Ukraiņu režisors Jevhens Titarenko sevi par adrenalīna mednieku neuzskata – jaunībā izlecis ar izpletni, trakojis ar močiem, bet sapratis – “tas nav man”. Viņa mīlestība ir kino, kura augstākā virsotne, viņaprāt, ir komēdijas – tieši par tādas uzņemšanu viņš sapņojis pirms Donbasa notikumiem, tieši tā vēlas izteikt uzvaras garšu tad, kad šis, otrais, nežēlīgais, ciniski baisais un globāli satricinošais karš būs beidzies ar Ukrainas uzvaru.
Tikmēr viņš personiskās režisora ambīcijas atliek malā un dodas karā kā medicīniskā bataljona brīvprātīgais, filmē pirmajās rindās un kļūst par dokumentālistu. Viņa 2017. gadā pabeigtā dokumentālā filma Karš par mieru / War for Peace un 2023. gada Berlīnes festivāla konkursā iekļautā Austrumu fronte / Shidniy front ir tieši un netieši saistītas arī ar Latviju – abu filmu ekrāna liktenī būtisku lomu nospēlējis Latvijā dzīvojošais dokumentālists Vitālijs Manskis un viņa rīkotais ArtDocFest. Šajā festivālā notiek arī mūsu saruna ar Jevhenu, kurā daudz smejamies tieši tādēļ, ka saprotam – smiekliem iemesla ir maz.
Vai karš tevi padarīja par režisoru?
Ne gluži - režija ir mana profesija, biju to mācījies. Karš vienkārši bija mana lielā iespēja izmēģināt roku dokumentālajā kino.
Izklausās visai ciniski!
Bet dzīve arī ir gana ciniska! Jo īpaši, kad tu jau divas reizes esi karojis medicīnas bataljonā, tad nav nekādu ilūziju... Tobrīd, kad Krievijas Federācija anektēja Krimu, man Odesā bija kinokompānija, sava skola, pasūtījuma projekti. Savā 24 gadu vecumā uzreiz pieņēmu lēmumu – ir jābrauc uz Austrumu robežu un savām acīm jāskatās, kas tur notiek! Bet tāds scenārijs strādā, ja tu dodies uz citu zemi – skaties atsvešināti, kā tūrists. Kad tā ir tava zeme un tu redzi cilvēkus, kas pamet savu profesiju, lai dotos sargāt dzimteni, tad tu pats vairs citādi nevari. Sapratu, ka arī man ir jāuzņemas divas lomas. Ja esi tikai “puisis ar kameru”, tad citiem rodas jautājumi – kāpēc tu filmē? Kas tev ir galvenais? Kur rādīs? Kas maksā? Kad tu pats kļūsti par notikumu dalībnieku, tad citiem tava kamera aizmirstas, un aizdomas pazūd. Tu esi tādos pašos apstākļos kā visi, jūs darāt vienu lietu, un tas palīdz.
Kā cilvēki reaģēja uz kameras klātbūtni?
Kad ir ekstrēma situācija un jāglābj ievainotie, nevienu tā neinteresē. Citādi – mēs ilgstoši darbojāmies ierobežotā Donbasa zonā, vairākās pozīcijās ap Pisku ciemu, un galu galā visi viens otru pazinām. Es vienkārši biju “tas ar kameru”, un viss. Man nebija nekādas režisora pozīcijas vai izstrādāta scenārija. Ne miņas no tā! Ko tad režisēt un kāpēc, ja ir karš, kas pats nesas uz priekšu? Skaidrs, ka putniņu piefilmēt vai kaķēnus drupās cits varbūt neiedomātos...
...vai palūgt meitenei, kas ved ievainoto, otrreiz nodziedāt dziesmiņu...
O, tas bija tik uzjautrinoši! (Ilgi smejas.) Nē, viņa pati dziedāja un tikai vienreiz. Mans uzdevums bija laikā ieslēgt kameru un netraucēt. Ekstrēmās situācijās nav laika nekādām režisora štellītēm. Pat nepaspēj padomāt – oi, cik forši viņa dzied! Filmē, un viss.
Tātad par režisoru šādā aculiecinieka filmā tu kļūsti tikai montāžas procesā?
