KINO Raksti

„Mājas kino” pirmais gads. Vai kinoteātri var augšupielādēt?

03.04.2021

Šis nebūs piedzīvojumu stāsts par ceļojumiem aiz trejdeviņiem kalniem, kuros kāpām virs bīstamām aizām, nirām zilganzaļos okeānos un pēc cīņas ar krokodiliem atgriezāmies mājās jaunos deviņdesmito paskata puszābakos. Šis drīzāk ir stāsts par tupēšanu izstaipītās treniņbiksēs uz izdilušas segas ar palmām. Pagājis viens gads, kopš “Kino Bize” aicina filmas skatīties internetā, savā “Mājas kino”.

2020. gada 13. marts, pārmaiņu priekšvakars. Piektdiena, vakars, esam Kino Bizē un pētām mūsu izplatītās filmas Lēdijas portrets ugunī rezultātus pirmajās četrās nedēļās. Secinām, ka skatītājiem patīk divu jaunu sieviešu mīlestība uz gandrīz vientuļas salas. Jau iestrādājies rituāls noslēgt nedēļu ar kādu dzērienu kinoteātra kafejnīcā, lai varam aprunāties par nedēļā notikušo – piemēram, izlemt, kā reaģēt feisbukā uz komentāru pie mūsu filmas: “Gaismu nes tikai degoša baznīca!”

Šoreiz noslēdzas neierasti vētraina nedēļa – tikko nosvinēta pirmizrāde mūsu gada lielākajai filmai Corpus Christi, esam arī aktīvi plānojuši kampaņu RIGA IFF filmai Par bezgalīgo. Vakaru piepilda joki par to, kādas dziesmas var dziedāt, cītīgi mazgājot rokas, un nopietni zvani draugiem no citiem kinoteātriem Baltijā, kas jau slēgti jaunā vīrusa dēļ, vēl arī sarunas ar vietējām demonstrēšanas vietām par to, kas mūs varētu sagaidīt drīzumā. Sākam apjaust, ka Roja Andersona filmu visticamāk nesanāks izlaist pavasarī. Bet ir piektdiena, Corpus Christi iesprūdušās publicitātes kampaņas ietvaros esam izdrukājuši kaudzi cietumnieku tetovējumu un nevaram saprast, ko darīt ar seansiem nedēļas nogalē. Vēl pāris dzērieni, paši aplīmējamies ar tetovējumiem un nakts laikā noskatāmies filmas, ko varētu saukt par “ne-Bizes kino”.

19. marts, neatbildētās vēstules. Kinoteātra durvis ir slēgtas vēl tikai pāris dienas, mēs līksmojam, ka beidzot būs laiks atbildēt uz visiem neatbildētajiem e-pastiem, nodot dažas iekrājušās atskaites un noskatīties vairāk filmu. Šķiet pavisam savādi, ka vēl pirms dažām nedēļām varējām vairāk nekā septiņu mājsaimniecību pulkā skatīties Oskaru ceremoniju.

Kurš vispār mēra ballītes mājsaimniecībās?

24. marts, pirmie soļi uz Mājas kino. Kinoteātris ir slēgts jau vairāk par nedēļu un sāk palēnām pārvērsties par mūsu otro mājvietu. Centra ielas kā izslaucītas, klusas. Sazvanāmies ar straumēšanas platformas vadītāju, kurš iestrēdzis viens pats kādā mazā ciemā Argentīnā ar 10 iedzīvotājiem un ļoti mazu veikaliņu. Viņam nav ne jausmas, kad varēs no turienes izkļūt, tikmēr viņš turpina strādāt un tiešsaistē tikties ar biznesmeņiem no Rīgas. Vienojamies, ka mums būs savs Mājas kino.

2. aprīlis, reklāmas aģentūra. Rīt izziņosim Mājas kino, šodien jāsabildē attēli publicitātei. Lai radītu svinīgu mājas atmosfēru, Māris ir baltā kreklā un žaketē ar termo zeķubiksēm un siltām zeķēm. Paulai ir viesnīcas čībiņas un trīsdesmit gadus vecs mājas halāts. Kinozālē pa grīdu mētājas spilveni, pelnu trauks, vīna glāzes, tualetes papīrs, uz ekrāna ir kadrs no šausmu filmas Dzīvo miroņu nakts. Cenšamies vienlaikus būt radoši reklāmas speciālisti, fotogrāfi, aktieri. Nav viegli, bet vismaz kaut cik jautri.

Simtiem kinozāļu

Bija nepieciešami divi gadi, lai atrastu Kino Bizes pašreizējās telpas un iebūvētu tajās kinoteātri. 2015. gada vasarā katru rītu tikāmies āra kafejnīcā ar mākslinieci Katrīnu Sauškinu, izvērtējot dažādās grāmatas ar mums simpātiskiem interjeriem un eksterjeriem no Kubas, Marokas un citām vietām, kamēr vairāku nedēļu gaitā pakāpeniski soli pa solim nonācām līdz noskaņai, ar ko saistās Kino Bize. Finansiālu apsvērumu dēļ tas ir vienas zāles kinoteātris – viens īpašs kinoteātris vienā ģeogrāfiski fiksētā adresē, Elizabetes ielā 37, Rīgā. Uz turieni mēs paši dodamies katru dienu, uz turieni aicinām apkārtējos iedzīvotājus un viesus skatīties filmas.

Tiešsaistē izveidotais Mājas kino pēkšņi ļāva mums kļūt par "daudzzāļu kinoteātri" un rādīt filmas arī citur Latvijā – ne tikai vienā dzīvoklī, bet simtos dažādu dzīvojamo istabu, kur ir interneta pieslēgums un ekrāns. Šī gada laikā mūsu skatītāju skaits bija kādas 4-5 reizes mazāks, nekā iepriekšējos gados kinoteātrī, un arī daudz izkaisītāks. Tie vairs nav tikai Rīgas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, bet arī skatītāji Balvos, Jelgavā un Liepājā – viņi, iespējams, nekad nav bijuši pie mums kinoteātrī, viņus mēs nekad neesam satikuši ārpus e-pastiem, bet arī viņi tagad ir jaunie Kino Bizes skatītāji.

Tiešsaistē mēs tagad rādām kino simtos dažādu kinozāļu – istabās ar puķainām tapetēm, izvelkamiem guļamkrēsliem, sekcijās un plauktos iegultiem televizoriem,

ar tikko ceptiem kartupeļiem un siltu tēju vai stiprāku dzērienu, ar simtiem mājīgu iekārtojumu un tādām gaisotnēm, kādas mums vienā zālē uz Elizabetes ielas ir neiespējami iekļaut. Lai nodrošinātu šādus unikālus mājas seansus bez Mājas kino palīdzības, mums būtu nepieciešams liels autoparks un milzīgs tehnisko darbinieku kolektīvs, kas katru dienu skrietu uz adresēm visā Latvijas teritorijā palaist filmu. Protams, iedzīvotājiem, kas dzīvo tālu no Rīgas vai citu iemeslu dēļ nevar ierasties kinoteātrī, ir ērtāk izvēlēties filmu no Kino Bizes tiešsaistes kataloga.

7. aprīlis, Mājas kino uzņem apgriezienus. Pēc trim nedēļām klusuma ir patīkama rosība, vēstules, komentāri, intervijas. Kinoteātrī dators darbojas bez brīvdienām, augšupielādējam filmas, pārbaudām, veidojam aprakstus, lai katru nedēļu papildinātu Mājas kino katalogu. Paralēli darbam varam novērtēt vairāk brīvā laika ikdienišķām sarunām tiešsaistes sapulcēs par pirmajiem piedzīvojumiem. Kamēr kinoteātris ir atvērts, tam neatliek daudz laika, jo katru dienu ir kāds pasākums, seanss un pienākums, par ko attiecīgajā brīdī jāparūpējas. Tagad ir vairāk laisku sarunu un miega, mazāk spriedzes. Daļu no tā varētu saglabāt, kad atgriezīsimies pie ierastā darba režīma.

Paula sāk aprast ar dzīvi laukos – runājot telefonā par filmu programmu, pastaigājas ar zirgu saitītē. Māris ielaiž gaismu kinoteātrī un pēc darba noskatās franču kino klasiku.

Spocīgās sarunas

Pašlaik mūsu saziņa ar skatītājiem pārsvarā ir spocīga. Mēs aicinām skatīties filmas, stāstām par tām un skaidrojam, kāpēc tieši šo filmu esam izvēlējušies parādīt, taču vakarā nesatiekamies ar skatītājiem kinoteātrī. Mēs aicinām uz kinoseansu, kurā neesam kopā. Vienīgā atgriezeniskā saite ir pieaugošs cipars skatījumu statistikā un varbūt kāds e-pasts par tehniskām skatīšanās problēmām, un atšķirība ir ļoti būtiska. Mēs nesatiekam skatītājus klātienē, mēs ar viņiem nesasveicināmies, neapmaināmies kaut dažiem vārdiem, nekļūstam par tuvākiem draugiem, kurus turpmāk pazīsim pēc sejas. Kinoteātra tukšās telpas mums atgādina, cik svarīgi ir uzņemt un satikt cilvēkus, tās ir mūsu “mājas”, bet tiešsaistē tas liekas neiespējami. Komunikācija ir minimāla, anonīma, digitāla – ar kādu kaut kur pie cita ekrāna.

Tas ir ietekmējis mūsu kopīgo darbu – komunikācija sociālajos medijos ir vēl joprojām iespējami profesionāla, skaidra un draudzīga, bet bez papildu iedvesmas un enerģijas, bez kāda joka vai stāsta no ikdienas sarunām kinoteātrī. Mēs, protams, varētu svarīgā mārketinga sapulcē nolemt, ka turpmākajos mēnešos mūsu komunikācija būs "priecīgāka", "pozitīvāka", "enerģiskāka". Tomēr mūsu saziņa vienmēr ir bijusi drīzāk godīga, nevis izdomāta un atrauta no ikdienā piedzīvotā. Droši vien ko līdzīgu ir pamanījuši ne tikai uzņēmumi savā komunikācijā, bet arī vairums cilvēku savstarpējās attiecībās. Mēs varam piektdienas vakarā satikties ar draugiem tiešsaistē, izsmieties, parunāties, bet tas tāpat neatsver pieredzi, tiekoties klātienē.

"Kino Bizes" komanda - Paula Bērziņa un Ieva Augstkalna Latvijas Radio raidījumā "Piejūras klimats"

Mājas kino paredz attālinātu darbu ar ieteikumiem, kā lietot tiešsaistes platformu, kā risināt tehniskos traucējumus vai jebkādas ierīču nesaderības, apmainoties ar e-pastiem starp apjukušu skatītāju mājās un nogurušu tehnisko atbalsta darbinieku atšķirīgā laika zonā – tā mēdz būt tiešsaistes kino skatīšanās realitāte neatkarīgi no tā, kuru platformu jūs izmantojat. „Sveiki, skatītājs cenšas noskatīties filmu ar datorprogrammu, kuru visā pasaulē pārstāja atbalstīt pirms sešiem gadiem. Kā mēs šo varam risināt?” raksta darbinieks no Rīgas tehniskajam atbalstam Buenosairesā, kas tālāk jautājumu nodod risināt kolēģei Madridē, sarakstei pievienojot priekšnieku no Londonas.

Tikmēr skatītājs Madonā gaida atbildi uz savu jautājumu, kurš pēc pāris mirkļiem būs apskrējis apkārt zemeslodei.

Esam no skatītājiem saņēmuši daudz sirsnīgu fotoattēlu ar īpaši iekārtotiem mājas seansiem, taču tie mijas ar pastāvīgiem dusmu izvirdumiem no citiem skatītājiem, kuri ātri aizsvilstas, ir noguruši no tiešsaistes un no mājām. Viņiem vēl joprojām ir interese skatīties kino, bet entuziasms klejot pa interneta lapām ir noplacis – klišejiskais “pāris klikšķu attālumā” bieži vien kļūst nesalīdzināmi tālāks, nekā brauciens uz kinoteātri. Ik pa laikam uzklausot sūdzības, šī gada laikā esam uztrenējuši empātiju un sapratni pret dažādajiem telefonu operatoriem un pārdevējiem, uz kuriem bieži vien mēdz izgāzt visas ikdienā iekrātās dusmas. Tomēr mācāmies, ka būt jaukiem un draudzīgiem nav nemaz tik sarežģīti.

31. jūlijs, komandējums Kuldīgā. Silts vakars, lielākā draugu un kolēģu pulkā (vairākas mājsaimniecības!) ēdam picu Kuldīgas pils parkā. Kopīgas maltītes, pieklusināta uzdzīve un kinoseansi klātienē uz brīdi ir atgriezušies. Ikgadējais komandējums un atvaļinājums vienlaikus – Dizaina filmu festivāls. Pusnaktī viss slēgts, dodamies uz naktsmājām, kur sagaida liela televizora kaste un ūdens pudele. Nakti pavadām, skatoties vienu vienīgo televīzijas kanālu, taču pēc vairākiem mēnešiem katram savās sienās šī ir retā reize, kad īpaši novērtējam kopīgi pavadītu laiku pie televizora.

9. augusts, drīkstam atvērt kinoteātri? Esam iecerējuši atvērties augusta otrajā pusē pēc vasaras nesezonas. Jāplāno filmu programma un izmaiņas, jāsāk jauna publicitāte, aicinot skatītājus atpakaļ uz kinoteātri pēc piecu mēnešu pauzes. Atvēršanas fotosesija norisinās laukos, diena iekarsusi līdz +27 grādiem, Paulai ir ūdenspistole, bet Māris guļ uz piepūšamā krokodila un cīkstās ar to dīķa vidū. Žāvējot matus, nolemjam, ka būsim ieturētāki un sāksim publicitāti ar filmu ieteikumiem.

22. oktobris, Kinoskola bez brīvdienām. Lai gan bērnu vecāki mēdz šaubīties, vai papildu lekcijas tiešsaistē nav pārāk garlaicīgas, vai skolēni nav noguruši pēc mācību dienas skolā, mēs varam ar pārliecību atbildēt – nē! Juceklīgajā pavasarī Antuāna Duanela jauniešu kinoskolas lekcijas bez liekas aizķeršanās pārcēlām uz tiešsaisti un, lai gan skolas dalībnieki atzīst, ka priecātos atkal satikties kinoteātrī (daļa ļoti gaida apsolīto Aloiza Brenča filmas seansu), interesentu skaits nav būtiski krities. Saņemam arī iedrošinājumus – „mācīties attālināti patīk vēl vairāk”, „vieglāk skatīties filmu fragmentus” un pavisam vienkārši – “man tas nesagādā nekādas problēmas”.

6. novembris, ieguldījumi drošībā. Beidzot esam iemācījušies ne tikai pareizi lietot maskas, bet arī iegādājušies salīdzinoši dārgu aizsargstiklu – ar cerību, ka kinoteātri varēs turpināt strādāt, ievērojot noteiktos drošības ierobežojumus. Kamēr sagaidām aizsargstikla piegādi, jau izziņota kinoteātru slēgšana.

12. novembris, „…bet es gribu, lai ir pa visu ekrānu!”. Mājas kino publicē Matīsa Kažas filmu Kino un mēs, kurai nepaveicās ar pirmizrādi tieši pirms “otrā viļņa”; mēs ar to sākam Latvijā veidoto filmu piedāvājumu. Šī perioda noskaņu varētu raksturot ar ainu, kurā Keiša attēlotais varonis dauzās pie durvīm, cenšoties tikt iekšā: “Es gribu, un es eju!” Bet tu nevari, kinoteātri ir ciet, paskaidrotu Dombrovskis.

13. novembris, mājas kinostudija. Sākam piešauties pasākumiem tiešsaistē. Pirmais – Eiropas kino nakts ar Corpus Christi, ar vairākiem ievadiem un sarunu pēc filmas. Mūsu filmēšanas studija ir viegli amatieriska, bet funkcionējoša – uz galda beņķis, uz beņķa fotokamera. Priekšā cits galds, uz tā dators ar mikrofonu.

23. novembris, paldies, paldies. Iepriekš katru otro svētdienu organizējām Bērnu rītus kinoteātrī, tagad ir īpaši jāpielāgojas, lai turpinātu satikt mazākos skatītājus. Pašlaik radošās darbnīcas pie ģimenēm nonāk ierakstu formātā, darbnīcu materiālus Janeta pako kartona kastītēs un ar mīļu sveicienu nosūta uz pakomātiem visā Latvijā. Lai gan sākumā likās, ka tā ir savāda alternatīva, drīz vien skatītāji apliecināja pretējo. Mūsu virtuālo pastkasti piepilda pateicības vēstules, sveicieni, fotogrāfijas un pat dziesma, kurā ģimene iedziedājusi: “Ir vārdiņš sirsnīgs mums – „paldies”. Paldies, paldies, Kino Bize!”.

24. novembris, noskaņojums mīlēt kino. Gandrīz ikviens ārthausa kinoteātris ir kādā posmā vēlējies veidot regulāru klasikas kino programmu, un parasti tas ir apgrūtinoši lielo izmaksu dēļ – dārgas tiesības un tamlīdzīgi. Oktobrī mums beidzot viss saslēdzās, nokārtojām, ka varēsim rīkot klasikas filmu programmu… lai pēc dažām nedēļām saskumtu, ka tās nevarēs skatīties kopā uz lielā ekrāna kinoteātrī. Nolēmām tomēr turpināt darbu – pārcelt seansu un sarunas uz Mājas kino tiešsaistē, jo tas ir labāk nekā apstāties. Vispār tā ir arī aptuvenā sajūta par Mājas kino kopumā.

