Pašreizējais karš starp Izraēlu un teroristisko organizāciju „Hamas” radījis vēl nebijušus izaicinājumus politiķiem, aktīvistiem, arī žurnālistiem, kuri gluži vienkārši nevar nokļūt notikumu vietā. Katrs savā burbulī pārsvarā pārtiekam no sociālo mediju ziņām un to būvētiem naratīviem par šābrīža karu; Latvijas sabiedriskie mediji izveidojuši vārdnīcu, kas palīdz ziņu veidotājiem ieturēt līdzsvaru, lavierējot starp informācijas drumslām. Šis konflikts satricinājis arī filmu veidotāju vidi, bet Izraēlas un palestīniešu attiecību gadu desmitiem ilgā asiņainā vēsture jau atainota neskaitāmās filmās. Nosodot „Hamas” 7. oktobra uzbrukumu Izraēlai, piedāvāju īsu sarakstu ar subjektīvi, bet ļoti rūpīgi izvēlētām dokumentālajām filmām un vienu eksperimentāli meditatīvu ideju filmu, kas var palīdzēt paplašināt skatu uz notikumiem Tuvajos Austrumos (saraksta svarīgāko filmu atstāju kā pēdējo).
„Nogalināt cilvēku, lai aizstāvētu ideju,
nav idejas aizstāvēšana.
Tā ir cilvēka nogalināšana.”[1]
(Žans Liks Godārs, filma Notre Musique, 2004)
2012. gadā nomināciju saraksts Amerikas Kinoakadēmijas balvu kategorijā Labākā dokumentālā filma bija īpaši spīvs, turklāt tajā cīnījās viena palestīniešu un viena Izraēlas filma. Toreiz zeltīto statueti nesaņēma neviena no šīm, bet spēcīgās filmas palikušas atmiņā, tāpat kā ziņu stāsti par to, kā ASV robežsargi aizturēja uz Oskaru ceremoniju uzaicināto palestīniešu režisoru.
5 Broken Cameras / 5 salauztas kameras (2011) ir ļoti personīgs stāsts, ko filmējis palestīniešu zemnieks Emads Burnats. Viņš dzīvo palestīniešu ciematā Rietumkrastā un nopērk pirmo kameru, lai iemūžinātu sava mazā dēla pirmos soļus. Emadam katra dēla dzimšana saistās ar nozīmīgu posmu Izraēlas un Palestīnas attiecībās. Pirmais piedzimst cerīgo Oslo miera sarunu laikā deviņdesmito gadu sākumā, otrais – trīs gadus vēlāk daudz nemierīgākā laikā, kad cerības par mieru pagaisušas; trešais – Otrās Intifadas laikā, kad slimnīca bija pārpildīta ar ievainotajiem. Emada ceturtais, jaunākais dēls piedzimst dienās, kad buldozeri nolīdzina viņa ģimenes olīvkokus, gatavojoties būvēt sienu, lai nošķirtu Rietumkrasta palestīniešus no izraēliešu apmetnēm, kas tiek būvētas arvien tuvāk un tuvāk.
Emada kameras piecu gadu gaitā fiksē protesta akcijas, brāļa arestu, mītiņus, līdz tiesa atzīst, ka žoga būvniecība ir nelikumīga un daļa no tās jānojauc. “Kad kādu [no mūsējiem] nogalina, niknums ir tik liels, ka cilvēki gatavi mirt, lai aizstāvētos,” aizkadrā saka režisors, rādot sava nogalinātā drauga Fila bēres. Taču gadu garumā līdz tiesas sprieduma nolasīšanai aizvadīti daudzi protesti, kas laika gaitā kļuva arvien bīstamāki un vardarbīgāki. Šo gadu laikā piecas kameras tiek salauztas, bet Emads spītīgi turpina filmēt.
Filmu var noskatīties platformā Vimeo.
Otra 2012. gada Oskaru nominācija ir veidotā Gatekeepers / Vārtu sargi (2012), kuras režisors Drors Morehs sarunās ar Izraēlas iekšējās drošības slepenās aģentūras Shin Bet bijušajiem vadītājiem šķetina morāles dilemmas savu priekšgājēju un pēcteču cīņā ar Hamas teroristiem.
