Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik traģiski un draudīgi – „Putina Pavārs” un "troļļu fabrikas" saimnieks finansē veselu sēriju kara filmu ar pietiekami primitīvu propagandas vēstījumu – „labie krievi” pret „sliktajiem” visās pasaules malās.
Tālajos padomjlaikos, 1979. gadā, 18 gadus vecais Ļeņingradas puisis Žeņa Prigožins dabūja nosacītu sodu par zagšanu, bet 1981. gadā – divpadsmit gadus par laupīšanu. No tiem Žeņa nosēdēja deviņus, iznāca ārā un kļuva par Jevgēņiju Viktoroviču Prigožinu: oligarhu, Putina padomnieku un tik uzticamu cilvēku, ka viņam ļauj barot ne tikai skolniekus un kareivjus visā valstī, bet arī pašu prezidentu un Kremļa viesus; par to arī iesauka – Putina Pavārs. Ja izklausās, ka šis ir sižets seriāla Tikšanās vietu mainīt nedrīkst sīkvelam, tad man jūs jāapbēdina. Šis sižets ir no dzīves, un dzīvē, protams, notiek lietas trakākas, nekā uz ekrāniem.
Biedrs Prigožins gan atklāti, gan slepeni vada vairākas organizācijas, ieskaitot mediju grupu Patriots, kas atbalsta Kremļa politiku (tās auditorija ir lielāka, nekā aģentūrai TASS vai Krievijas televīzijai), bet
Prigožinam piederošās Kremļa troļļu fabrikas Internet Research Agency un Concord Management and Consulting tiek vainotas 2019. gada ASV prezidenta vēlēšanu ietekmēšanā un viltus ziņu izplatīšanā.
Un tas vēl nav viss – Prigožins vada arī starptautiskos militāros noziegumos vairākkārtēji apsūdzēto Vāgnera grupu, ko mēdz dēvēt par Putina de facto privāto armiju. Bet no darba brīvajā laikā Jevgēņijam Viktorovičam patīk ieguldīt savu oligarha kabatas naudu filmās, kuru mērķis ir rosināt Krievijas jauniešos lepnumu par saviem senčiem un dzimteni, „palīdzēt” viņiem apzināties „patiesās tradicionālās vērtības”, skaidri atpazīt „ienaidnieka melus” un iet pa dzīvi ar precīzi iestādītu morālo kompasu, kura loģika tikšķ nepielūdzami kā pašas nāves rokas pulkstenis; šo filmu ideālie skatītāji tā vien sapņo, kā iestāties armijā un kauties pret „sliktajiem”. Īsumā – Putina Pavārs Prigožins cep propagandas filmas.
Kādas propagandas delikateses tad izdevies uzcept Putina Pavāram? Ar oligarha atbalstu (vai pēc viņa pasūtījuma) tapuši seši pilnmetrāžas darbi, visus vieno tēma „par karu” un tas pats pareizticīgi patriotiski šovinistiskais morālais kompass. Visām filmām bijis samērā neliels budžets, un tās visas slavē līdz debesīm Prigožinam piederošās mediju kompānijas un to draugi. Visām ir viens galvenais mērķis – audzināt skatītāju par pašaizliedzīgu Krievijas Federācijas patriotu, kurš tiešām ņem pie sirds Vladimira Putina apmātību ar to, ka "Krievijas robežas nebeidzas nekur".
Rževa
Salīdzinot Vikipēdijā fiksētos datus, amerikāņiem tur uzskaitītas 298 pilnmetrāžas spēlfilmas par Otro pasaules karu, kamēr Krievijas sarakstā – 426. Kā vienā, tā otrā valstī kara filmu spektrs sniedzas no atklāta idiotisma līdz ģeniālam kino (kādas nu kuram attiecīgās definīcijas, bet spektrs paliek), un no mākslas līdz butaforiskai propagandai.
Lielā Tēvijas kara drāmu ar traģiskām beigām, 2019. gada filmu Rževa / Ржев (režisors Igors Kapilovs, uzņemta pēc Vjačeslava Kondratjeva garstāsta Izpirkt ar asinīm (1991) motīviem), varētu uztvert kā mazliet panaivu piegājienu tai neizsmeļamajai kreatīvajai akai, ko diemžēl izracis Otrais pasaules karš. Režisors esot tik ļoti tiecies pēc reālisma, ka licis aktieriem filmēties mīnus trīsdesmit grādu salā (kas gan nav iespējams, jo pēc meteorologu datiem filmēšanas gadā Ļeņingradas apgabalā zemākā temperatūra bijusi -13°).
Sagrautā, piesnigušā baznīcā apgaismošanas raķešu gaisma slīd pāri ikonām, uz degošu krustu fona milzīgs vācu regbija spēlētājs ar boksera lauzto degunu un parabellumu rokā uzbrūk maza auguma sarkanarmietim. Mazulim rokā parādās duncis un viņš ar to virtuozi sadur milzeni, kurš tad pārgrieztām acīm un stīvām rokām nokrīt. Viss jau it kā ir atbilstoši, dramatiski un par to, ka karš – tas ir slikti. Tikai nav arī tik vienkārši.
Filmas literārais pirmavots ir uzrakstīts PSRS sabrukuma gadā un kritizē padomju varu, bet filmā šī darba jēga ir būtiski sagrozīta, uztaisot pilnīgi putinistiska stila kino ar devīzi „PSRS bija tikai Krievijas pseidonīms septiņdesmit gadu garumā”. Vārdu sakot, nosaukumi mainās, bet impērija paliek, un tās ideālā nākotne ir PSRS stila varenība ar reliģijas svētīto klātbūtni. Stāsts Izpirkt ar asinīm ir par nesaskaņām padomju zaldātu starpā, par virsnieku stulbumu un komandējošā sastāva gatavību upurēt pašiem savējos, jo lielgabalu gaļas netrūkst, bet filmu Rževa kristīgi konservatīvā TV kanāla Царьград komentētājs, Ukrainas konfliktos lietotā termina “krievu pavasaris” autors Jegors Holmogorovs raksturo kā „patiesīgu, kristīgi patriotisku filmu, kas nokļūs kara filmu zelta fondā”, un tās galvenais mesidžs esot “pārtapšana no Saula par Paulu”.
Interesanti, ka daļa krievu kritiķu nepiekristu ne Holmogorovam, ne arī Lācītim. Viņiem pašiem savs skatu leņķis – ļoti apbēdina „padomju gaišā mantojuma nomelnošana”.
Avīze Аргументы и факты filmu nosaukusi par nodevību, jo karā uzvarēja “komjaunieši un komunisti, nevis bijušie ieslodzītie un baltgvardieši”, raksta Andrejs Sidorčiks. Marija Aleksandrova no Kremli atbalstošās ziņu aģentūras Regnum, kurai arī sirds sāp par padomju cilvēka varoņdarbu noniecināšanu, vēl piebilst: “uzreiz pat nesapratīsi, ka filmā ir arī mājiens par Donbasu… varētu domāt, ka mūsējiem nogalināt ukraiņu soda ekspedīciju zaldātus arī “iemācījuši fašisti””.
Par spīti kritizēšanai, Rževu kinoteātros noskatījās 150 000 cilvēki, bet YouTube tai šobrīd ir 9 774 555 skatījumu un 75 000 īkšķu uz augšu. Starp citu, šī ir vienīgā no Prigožina sponsorētajām filmām, kas izrādīta kinoteātros (ja neskaita Tūrista pirmizrādi Centrālāfrikas republikā, bet par to vēlāk). Pārējās filmās acīmredzot neviens nav saskatījis pietiekamu komerciālo vai māksliniecisko potenciālu, to pirmizrādes notikušas Kremli atbalstošos televīzijas kanālos, bet vēlākie skatījumi – par velti internetā.
Šugaļeja triloģija
Iemēģinājusi roku ar filmu par klasisko Lielā Tēvijas kara tēmu, Prigožina radošā komanda pievērsusies mūsdienu kariem, jo – tie vienkārši ir aktuālāki, bet galvenais, tiem vajadzīga lielgabalu gaļa šeit un tagad. Panākumu spārnotais Jevgeņijs Viktorovičs ieguldījis piķi ar vēl lielāku vērienu, un radies vesels triptihs: Šugaļejs 1, 2 un 3 (Шугалей, 2020-21). Šoreiz no pagātnes pa taisno tagadnē – Maksims Šugaļejs (triloģijā viņu tēlo Kirils Poluhins) ir īsts un dokumentāls personāžs, krievu sociologs no Nacionālo vērtību saglabāšanas fonda, kurš kopā ar tulku Sameru Sueifanu (tēlo Oļegs Abaļjans), patiešām pavadījis 18 mēnešus Mitigas cietumā Lībijā. Abi tika apsūdzēti par spiegošanu Krievijas labā un mēģinājumiem ar Vāgnera grupas militāristu atbalstu gāzt esošo Lībijas valdību, lai pie varas nāktu bijušā diktatora Muamāra Gadafi dēls Saīfs al-Islāms Gadafi. Pirmās divas filmas tika uztaisītas vēl tajā laikā, kad īstie Šugaļejs un Sueifans atradās apcietinājumā, un filmu mērķis daļēji bija pievērst publikas uzmanību arestēto likteņiem un palīdzēt tos atbrīvot, bet daļēji – uzlabot Vāgnera grupas imidžu pasaules acīs.
Vizuāli filmas sastāv no visnotaļ asiņainiem un “gaļīgiem” moku un ciešanu skatiem cietumā, kas mijas ar skatiem ārpus cietuma, kuros cilvēki vai nu dzer, vai arī ēd sarunas laikā (nu, labi, viens amerikāņu sliktais tēls arī parādās, spēlējot to buržuāziskāko no kapitālistu spēlēm – ikonisko golfu). Filmām cauri vijas pasaules kārtību izskaidrojošs mesidžs – ekstremālie islāma teroristi būtībā ir ASV radīti un vadīti, amerikāņi sponsorē teroristus un tādā veidā zog ļoti daudz naudas. To jūs droši vien jau būsiet dzirdējuši, bet ko jūs varbūt nezinājāt, ir tas, ka šajās shēmās iesaistīta arī Hilarija Klintone, kuras interese nav nafta, nē, tas ir slepens lesbiešu sekss, bet dāmas, kas Hilarijai atsaka, tiek bargi sodītas ar sankcijām ASV valdības līmenī. Tā, lūk! Informācija ir „droša un pārbaudīta”, jo filmā Šugaļejam to pastāstījis kameras biedrs, bijušais Lībijas valdības darbinieks.
Un kas ir pasaules problēmu pamatā? Protams, demokrātija! Kā paskaidro kārtējais ļaundaris ar amerikāņu karodziņu uz rakstāmgalda, “demokrātija strādā lieliski, tā ir kā gaisa balons. Kamēr visi stāv un, galvas atgāzuši, uz to skatās, neviens pat nepamana, kā visiem tikmēr tiek iztīrītas kabatas.” Demokrātija Prigožina sponsorētajā kino tiek pieminēta regulāri un ar īpašu attieksmi: “Amerikāņi taču cīnās par demokrātiju. Bet mēs – par taisnīgumu,” paskaidro viens no krievu varonīgajiem kaujiniekiem.
Krievu varonīgums vispār tiek pasniegts gandrīz vai kā ģenētiski programmēts liktenis, par kuru izrādās lietas kursā jebkurš no ļaundariem, kam jebkad sanācis sadurties ar Putina kaluma ūbermenšiem. Tomēr, lai kā arī ļaundari neieredzētu Krieviju, tie visu laiku bārsta cieņpilnas frāzes no sērijas “krievi nepadodas”. Nepadodas gan. Ieslodzīts radikāļu pārraudzītajā cietumā, Šugaļejs pamanās izzināt, kā plūst pasaules teroristu organizāciju finansējums (dabīgi, ka caur ASV), un nodod šo informāciju tālāk. “Pat sēžot cietumā, viņš ar mums sekmīgi karo,” secina sliktie un nolemj ievērojamo sociologu nenogalināt, “lai Krievija no viņa neuztaisītu varoni.” Reizēm doma par krievu pārcilvēcību pasniegta agrīno Džeimsa Bonda joku stilā. Pirmais ļaundaris: “Nevajadzēja sapīties ar krieviem. Krievi noteikti atnāks pakaļ savējiem.”
Otrais ļaundaris, neticīgi iesmiedamies, pieiet pie loga: “Hei, krievi, kur jūs esat?” Un, protams, – blaukš! – dabū pa ģīmi!
Vispār Prigožina pasūtītajās filmās dialogi diezgan bieži izklausās Disneja DuckTales vai Chip and Dale līmenī – labo varoņu gaišums staro pa gabalu, kamēr sliktajiem ļaunums plūst pa ausīm kā melna tinte. “Kāda ir situācija Krievijā?” – “Kā vienmēr. Stabila.” – “Nu, to mēs izlabosim!”
Visas trīs Šugaļeja filmas saceptas lielā ātrumā, pirmā vispār nofilmēta 48 dienu laikā un prezentēta 2020. gada maijā, bet otrā jau tā paša gada septembrī. Starp citu, otrajā filmā pat ieskanas mazliet filozofiska nots, kas amerikāņu kino diskursā gandrīz vispār neparādās, – iekšējais konflikts islāma pasaulē starp ekstrēmistiem un tiem, kuri patiesi tur cieņā vārda „islāms” nozīmi – „miers”. It kā cēli, tikai filmas kontekstā drīz vien kļūst skaidrs, ka šai tēmai ir tīri dubultfunkcionāla, nevis morāla nozīme – pirmkārt, tā izvelk veselu sižeta apakšlīniju par vienu no modžahediem, kuram palikusi kripatiņa sirdsapziņas (par ko viņu beigās izkastrē), un, otrkārt, neaizmirsīsim, ka islāms ir otra lielākā reliģija Krievijas Federācijā, nemaz nerunājot par Vidusāzijas valstīm, ar kurām Krievijai vienmēr bijušas dziļas un būtiskas attiecības.
Filmas piesaistīja uzmanību Holivudā – zvaigznes Čārlijs Šīns, Dolfs Lundgrēns, Vinnijs Džonss un Denijs Treho pat ierakstījuši nelielus kameo video, kuros izteica atbalstu ieslodzītajiem un pieprasīja viņu atbrīvošanu. Arī troļļu fabrikā darbs kūsāt kūsāja – Internet Research Agency esot radījusi 211 viltotus Facebook profilus un 125 Facebook lapas, kā arī 17 viltotus Instagram profilus un 16 grupas, visi šie veidojumi pieprasīja Šugaļeja un Sueifana atbrīvošanu un visi tika aizvērti pēc gūstekņu atbrīvošanas 2020. gadā. Kad viņi atgriezās Krievijā, Prigožins ne tikai katram varonim esot iedevis 18 miljonus rubļu – pa miljonam par katru cietumā nosēdēto mēnesi –, bet arī pasūtīja vēl vienu sēriju, Šugaļejs 3, kurā īstais Maksims Šugaļejs parādās nelielā kameo uznācienā. Pēdējā filmā piedzīvojumi risinās Ēģiptē un beidzas ar apgalvojumu, ka tagad Lībijas arābu valodā esot parādījies jauns vārds shugaley, kas nozīmē “dzelzs cilvēks, kuru nav iespējams salauzt.”
Pēc tāda umcā nav brīnums, ka viena Šugaļeja skatītāja ar pseidonīmu Viena no daudziem ierakstījusi YouTube komentāros: “Beidzot var noskatīties kino, kas atsauc to lepnuma sajūtu, kas mums bija par saviem tautiešiem Padomju laikos”.
Tūrists
Jau minēju, ka Prigožina protežē mēdz būt apsūdzēti par dažādiem starptautiska mēroga noziegumiem. Viens no tādiem ir 2018. gadā notikusī Krievijas žurnālistu Orhana Džemala, Kirila Radčenko un Aleksandra Rastorgujeva nošaušana Centrālāfrikas republikā, kur tie bija ieradušies, lai uzņemtu filmu par Vāgnera grupu. Notikums piesaistīja tik lielu uzmanību, ka vāgneriešus dabūja publiski aizstāvēt pats Putins, bet Prigožins nolēma saviem Centrālāfrikā strādājošajiem puišiem uzcelt godu atmazgājošu kinematogrāfisku pieminekli, spēlfilmu Tūrists / Турист (2021, režisors Andrejs Batovs, īstajā vārdā – Andrejs Ščerbiņins). Tūrista interneta vietnē teikts: “Mēs centāmies parādīt godīgu filmu par krievu gladiatoriem, kas aizstāv mūsu Dzimteni”. Vai ar to domāts, ka krievu dzimtene ir Centrālāfrikas republika? Kaut kas neklapē, bet lai nu paliek…
No visām “Prigožina filmām” šī uzskatāma par visatklātāko slavas dziesmu Vāgnera grupai.
Filmā izmantota vāgneriešu kara tehnika, ieskaitot viegli atpazīstamās, militārām vajadzībām piemērotās Ural smagās mašīnas, kā arī pašam Pavāram piederošo lidmašīnu Cessna 182T. Masu skatos un īsās lomās pazib īstie Vāgnera kaujinieki; runā, ka aktieris Gļebs Tjemnovs izvēlēts tāpēc, ka ārēji ļoti līdzīgs Vāgnera grupas oficiālajam vadītājam, pulkvežleitnantam Dmitrijam Utkinam. (Interesants blakus-faktiņš: Utkins esot nacistu Trešā Reiha fans, tāpēc izvēlējies vārdu “Vāgners” savam militārajam pseidonīmam – par godu Hitlera mīļākajam komponistam Rihardam. No tā tad arī esot cēlies Vāgnera grupas nosaukums.)
Kas attiecas uz filmu, tad sižets īsumā šāds: 2020. gada decembrī bijušais policists Griša Dmitrijevs (Vladimirs Petrovs) ierodas Centrālāfrikas republikā, lai strādātu par militāro instruktoru centrālafrikāņu armijā, kopā ar citiem krievu militārajiem profesionāļiem. Paralēli džungļos sapulcējušās mopedizētas bandas ļaundara Antuāna vadībā ar kliedzieniem uz lūpām dodas uz galvaspilsētu Bangi, lai izjauktu vēlēšanas. Viņi ierodas tirgū un sāk šaut, laupīt un izvarot sava vadoņa skaļo pamudinājumu pavadībā. (Tas viss notiek ar bijušā prezidenta Bozizē svētību, jo viņa plāns ir ar kriminālistu palīdzību atņemt varu Krievijas atbalstītajam prezidentam Fostin-Aršanžam Tuaderam.)
Cēlajiem krievu instruktoriem stingri aizliegts iesaistīties konfliktā, taču, kad briesmās nokļūst simpātiska afrikāņu meitene uniformā un ar kalašņikovu (Mbaiajbē Flafija-Gertrūde), nekas cits neatliek, kā izglābt visu Centrālāfriku.
Scenārists arī šajā filmā izmanto ienaidniekus, lai slavētu savējos; arī šeit ļaunie savās sarunās birdina tādas frāzes, kā “krievu nacionālā īpatnība ir traucēt citiem”, “krievus nevar uzvarēt ar spēku vien”, “krievi ir kā cements, kas visu satur kopā. Nebūs krievu, un šeit viss sabruks”, un tādā garā.
Apvienoto Nāciju Organizācija ir izvirzījuši vāgneriešiem vairākas apsūdzības par noziegumiem CĀR teritorijā. Kas par to? Ja var ticēt Kremļa draugiem no aģentūras Новый день, pēc filmas pirmizrādes Bangi stadionā tūkstošiem cilvēku esot maršējuši pa Centrālāfrikas galvaspilsētas ielām ar Krievijas karogiem.
Saules tveice
Un te nu mēs beidzot esam tikuši arī līdz Ukrainas konfliktam. Filma Saules tveice / Солнцепёк (2021, režisori Maksims Briuss un Mihails Vaserbaums) ir par 2014. gada konfliktu Luganskā, kaut arī filmēšana notikusi Krimā. Fascinējoša ir īsā multenīte, kas piesaka šo filmu (tāpat kā Šugaļeju 3): tumšās debesīs lido kara lidmašīnas, tad parādās pieci karogi – Lielbritānijas, Francijas, ASV, Vācijas un Kanādas. No franču, amerikāņu un vācu karogiem izlido attiecīgās valstis simbolizējošie ērgļveidīgie putni. Tos – CAP! – noķer lāča ķetna. Nākamais kadrs: primitīvi uzzīmēts lācis tēlo Metro-Goldwyn-Mayer rēcošo lauvu. Tad ļauna ķiķinājiena pavadījumā skatam paveras mežā sēdošs onkulītis vatenī, ar ausaini galvā un velteņiem kājās, viņam pretī pie ugunskura sēž jau minētais lācis, un abi cep uz iesma uzspraustas putnu galvas. Melns kadrs, un tad: „FILMA BALSTĪTA UZ PATIESIEM NOTIKUMIEM”.
Wow, kā saka amerikāņi.
Acīgākie kritiķi pamanījuši, ka Saules tveicē vienā no galvenajām lomām – kā Afganistānas kara veterāns, tagad Donbasa aizstāvis Pāvels Gricajs – filmējies Aleksejs Kravčenko, un šis fakts pats par sevi piešķir filmai zināmu papildu svaru. Trīspadsmit gadu vecumā Kravčenko nospēlēja galveno lomu baltkrievu pacifistiskajā mākslas filmā par Otrā pasaules kara šausmām Ej un skaties / Иди и смотри (1985, režisors Elems Kļimovs), stāstā par pusaudzi, kurš nacistu uzbrukuma rezultātā divu dienu laikā pārtop par sirmu veci. Filma Ej un skaties savā laikā ieguvusi dažādas starptautiskas balvas, tas ir smags, bet labs pacifistu kino. Tāpēc arī Kravčenko parādīšanās Saules tveicē var tikt uzskatīta kā mesidžs "mēs esam pret karu". Tikai – ja tas tā bijis iecerēts, tad nepavisam nav sanācis. Izdevuma Meduza žurnāliste Lilija Japparova šo propagandas kino lenti nosaukusi par “koncentrētu šīzu, īstu motorzāģu slaktiņu Luganskā”. (Vēl viens interesants blakus-faktiņš – kad Japparova Prigožinam filmas Tūrists iznākšanas laikā uzdeva neērtus jautājumus, viņš žurnālisti nosauca par “tautas ienaidnieku” un atgādināja, ka padomju laikos tādus kā viņa šāva nost.)
Ņemot vērā, ka pusgadu pēc filmas iznākšanas Putins iebruka Ukrainā, pārņem šausmas, tikai ne jau režisora iecerēto iemeslu dēļ. Saules tveice izskatās pēc instrukcijas “speciālajā kara operācijā” iesaistītajiem Krievijas Federācijas karavīriem – gandrīz visu filmas laiku (divu stundu un trīspadsmit minūšu garumā) uz ekrāna notiek izvarošanas, laupīšanas, šaušanas, cilvēku saraušana gabalos, skolu un slimnīcu apšaude no Солнцепёк prettanku raķešu iekārtām – gluži kā ilustratīvais materiāls ziņām par Ukrainas karu, pirms tas vēl bija sācies. Sajūta tāda, ka filmā parādīts, kā tas jādara, bet ar būtisku politisko niansi – atšķirībā no mūsdienu Rietumu ziņās rādītā par notikumiem Ukrainā, šeit sliktie nav Krievijas Federācijas zaldāti, tie ir ukraiņi, kas pastrādā zvērības, staigā netīrās drēbēs un ar netīriem mūļiem, stulbi ņirdz par citu sāpēm un laupa no apšauto civiliedzīvotāju mājām visu, ko var nolaupīt.
Skarbi, tikai arī plakani līdz paškarikatūras līmenim.
Kā jau pienākas, pirmajā cēlienā uzvar sliktie, bet pēdējā cēlienā – labie. Filmas beigas šķiet pievilktas aiz ausīm no kāda cita stāsta – piepeši haosu Luganskā nomaina ļauni, viskiju strebjoši internacionālie salašņas, kas lido amerikāņu kaujas boingā uz Donbasu un ņirgdami stāsta cits citam, kā viņi demokrātijas vārdā šaus un izvaros mierīgos krieviski runājošos iedzīvotājus. Viens vācu algotnis vāciski skaidro poļu algotnim, bakstīdams ar pirkstu vecā fotogrāfijā, – “mans vectēvs šeit karoja Otrajā pasaules karā. Tagad es atgriežos, lai pabeigtu viņa darbu.”
No kurienes un kāpēc tā lidmašīna uzradusies, nav līdz galam saprotams, taču galvenais ir tas, ka uz zemes cēlie krievu kaujinieki izdzird lidmašīnas dzinēju skaņu, paskatās naksnīgajās debesīs, un tumsā „skaidri redzams” – lido ļaundari! Kaujinieki met pie pleca nesen ienaidniekam atņemtu mīnmetēju, nomērķē, un – blaukš, boings ar ļaunajiem algotņiem, trāpīgā šāviena nobeigts, ietriecas zemē un uzsprāgst!
Kā lai te neatceras šī klasiskā propagandas stāsta variāciju no Šveika – granāta norauj ierindniekam galvu, bet ķermenis pieliek pie pleca šauteni un nošauj pāri lidojošu ienaidnieka kaujas lidmašīnu, kamēr galva ripo pa zemi un kliedz: “Slava kungam un ķeizaram!”
Salīdzinājumā ar ukraiņiem un rietumniekiem, filmā krievu kaujiniekiem cēlums burtiski nāk pa ausīm ārā, viņi ir cildeni un piedodoši. Aleksandra Buharova tēlotais galvenais varonis Vladislavs Novožilovs (protams, arī Afganistānas kara veterāns), pavada visu filmas laiku, izteikdams pacifistiskus saukļus un cenzdamies atrunāt savu dēlu no iesaistīšanās karā. Arī nodarbošanās viņam simboliska – viņš brauc par ātrās palīdzības šoferi. Kur nu vēl lielāku mieramiku, ja tā padomā. Taču briesmīgie ukraiņi ir tik zvēriski, ka filmas beigās viss sakārtojas pa plauktiņiem – kad ļaundari ir šo pacifistu jau gandrīz nožmieguši, uzrodas privātās militārās kompānijas Vāgners laipnie puiši, kas visus izglābj, gluži kā amerikāņu kavalērija Džona Veina vesternā. Šeit mūs sagaida arī stilīga vizītkarte – tēls, kurš līdzīgs pulkvežleitnantam Utkinam (ar iesauku Vāgners, ja atceraties), paceļ no ukraiņu nošauta krievvalodīgā mūzikas skolotāja līķa paņemtu Riharda Vāgnera kopoto rakstu sējumu un saka – būs, ko lasīt brīvajā laikā.
Seko fināla aina – Vlads Novožilovs, pārģērbies no tumšzilās medicīniskās uniformas atpakaļ haki formastērpā, uzkāris kalašņikovu kaklā, kopā ar citiem laipnajiem vāgneriešiem brien pa labības lauku tieši iekšā saulrietā. Mierpilno, skaisto ainu režisori izstiepuši uz veselām četrdesmit septiņām sekundēm, parādot no visām iespējamām pusēm un tad vēl mazliet.
Bet ikoniskā aktiera Kravčenko tēlotais cēlais komandieris Gricajs? Nu, ko lai saka. Visas filmas gaitā ne reizi nepamanīju, ka viņa perfektā, karavīram pat pārāk skaisti ieveidotā frizūra būtu kaut uz mirkli izjukusi – pat ne tad, kad viņš nodur ar nazi sliktu cilvēku. Tas droši vien arī ir labs rādītājs Vāgnera grupai, ja jau tik aktīvā karadienestā iesaistīti varoņi var noturēt nevainojamu matu sakārtojumu. Varbūt tāpēc viens no komentāriem par šo filmu YouTube ir – “Kurš pateiks priekšā, kā pieteikties uz iestāšanos Vāgnerā?”
Stāsta morāle
Nav ko brīnīties, ka Krievijā nenotiek revolūcija un tā vietā, lai pretotos Ukrainas karam, krievi ziedo saviem karavīriem drēbes, pārtiku un menstruālos tamponus, lai būtu, ar ko aizbāzt ložu caurumus. Protams, tas ir arī valdības vadīts mākslīgās izlases process – kas pret Putinu, to cietumā, vai arī atrod mirušu aizdomīgos apstākļos. Gala beigās šādā vidē izdzīvo tai vispiemērotākie indivīdi – tādi, kuri spēj patiesi noticēt Prigožina kino vēstījumam un nemaz nešaubīties par to, ka ārpus ekrāna viss notiek tāpat. Ja vēl ņemam vērā, ka internets Krievijā ir valdības kontrolēts un rāda to, ko grib Putins, tad jau vispār jautājumu vairs nav, izņemot – kāda tad ir šī stāsta morāle?
Eiropas Savienības 50 gadu jubileja 2007. gadā bija kluss, pelēks pasākums, kurā jautrākais bija tās himna – Bēthovena Oda priekam. Vēlāk, uz Breksita fona, sarunas par Savienības sabrukumu un katras valstiņas atgriešanos pie savas valūtas, vīzu režīma un dzeloņdrāšu žogiem aizvien vairāk šķiet kā realitāte, ko daudzi iekāro, jo tas sniegtu īslaicīgu neatkarības gandarījumu, bet galvenais, ļautu sajusties svarīgiem mazā, radniecīgā grupiņā ar savējiem, nevis izšķīdušiem kaut kādā lielākā, ne līdz galam saprotamā masā. Politiskā situācija Ungārijā, Itālijā, Francijā, Polijā balansē uz naža asmens, un nemaz tik daudz arī nevajag, lai breksita efekts izplatītos arī citās ES valstīs. Un, ja tas būs noticis, Krievijas imperiālais patoss radīs lielāku iespēju izpausties ar jaunu sparu, lai atjaunotu bijušās robežas un tā saukto „krievu pasauli” arī senajā imperiālajā teritorijā Baltijas jūras austrumu piekrastē. Ja kādam par to vēl ir šaubas, uzmetiet aci dāvanai, ko Prigožina kungs esot nesen aizsūtījis vai taisoties sūtīt Eiroparlamentam, – vijoles futlārī ielikta kuvalda (milzu āmurs) ar skaisti iegravētu simbolu ЧВК Вагнер un asinīm notrieptu rokturi. Jā gan.
Homo sapiens ir dzīvnieks ar varenu domāšanas aparātu ausu starpā, taču viena lieta ir aparāts, pavisam cita – aparāta operators. Gribētos jau būt lecīgam un teikt, ka mēs neesam tikpat dumji kā Krievijas iedzīvotāji, taču pietiek par to visu mierīgi padomāt, un kļūst skaidrs, ka esam gan – vai varam kļūt, ja neuzmanīsimies. Cilvēkiem vienkārši patīk tādas lietas – starp patētisku umcā “par savējiem!” un kritisko domāšanu homo sapiens ir bioloģiski programmēts izvēlēties umcā, jo tas sniedz sajūsmu un pārākuma sajūtu. Kritiskā domāšana turpretī dedzina kalorijas un pa laikam liek sajusties neērti pašam par sevi, bet tā taču nav forša sajūta, vai ne?