7. decembris, kinoteātra jubileja. Kino Bizes astotā dzimšanas diena tiek svinēta bez liela draugu pulka, bez tradicionālās nedēļu garās retrospektīvas un dejām līdz rīta gaismai. Mājas kino esam pievienojuši divas Robēra Bresona filmas. Kinoteātrī mums ir pica, neliela komandas sanākšana un Aģentūras maratons uz lielā ekrāna.

2. februāris, festivālu pirmizrādes. Arī festivāli tagad notiek no mājām un birojiem, mūsu gadījumā – arī no kinoteātra. Ikgadējos braucienus uz Roterdamas un Berlināles starptautiskajiem kinofestivāliem aizstājis vietējais ekrāns nedēļas garumā. Pēkšņi var skraidīt no viena seansa uz otru, nevienam citam nemanot un pašam neizkustoties no sēdekļa; tikšanās ar pārdošanas aģentiem var notikt nedēļu vēlāk vai nenotikt vispār. Vairāk filmu, mazāk pacietības un iedziļināšanās.

Uz kurieni pūš vējš (tēlaini apcerējumi par nākotni)

Kopš 2020. gada pavasara pirmās izolācijas medijos saasinātā sparīgumā cirkulē prognozes par kino demonstrēšanas un skatīšanās paradumu izmaiņām – vairs nekas nebūšot kā agrāk! Šobrīd (kas gan ir tikai kārtējais atskaites punkts), pēc gada pandēmijā un nebeidzamām diskusijām, kurās kinoteātrus nostāda pret tiešsaistes platformām kā sīvus konkurentus, no kuriem izdzīvos tikai viens, tomēr dzirdami arī viedokļi, ka tie drīzāk būtu jāskata komplementāri – kinoteātri un tiešsaistes platformas var pastāvēt līdzās. Un tas nav nekas jauns, jau vairākas desmitgades paralēli kinoteātriem ir pieejamas iespējas skatīties kino mājās – televīzija, videokasetes, DVD/Blu-ray diski, pirātiskās un legālās straumēšanas platformas.

Kinoterātra "Kino Bize" vadītājs Māris Prombergs

Mēs, līdzīgi citiem ārthausa kinoteātriem, kas paralēli rāda filmas tiešsaistes platformā, esam novērojuši, ka Mājas kino platforma ļāvusi mums paplašināt auditoriju, no kuras kāda daļa visdrīzāk turpat tiešsaistē arī paliks, jo, iespējams, izvēlēsies retāk nākt uz kinoteātri. Tāpat ir vērojama sakarība, ka skatītāji, kas maksā naudu par filmu skatīšanos legālās lapās, drīzāk apmeklēs arī seansus kinoteātrī – atšķirībā no tiem, kas kino skatās tikai mājās nelegāli, nav gatavi maksāt par filmām un dažkārt mūsu sociālo mediju komentāros iekopē šādu nelegālo lapu saites; tas mums skaidri apliecina vispārējās situācijas skumjo stāvokli. Tikmēr mums, tāpat kā citām tiešsaistes lapām, paralēli norēķiniem ar filmu veidotājiem ir katru mēnesi jāatskaitās un jāsamaksā valsts autortiesību institūcijai par katru noskatīto filmu.

Pirms nedēļas, Eiropas kinoteātru pārstāvjiem tiekoties regulārajā apspriedē, holandiešu, austriešu un angļu kinoteātri dalījās ar savu pētījumu rezultātiem – 90% no aptaujātajiem labprāt skatās filmas tiešsaistē, bet noteikti nāks atpakaļ uz kinoteātriem, tiklīdz tie būs atkal atvērti. Aptaujas dalībnieki iesaka turpināt strādāt ar tiešsaistes kino platformām, bet primāri galveno darbu orientēt uz kinoteātriem klātienē. Protams, šīs aptaujas ir veikuši kinoteātri, uzrunājot savus lojālos skatītājus, nevis uz kravas kuģa iesprūdušus jūrniekus, tāpēc dažam šādi dati var likties nepilnīgi. Tomēr tie atspoguļo cerīgo skatu, ar kādu nākotnē veras kinoteātri Eiropā un arī citviet pasaulē, – bez trauksmes, ka pasaule neatgriezeniski mainās, „nekas vairs nebūs kā agrāk”, „kinoteātri izmirs”. Tas nozīmētu, ka mēs filmas turpmāk skatītos tikai un vienīgi mājās, izsēdētās treniņbiksēs, uz nelieliem ekrāniem, vienatnē (vai nelielā ģimenes lokā, ja var vienoties par vienu filmu). Un to vismaz pagaidām neviens nespēj iztēloties, jo kopīgās kino skatīšanās pieredze kinoteātrī tomēr joprojām ir kaut kas maģisks.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija