Itāļu režisores Ērikas Lifredo un latviešu kino un teātra režisores Kristas Burānes filmas nosaukums jau godīgi pasaka priekšā – šis būs stāsts par dzīvi, un dzīve tiek pielīdzināta populārai, no Argentīnas nākušai dejai. „Dzīves tango”, ņemot vērā filmas galveno varoņu problēmas un smeldzīgo muzikālo pavadījumu, varēja būt pamatīga melodrāma, taču tāda tā nav. Un tas filmai nāk tikai par labu.
Dzīves tango ir dokumentāla filma, kuras centrā ir laulāts pāris Itālijā. Kungam Klaudio jau gandrīz divdesmit gadu ir Parkinsona slimība; deja un tagad arī Artura Maskata komponētā mūzika ir viņa terapija.
Zināmi novērojumi par tango sabiedrību, arī pamatpriekšstats par deju noder, skatoties šo filmu, lai gan tango dejās esmu iesācēja. Pērn rudenī kāda draudzene, kas dejo nu jau pavisam labi, uzdāvināja man skaistas dejas kurpes, bet galvenais – sarunāja brīnišķīgu (pacietīgu) un pieredzējušu partneri. Nebija citu variantu, vajadzēja pamēģināt. Vēl viens no iemesliem bija vismaz uz pāris stundām nedēļā samazināt savu, iespējams, pārspīlēto tieksmi pēc neatkarības un pašnoteikšanās. Tango ir deja, kurā sievietei pilnībā jāpaļaujas uz vīrieti, ikviena partneres tālākā kustība – soļu garums, virziens, rokas satvēriens – ir reakcija uz partnera bieži vien ne tik viegli nolasāmu mājienu.
Tango, protams, ir cietis un aizvien cieš no daudzām klišejām, piemēram – jaunība, nepārvarama kaislība, izdejots zaudētas mīlestības stāsts, sarkanas kleitas, kruzuļi, bezgaldziļi šķēlumi, piesmēķētas deju zāles un tamlīdzīgi. Filmā Dzīves tango tomēr izdevies neiekrist šajos banalitāšu slazdos, un to var izskaidrot gan ar pašiem varoņiem, gan filmas veidotājiem. Klaudio un Ivana tango ir dejojuši jau gadiem ilgi – tas nozīmē, ka šis hobijs nav kāda ārišķīga un mākslīga, ekrānam domāta konstrukcija, tas ir “pa īstam”. Līdz ar Klaudio saslimšanu deja ieguvusi tādu kā racionālu virsuzdevumu vai pat misiju. Pat zinātniski, kā filmā skaidro ārsts, sāk apstiprināties, ka tango kustības (ritms, soļu atmiņa, koordinācija u.t.t.) palīdz Parkinsona slimības skartajiem. Individuāls pāra jaunības hobijs ir kļuvis par daudzu vecāku un slimības skartu cilvēku cerību, un tas ir atbruņojoši.
Viens no atslēgas elementiem, kas tiek izmantots melodrāmas žanrā, ir upura tēls, un tas ir saprotams. Upura tēls ir efektīvs līdzeklis, lai izraisītu līdzjūtību, empātiju vai pat dusmas pret netaisnību, lielākā mērogā – likteni. Upura figūra palielina skatītāju emocionālo spriedzi un padara stāstu emocionālāku. Melodrāmas žanra paņēmieni (saskaņā, piemēram, ar kinopētniecēm Lindu Viljamsu un Kristīni Gledhilu) ir visa pamatstraumes kino pamatā. Vēl vairāk – melodrāmas modalitāti iespējams (uz to norāda, piemēram, politikas pētniece Elizabete Ankere) saskatīt kā vadošo arī politiskajā retorikā. Izskatās, dzīvojam laikposmā, kad publiskajā telpā dominē upura stāsts, šis laiks pieder cietēju stāstiem. Veidā, kādā atspoguļojas pasaule, dominē ciešanu, pāridarījumu, pārdzīvojumu un grūtību apraksti, retos uzvaras stāstus iespiežot šaurā kaktiņā, atstājot tos sportistiem, politiķiem un vēl retiem izņēmumiem. Ciešanu prizmā redzam veselu pasauli, kurā cieš un ir cietuši atsevišķi cilvēki un grupas – gājēji, riteņbraucēji, dažādas minoritātes, skolotāji, pusaudži, veci cilvēki. Cieš biznesi un nozares, problēmas ir gan īrniekiem, gan izīrētājiem, gan darba devējiem, gan ņēmējiem, grūti būt pusaudzim, grūti senioram, un pat spēka gados arī nav viegli. Neiedziļinoties patiešām grūti nošķirt problēmas no pseidoproblēmām.
Filmā Dzīves tango varonim Klaudio būtu visas tiesības ieņemt upura lomu – viņu skārusi smaga slimība, prognozes nav iepriecinošas, visticamāk, kļūs arvien sliktāk. “Domāt, kā justies šodien, un tad jau redzēs, kā būs rīt, “ viņš, Parkinsona asociācijas prezidents, stoiciski nosaka kādā slimnieku tikšanās reizē. Klaudio nevienā brīdī neiztaisās par upuri un arī filmas veidotāji, visu cieņu, viņu par tādu nepadara. Drīzāk izvēle būs par labu humoram un mieram. “Jā, esmu vēl dzīvs un pat spēju novākt kviešu ražu,” skan Klaudio vēstulē Arturam aina, kurā Klaudio vada kombainu. Kad Ivana iesaka viņam sevi pasaudzēt, viņš saka – vēlāk.