Jā, šajā gadījumā bija tā. Karš par mieru bija mana pirmā dokumentālā pieredze, daudz ko sāku saprast tikai procesā. 2014. un 2015. gadā krāju materiālu, un tā bija ļoti daudz! Atradu producenti Natāliju Hazanu, mēģinājām kaut ko no tā visa salikt kopā, bet bija grūti. Kad tu filmē kā ārpusnieks, tad ir vieglāk, jo esi no varoņiem atsvešināts. Bet, kad dzīvo kopā, pārciet tik daudz, kopā ejat cauri briesmām un nāvei, kad pats to filmē un vēl centies samontēt, tad ir gan psiholoģiski sarežģīti, gan saturiski – tu zini visu, ko skatītājs nevar zināt un nesapratīs.
Filmā Karš par mieru mijas ekstrēmais aculiecinieka filmējums ar intervijām, portretu skicēm. Vai bija iespēja ko plānot, vai arī viss notika spontāni?
Kas likās svarīgs, to filmēju. Ritms bija ļoti dinamisks. Trīs četras dienas padzīvo vienos ierakumos, tad brauc tālāk. Tādas versijas – “ai, ar to čomu vajadzēja parunāt vairāk vai citādāk, braucam piefilmēt!”, – tādas vienkārši nav. Tu neatgriezīsies, jo rit karš ar savu diktātu, bet tu ar savu kameru-fotoaparātu esi tikai mazītiņa notiekošā sastāvdaļa. Man bija viens objektīvs, nekādu mikrofonu, tikai dabiskā skaņa. Kad mums pārbrauca tanks, tad viens objektīvs gāja zudībā un pirku nākamo. Kaut kas uzsprāga, kaut kas pazuda. Kas bija, ar to filmēju.
Vai mūsdienu digitālajā laikmetā uzreiz liki video internetā vai arī apzināti vāci materiālu filmai?
Uzreiz tīklos liku tikai fotogrāfijas. Mēs bijām brīvprātīgo bataljons un, lai akumulētu resursus, piesaistītu līdzekļus degvielai, medikamentiem, pārtikai, vajadzēja parādīt, ko tieši darām, pārliecinoši pierādīt, ka neesam parasta militārā vienība. Šie foto palīdzēja savākt ziedojumus – tas bija mans ieguldījums medicīnas bataljona eksistencei –, bet filmēto es glabāju un nemontētu nekur nerādīju.
Vai tev pašam pēc pirmā kara pieredzes Donbasā likās, ka tas ir lokalizēts? Beidzies? Vairs neatkārtosies?
Pirmkārt – man pagāja ilgs laiks, lai atgrieztos normālā dzīvē. Biju jauns, kad nonācu karā, bet man jau bija profesija un iestrādes. Tiem, kas atnāca astoņpadsmit gadu vecumā, pēc tam bija ļoti grūti iemācīties dzīvot ārpus kara.
Ko miera dzīvē darīt? Kur sevi likt? Jo karš – tas ir augstākais emocionālais pārdzīvojums, adrenalīns, ekstrēms, dzīve nemitīgā riskā... Pēc tam viss liekas sīks un muļķīgs.
Notiek zināma degradācija – šķietami nevajadzīgā informācija, zināšanas, kurām nav pielietojuma, ekstrēmos apstākļos no smadzenēm vienkārši tiek izspiestas. Tur paliek vieta citiem impulsiem – kā izdzīvot, kā atšķirt šāviņus, kad slēpties ierakumos, kad skriet, kad gulties, kā lādēt, pārlādēt, šaut... Kā uzlikt bandāžu, kā pareizi nest ievainoto... Tādas cilvēciski piezemētas un vienlaikus visaugstākās lietas. Tas, ko mācījies universitātē, klasika, ko lasīji, – tas viss izplēn, pārvietojas uz attālākiem failiem. Viss fokusējas ap zemi un vienkāršām dzīvības maņām.
Otrkārt, es vienmēr gribēju veidot kino. Komēdijas! Nedomāju pārkvalificēties par militāristu vai mediķi, apzinājos, ka tas ir uz laiku. Un vienā brīdī pateicu sev – stop! Pietiek! Tev pārāk ilgi ir veicies palikt dzīvam! Fortūna savu ir paveikusi, nevar to izaicināt pārāk daudz. Var veikties vienreiz, divreiz, trīs reizes, bet ne jau visu laiku! Kādreiz taču veiksme var uzsmaidīt arī pretiniekam... Sapratu, ka jābrauc mājās.
