Šajā pārmaiņu laikmetā, kad kinoteātri uztraucas par skatītāju skaita samazināšanos, sabiedrībā ir tomēr vēl pietiekami liels „neiegūtās auditorijas” segments – vairāk nekā 10% līdzcilvēku varbūt labprāt gribētu kļūt par kinoskatītājiem, bet viņiem šī iespēja nav pieejama… Ko darīt?
Raksturojot Latvijas kino aizvadītajos gados, arvien biežāk izskan vārds “daudzveidīgs”. Šī daudzveidība savukārt bieži (un pamatoti) tiek uzsvērta kā atslēga tam, lai pašmāju kino spētu ieinteresēt pēc iespējas plašāku auditoriju. Statistika vēsta, ka 2023. gadā kinoteātru apmeklējums turpināja atgūties pēc pandēmijas gados piedzīvotā krituma, kinoapmeklējumu skaits uz vienu cilvēku bija 1,08 un vēl nesasniedza 2019. gadā piedzīvoto visu laiku visaugstāko rādītāju 1,42. Protams, kinoteātru apmeklējuma statistika paver tikai daļēju skatu uz filmu skatīšanās kopējo ainu – šobrīd liela daļa skatītāju filmas atrod tiešsaistes straumēšanas platformās, kas datus par filmu skatījumu nepublicē vai to dara izvairīgi (piemēram, Netflix).
Ļoti būtisks jautājums ir, kādas demogrāfiskās grupas kino sasniedz. Bērni un jaunieši, pateicoties kultūrizglītības programmas Latvijas skolas soma iniciatīvai, salīdzinoši plaši apmeklē Latvijas filmas, tādējādi arī kāpinot to skatījuma statistiku; atsevišķās kinoizrādīšanas vietās ir pieejami senioru seansi (piemēram, kinoteātros Splendid Palace un Kino Bize), savukārt iniciatīva Kinopunkts un Latvijas Kinematogrāfistu savienības projekts Kino visiem un visur Latvijā nodarbojas ar pašmāju kino izrādīšanu reģionos. Bet kur šajā kino skatīšanās kopainā ir cilvēki ar invaliditāti? Kā minēts LKA Kultūras un mākslu institūta pētījumā par kultūras infrastruktūras un pakalpojumu piekļūstamību Latvijā, mūsu līdzcilvēki ir arī 202 800 personas ar invaliditāti; no tām 26,4 tūkstoši ir personas ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, 39,9 tūkstošiem ir kustību traucējumi, 9,9 tūkstošiem – redzes traucējumi, 2,2 tūkstoši ir personas ar dzirdes traucējumiem, bet vēl 126,6 tūkstošiem personu ir cita veida traucējumi. Kopumā tie ir vairāk nekā 10% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Ne visiem ir nepieciešami vides un satura pielāgojumi, taču tik un tā ievērojamai daļai mūsu līdzcilvēku kino būtībā nav pieejams.
Atkāpei varu piebilst, ka
dažādus piekļūstamības uzlabojumus – funkcionāli ērtāku vidi, arī dažādi pielāgotu saturu – ērtībai izmanto arī citas sabiedrības grupas, piemēram, seniori, apmeklētāji ar bērniem un neirodažādi cilvēki,
līdz ar to piekļūstamības iniciatīvu sasniegtā mērķauditorija būtu krietni vien lielāka.
Šobrīd likumdošanas, kultūrpolitikas un pētnieciskajos dokumentos jēdzieni “pieejamība” un “piekļūstamība” tiek nošķirti, nevis lietoti kā sinonīmi. Ar “piekļūstamību” lielākoties ir apzīmētas dažādu grupu iespējas piekļūt kultūras produktiem, pakalpojumiem un vietām. Savukārt ar jēdzienu “pieejamība” tiek apzīmēta kultūras piedāvājuma esamība, proti, tas, kas tiek piedāvāts kopumā. Jāatzīst gan, ka praksē nereti šo terminu robežas saplūst – to vietumis arī novērosiet turpmākajā tekstā.