Tango tātad ir deja, kurā, kā nebeidz atkārtot mans pasniedzējs, jāļaujas plūsmai (viņš mēdz arī piebilst, ka tā nav nekāda ezotērika, bet ir fizika). Vīrieša kā vadītāja un sievietes kā sekotājas lomas filmā netiek pieminētas, un to var skaidrot ar taktisku attieksmi pret Klaudio – viņam reizēm neklausa kājas, un patiesībā – labi, ka vispār var dejot.
Taču gribas (un filma to pieļauj) saskatīt šajā paļāvībā metafizisku līmeni. Paļāvība uz partneri dejā tiek pārnesta uz lielāku mērogu.
Melodramatiskajā artikulācijā emocionālos sakāpinājumus un spriedzi pamatstraumes filmās rada, izmantojot arī laika kategoriju. Laiks tiek nospriegots, kaut kas – tipiski – notiek par agru vai visdrīzāk par vēlu. Kā spēcīgs naratīva elements spēlfilmās tiek izmantota arī ar laika kategoriju saistīta dramaturģiska figūra – izglābšanās (vai izglābšana) pēdējā brīdī. Klaudio vairākkārt piemin laiku, un dokumentālajā filmā par varoni, kuru skārusi nopietna slimība, tā nav koķetērija – laika patiešām ir maz. Viens no laika nogriežņiem, “makgafins”, kas virza filmu (un kas reizēm filmas aprakstos izspēlēta kā galvenā intriga), ir jautājums, vai viņi paspēs aizbraukt uzdejot tango Buenosairesā, kā to Klaudio solījis sievai Ivanai. Kādā cerīgākā dienā abi skatās piedāvājumus datorā un plāno ceļojumu. Piedāvājumu internetā netrūkst – “Lai tevi aizrauj tango ritms!” un tamlīdzīgas tūres.
Brauciens uz Argentīnu kā tango dejotāju sapnis liekas visai klišejisks, un, iespējams, tieši tāpēc tas, šķiet, arī kā intriga izplēn. Beigās jau īsti vairs nav izšķirošas nozīmes, kurā pasaules malā dejo divi dzīvi un viens otru mīloši cilvēki. Tomēr melodramatisma stīga tieši un visvairāk attiecībā uz laika kategoriju skatītāju nepamet. Kā norāda kino zinātniece Linda Viljamsa, “savā dziļākajā līmenī melodrāma ir jūtu izpausme attiecībā uz laiku, kas paiet pārāk ātri.”[1]
Tango ir deja diviem, bet tikpat liela loma filmā ir trešajam – komponistam Arturam Maskatam. Komponista 2002. gadā sacerētais skaņdarbs Tango simfoniskajam orķestrim ir, kā viņš pats filmā atzīst, ja ne viņa labākais darbs, tad pazīstamākais gan. Arturs Maskats epizodēs pamatā redzams sēžam – viņš komponē jaunu darbu pie klavierēm, viņš klausās mēģinājumu zālē, viņš dara visu, lai kāds pāris vai konkrētāk – Klaudio Itālijā varētu kustēties.
Epistulārā žanra integrēšana filmu padara daudz intīmāku un personiskāku. Vēstuļu rakstīšana (un, cik nojaušams, – ar roku!) no pagājušo gadsimtu literatūras nostiprinājusi priekšstatu par šādu saziņu kā īstas draudzības izpausmi. Tā ir forma, kurā cilvēks velta otram, iespējams, pašu dārgāko – laiku. Tas nav tas pats, kas ierakstīt telefonā nepārdomātu un ātri nobērtu audioziņu, kuru otrā galā kāds vēl lielākā paātrinājumā pavirši noklausās, ejot pa ielu. Dažkārt, kad dzirdams Artura Maskata lasīts vēstules teksts, viņu pašu mēs redzam sēžot pie lapas un rakstot... notis. Tie ir komponista īstie burti. “Es centīšos rakstīt tādu tango, kā izjūtu jūs ar Ivanu,” skan viņa balss aizkadrā, tā saslēdzot vienkopus vairākus motīvus – autorību, rakstīšanu, komponēšanu un draudzību. Skatītājs kļūst par liecinieku mūzikas radīšanai, tās iedzīvināšanai (mēģinājumi un koncerts), arī tās iedarbībai. Tango kļūst par horizontāli, kas savieno kādu komponistu Latvijā ar kādu pāri Ziemeļitālijā, bet tā ir tikai redzamā trajektorija. Arī metafiziskās paļāvības apjausmā liela nozīme ir tieši Maskata mūzikai. Lai arī tango vairāk tiek saistīts ar “zemes” mūziku (iepretim kādiem nepārprotami reliģiskiem skaņdarbiem), Maskata kompozīcijas (un to izpildījums) paceļ mūziku daudz augstāk par deju soļiem vai deju zāles griestiem.
Emocionālo, piesātināto muzikālo līniju filmā līdzsvaro racionālais – tango iedarbību pacientu veselības uzlabošanā ārsti apstiprina ar zinātniski pamatotiem faktiem un novērojumiem, un tas glābj skatītāju no pārāk liela aizkustinājuma. Kustība ir dzīvības pamatā, un galu galā – kustība ir arī kino pamatā. Kustība un gaisma. Tāds, lūk, tango.
Filmas seanss svētdien, 20. oktobrī, 17:00 kinoteātrī Splendid Palace, 20.–27. oktobrī tiešsaistē