Un tur par karu it kā runā, it kā nerunā...
Tieši tā! Jau tad, kad karš Donbasā sākās, tas nebija pasaules uzmanības centrā. Kad braucu no frontes mājās, tas jau bija vēl vairāk atbīdīts malā. Pasaulei tas likās tālu, nesaprotami, nez par ko... Vēl trakāk – tu atbrauc no frontes līnijas un saskaries ar neizpratni pat no savējiem! Ne jau viņi bija kādi īpaši sliktie, tikai dzīvoja savā šaurajā, pašpietiekamajā sociumā. Lielākajai daļai sabiedrības negribējās sevi apgrūtināt ar skarbo realitāti, labāk bija aizmirsties vai izlikties, ka nekā tāda nav. Vieglāk bija pateikt – tas nav mūsu karš!
Ļaudis negribēja iedziļināties, tāpēc sanāca loģiski un ironiski. Visi, kas kā strausi slēpa galvas zemē, 24. februārī attapās – oh-h-ho! Kāds pārsteigums! Viņiem nebija kara pieredzes, un no informācijas viņi izvairījās. Bija pieejami ļoti daudzi kursi, sagatavošanās aizsardzībai, mācības, ko darīt ekstrēmās situācijās, bet pārāk daudzi to neņēma nopietni. Šo cilvēku pasaules uzskatu spēja izmainīt tikai raķete, kas ietriekusies viņu mājā. Tad kļuva skaidrs, kāda ir informatīvās vieglprātības cena.
Un no kurienes tāda vieglprātība?
Mums nav tādu zināšanu par neseno vēsturi, nav tik sakārtota izglītības sistēma kā, piemēram, Izraēlā, kur bērni noteiktā vecumā tik un tik reizes apmeklē Holokausta muzeju un zina, kāda ir bijusi pagātne, kas apdraud šodienu un kas varētu sekot nākotnē. Viņiem ir sapratne – no kurienes viņi nākuši, kur atrodas, kas viņi ir, kādā pasaulē dzīvo.
Viņi ir gatavi ienaidniekam?
Viņiem ir identitāte! Diemžēl pie mums pēc PSRS sabrukuma neviens netika notiesāts, atmaskots, nebija kopsavilkuma un lustrācijas. Tā sakot – nu, labi, nesanāca tā PSRS, ejam tagad katrs uz savām mājām... Visi pārformatējās par neatkarīgām valstīm, bet nebija “apgaismības” – kad visu izgaismo, saprot, izlīgst; saprotam, nožēlojam un dzīvojam tālāk! Identitāte palika pusratā, tāpēc maksājam šādu cenu. Plus milzonīgā Krievijas propaganda, kas visus šos gadus skaloja smadzenes arī mūsu tautiešiem. Finansējums Russian Television vajadzībām vien ir bijis 10 reizes lielāks kā visas Ukrainas kultūras budžets kopā. Bija ērti izplatīt melīgu informāciju, un daudzi tai ticēja.
Sarunas par šo melīgo ziņu un Krievijas propagandas graujošo ietekmi vienkārši un atmaskojoši parādās Austrumu frontē.
Tagad jau tas visiem ir kļuvis acīmredzams un saprotams, bet mums tas bija skaidrs kopš 2014. gada! Karš par mieru Krievijā tika pasniegts šajā mērcē – kā filma par fašistiem, kas nogalina krievus, sit krustā puisīšus utt. Absurds, kam ticēja, pat filmu neredzot. Jo citādi vienkārši nevar būt!
Kā tava filma Karš par mieru kļuva par Vitālija Manska krimināllietu Krievijā?
Vitālijs bija no tiem retajiem, kas visu uzreiz saprata pareizi, – viņš pameta Krieviju un emigrēja uz Latviju jau 2014. gadā pēc Krimas okupācijas, turklāt atklāti parakstot atbalsta vēstuli Ukrainai. Kad kopā ar Natāliju pirmo filmu pabeidzām, samontējām un parādījām draugiem, visi slavēja, taču mums gribējās autoritatīvāku un neitrālu viedokli. Likās – savējie slavē pa draugam! Aizsūtījām Vitālijam, kuru no ArtDocFest aktivitātēm pazina Natālija. Manskis noskatījās, zvana un saka – labi, gatavojieties braukt! Mēs jautājam – uz kurieni? Rīgā taču festivāls jau pagājis! Viņš atbild – Maskavā vēl seansi priekšā! Tas bija 2017. gadā.
Šo filmu programmai pievienoja pašu pēdējo, ielika festivāla mājas lapā. Un nākamajā rītā sākās hiper-haoss. Visneiedomājamākās interneta vietnes trakoja, ka Manskis grasās rādīt fašistu filmu par fašistiem. Krievijas domes vicespīkers uzstājās, ka filmas demonstrācija jāaizliedz. Par mani bija savākta visa informācija, arī kāda muļķīga bilde, sak, “ko no tāda debilā var gaidīt”, un sākās presings pret Vitāliju, vēstules prokuratūrai, ierosināta krimināllieta, sūdzības Putinam, dažādu organizāciju protesti, piketi, draudi festivāla administrācijai... Viss sašutums bija par filmu, kuru, izņemot ArtDocFest atlases komisiju, neviens nebija redzējis. Mēs iekļuvām valsts ienaidnieku topā, mūs aicināja tiesāt, sodīt, nogalināt... Ažiotāža bija milzīga. Radio Svoboda mani intervēja un pārjautāja – jūs taču turp nebrauksiet? Jūs draud nogalināt! Saku – kāpēc ne? Tā taču ir civilizēta valsts ar konstitūciju un likuma varu... Saku – braukšu! Bet pie sevis domāju – nu, protams, nebraukšu, tam nav nekādas jēgas, bet es taču neiešu tos neliešus vēl šādi iepriecināt. Lai taču dežurē pie vilciena tie sitēji... Kāpēc man jāpiebalso viņu neprātam? Ja jau absurds, tad jānoved līdz galam!
Nu, man tas bija jautri, Vitālijam bija daudz trakāk.
Demolētāji aplenca kinoteātri, tas atteicās filmu izrādīt. Dažu dienu laikā sekoja aizliegums filmu demonstrēt visā Krievijas Federācijas teritorijā.
Vitālijs joprojām nepadevās – sarunāja, ka Karš par mieru tiks parādīts Čehijas vēstniecībā, tā ir Čehijas teritorija, taču... Arī tur saskrēja margināļi ar plakātiem, taurēja un brēca, līdz arī šī vēstniecība teica – ejiet jūs ar savu kino labi tālu! Neparādīja nekur un nevienam.
Taču filma kļuva ļoti pazīstama interneta vidē, krieviski runājošo segmentā. Gadu pusotru tā dzīvoja postpadomju teritorijā, līdz pēc Vitālija iniciatīvas tika izlikta globālajā tīklā. Viņš zvanīja nākamajā rītā un teica, ka tik milzīgu straumēšanu vēl nav piedzīvojis nevienai filmai – vairāk kā gadu šajā platformā mēs atradāmies pirmajā vai otrajā pozīcijā pēc skatījumu daudzuma. Tā bija angliski runājošā vide, filma tika skatīta visā pasaulē, no visdažādākajām pasaules valstīm mums rakstīja atsauksmes – paldies, ka atvērāt mums acis, palīdzējāt saprast, kas notiek. Bet tad arī ātri mūs piežmiedza – tā sakot, filma slavina terorismu, un tai tika uzlikts aizliegums. Piekrītu, ka varēja uzlikt vecuma cenzu un brīdināt, ka filma var psiholoģiski smagi ietekmēt, taču tas viss notiek īstenībā un ne pēc mūsu gribas.
Vai Austrumu fronte loģiski turpina iepriekšējās filmas stāstīšanas paņēmienu?
Karš par mieru bija mana pirmā dokumentālā filma, Austrumu fronte – četrpadsmitā. Pa vidu ir bijuši citi stāsti un citi paņēmieni, bet te var teikt, ka vēsture atkārtojās. Kad sākās karš, es atkal pievienojos medicīnas bataljonam un atkal filmēju.
Kāpēc izlēmi filmu veidot kopā ar Vitāliju? Ar savu pieredzi taču varēji viens pats...
Tas ir kā datorspēlē – tas pats stāsts, tikai nākamajā līmenī. Man bija skaidrs – cilvēki ātri nogurs gan no kara, gan no filmām par to. Ja gribam pievērst pasaules uzmanību, latiņa jāceļ augstu. Situācija, ka es kļūstu par notikumu līdzdalībnieku, bija jau pārbaudīta. Producente piedāvāja – vēršamies pie Vitālija –, un es ar prieku piekritu. Tā bija gan radoša sadarbība, gan zināma aprēķina laulība, bet par to pat nebija laika domāt. Bija sajūta, ka nesamies degošā ātrvilcienā, un mūsu vienīgais uzdevums ir vicināt rokas pret pasauli – hei, skatieties šurp!
Tagad gan nevar sūdzēties, ka par Ukrainas notikumiem trūktu informācijas un filmu!
Jā, ir cita situācija, beidzot pasaulei it kā ir pielecis – tad, lūk, kas tur notiek! Bet tā pati psiholoģija nosaka, ka cilvēki pie visa pierod. Vēl trakāk ir, kad sāk fantazēt. Lūk, Vācijā 10 000 pacifistu protestē, ka nevajag Ukrainai piegādāt ieročus, jāatrisina viss mierīgi – esam taču civilizēta mūsdienu sabiedrība! Es uzskatu, ka tas ir bērnudārza viedoklis. Varu teikt – mēs visi Ukrainā esam pacifisti, atteicāmies no kodolieročiem, parakstījām Budapeštas memorandu. Prezidents arī mēģināja būt pacifists – tipa, paskatīšos Putinam acīs, un viss atrisināsies. Mēs visi ar šo pacifismu jau esam aplauzušies. Tas nestrādā.
Man nebija konkrētu ambīciju par filmu. Tā jau ir ne tikai profesija, bet arī misija, lai gan paši to esam izdomājuši. Visi cilvēki, kas Ukrainā ir pametuši savu profesiju un cīnās, patiesībā ir misionāri. Bet citas izejas nav, tikai savā vietā darīt maksimālo.
Ko var kinematogrāfisti? Kā pavērst kara dramaturģiju un pārvērst labā kino?
Manuprāt, ir divi galvenie paņēmieni. Viens ir “tūrista” jeb ārpusnieka vērojošais, post-factum piegājiens, bet otrs – kad autors vai grupa ir notikumos iekšā šeit un tagad, pašā epicentrā. Mūsu filmā ir sapludināti abi, un katram ir savs uzdevums. Šie skatījumi papildina viens otru. Ir frontes pirmās līnijas un ir aizmugure, kur dzīve turpinās nāves ēnā. No frontes iekšpuses ir tas šokējošais klātbūtnes efekts, ko var uzņemt tikai dalībnieks. Filmai nav atlasīts kaut kas visīpašākais, kaut kas ekstra un unikāls – pēc būtības tā ir kara rutīna. Katru brīdi, arī tagad, mediķi glābj kādu ievainoto. Mēs nemēģinām skatītājus īpaši šokēt vai pārbaudīt izturības robežu. Manuprāt, cilvēkiem ir jākļūst pieaugušiem un jāsaprot, ko karš nozīmē patiesībā. Tas nav karš “Krievija pret Ukrainu”, bet gan – “Krievija pret visu civilizēto pasauli”. Ja visi to būtu sapratuši, tad atkristu naivais jautājums, vai ir jāpiegādā Ukrainai ieroči.
Ukraina šobrīd dod drošības garantu pārējai Eiropai, un maksā par to dārgi. Tieši tāpēc, ka pasaule laikus nenoreaģēja uz tām briesmām, ko signalizēja Krima un Donbass. Ja zvēram ļauj plosīt, viņa apetīte tikai aug. Ārzemnieku leģions to labi saprot. Ja Krievijas uzbrukumu neapturēs Ukrainā, tad nāksies aizstāvēt Baltijas valstis, Poliju utt. Taču joprojām to saprot tikai kaimiņvalstis. Vecā, paēdusī Eiropa turpina dzīvot absolūtā inertumā. Tā ir patērētājsabiedrības realitāte, ka tur cīnītāju nebūtu. Ja sāktos karš, viņi visticamāk, sēdētu pagrabos un gaidītu, kamēr kāds cits šo jautājumu atrisina. Šī sabiedrība ir tik ilgi turēta siltumnīcas apstākļos, ka palicis tikai viens princips – paša labsajūta un komerciāls izdevīgums. Kā man 2016. gadā ilgi klāstīja kāds itālis – kāpēc mums ar krieviem nīsties? Viņi ir mūsu lielākie pircēji! Tieciet paši galā un mūs tur neiejauciet.
Tas pats princips – inertā masa pamostas tikai no raķetes pašu vai kaimiņa mājā.
Daudzi arī Ukrainā teica – ja nu karš atnāks līdz manām durvīm, tad arī domāšu! Ne mārrutka, tad ir par vēlu, jo nav elektrības, ūdens, viss jau deg un labi, ja vēl esi dzīvs. Par vēlu!
Naivums ir tas, ko šobrīd vajag izsvēpēt labam dokumentālam kino.
Nacionālais jautājums – tu pats esi Jevhens vai Jevgeņijs? Kādā valodā runā tu pats, jūsu varoņi un tauta?
“Varoņi savā starpā sarunājas ukraiņu un krievu valodā” – filmā tas ir tehnisks titrs, domāts ārzemniekiem, kas šīs valodas neatšķir, bet pēc būtības tā ir situācija, kas nojauc Krievijas propagandu, ka krievi tiekot apspiesti, krievu valoda aizliegta utt. Visu laiku tā nebija, cilvēki brīvi sarunājās krieviski, taču šobrīd, protams, pati Krievija ir izdarījusi visu, lai šo valodu negribētos lietot citādi, kā vien lamājoties. Esmu audzis Odesā, vecāki savā starpā agrāk sarunājās krieviski. Tagad vairs nē. Lai ar kļūdām, bet ukrainiski! Esmu bilingvāls – kādā valodā man jautājumu uzdod, tajā atbildu. Pasē tagad Jevhens, bet, ja uzrunā par Žeņu, tad arī atsaucos.
Tagad, kad notiek milzīga bēgšana no Krievijas, kā pasaulē un profesionālajā vidē atšķirt “labos” un “sliktos” krievus?
Manuprāt, to var noteikt tikai biogrāfija. Ko tu darīji 2014. gadā? Ko pēc 2022. gada 24. februāra? Kāda bija tava reakcija? Vitālijs parakstīja atbalsta vēstuli Ukrainai un pameta Krieviju, pareizajā brīdī parādīja savu dokumentālista un spēcīgas personības reakciju. Citādi tagad ir tā, ka festivālā satiec kādu krieviski runājošu kinocilvēku, sāc komunicēt, prasi, kas tu tāds? Un viņš atbild – igauņu režisors! Prasu, vai sen? Jā, protams, jau piecus mēnešus!
Daudzi, kas Krieviju ir pametuši tagad, dara to ne jau tāpēc, ka ir pret režīmu. Vienkārši ir beigušies labie laiki – tagad vai nu noķers un aizsūtīs karot kā lielgabalu gaļu, vai tik un tā būs slikti. Brauc prom tāpēc, ka nav perspektīvas. No palikušajiem tikai nedaudzi ir spējīgi uz loģisku rīcību pret režīmu. Vienam vai bariņam iziet piketā ir cienījami, bet naivi. Aizdedzināt kara komisariātu vai sabojāt iekārtas ieroču rūpnīcā – tā ir rīcība ar jēgu.
Vai karš iemāca rīkoties?
Karš atklāj cilvēkus. Varoņi nebūt nav tie, kas tādi ir izskatījušies iepriekš. Staigāja tāds kluss, mierīgs puisis, bet pēkšņi kļūst spējīgs uz drosmīgiem soļiem, risku, pašaizliedzību. Karš izvēršas par galveno n otikumu dzīvē. Tumšos laikos gaisma kļūst labāk redzama – tā arī visa dramaturģija...
.. un režisora meistarība – visas šausmas parādīt tā, lai filmu var noskatīties līdz galam un tā tomēr, par spīti visam, atstātu dzīvi apliecinošu pēcgaršu.
Ir jābūt daudzpusīgām emocijām, dinamikai un dažādiem vēstījumiem. Nav pat vajadzīga kāda īpaša režija, lai vēstītu gaišo. Kā filmā Karš par mieru, kur meitene dzied ātrās palīdzības mašīnā; Zoja, kas smejas, ka ateja uzspridzināta un tagad pačurāt auksti, kā viņa tēlo nindzju... Tie ir paši cilvēki, viņu seju izstarotais gaišums, kas dod cerību. Atliek tikai uzmest aci un saproti, ka viņos pat tādā situācijā nav ļaunuma.
Man pašam smagākais pagrieziena punkts pirmās filmas uzņemšanas laikā bija fotogrāfa nāve.
Kad mana kolēģe Alisa Kovaļenko Donbasā brauca filmēt filmu Alise kara zemē / Alisa in Warland (2015), viņas vīrs francūzis protestēja, teica, lai nevelk kara formu, kas provocējot uzbrukumu. Labāk ar uzrakstu „PRESS”, uz tiem taču nešaujot... Nekā nebija, šauj gan! Šis fotogrāfs bija izgājis Sīrijas, Lībijas un citus karus, ģērbies civilās drēbēs, ar spilgtu uzrakstu “PRESS”, bet te tas nestrādā. Un parāda, kāds ir mūsu pretinieks. Tie jau arī ir civilie, kaut kur iesaukti, taču ar citu morāli.
Kad skatos Krievijas propagandu, tad acīs krīt tas, cik ļoti viss šajos sižetos tiek iebakstīts ar pirkstu – lūk, līķi tādi, līķi šādi, dažādos rakursos, ar uzliktām gaismām, rūpīgi safilmēti... Es neko tādu nevarēju atļauties, jo viss notika dzīvajā. Tas ir aculiecinieka vēstījums, kad nav ne laika, ne domas uzlikt statīvu. Jo ne par to ir stāsts! Gribu, lai skatītājs pats saredz ukraiņu gaišās sejas un saprot pozitīvo, lai pārliecinās, ka neviens te neizliekas un tas nav inscenējums. Un tas strādā! Pirmais, ko jautā skatītāji no dažādām pasaules malām – vai tas un tas varonis vēl ir dzīvs? Tāda empātija, līdzpārdzīvojums, oho!
Tā ir ekstrēmu apstākļu priekšrocība – nevienam nav laika un spēka tēlot, izlikties.
Jā, te viss notiek pa īstam. Vienīgais, ko var censties nospēlēt, – ka nav bail! Bet ir tik un tā.
Filmās izskan spēcīgi, aforismu cienīgi teksti. Piemēram: “Ne katrai paaudzei tiek dota iespēja un laime aizstāvēt savu valsti...”
Tas bija pirmajā filmā un tobrīd likās nedaudz naivi. Tagadējie notikumi to tikai apliecina.
“Pats grūtākais šajos apstākļos ir vienkārši dzīvot.”
To teica Jaška, leģendārs kareivis. Viņš krita šī kara sākumā, aizstāvot Izjumu. Ar mazu, kādu sešu cilvēku grupu, viņi bija nocietinājušies televīzijas centrā un piecas dienas neļāva krievu karaspēkam forsēt pilsētu. Tikai ar diviem aviācijas šāvieniem varēja pieveikt viņu pretošanos.
“Kara romantika beidzas, kad atved gabalos sarautu ķermeni.”
Tā ir.
“Sāp – tas ir labi! Sāpes pierāda, ka esi dzīvs”.
Ukraina šobrīd izsāp ne tikai Eiropu. Tas ir kaut kas vēl lielāks. Visa pasaule šobrīd to redz un saprot, cik impotentas un rīcībnespējīgas atklājas dažādas starptautiskās organizācijas – daudzas spēj tikai runāt. Vairums no iestādēm, kas radītas kontrolēt, sargāt un drošināt, šobrīd atklāj savu fiktīvo dabu. Paēduši un pārēdušies, mierīgi dzīvojuši, šobrīd viņi, šo organizāciju pārstāvji, ir diskomfortā. Domāju, ka Ukraina ar savu upuri dos iespēju evolucionēt visai pasaulei. Bruks daudz kas no vecā un neīstā, sāksies jauns evolūcijas cikls. Un tad, pēc kara, es noteikti uzfilmēšu to, ko vēlos visvairāk, – īstu komēdiju!
