„Mēs esam ļoti efektīvi,” saka producents Jānis Kalējs, kurš pie šādas atziņas nonācis, bieži sadarbojoties ar ārvalstu filmēšanas grupām. Bet jautājumā par Latvijā uzņemto ārvalstu filmu ideoloģiskajām ievirzēm Kalējam ir pretjautājums – kāpēc mums nav nekā, ko likt pretī?
Vasara ir viens no intensīvākajiem periodiem filmu uzņemšanā – pilsētvidē un ārpus tās rosās gan pašmāju, gan ārvalstu kinodarbu filmēšanas komandas, nereti garāmgājējiem ļaujot ar acs kaktiņu ielūkoties, kā top ainas, ko vēlāk redzēsim uz lielā ekrāna. Tiekamies uz sarunu ar Jāni Kalēju – vienu no producentiem, kurš uz Latviju gadu gaitā atvedis daudzskaitlīgu pulku ārvalstu kinoprojektu, kam šeit tiek nodrošināti filmēšanas servisa pakalpojumi, – piemēram, kinogrupas no Dienvidkorejas Latvijā ir filmējušas jau deviņas reizes. Turklāt studija Film Angels, ko 2002. gadā dibinājuši Jānis Kalējs, Ivo Ceplevičs un Anna Viduleja, producējusi arī vietējos darbus, piemēram, Annas Vidulejas Simtgades filmu Homo novus (2018) un vairākus Baltijas mēroga dižpārdokļus – Margusa Paju vēsturisko drāmu Suflieris un Elmo Nīganena viduslaiku bruņinieku mini-seriālu Aptiekārs Melhiors. Viens no Kalēja ilgus gadus lolotajiem projektiem ir kino paviljons, kas kalpotu kā skrejceļš, lai pie mums varētu nolaisties lielāki ārvalstu projekti, kuriem vajadzīgāka plašāka infrastruktūra, nekā tā, ko šobrīd Latvija spēj piedāvāt. Paviljona projekts jau ir tādā gatavībā, ka tam varētu izsludināt arhitektūras metu konkursu, taču iesprūdis pašmāju politiskās neizlēmības līkumos.
Runājam par to, cik vitāli svarīgi vietējai filmu nozarei ir servisa projekti – starptautiskās konkurētspējas un profesionalitātes uzasināšanai –, tāpat arī par radošas nozares diktēto ritmu un neizbēgami arī par dažādām nemainīgi aktuālām kultūrpolitikas grēmām – piemēram, faktu, ka Latvijā vēl aizvien tiek uzņemti Kremļa naratīvus atbalstoši kinodarbi. Apspriežam arī to, cik producenta darbā ir saskares punktu ar personīgo gaumi un kā ieturēt līdzsvaru starp paša dažādajām lomām attiecībās ar kino – atvaļinājuma laikā var sarīkot kinoskatītāja maratonu un noskatīties 35 filmas vien pāris nedēļās, tostarp visas Linča Tvinpīkas 2017. gada sezonas sērijas, un ikdienā var strādāt producenta darbu žanriski krietni vien plašākā amplitūdā – piemēram, “spridzināt tramvajus” (tāda aina korejiešu spiegu trillera Humint filmēšanā pērnvasar tika inscenēta Rīgas centrā).
Kristīne Simsone: – Tu ļoti aktīvi brauc uz festivāliem ārvalstīs, un ir ierasts, ka ik gadu pēc Berlīnes, pēc Kannām analizējam to, kā mainījies filmu tirgus, arī to, kā cilvēki šobrīd komunicē nozares ietvaros.
Jānis Kalējs: – Domāju, ka personīgie kontakti, pieredze un profesionālisms vienmēr ir cieņā. Tā ir valūta – ja zini, par ko runā, nevis tikai izliecies, ka saproti, tad tu jebkur atradīsi tādus pašus cilvēkus! Galvenais, ko nevar atņemt, ir cilvēciskā pieredze. Es varu nezināt, kā lietot jaunāko sociālo tīklu programmu vai vēl ko, bet man ir pieredze kinolietās. Nesaku, ka esmu labāks vai gudrāks, vienkārši man ir pieredze.
