, 7. lpp. ↩
14. Turpat, 9. lpp. ↩

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds