Mieram tikai tad būs jēga, ja būs ne tikai dziesmas un filmas par karu. Lai pasaule neapstātos.
Es negribu (un gandrīz vai nevaru) domāt par filmām, kuras filmēšu. Mana sirds ir aizgājusi karā, mans ķermenis sēž drošībā pie datora, dzer kafiju un paēd, kad sagribas. Nīki.
Kādreiz man bija alibi – es vienkārši skatījos, ilgi skatījos, kamēr ieraudzīju, un man šķita, ka es varu parādīt citiem (jo, ilgi skatoties, parasti to pamanīju), cik dzīve ir brīnišķīga (aizkustinoša, mīļa, smieklīga, visāda).
Tagad viss ir citādāk. Tagad ir karš.
Un ja nu kaut kas palīdz, tad doma par to, ka putinveidīgie to arī gribētu saņemt kā vienu no blakusefektiem savām zvērībām – lai visa pasaule apstātos, tai skaitā arī kultūra lai apstātos un vairs nebūtu. Bet tieši tāpēc mūzikai, filmām, gleznām, teātrim, baletam, operai, fotogrāfijai un visam citam – ir jāturpinās.
Protams, tas nav vienkārši. Šobrīd, kad pārbrutāli un apzināti tiek slepkavoti Ukrainas cilvēki, tikpat pārbrutāli un apzināti tiek mēģināts iznīcināt, noslaucīt no zemes virsas Ukrainas kultūru (ir sabombardēti teātri, baznīcas, mākslas skolas, muzeji). Tāpēc pat mūsu morālajam atbalstam ir jābūt simtprocentīgam – bez “bet”, “tomēr”, “varbūt”. Jo mums, ja mēs kaut ko sakām, ir jābūt nepārprotamiem. Šis laiks ir plakātu laiks. Un es to nešaubīgi atbalstu.
Bet – un šis “bet” taču reiz atkal būs – man māksla ir dziļa jūra un plašas debesis. Tur katrs sev var paņemt kaut ko citu, mākslu katrs drīkst saprast citādāk un mākslā katram ir taisnība. Tā būs atkal.
Jo mieram tikai tad būs jēga, ja būs ne tikai dziesmas un filmas par karu. Mums nebūs sajukt prātā. Mums vajadzēs ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot.
Iespējams, daudz kas būs citādāk – labāk, īstāk, tīrāk, gaišāk. Es taču teicu – iespējams... Bet pagaidām un tieši tagad Krievija ārdās Ukrainā, ukraiņi cīnās un mirst, bet visi pārējie ir šokā. Tāpēc, ja varbūt kāds no lēmumiem, kas skar krievu kultūras izplatības limitēšanu pasaulē, miera laikā būtu uzskatāms par pārspīlētu, šobrīd – šoka stāvoklī – ir pilnībā pieņemams. Jo labāk tā, nekā nekā. Pat kaut vai viena sabombardēta teātra dēļ. Tagad par Ukrainu.
Un kaut kur tālāk ir dziļa jūra un plašas debesis. Mums visiem līdz turienei jānodzīvo.