Uzreiz jānošķir, ka piekļūstamība attiecas gan uz kino izrādīšanas vietām (vidi), gan saturu – proti, filmām. Piekļūstamas izrādīšanas vietas ir tādas, kurās bez ierobežojumiem un apgrūtinājumiem var apmeklēt cilvēki ar dažādām vajadzībām – tās ir piemērotas gan cilvēkiem ratiņkrēslā un ar citiem mobilitātes ierobežojumiem, gan cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, vājredzību vai neredzību. Piekļūstama vide ir tāda, kurā var pārvietoties bez šķēršļiem un atrodamas skaidras norādes (tādām, starp citu, jābūt arī kinoteātra mājaslapā). Labā prakse paredz, ka apmeklējums nav iepriekš jāpiesaka, ne arī kā īpaši jāuzrunā personāls, lai varētu tikt no punkta A uz punktu B.
Piekļūstams saturs savukārt nozīmē to, vai filmas stāstam var sekot līdzi cilvēki ar redzes vai dzirdes apgrūtinājumiem, un to, vai ir pieejamas filmas cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem (šajā gadījumā dažreiz ir nepieciešama, piemēram, klusāka un mierīgāka vide vai citi pielāgojumi).
Par savu pieredzi, dodoties uz kino ratiņkrēslā, stāsta iekļaujošas kultūras veicinātāja, vides pieejamības eksperte un Colorize dibinātāja Lība Bērziņa: “Sākšu ar labo – viens no maniem iecienītākajiem kinoteātriem ir Splendid Palace, kas gadu gaitā uzlabojis pieejamību, tur ir arī draudzīga cenu politika. Cilvēks ratiņkrēslā var uz kino doties par brīvu [ja apmeklētājs izvēlas seansa laikā palikt ratiņkrēslā, bezmaksas biļetes ir arī citos kinoteātros. – K. S.], un tur rāda lieliskas filmas – Eiropas labo kino, kā es saku. Agrāk varēja redzēt, ka darbiniekiem nebija lielas pieredzes apkalpot cilvēkus ar invaliditāti, bet viņi bija ļoti laipni. Citos kinoteātros diemžēl bieži vien pie ieejām ir pakāpieni un vieta cilvēkam ratiņkrēslā ir paredzēta 1. rindā, kas nozīmē garantētas kakla un muguras sāpes pēc tam; tādā veidā kino baudīt īsti nav iespējams.
Tomēr ir arī skumjais stāsts. Tirdzniecības centrā Riga Plaza kinoteātris Apollo bija viens no pieejamākajiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Divās lielajās zālēs varēja uzreiz iekļūt vidū un brīvi pārsēsties citā vietā; respektīvi, cilvēki ratiņkrēslā varēja izvēlēties pēc saviem ieskatiem un vajadzībām – palikt savos ratos vai pārsēsties uz ērto kinokrēslu. Bet tagad, lai nokļūtu pie ērtajiem krēsliem, ierīkoti vairāki pakāpieni, un cilvēkam jāpaliek ratiņkrēslā – atsevišķā ložā, kā tronī nošķirtam no visiem citiem. Ja, piemēram, cilvēkam ir asistents, tam tur knapi pietiek vietas un jāsēž uz kāda neērta krēsla, bet visbiežāk taču uz kino ejam kompānijā – ar draugiem, radiem vai otru pusīti.”
Vēlamība, nevis realitāte
Latvijā darbojas dažādi likumiskie regulējumi, kas nosaka piekļūstamību un pieejamību. Pirmkārt, 2010. gadā kā valsts esam ratificējuši ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (kas paredz kultūras tiesību nodrošinājumu); arī būvniecības likums paredz, ka celtniecības procesā tiek veidota vide, kurā ikviena persona var ērti pārvietoties un izmantot būvi atbilstoši tās lietošanas veidam. Taču, sarunājoties ar dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem, kam aktuāla pieejamība, atklājas, ka nereti ieviestie risinājumi ir formāli. Piemēram, vissenākā daudzzāļu kinoteātra Forum Cinemas zālēs, kur paredzētas vietas ratiņkrēsliem, jāpārvar vairāki pakāpieni. Tam ir paredzēta mobila uzbrauktuve, taču tās stāvums ir tāds, ka cilvēks viens pats ratiņkrēslā to nevar pārvarēt, turklāt īpaši jālūdz kinoteātra darbiniekam, lai šīs sliedes uzliek.
Te laiks introspektīvam ielaidumam – vai jūs izvēlētos apmeklēt kinoseansu, zinot, ka tas iespējams tikai ar apkārtējo klātstāvēšanu, turklāt varbūt pat apdraudot jūsu veselību?
Jaunākajā daudzzāļu kinoteātrī Apollo Kino Akropole vietas ratiņkrēsliem, kā redzams kinozāļu plānā, ir pirmajās rindās. Te atkal laiks jautājumam sev – vai jūs no laba prāta skatītos filmu uz milzīgā IMAX ekrāna no pirmās rindas?
Jautāta par to, cik ērti ir noskaidrot informāciju par kinozāļu piekļūstamību, Lība iezīmē ne visai pozitīvu ainu: “Cilvēkam ar ierobežojumiem jābūt kā detektīvam un jāmeklē informācija pašam. Bieži vien tā ievietota kādos mājaslapas nostūros, ja vispār ir; vai arī reizēm uz vietas kinoteātrī viss izrādās citādāk.”
Diskusijās par vides piekļūstamību esmu dzirdējusi pieņēmumus, ka publisko telpu vide būtu pieejamāka, ja pēc tādas būtu pieprasījums. Te, manuprāt, vislabāk iederētos Lības teiktais: “Kā gan cilvēki pieprasīs to, ko viņi nezina?” Ja gadu gaitā vide ir bijusi grūti pieejama vai vispār nepieejama, ja nav bijis tieša dialoga starp šo konkrēto sabiedrības grupu un kinoizrādītājiem vai kinoizrādīšanas politikas veidotājiem, tad likumsakarīgi ir iegājies, ka šie cilvēki kinoteātrus neapmeklē. Tātad šobrīd, kad kinoteātriem jācenšas izdzīvot un izturēt straumēšanas platformu arvien sīvāko konkurenci, šis ir viens no zaudētiem (vai vēl neiegūtiem) auditorijas segmentiem.
Papildrīki saturam
Turpinot par piekļūstamību filmu saturam – tā var būt dažāda, atkarībā no dažādām vajadzībām. Piemēram, lai filmas varētu baudīt vājredzīgi vai neredzīgi cilvēki, tiek veidoti audioapraksti – stāstījums par to, kas noris uz ekrāna, raksturojot dažādas detaļas, kas kontekstuāli svarīgas līdztekus dialogiem. Audioapraksts tiek atskaņots austiņās, izmantojot, piemēram, aplikāciju viedtālrunī vai citas ierīces, vai arī skan kā papildu skaņu celiņš filmas kopijā. Šo praksi piekopj dažādās Eiropas valstīs, tostarp Igaunijā, Polijā, Francijā un citviet. Latvijā apmācību par audioapraksta veidošanas principiem 2022. gadā noturēja Latvijas Kultūras akadēmija Erasmus+ ietvaros, projektā Audio Description Against Exclusion, kur ekspertu Martas Žačkevičas un Ugo Marsili vadībā dalībnieki apguva audioapraksta veidošanu.
Vēlāk tulkotājas Laura Ziemele un Justīne Vernera, konsultējoties ar Katrīnu Rudzīti, izveidoja audioaprakstu Lindas Oltes filmai Māsas – seansi ar audioaprakstu notika festivālā Riga IFF un vēlāk arī Strazdumuižas vidusskolā (šī skola / attīstības centrs ir vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur bērniem un jauniešiem ar nopietniem redzes traucējumiem tiek nodrošināts pielāgots mācību process). Šis audioapraksts bija Riga IFF iniciatīva, kas tapa ar filmu producējušās studijas Trickster Pictures atbalstu. Audioapraksts sadarbībā ar nodibinājumu Apeirons tika izveidots arī Justīnes Silakaktiņas 2023. gada diplomdarba filmai Slima suņa murgi.
Jāpiebilst, ka audioapraksti gan ir regulāra parādība lielākajās starptautiskajās straumēšanas platformās – piemēram, Netflix, bet ne tikai. Tajās atliek tikai ar kursoru uzbraukt uz titru sadaļas, un parādās iespēja izvēlēties skaņu celiņu ar tajā iestrādātu audioaprakstu. Pašmāju straumēšanas platformas saturu ar audioaprakstu latviešu valodā nepiedāvā. Protams, tā kā globāla mēroga platformas nenodrošina tulkojumus visās valodās, arī audioapraksta latviešu valodā tajās nav, līdz ar to šī piekļūstamības iniciatīva ir nodrošināta tikai tiem, kas pārvalda svešvalodas un skatās ārvalstu filmas ārzemju platformās.
Par kino skatīšanās pieredzi stāsta dzejniece un publiciste Katrīna Rudzīte: “Izmantoju audioaprakstu gan Netflix, gan Apple TV. Te noteikti jāatzīmē, ka dažādiem cilvēkiem redzes traucējumi ir ļoti atšķirīgi, tāpēc arī audioapraksts var palīdzēt labāk uztvert filmas saturu atšķirīgos veidos. Man visvairāk tas palīdz brīžos, kad filmā vai seriālā parādās sīkas, bet sižetiski ļoti nozīmīgas detaļas. Piemēram, iztēlosimies, ka runa ir par detektīvseriālu un kādā no ainām varonis X neuzkrītoši ieliek varonim Y kabatā zāļu pudelīti, gredzenu vai jebkādu citu nelielu priekšmetu, kas vēlāk izrādās ļoti nozīmīgs pavērsiens sižeta tālākā virzībā. Ja es to neredzu, tad nesaprotu, kādēļ vēlāk varonis Y tiek nepatiesi apsūdzēts noziegumā. Reizēm nozīmīga informācija filmās parādās caur tekstu, piemēram, varonis lasa kādu vēstuli, īsziņu vai avīžrakstu, paiet garām kādam būtiskam uzrakstam. Šo tekstuālo informāciju es lielākoties neredzu, un bez audioapraksta man tā arī paliktu nezināma.
Cits aspekts – audioaprakstā parasti filmas varoņi, raksturojot kādas viņu darbības, tiek nosaukti vārdā, un man tas palīdz orientēties, jo neatpazīstu cilvēku sejas vaibstus (ne dzīvē, ne kino), tāpēc, ja pēkšņi izmainās kāda tēla ārējais izskats (matu krāsa, ģērbšanās stils), es dažkārt mēdzu neatpazīt, kurš varonis tas ir, vai sajaukt viņu ar kādu citu. Tāpat reizēm gadās, ka filmā kādu brīdi runā valodā, kas atšķiras no filmas oriģinālvalodas, piemēram, filma pamatā ir angliski, bet kādā brīdī notiek saruna spāņu vai franču valodā; audioapraksts šādā brīdī nolasa subtitrus ar tulkojumu, kurus es pati nevarētu izlasīt. Sākumā man bija grūti pierast, ka audioapraksts informē arī par lietām, ko redzu, – piemēram, cauri koku zariem spīd saule vai varone pie brokastu galda dzer kafiju –, bet pie tā ātri pierod. Tagad reizēm, ja skatos kādu filmu, piemēram, Tet, Replay vai citā platformā, kas audioapraksta iespēju nepiedāvā, brīžiem jūtu aizkaitinājumu, kad saprotu, ka tikko uz ekrāna notika kaut kas, ko es īsti neuztvēru, bet zinu, ka audioapraksts būtu man to izstāstījis.
Tas laikam ir stāsts par to, ka cilvēks visu laiku kaut kā pielāgojas un pieņem realitāti tādu, kāda tā ir, bet tad ir brīži, kad pēkšņi ieraugi, ka vispār jau varētu būt arī citādāk – kultūras saturs tev varētu būt arī daudz pieejamāks. Mana redze ir gana laba, lai varētu skatīties filmas vai teātra izrādes arī bez audioapraksta, bet zināmu daļu no vizuālās puses es palaižu garām, un tad ir jautājums, cik tas ļoti ietekmē spēju uztvert un saprast visu darbu kopumā, – tas, protams, ir ļoti atkarīgs no katra konkrētā mākslas darba, no tā, cik vizuālie līdzekļi tur ir konceptuāli nozīmīgi.”
Titri arī latviešu valodā
Attiecībā uz audiovizuālo materiālu pieejamību skatītājiem ar dzirdes apgrūtinājumiem situācija ir nedaudz labāka, taču joprojām tālu no ideālas. Titrus filmām latviešu valodā vissistemātiskāk piedāvā Latvijas Televīzija (tās veidotie raidījumi arī daļēji nodrošināti ar tulkojumu latviešu zīmju valodā), atsevišķas Latvijas filmas un seriāli pieejami ar titriem (tostarp aprakstošajiem) arī pašmāju lielākajās straumēšanas platformās. Piemēram, Tet 2021. gadā īstenoja VKKF mērķprogrammas KultūrElpa projektu, kura rezultātā 198 kinodarbiem izveidoti aprakstošie titri jeb, kā tie nodēvēti platformā, – “audiālais fons”.
Šāds fons ir radīts arī, piemēram, ļoti populārajam pašmāju seriālam Nelūgtie viesi, un to var uzskatīt par labo praksi skatītāju sasniegšanā.
Aprakstošos titrus (tādus, kur līdztekus dialogiem minētas arī filmas skaņas, piemēram, vēja šalkoņa u. c.) daļai programmas redzam arī vietējos kinofestivālos, taču, kā uzsver Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidents Ivars Kalniņš, informācijas noskaidrošana par to, kur šādi pielāgotie seansi notiek, aizņem ilgāku laiku, tāpēc cilvēki ar dzirdes traucējumiem tos apmeklējot atturīgi.
Kinoteātru repertuārā filmas tiek izrādītas ar t. s. “parastajiem” subtitriem – tādiem, kuru mērķis ir sniegt tulkojumu no svešvalodas –, taču subtitri būtu ļoti noderīgi arī pašmāju filmām. Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžas studiju programmas Surdotulks vieslektore un surdotulce Agnese Romanova par situāciju stāsta: “Ierasti latviešu filmām subtitri ir angļu vai krievu valodās, bet latviešu filmām subtitri latviski netiek veidoti, līdz ar to visai nedzirdīgo kopienai nav pieejams vietējais jaunākais kino. Latvijā ir apmēram 2000 nedzirdīgu cilvēku, apmēram 30 000 cilvēku ar citiem dzirdes traucējumiem (gan vājdzirdīgi kopš dzimšanas, gan ar iegūtu vājdzirdību) – pietiekami plaša mērķgrupa, kura ir atrauta no pašmāju kino. Protams, neviens neliedz lasīt subtitrus svešvalodā, bet tas nav labākais scenārijs, jo svešvaloda ir un paliek svešvaloda.”
Arī Ivars Kalniņš par situāciju ar vietējo kino ir skarbs: “Reizēm man ir dusmas, ka cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ārzemju filmas ir draudzīgākas nekā pašmāju produkts, lai gan attieksme pret latviešu filmām pēdējos gados ir mainījusies, parādījusies lielāka interese. Tomēr redzu, ka nedzirdīgo kopienā lielāka interese ir par ārzemju filmām.”
Titri varētu būtu vajadzīgi arī tālab, lai veidotu iekļaujošāku vidi, kurā laiku kopā pavadīt ģimenēm. “Ļoti daudziem nedzirdīgiem vecākiem ir dzirdīgi bērni, kuri grib iet uz kino, vecāki viņus aizved uz seansu, bet multfilmas ir bez subtitriem, tikai skaņu valodā. Mamma vai tētis sēž kinozālē, maksājis par biļeti, bet var uztvert tikai bildi, jo skaņu nedzird,” saka Agnese Romanova. Taču pirms kinoteātra apmeklējuma iegūt pilnīgu informāciju ir grūti – piemēram, Latvijas filmu treileriem titru nav, savukārt informācija kinoteātros par to, kurai filmai ir kādi titri, nav pilnīga. Te jāatsaucas uz Lības Bērziņas teikto, ka apmeklētājam jābūt kā detektīvam, nereti samierinoties ar to, ka kinoteātra apmeklējums tā arī nav iespējams. Savukārt citu būtisku aspektu iekļaujoša ģimenes kino kontekstā uzsver Kalniņš – mazu bērnu auditorijai paredzētajām filmām būtu jānodrošina arī tulkojums zīmju valodā, jo viņi titrus vēl nelasa.
Titru (tai skaitā aprakstošo) izveidošana nav komplicēta un neprasa milzīgu finansiālo ieguldījumu. Tiesa, klātienes izrādīšanas vietās zem ekrāna noderētu papildu joslas titriem, īpaši, ja uz ekrāna ir jāsavieto uzraksti vairākās valodās (piemēram, angliski un latviski), – lai nepārsātinātu uz ekrāna redzamo informāciju.
Nozīmīgs solis līdzvērtīgas piekļūstamības virzienā būtu īpaši seansi, kuros surdotulki klātienē nodrošinātu filmu pieejamību latviešu zīmju valodā,
kamēr tehniski tiktu iedibināta zīmju valodas (vizuāla) tulkojuma ievietošana tajā pašā ekrānā, kur redzama filma.
Savukārt straumēšanas platformās nepieciešamos titrus skatītājs var pieslēgt ar papildu klikšķi, izvēloties atbilstošo funkciju rīkjoslā, – vajag tikai radīt titrus, ko pievienot! Aprakstošie titri sistemātiski ir pieejami visās lielākajās ārzemju straumēšanas platformās; pie mums – vien daļai satura.
Iepazīt drošu vidi
Cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem vai neirodažādiem cilvēkiem (piemēram, tādiem, kam nepieciešama klusāka, mierīgāka telpa) Latvijā īpaši seansi regulāri un sistemātiski netiek organizēti (izņēmums ir atsevišķas iniciatīvas no NVO un atsevišķi festivālu seansi, piemēram, Riga IFF). Savā pieredzē ārvalstu festivālos, īpaši bērniem paredzētajos, esmu sastapusi dažādas pieejas – gan pieklusinātos seansus, gan tādus, kur skatītājiem ar lielāku emocionālo jūtīgumu kinozālē līdzi dodas kāds mentors vai atbalsta persona, kas papildus pastāsta par to, kas filmā notiek, un palīdz tikt galā ar emocionāli satraucošām situācijām.
Rīgā, šķiet, mazākais kinoteātris bez milzu kņadas ir Kino Bize, taču tas ir pilnībā nepiekļūstams cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos. Mierīgo vai citādi saturiski pielāgoto seansu mērķauditorijas daļai vēl pirms apmeklējuma (vai skatīšanās tiešsaistē) ļoti būtiska ir informācija gan par filmu, gan tajā iespējamiem kairinātājiem, stimuliem, potenciāliem satraukuma momentiem. Tāpat būtisks ir vides apraksts uz vietas kinoteātrī, lai apmeklētāji būtu gatavi situācijai, ar ko jārēķinās, un, balstoties šajā informācijā, varētu pieņemt lēmumu par apmeklējumu.
Normatīvi un resursi
Situācija ir kritiska, taču vai bezcerīga? Tas atkarīgs no pieejas risinājumiem. Likumiskie regulējumi, kuriem būtu jāgarantē piekļūstamība kino izrādīšanas vietām, jau it kā pastāv, taču to ieviešana nereti ir formāla – to īpaši apliecina vides (ne)piekļūstamība lielākajos kinoteātros, kas izvietoti salīdzinoši jaunās būvēs (Forum Cinemas atvērts 2003. gadā, Apollo Kino tirdzniecības centrā Akropole – 2019. gadā). Vides pielāgojumus (vai drīzāk tomēr jāsaka – uzlabojumus) var atrisināt dažādi – piemēram, ar mobilo pacēlāju un citu ierīču / elementu palīdzību, tāpat arī ievietojot skaidru informāciju un norādes kinoteātra telpās un mājaslapā. Neskatoties uz to, ka publiskajā telpā nereti izskan ziņas par kultūrvietu daļēju nepiekļūstamību, fundamentālas un paliekošas izmaiņas tā arī neesam ieviesuši (lietoju formu “mēs”, jo pieskaitu sevi filmu nozarē strādājošajiem). Neformālās sarunās esmu saskārusies ar uzskatu, ka šādas izmaiņas nepieciešamas tikai šauram skatītāju lokam, tomēr esmu pārliecināta, ka tā nav.
Uzskatīdami, ka viena vai otra sabiedrības grupa kultūras pasākumus un kinoteātrus neapmeklē, nokļūstam apburtajā lokā –
jo mazāk piekļūstama vide, jo mazāk to apmeklēs cilvēki, kam nepieciešami pielāgojumi. To apstiprina gan sarunas ar cilvēkiem ar invaliditāti, gan arī LKA pētījums.
Protams, allaž var īstenot sodīšanas jeb sankciju politiku, taču, kā secinām sarakstē ar Lību, piespiešana vai turēšanās pie, iespējams, novecojušiem, vispārīgiem vai nepilnīgiem likumiem arī īsti nestrādā. Enerģiju un resursus var likt lietā efektīvāk – piemēram, vispirms uzsākot sarunu, kurā kinoizrādītājiem un filmu veidotājiem satikties ar to sabiedrības grupu pārstāvjiem, kam aktuāli dažādi vides un satura pielāgojumi. Minēto grupu pārstāvji, starp citu, ir aktīvi un atvērti dialogam – piemēram, apvienība Apeirons izveidojusi un padarījusi publiski pieejamas vairākas vadlīnijas, tāpat piedāvā dažādas apmācības. Dažādas iniciatīvas (diskusijas, darbnīcas) piedāvā(juši) arī citi kultūras nozares pārstāvji, piemēram, Latvijas Jaunā teātra institūts, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un citi. Arī biedrībā Colorize darbojas “pieejamības aģenti” – cilvēki, kas “dodas uz dažādām kultūrvietām, testē piekļūstamību un tad raksta par šķēršļiem ar mērķi gan informēt sabiedrību, gan kultūrvietas par nepieciešamajiem uzlabojumiem,” stāsta Lība.
Sākot ar 2024. gadu, Nacionālais Kino centrs spēris vērtīgu soli filmu piekļūstamības veicināšanā – paredzams, ka drīzumā valsts finansējuma atbalstītām filmām būs jāveido arī audioapraksti latviešu un angļu valodās, kā arī aprakstošie titri. Šis solis gan ir tikai sākums – vēl būtu jāveic plašs skaidrojošais darbs par to, ko no kinoveidotājiem prasa šo pielāgojumu izveide un kā tā paveicama. Tāpat vajadzīga arī pielāgojumu kvalitātes un lietojamības kontrole, kuru visobjektīvāk spēj veikt tikai konkrētās kopienas, kam pielāgojumi paredzēti (piemēram, skatītāji ar redzes un dzirdes traucējumiem), tātad nepieciešams dialogs ar konkrētajām kopienām. Šajā “vienādojumā” vitāli svarīga arī kino izrādītāju iesaiste, pārliecinoties, ka (un kā) tiek veikti visi nepieciešamie pielāgojumi, lai audioaprakstus un aprakstošos titrus varētu lietot kinoteātros un vietējās straumēšanas platformās.
Te uzreiz jāpiebilst, ka ritenis nav jāizdomā no jauna – audioaprakstus jau veido, piemēram, mūsu kaimiņi igauņi (audioapraksts un aprakstošie titri tiek uzlūkoti kā izplatīšanas papildrīki). Citviet Eiropā (piemēram, Francijā, bet ne tikai) audioapraksts kinoteātros izrādāmajām filmām ir noteikts ar likumu (reālā situācija gan nebūt nav ideāla – audioapraksta ierīces (tās līdzīgas nelieliem, portatīviem ierakstu atskaņotājiem) ne vienmēr ir darba kārtībā, par to savulaik rakstīja nozares izdevums SoFilm.
Tikmēr tehniskie risinājumi tiešsaistē jau ir izdomāti un tiek darbināti tā, ka rūc.
Kaut kur ir jāsāk!
Ticu, ka līdzšinējā situācija ar kino piekļūstamību izveidojusies tāda, kāda tā ir, ne jau tāpēc, ka cilvēki apzināti nevēlētos šīs iniciatīvas īstenot. Pieņemu – katram nozarē strādājošajam, cenšoties aprušināt savu darbības lauciņu, nav pieticis laika un spēka iedziļināties arī vēl šajā tēmā. Taču par tādas iedziļināšanās trūkumu realitātē dārgi maksā mūsu līdzcilvēki – daļa no pašmāju kultūras, kuru viņi finansē arī no savas nodokļos nomaksātās naudas, viņiem nav pieejama.
Iespējams arī, ka šīs iniciatīvas ir “pazudušas tulkojumā” jeb atbildību sadalījumā starp dažādas jomas pārraugošajām institūcijām, tāpēc skaidra līderība komunikācijā un dialoga veidošanā būtu liels solis uz priekšu šajā jautājumā.
Nodoms uzlabot situāciju ir ietverts arī Latvijas kultūrpolitikas nostādnēs (2021–2027):
“Pamatnostādnes piedāvā īstenot pasākumu kompleksu, kuru mērķis ir mazināt šķēršļus kultūras pieejamībai, it īpaši Latvijas reģionos un attiecībā uz konkrētām mērķgrupām, tostarp cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, diasporā dzīvojošajiem, mazākumtautību pārstāvjiem un imigrantiem, bērniem un jauniešiem, senioriem.” Taču, pirms ķeramies klāt likuma burtiem, pirmais risināmais jautājums būtu attieksme – brīžos, kad kāds norāda uz nepieejamību, neaizbildināties ar to, ka risinājums ir izveidots un likuma burtam atbilstošs, bet gan lūkot, kā to uzlabot, kaut vai pakāpeniski. Uzsākot dialogu ar cilvēkiem, kam aktuāli piekļūstamības pielāgojumi, paveras daudz plašāka perspektīva.
Raksta noslēgumā no jauna jācitē Lība: “Uzlabojamā ir ļoti daudz, vienkārši ar kaut ko jāsāk!” Uzskatu, ka piekļūstamības uzlabošanā vitāli svarīgas ir šādas komponentes – jau minētais dialogs un sadarbība, kā arī graduāla, mērķtiecīga pieeja risinājumu ieviešana. LKA pētījumā, piemēram, trāpīgi norādīts, ka pozitīvas pārmaiņas būtu iespējamas, ja organizācijas, kas finansē kultūras aktivitātes, projektu konkursu nolikumos iestrādātu būtiskākos kultūras piekļūstamības kritērijus un apsvērtu iespēju organizēt speciālas konkursu programmas. Kultūras piekļūstamības iniciatīvu ieviešanā nepieciešama arī starpnozaru sadarbība (piemēram, ar labklājības un izglītības jomu) un vajadzīgo finansu līdzekļu atrašana – tāpat vismaz sākotnēji graduāla. Tādā veidā būtu iespējams uzsākt nepieciešamās iniciatīvas un tad to rezultātus jau uzskatāmi izmantot kā pamatojumu turpmākajai ideju attīstībai un atbalsta kāpināšanai. Citiem vārdiem – laiks uzsākt dialogu un atrotīt piedurknes.
P. S. Šis raksts ir tapis, pateicoties gan tajā minēto un citēto ekspertu, gan citu domubiedru un NVO pārstāvju atsaucībai, savukārt par piekļūstamības tēmas aktualizēšanu filmu nozarē jāpateicas arī LKA pētniekiem un manai kolēģei no Riga IFF – Dārtai Ceriņai.