Kontekstam – tieši Shin Bet bija tie, kam bija laikus jāpamana un jānovērš Hamas neģēlīgais, barbariskais uzbrukums Izraēlai. Aģentūra uzņēmās atbildību par šo kļūdu, ko sauc par lielāko izlūkdienesta izgāšanos kopš 1975. gada, kad arābu valstis uzbruka Izraēlai. (Nesenā NYTimes rakstā gan norādīts uz pretējo – kāda sieviete Shin Bet izlūku rindās bija atklājusi vērienīgu Hamas gatavošanos vērienīgajam uzbrukumam soli pa solim un guvusi arī pierādījumus tam, kā Hamas rīkoja apjomīgas mācības, bet viņas ziņojumu par teroristiskās organizācijas gatavošanos karam vadība novērtēja kā neticamu.)
Filmā Vārtu sargi bijušie izlūku aģentūras darbinieki pirmo reizi publiski, neslēpjot sejas, atklāti stāsta par dienesta laikā piedzīvoto, komentē cits cita un arī paši savu lēmumu morāli un to, kurā brīdī var un kad nevar attaisnot „pastarpinātus zaudējumus” (angliski šis termins ir “collateral damage”, latviski labu tulkojumu tam neatrodu).
Shin Bet bijušie līderi filmā tikpat atklāti stāsta par sarežģīto sadarbību ar politiķiem, kuriem vajadzīgas tikai melnbaltas atbildes un skaidri risinājumi jebkurai situācijai; iedziļināties niansēs viņi nav gatavi, tāpēc bieži tiek pieņemts vienkāršākais risinājums. “Gandrīz neviens no pasaules būtiskākajiem vēstures pagriezieniem nav parādījies izlūkdienestu paredzējumos,” gan retrospektīvi, gan pravietiski saka viens no viņiem.
Manuprāt, Vārtu sargi ir filma, kuras vēstījumu vienā skatīšanās reizē pat nav iespējams aptvert, tās varoņi runā gan par palestīniešu teroristiem, gan Izraēlas ekstrēmistiem, un šķietami visi nonāk pie gala secinājuma – mieru nav iespējams panākt ar militāriem līdzekļiem.
Filma Gatekeepers atrodama vairākās interneta vietnēs.
Filmas Green Prince / Zaļais princis (2014) pamatā liktais patiesais dzīvesstāsts pārspēj jebkuru Džeimsa Bonda filmas scenāriju. Desmit gadus Hamas dibinātāja dēls Mosabs Hasans Jusefs spiegoja Izraēlas labā un ziņoja par sava tēva un viņa Hamas līdzgaitnieku plāniem. Ar segvārdu Zaļais princis (atsauce uz Hamas zaļo karogu) desmit gadu garumā viņš bija Izraēlas vērtīgākais ierocis cīņā pret Hamas, Mosada sniegtā informācija palīdzēja izjaukt neskaitāmus teroraktus. Mosabs tika savervēts 17 gadu vecumā, kad viņā pašā kūsāja liels naids pret Izraēlu, jo viņš savām acīm bija vairākkārt pieredzējis, kā paša mājās bērnu klātbūtnē arestēts viņa tēvs.
Filmas Zaļais princis naratīvs būvēts uz divām intervijām; viena no tām ar pašu Mosabu, otra – ar viņa aģentu Izraēlas slependienestā. Ilgo sadarbības gadu laikā notika reglamentā aizliegtais – vervētājs sadraudzējās ar savu aģentu. Filmā abi papildina viens otra atmiņu stāstus un pieredzētās sajūtas par grūtajām izvēlēm – piemēram, par reizēm, kad kāda terorakta izjaukšana nebija iespējama, jo tādējādi tiktu izskaitļota Mosaba nodevība pret Hamas.
Šo desmit gadu laikā Mosaba pasaules uzskati radikāli mainījušies, šobrīd viņš dzīvo ASV, pievērsies kristietībai un sarakstījis grāmatu Hamas dēls / Son of Hamas, kas 2010. gadā kļuva par bestselleru.
Filma Zaļais princis skatāma ŠEIT.
Viņa ieroču brāļi zināja, ka Boazs nespēj šaut uz cilvēkiem, tāpēc viņam bija dots uzdevums nošaut suņus ciematos, kur slēpās kaujinieki. Likvidēt suņus, kuri ar savu lielisko dzirdi pirmie pamanīja karavīru tuvošanos un ar riešanu brīdināja ciematniekus, tādējādi izjaucot Izraēlas spēku operācijas. Boazs nošāva 26 suņus, un tie joprojām atgriežas viņa murgos jau 20 gadus pēc kara. Lai tiktu vaļā no biedējošajiem sapņiem, viņš lūdz palīdzību draugam, filmu režisoram Ari Folmanam, un top šī animācija kā terapija – dokumentālā filma Waltz with Bashir / Valsis ar Baširu (2009).
Filmas veidotājs rokas atmiņās par savu laiku Izraēlas armijā un tiekas ar Eiropā izkaisītajiem armijas biedriem, lai saprastu, kas notika 1982. gadā, kad viņi kā Izraēlas karavīri iebruka Libānā. Toreiz notika slaktiņš palestīniešu bēgļu nometnē, kuru īstenoja libāniešu kristiešu ekstrēmi labējās partijas kaujinieki, bet tas notika Izraēlas kontrolētajā teritorijā un vēlāk Izraēla pati savā izmeklēšana atzina, ka izraēliešu komandieri un toreizējais aizsardzības ministrs Ariels Šarons ir līdzatbildīgi simtiem civiliedzīvotāju nogalināšanā. Filmas nosaukums Valsis ar Baširu ir atsauce uz nogalināto Libānas premjerministru Baširu Gemajelu, kuru atriebjot, notika ārprātīgā slepkavošana.
“Vai tu kādu nošāvi?”, režisors vaicā vienam no tagad sastaptajiem armijas biedriem. “Es nezinu.”
Kurš zināja, kas notiek? Kurš to atbalstīja? Vai bija iespējams novērst? Vai katrs karavīrs pats var saprast savu atbildību par notikušo? Izvēlētā animācijas tehnika filmā Valsis ar Baširu ļauj ilustrēt sapņus un halucinācijas, atmiņas un to mainīgo dabu. Sarunās ar bijušajiem armijas biedriem atmiņās atgriežas līdz tam kaut kur noglabātas, noslēptas šausminošas ainas par jauno karavīru stresa neprātā nejauši nogalinātu ģimeni, par bailēm kara laukā, cīņu par labāko ieroci un mirkļa ārprāta bezmērķīgu šaudīšanos pilsētas laukumā ar milzīgu Bašira plakātu.
Filma Waltz with Bashir noskatāma platformā Mubi ŠEIT.
Žans Liks Godārs savā eksperimentāli meditatīvi poētiskajā filmā Notre Musique / Mūsu mūzika (2004) izmanto Dantes Dievišķās komēdijas elementus, lai runātu par Izraēlas un Palestīnas konfliktu. Filmu veido trīs daļas – Elle, Šķīstītava un Paradīze; pirmā no tām ir dažādu kara ainu, gan dokumentālu, gan spēlfilmu fragmentu montāža. Otrā daļa noris Sarajevā, kur notiek literātu konference; Bosnija un Hercegovina izvēlēta kā simboliska vieta, atsaucoties uz horvātu un musulmaņu konfliktu.
Filmā izplūdušas robežas starp dokumentālo un fikciju, uz ekrāna redzam mijiedarbību starp aktieru atveidotiem tēliem un zīmīgām kultūras personībām, pašu Godāru ieskaitot. Uz literātu konferenci ieradušās divas žurnālistes – Džudita no Telavivas un krievu izcelsmes ebrejiete Olga; Izraēlas žurnāliste dodas apskatīt Mostaras tiltu, lai savām acīm redzētu simbolisko būvi, kas savieno dažādas tautas un reliģijas. "Es gribēju redzēt vietu, kur ir iespējama izlīgšana."
Žans Liks Godārs tēlo pats sevi lekcijā studentiem, stāstot par plānu un pretplānu (shot and contra shot). Par izdomāto noteiktību un realitātes nenoteiktību. Palestīniešu dzejnieks Mahmuds Dārvišs arī ir viņš pats ainā, kur viņu intervē minētā Telavivas žurnāliste. “Sakāvē ir vairāk iedvesmas un cilvēcības nekā uzvarā,” saka dzejnieks Džārvišs un apgalvo, ka starptautiskā sabiedrība interesējas par palestīniešiem tikai tāpēc, ka tā interesējas par Izraēlu.
Godāra filma nav dokumentāls darbs, tā drīzāk ir ideju aplūkošana kinodarbā, mēģinājums apskatīt konfliktu no dažādiem skatu punktiem, Sarajevu piesaucot kā cerīgu simbolu tam, ka miermīlīgs atrisinājums iespējams arī Izraēlai un Palestīnai.
Filma atrodama internetā ŠEIT un iegādājama arī DVD formātā.
Filmām Gazas sērferu klubs un Palestīna pagrīdē ir mazāk tiešas saistības ar konfliktu, bet tās ir par ikdienas dzīvi, kam karš ir neizbēgams fons.
Hiphops, tehno, dejas, naktsklubs – šie nav pirmie jēdzieni, kas nāktu prātā, domājot par konservatīvo Rietumkrasta palestīniešu izklaides dzīvi. Tas arī nav viegli – dīdžejot konservatīvā sabiedrībā. Filma Palestine Underground / Palestīna pagrīdē (2018) stāsta par divām kopienām pašu palestīniešu vidū – Izraēlas palestīniešiem un Rietumkrasta palestīniešiem. Tie, kas dzimuši Izraēlas teritorijā, ir uzauguši, runājot ivritā, un dzīvo pavisam citā vidē nekā Rietumkrasta palestīniešu jaunieši, kas ir lielā mērā izolēti no pārējās pasaules. Palestīnieši ar Izraēlas pasēm ir privileģētā stāvoklī, jo šī pase ļauj pārkāpt robežas, tikmēr Rietumkrasta palestīnieši bez oficiālas varas iestāžu atļaujas nedrīkst šķērsot robežu. Vismaz legāli ne.
Viens no filmas varoņiem pārkāpj pāri astoņus metrus augstajai sienai, kas nošķir Rietumkrasta iedzīvotājus no Izraēlas, lai dotos uzspēlēt DJ setu Izraēlas teritorijā. Mūzikas klubu deju ainas pirmajā brīdī atgādina kādu Berlīnes vietu, nevis Tuvos Austrumus. Filmu Palestīna pagrīdē veidojuši DJ apvienības Jazar Crew mākslinieki, lai parādītu kultūras tiltu starp Ramallah pilsētu Rietumkrastā un Haifas pilsētu Izraēlas piekrastē. Tilta satiksme gan ir tikai vienā virzienā – Izraēlas pasu īpašnieki var doties uz Ramallu, bet ne otrādi. Filmas veidotāji cenšas izskaidrot, ar kādiem ierobežojumiem saskaras jauni cilvēki gan Rietumkrastā, gan Izraēlā, kur dzīvo 2 miljoni šajā valstī dzimušu palestīniešu ar Izraēlas pasēm.
Filma Palestine Underground noskatāma ŠEIT.
Filmā Gaza Surf Club / Gazas sērferu klubs (2016) darbība noris palestīniešu otrajā teritorijā – Gazas joslā, kam ir jūras robeža. Viļņi ir vieta, kur aizmirsties no realitātes un zaudētajām cerībām. Stilīgo sērferu bariņš kontrastē ar Gazas piekrastes sadzīves fonu – zvejnieku sūro ikdienu, zirgu un ēzeļu pajūgiem starp mūsdienu autosastrēgumiem un musulmaņu lūgšanām.
Gazas sērferu rindās diemžēl nav nevienas meitenes – lai gan bērnībā viņas iemācījušās peldēt un arī sērfot, sasniedzot pusaudža vecumu un dzīves posmu, kad galvā jāliek lakats, tādas izklaides kā peldēšana musulmaņu sabiedrībā tiek uzskatītas par grēku.
Palestīniešu sērferi sapņo par neiespējamo – došanos sērfot kādā no pasaules labākajām pludmalēm –, bet tādai fantazēšanai maz jēgas, jo pat sērfa dēļus Gazā grūti dabūt. Piemēram, tie, kurus uz Izraēlu nosūtījis kāds labdaris, divus gadus tur iestrēguši, līdz tomēr nogādāti adresātam ar kādas palīdzības organizācijas iesaisti.
Gazas sērferu klubs ir vizuāli ļoti pievilcīga filma, tādējādi pasvītrojot gan atšķirības, gan līdzības starp sērferu komūnām Gazā un citur pasaulē. Tomēr filmu skatīties ir ļoti smagi, apzinoties, ka tajā fiksētās realitātes vairs nav.
Filma Gaza Surf Club noskatāma Apple TV.
Pēc Izraēlas dibināšanas 1948. gadā un konfliktiem starp Izraēlu un arābu valstīm arī Tuvo Austrumu ebrejiem nācās emigrēt uz Izraēlu un atstāt vietas, kur gadsimtiem ilgi dzīvojušas viņu ģimenes. Tostarp arī mūziķiem no Bagdādes un Kairas, kuri katrs savā dzimtenē bija spēlējuši vietējos mūzikas ansambļos. Jaunie imigranti, kas ilgojās pēc arābu mūzikas, Telavivā izveidoja neparastu mūzikas oāzi – kafejnīcu Noa. Īsfilmā Cafe Noah (1997) tobrīd jau sirmie vīri un viņu sievas atceras piecdesmitos un sešdesmitos gadus, kad viņu pulcēšanās vietā varēja baudīt citur Izraēlā nenovērtēto mūziku.
Šī filma nevienā brīdī tieši nepiemin konfliktu ar arābiem, bet kā tādā vecā līmēto bilžu albumā apkopo atmiņas par neparasto savienību starp Izraēlas jaunpilsoņiem un arābu mūziku. Filma noslēdzas ar sapni, ko izsaka viens no mūziķiem, – izveidot mega ansambli, kurā puse būtu arābu mūziķi, otra puse – no Izraēlas. Uz koncertu sabrauktu skatītāji no visām pusēm – no Ēģiptes, Jordānijas, no Eiropas –, un tas būtu vērienīgākais arābu mūzikas koncerts Izraēlā.
1997. gadā laikam šis sapnis laikam likās vēl reāls.
Īsfilmu Cafe Noa var noskatīties platformā Vimeo.
Domāju, ka neesmu vienīgā, kas, noskatoties ziņu plūsmā par šābrīža karu starp Izraēlu un palestīniešiem, sajūt bezspēcību un savas personības niecību, nekādi nespējot ietekmēt notiekošo. Vai tas ko vispār var mainīt, ja savā Instagram kontā ievietošu aicinājumu uz pamieru? Vai manā burbulī esošie Izraēlas atbalstītāji to tulkos kā atbalstu Hamas? Vai mani arābu paziņas sagaida, ka es arī tālāk šērošu viņu dalītos video ar šausminošām kara ainām un sakropļotiem bērniem? Vai vispār kaut kam no tā ir jēga, ja pat Petijas Smitas sociālo tīklu ieraksti neietekmē nevienu politisku lēmumu?
Īsfilmas I Signed the Petition / Es parakstīju petīciju (2018) pamatā ir 11 minūtes gara telefonsaruna starp Berlīni un Londonu, starp režisoru Mahdi Fleifeli un viņa draugu; abu pārdomas ir līdzīgas, taču tās ir daudz personiskākas, jo abi ir palestīnieši. Mahdi tikko parakstījis petīciju, aicinot grupu Radiohead neuzstāties Telavivā. “Un man pat nepatīk Radiohead,” saka Mahdi, vaicājot draugam padomu, vai tā vispār vajadzēja darīt? Vai ir jēga šādām ideālistu aktīvistu darbībām, kas turklāt var apdraudēt viņa iespēju apciemot ģimeni Palestīnā? Ja nu tādēļ Izraēlas robežsargi nākamreiz viņu neielaiž valstī? Poētiska un skarba filma par trimdas palestīniešu izvēlēm.
Filma I Signed the Petition noskatāma platformā Vimeo ŠEIT.
Deviņdesmito gadu sākumā bija daži cerību gadi, neticamu gaidu gadi, kad likās – miers ir iespējams. Filma The Oslo Diaries / Oslo dienasgrāmatas (2018) seko līdzi miera sarunu procesam, kas sākās Norvēģijas galvaspilsētas pievārtes mežos, kulminēja ar bijušā ASV prezidenta Bila Klintona lepnumu par palestīniešu līdera Jasira Arafata un Izraēlas premjerministra Ichāka Rabina uzņemšanu ASV Baltajā namā, bet pēc tam sarunu cerības sabirza putekļos, kad izraēliešu labējais ekstrēmists ar trim lodēm nogalināja Rabinu mītiņā, kur tūkstošiem cilvēku līksmi svinēja vēsturisko vienošanos.
Filma vēsta, ka divi mieru mīloši izraēliešu vēstures profesori pēc savas iniciatīvas sarīkojuši sarunas ar palestīniešu pārstāvjiem Norvēģijā, ticēdami, ka tikai sēžoties pie sarunu galda ar teroristiem, iespējams mierīgs atrisinājums. (Kritiķi gan norāda, ka vēsturnieki rīkojušies ar Izraēlas autoritāšu ziņu un nosoda filmas veidotājus par nepilnīgu sarunu procesa atainošanu.)
“A terrorist is kissing me!” – viens no Izraēlas puses sarunu dalībniekiem ar šausmām atceras iepazīšanos, kad rokasspiediena vietā viņš ticis pārsteigts ar palestīniešu pārstāvja skūpstu. Pretējā puse bija toreiz par teroristisku organizāciju uzskatītā Palestīnas atbrīvošanas organizācija, kuru vadīja Jasirs Arafats, un pēc daudzām tikšanās reizēm Oslo miera sarunās palestīnieši pirmo reizi atzina Izraēlas tiesības pastāvēt kā valstij. “Toreiz notika vēsturisks pagrieziens,” kā savas karjeras labākos laikus Oslo miera sarunas atceras amerikāņu diplomāts, izrotājot filmu ar joku stāstiem par Baltā nama darbinieku izplānotajiem padomiem Klintonam, kā izvairīties no Arafata skūpsta. Filmā izmantoti sarunu dalībnieku dienasgrāmatu fragmenti, intervijas ar sarunu vedējiem, tostarp ar bijušo Izraēlas premjerministru Šimonu Peresu, arī mākslinieciski piefilmējumi sniegotajā Norvēģijā (tas gan nekādi netiek norādīts, tāpēc skatītājam pašam jāspēj nošķirt dokumentālos kadrus no iestudējumiem).
Iepriekš minētās filmas Vārtu sargi režisors Drohs arī izpētījis šīs miera sarunas un izveidojis filmu The Human Factor, kur intervijās ar ASV puses sarunu vedējiem šķetina to, kāpēc izgāzās Oslo miera līguma labā iecere. Diemžēl vismaz šobrīd filma nav pieejama straumēšanas platformās.
Filma The Oslo Diaries atrodama Apple TV.
“Vai filma var izmainīt tavu vērtību sistēmu?” izraēliešu režisors Raanans Aleksandrovičs vaicā savā filmā The Viewing Booth / Skatīšanās telpa (2019). Saraksta svarīgāko filmu esmu atstājusi kā pēdējo. “Šī filma ir katra tās skatītāja spogulis,” saka režisors. Filmas autors iedvesmojies no Virdžīnijas Vulfas vēstulēm par karu, un rakstniece vaicāja: “Vai, skatoties uz vienām un tām pašām kara fotogrāfijām, mēs katrs jūtam vienu un to pašu?”
Ko mēs katrs saskatām videoliecībās par asiņaino slaktiņu Izraēlā vai no kara Gazā? Vai šie filmējumi spēj izmainīt mūsu pārliecību vai, gluži otrādi, var to tikai pastiprināt? Vai YouTube, TikTok un Instagram īsajos video redzam to pašu, ko tajos redz tie, kuri šos video filmēja?
Studente Maija Levi tiek aicināta skatīties dažādus video, kas attēlo dzīvi Rietumkrastā, un lūgta komentēt savas domas un sajūtas, vērojot šos materiālus. Puse no tiem ir palestīniešu cilvēktiesību aizstāvju veidoti, puse – Izraēlas galēji labējo radīti. Tāpat kā režisors, arī Maija ir ebrejiete, pati sevi sauc par “pro Israel” un norāda, ka viņas pasaules uzskati noteikti ietekmē to, kā viņa skatās video. Turklāt to, kā viņa skatās dokumentālus video, ietekmē arī spēlfilmas – Maija un režisors apspriež, kā Netflix action seriāls ietekmējis viņas minējumu, ka Izraēlas karavīri pārmeklē kādas ģimenes māju tāpēc, ka tur varētu būt paslēptas sprāgstvielas.
Pusgadu pēc eksperimenta režisors Maiju aicina vēlreiz apskatīt video, šoreiz jau samontētus ar viņas pašas komentāriem. Vai tu vari ieraudzīt pasauli tā, kā to redzu es?
Filma The Viewing Booth pieejama Apple TV un www.dafilms.com.