Piemēram, diezgan ātri varu pateikt, vai projekts būs iespējams vai nē.
Festivālos piesaka filmas, no kurām katra taču ir taisīta no sirds, vai ne? Pie manis arī nāk tādi projekti, kuru veidotāji no sirds grib tos īstenot, bet drīz vien saprotu, ka nu nebūs. Vai nu tēma ir nepareiza, vai finansējums par mazu, vai budžets par lielu… Iespējams, arī konteksts ar citām valstīm un to politiku ir nepareizs; vienkārši nav iespēju.
Ko tu domā ar “nepareizu” tēmu?
Es runāju par konjunktūru. Teiksim, es zinu, ka šis fonds tādai filmai naudu nedotu.
Mani interesē jēdziens “konjunktūra”, jo tas reizēm kinovidē tiek izmantots kā lamuvārds.
Konjunktūra ir kā vadlīnijas. Sabiedrība ir mainījusies un atskārtusi, ka nevajag darīt tā, bet vajag darīt labāk šitā. Un tas jau iesūcas arī ekspertu komisijās – viņi jau nevar pastāvēt ārpus tā.
Varbūt tas ir vērtību kopums?
Es to domāju ļoti plaši, negribu arī likt vienādības zīmi starp cenzūru un konjunktūru. Manā izpratnē tās ir vadlīnijas – teiksim, valsts vai kāds fonds pasaka, mēs tagad taisīsim divus bērnu seriālus. Tad, protams, studijas iet un runā ar scenāristiem: “Klausies, taisām bērnu seriālu!” Jo ir pateikts, kas ir prioritātes, kam drīzāk dos naudu, un tu nevari nākt ar savu filmu, ja tā ir par ko citu. Tas ir jautājums, kurš ātrāk piemērojas formātiem.
Ļoti interesanti, ko tu saki par piemērošanos apstākļiem. Eiropas gadījumā savā ziņā laukumu tur finansējuma devēji.
Un viņi nav pilnībā nošķirti no politikas. Cita lieta ir Holivuda, tur atskaites punkts ir – nāks vai nenāks skatītājs? Bet mums tā nav. Lai dabūtu savu daļu, ir tiem kopējiem naratīviem jāpakļaujas. Amerikas konjunktūra savā ziņā ir brīvāka, bet arī daudz bezkaunīgāka. Piemēram, runājot par bēgļiem, ASV uztaisīja One Battle After Another. Mums Eiropā tādu filmu uztaisīt būtu grūti; varbūt var saprast, kā to uztaisīt savā valstī, kur tev kāds noticēs, bet citā valstī tā neierakstīsies.
Nezinu, vai Amerikā ir brīvāk, jo tur galvenais atskaites punkts tomēr ir pārdotās biļetes. Eiropā tomēr ir lielāka ideju daudzveidība.
Tas ir milzīgs jautājums.Mani visvairāk uztrauc situācijas, kurās stāsts kļuvis mazsvarīgs, jo studija cenšas nodrošināt obligātos ķeksīšus.
Daudzreiz gribētos dzirdēt stāstus par kaut ko patiesu un fundamentālu, kas ir instinktīvi saprotams sajūtu līmenī.
Manuprāt, tas ir svarīgākais, kā pietrūkst. Kāpēc, piemēram, Straume ir tāda filma, kāda tā ir? Tāpēc, ka ikviens var domāt, ko viņš grib, un katrs var pārdzīvot emocionāli.
Es saprotu, ko tu saki. Ja stāsts kā tāda mīkla tiek izstiepts un iespiests vajadzīgajā formā, tas, protams, nenāk par labu nevienam. Bet jautājums – kam jātur rūpe par filmas “sirdsapziņu”, proti, ētiskajiem aspektiem?
Producentam un režisoram. Tā ir cilvēku grupa, kas mēģina ar šo filmu ko pateikt un atpazīt kādā stāstā šī laikmeta vajadzību, pieprasījumu vai veidu, kā par to runāt svaigi un interesanti. Tas arī nav mazsvarīgi – stāstam jābūt svaigam un interesantam. Katra paaudze un laikmets pieprasa savus stāstus savā kontekstā, un ir brīnišķīgi sadarboties, ja tādi stāsti nonāk tavā apritē. Esam vairākkārt runājuši, ka milzu uzmanību vajadzētu pievērst tieši scenāristiem. Nereti autorkino scenārijus tomēr raksta režisori, un pēdējos gados esmu ievērojis, ka
ir daudz filmu, kurās jūti ideju un ieceri, bet nav spēts iznest katru pagriezienu vai emociju vilni.
Ir jābūt kritiskākai attieksmei pret scenāriju.
Jā, mēs jau gadiem maļam uz riņķi, ka jāuzlabo scenāriji, jo tie ir Latvijas kino vājā vieta… Kas, tavuprāt, būtu tie mehānismi, kas mums varētu palīdzēt ko uzlabot?
Viss diezgan bieži atduras naudā, bet ne tikai; scenārista darbu vajadzētu mērķtiecīgi stimulēt. Viens virziens būtu paredzēt finansējumu kursiem – tajā brīdī, kad izieta skola Latvijā, vajadzētu labākajiem dot iespēju vēl starptautiski pamācīties, strādāt kopā ar režisoriem un attīstīt scenāristu spējas līdz perfekcijai. Ir daudz tiešām labu ideju, bet filmās tās nereti tiek izklāstītas tā, ka zaudē spriedzi un fokusu, stāsti izplūst. Servisa darbos, piemēram, nāk ļoti labi un arī ļoti viduvēji scenāriji, bet diemžēl labie ne vienmēr tiek realizēti.
Te nav runa par personīgo patikšanu – bieži gadās stāsti, kas man patīk, bet redzu, ka tos būs grūti realizēt, jo tie nav politkorekti vai neatbilst konjunktūrai. Pastāv kaut kādas sabiedrībai kopīgas tēmu tendences, pat ja ne vienmēr tām var piekrist. Teiksim, ir darbi, kurus grūti iedabūt festivālos, jo tie neatspoguļo kādu no mūsdienu centrālajām tēmām vai naratīviem. Piemēram, runājot par pagātnes notikumiem, ir pilnīgi skaidrs, ka daži no tiem šodien vairs nav pieņemami, bet vai tas nozīmē, ka mums tie nebūtu jāzina? Kā par tiem runāt, lai mēs paši necenzētu vēsturi?
Svarīgs ir konteksts – lai nesanāk atkārtot lietas, kuras nav veselīgi atkārtot. Piemēram, pēc Džordža Floida slepkavības ASV vietne HBO Max izņēma no sava kataloga Viktora Fleminga filmu Vējiem līdzi un vēlāk to ielika atpakaļ ar komentāru par konkrētā laika perioda vēsturi un tās kontekstu.
Jā, tas ir absolūti vērtīgi, tam es pilnībā piekrītu, bet vai tāds komentārs ir jāliek iekšā pašā darbā? Vai arī tas ir, piemēram, kritiķu uzdevums – iedot šo kontekstu? Daudzas vēstures tēmas ir interesantas, ir pat noderīgi zināt, ka tā bija.
Bet ko dod konkrētā laikmeta skatījums uz šādām lietām? Mēs nenoliedzami nevaram skatīties uz Otro pasaules karu ar četrdesmito gadu cilvēku acīm.
Tas jau var dot arī kādu pozitīvu skatījumu – tu pats vari saprast, ka tā bija un ka tas nebija labi. Es vairāk runāju par mūsdienu elementiem filmās, kas šo atainojumu var izkropļot. Piemēram, ja runājam par 80.–90. gadiem, sabiedrība bija pilnīgi cita; cilvēki brauca dzērumā, brauca nepiesprādzējušies, un tā ir tikai viena detaļa, bet ir tūkstošiem lietu, kuras mēs šobrīd vispār nevaram iedomāties, kā tas būtu, ja to godīgi neparādītu. Tas ir mākslinieka – režisora vai scenārista – uzdevums izlemt, kā to parādīt, bet to nevar vienkārši ignorēt vai teikt, ka tā nebija.
Vai tu šos aspektus ņem vērā, izvēloties projektus producēšanai?
Es nevarētu teikt, ka man uz galda stāvētu scenāriju kaudze un es varu izvēlēties: “Šito – jā, bet šito – nē!” Protams, ir lietas, ko negribētos darīt, piemēram, mūsdienu notikumu kontekstā tagad strādāt ar Krieviju. Tādos projektos neesmu piedalījies un to negribu darīt, bet nevaru arī teikt, ka būtu bijuši ļoti daudzi piedāvājumi. Servisa darbos, piemēram, strādājām pie korejiešu filmas Humint – tā ir reāla action filma, kur tikai šaudās, brauc ar mašīnām, spridzina, kaujas un glābj. Man personīgi tas nav mīļākais žanrs, drīzāk uz to skatos kā uz pieredzi, ko var iegūt.
Daudz runājam par pieredzi – kino veidošana un darbs radošajās profesijās paģēr noteiktu ritmu un nepārtrauktu sasaisti ar citiem cilvēkiem.
Es droši vien nevarētu iekļauties tādā darbā, kas ir no deviņiem līdz pieciem, un ārpus tā dzīvot kaut kādu atsevišķu dzīvi. Kur tad būtu tā mana dzīve? Esmu audzis uztverē, ka tas, ko tu dari, ir tava dzīve; lielākajai daļai radošu cilvēku nav tāda nošķīruma. Es atceros savu tēvu, kuram vakaros bija jāiet uz teātri, no rīta bija mēģinājumi, un citā laikā viņu nedrīkstēja traucēt, jo viņš mācījās lomu. Darbs pārņem visu diennakti, un vienmēr ir jābūt tonusā.
Vēl arī tie cilvēki apkārt, kas nemitīgi mainās – tā ir tik interesanta lieta! Salīdzinot – cilvēks aiziet strādāt darbā, kur viņam ir trīs kolēģi, varbūt ikdienā strādā kopā kādi 10 vai 20 cilvēki. Bet kinovidē ir tūkstošiem cilvēku, kurus pazīsti, kaut vai vienas filmēšanas laikā!
Tev jau tomēr arī ir tāds līdzcilvēku kodols, kas kopā ap tūkstošgades miju dibināja studiju Film Angels.
Jā, mums tolaik bija ap 20–25 gadiem. Ivo [Ceplevičs] tagad ļoti daudz strādā ar reklāmām, arī es pats esmu ar tām sākumā strādājis. Pirms studijas dibināšanas es biju radošais direktors aģentūrā Lowe Age, man bija brīnišķīgs kolektīvs un daudz starptautisku balvu. Tolaik bija milzīgs pieprasījums pēc reklāmām, jo nekā tāda pirms tam nebija bijis, bet tad pēkšņi bija viss! Varēja ārdīties, tas bija ļoti interesants posms. Un tālāk mēs radījām Film Angels – gan reklāmu veidošanai, gan ar domu taisīt filmas, jo reklāmas mums bija maizes darbs, nevis kāds mūža sapnis. Tā nu mēs strādājām un eksperimentējām, un tas ir veids, kā uzturēt, pilnveidot un turēt karstu savu prasmju līmeni un stilu, kamēr tavai filmai vai projektam nav finansējuma. Visu laiku ir jāpraktizē!
Tā ir vēl viena lieta, kas man šķiet milzīgi svarīga – lai nonāktu līdz kino, ir tik daudz kas jāsaprot.
Es runāju par tādu vidējo cilvēku; var jau būt, ja esi ģēnijs, tad viss notiek vienkārši.
Droši vien varētu pārmest, ka tā ir tāda degradācija – ja kaut ko nevari pacelt, tad mēģini darīt ko citu, zemāku tajā pašā sfērā. Bet man vienmēr licies, ka tas ir baigi interesanti – saprast, kā viss notiek no visām pusēm. Un tas dod drošības sajūtu darīt to, ko tu patiešām gribi darīt.
Un tā iznāk, ka tu esi diezgan bieži mainījis lomas.
Pirmkārt, esmu mācījies par aktieri. Tad esmu bijis režisora pirmais asistents, arī skaņu ieraksta aparāta operators – es biju būma operators ļoti daudzām filmām, kad desmit gadus dzīvoju Kanādā; tas bija mans maizes darbs, tad arī asistēju režisoriem. Esmu kino apskatījis no visām pusēm. Latvijā divtūkstošajos gados vēl arī organizējām, režisējām un producējām daudz dažādu korporatīvu pasākumu, piemēram, stacijas atklāšanu.
Ap to laiku tad tapa arī Vogelfrei (2007) – atceries, filma, kurai bija četri režisori [Anna Viduleja, Gatis Šmits, Jānis Putniņš, Jānis Kalējs].
Tomēr esi noenkurojies pie kino.
Tas, varētu teikt, visu laiku gāja paralēli. Vienā brīdī Gatis Šmits bija atgriezies no mācībām Amerikā, arī Anna Viduleja atgriezās Latvijā. Tad radās ideja par filmu – visiem pieteikties uz finansējumu kopēja darba taisīšanai, jo tie bija citi laiki, naudu filmām nemaz tik vienkārši nedeva, ja nu vienīgi klasiķiem. Mēs toreiz bijām jaunie, un bija sajūta, ka katram atsevišķi naudu paša filmai neiedotu, tāpēc prasījām visi kopā ar cerību, ka iedos. Tā arī notika.
Es pirms tam Kanādā kopā ar kolēģi Māru Rāviņu pats biju uztaisījis filmu, ko tagad mēģinu restaurēt, lai cilvēki vispār varētu uztvert stāstu, jo tehnoloģijas ir tik ļoti mainījušās, bet filma uzņemta uz filmlentes. Tā saucas Rīts priežu mežā (1998), filma tika rādīta Arsenālā. Tā sekoja pieciem cilvēkiem burtiski tūlīt pēc neatkarības atgūšanas – tas bija mirklis, kad pēkšņi notika neticamais un mēs vairs nebijām Padomju Savienībā, bet nieka 25 gadus vēlāk mums atkal par to ir jāuztraucas. Es domāju, tagad būtu interesanti paskatīties uz to laiku – kā tad bija un kādas bija cerības. Filmā mēs uzrunājām jauniešus, kuri nupat beiguši vidusskolu – tādā laikā, kad valsts atguvusi neatkarību. Jautājām, ko viņi darīs, kādi ir viņu plāni, bažas.
Man tomēr jājautā, kāpēc tu aizvirzījies projām no režijas?
Zini, es nemaz neesmu nekur aizvirzījies. Ir tāds jēdziens “filmmaker”, tur režija ir viena no sastāvdaļām. To sapratu Kanādā, kur nopietnāk sāku iepazīt filmu industriju. Pirms tam Latvijā biju pavisam jauns students pēc konservatorijas, kino pieredze radās, kad mūs sūtīja uz dažādām filmām piedalīties masu skatos vai epizodēs. Tā bija kinoaktieru studijas būtība – paralēli audzēt kinoaktierus speciāli filmu industrijai, kur tolaik viss notika, līdz iestājās lūzums. Manā galvā gan tā nelikās, ka es tagad no viena pāreju uz kaut ko citu.
Kino būšana ir kino būšana!
Kanādā mēs uztaisījām to filmu, es strādāju kinoindustrijā, tad atgriezos Latvijā. Es turpinu vienkārši darīt. Varbūt ne visos periodos esmu darījis to, ko būtu gribējis darīt, bet darīju to, ko vajadzēja, lai izdzīvotu. Apbrīnoju cilvēkus, kas var vienkārši sēdēt piecus vai desmit gadus, domāt par savu projektu, tad mēģināt to producēt un realizēt. Man liekas nereāli, ka tā var darīt.
Kāpēc?
Tāpēc, ka viss mainās. Tajos piecos gados, kamēr tu kaut ko attīsti, tev ir jābūt apritē! Varbūt pirms kādiem 20 vai 30 gadiem tas bija pieņemami, bet mūsdienās viss tik strauji mainās, ka nav iespējams uz pāris gadiem būt ārpus aprites. Ir taču jāpārzina viss, kas notiek! Arī no finansēšanas viedokļa – ja esmu producents, man ir jāsaprot, kur ir kādi fondi, kam kas ir vajadzīgs; kādas prioritātes, vadlīnijas un konjunktūra. Tas viss ir jāzina. Man ir bijušas sarunas ar tādiem producentiem – saprotu, ka cilvēks, piemēram, ir trīs gadus strādājis ar scenāriju, tas ir labs, un viss ir forši, bet viņam nav sapratnes par to, kā to producēt. Mīļie draugi, tas tā nestrādās!
Un vai var teikt, ka viņi šajā laikā ir bijuši radošāki? Diez vai. Jebkuram radošam cilvēkam, kurš kaut ko dara, ir nepieciešams saprast, kādā laika periodā un sabiedrības attīstības politikā viņš atrodas. Nu paskaties – visas filmas, kas uzvar Kannās vai Berlīnē, tām taču arī ir konteksts! Tas nevar notikt vienkārši tāpēc, ka man kā māksliniekam neatkarīgi no visa kaut kas patīk! Nekas nepastāv ārpus laika. Ja nu vienīgi mūžīgās tēmas, kas iet cauri visam kam.
Atgriežoties pie servisa produkcijām – tu noteikti redzi attieksmes maiņu pret Latviju kā filmu uzņemšanas vietu. Pirms laba laika, manuprāt, Austrumeiropai bija slikta slava – te varēja atbraukt un darīt lietas, kuras Rietumeiropā jau vairs nebija pieņemamas.
Protams, situācija ir dramatiski mainījusies. Kad mēs sākām ar reklāmām 2000. gadu sākumā, daži rietumeiropieši domāja, ka, braucot uz šejieni, bezmaz jāņem līdzi tualetes papīrs. Tagad mums ir ļoti daudz vietējo talantu, visās profesijās – mākslas un kostīmu departamentos, gaismotājos, kameras departamentā un administrācijā – ir cilvēki ar pilnīgu sapratni par sistēmu, kurā viņi strādā. Sākumā mēs vairāk ieklausījāmies amerikāņu vai rietumu sistēmās, tagad mums viss ir pašiem.
Un daudzējādi mēs pat esam gājuši tālāk, prasmju ziņā esam labāki.
Un tas arī nav brīnums, jo esam pieraduši strādāt ļoti ekonomiskā režīmā. Daudzreiz mēs ārzemju producentiem tā arī sakām – šo var izdarīt ātrāk un labāk vai lētāk. Mēs esam ļoti efektīvi.
Par Latvijas filmu servisa vidi runājot, man jājautā par ģeopolitiskajā kontekstā morāli un ētiski riskantajiem darbiem, kas aizvadītajos gados ir Latvijā tapuši, – piemēram, Serebreņņikova filma par Ļimonovu, nesenais Kremļa burvis, arī nupat Kannās izrādītā filma Mīnotaurs, kas savā veidā mūsu kinovidi joprojām reprezentē kā piederīgu krieviski runājošajai kultūrtelpai. Ko mums ar šo iesākt?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Es pats esmu mācījies “aktieros” krievvalodīgajā kursā, krievu valoda man ir labi zināma. Bet laiki ir, protams, mainījušies. Par to, vai mums šajā visā kontekstā vajadzētu tādas filmas atbalstīt finansiāli… droši vien ne. Bet kur ir tā robeža – kas ir uzskatāms par mākslas darbu? Kāda ir režisora pozīcija? Es neesmu redzējis tevis minētās filmas, lai gan nupat jau vajadzētu, tur ir arī daudzi latviešu aktieri, kā es saprotu. Tā droši vien ir individuāla lieta, vai gribas šādos projektos piedalīties. Aizliegt to droši vien nevar nevienam aktierim, šajās filmās taču ir kādas mākslinieciskās vērtības, un tad arī tomēr cilvēki, tie režisori… Nu jā, viņi ir krievi. Ko nu? Ko tad tagad viņiem darīt?
Pēc viena no šiem diskutablajiem darbiem – Kremļa burvja, kas tika uzņemts Latvijā, – LIAA ieviesa atbalsta mehānisma nolikumā punktu par to, ka atbalstāmo darbu naratīvi nevar būt pretrunā ar Latvijas kultūrpolitiku un valstisko nostāju. Tas ir viens risinājums, bet tajā pašā laikā – vai tas apturēs plūsmu, kas jau ir sākusies?
Es tiešām nezinu. Un nav jau arī tā, ka mēs līdz galam zinātu, kādi ir šo filmu finansēšanas avoti. Neviens jau titros neraksta: “Šo filmu finansē Putins.” Piemēram, Kremļa burvis – šo filmu finansēja ļoti liela Francijas kompānija. Kāpēc viņiem tas vajadzīgs, kāpēc viņiem tas ir izdevīgi? Es to nezinu, bet acīmredzot kaut kāds pieprasījums ir – situācija ir jāskaidro, un viņi to mēģina darīt caur mākslu. Un vēl jau ir sports, kur atļauj piedalīties Krievijas sportistiem, arī Venēcijas biennāle…
Bet vai tev šķiet, ka mēs kā nozare gana aktīvi iestājamies pret to, lai Latvija nekļūst par uzņemšanas placdarmu šādām filmām, kas attīsta Kremļa naratīvus?
Te drīzāk pamatā ir praktiski apsvērumi. Ļoti svarīga lieta ir lokācijas. Krievijā neviens filmēt negrib, turklāt vismaz par tām filmām, kuras šeit uzņemtas, ir pilnīgi skaidrs, ka tās nekādā veidā nevarētu tikt uzfilmētas Krievijā. Tāpēc tīri praktiski tiek meklētas filmēšanas vietas, kur to var izdarīt. Un otrs aspekts ir sarunvaloda uz laukuma – tādos ārvalstu projektos liela daļa grupas cilvēku nerunā citās valodās, izņemot krievu, tāpēc šeit viņi var saprasties ar kolēģiem. Vai tur vienmēr apakšā ir ideoloģija? Droši vien ne vienmēr. Sergeja Lozņicas filma, piemēram, strādā pilnīgi citā virzienā, un arī tur uz laukuma bija dažādas valodas. Tā ir bijis gadiem.
Bet atgriezīšos pie sākotnējā jautājuma – vai mēs pietiekami iestājamies par to, lai netiktu ierauti propagandas ražošanā un lai mūs neatpazīst kā krievvalodīgu vidi, kas piederīga kaimiņvalsts kultūrai?
Man nav viennozīmīgas atbildes. Es domāju, ka tas ir laika un paaudžu nomaiņas jautājums, pēc kāda laika šīs krievvalodīgās vides te vairs nebūs – mana paaudze vēl runā krieviski, bet mani bērni jau vairs nerunā. Un visām jau minētajām niansēm ārvalstu filmu uzņemšanas atbalsta nolikumā ir jābūt. Diemžēl visu laiku ir jāvēro, kas notiek, jo, protams, ja par kaut ko nav rakstīts, ka nedrīkst, tad to drīkst. Un, kamēr var, tikmēr dara – protams, pamatā lokāciju, grupu un finansējuma iespēju dēļ. Tās ir trīs lietas, kāpēc šeit vispār filmē.
Protams, tas viss ir ievērojami samazinājies. Pirms kara arī mums bija ļoti daudz filmu un reklāmu no Krievijas, bija pat Ukrainas un Krievijas kopražojumi – mums, piemēram, tieši pirms kara bija viens projekts jau ar atlasītām lokācijām un trim uzfilmētām dienām. Bet šī plūsma ir pilnīgi apstājusies, viss jau ir mainījies labākā virzienā. Skatīsimies, kā būs, bet, protams, atgriezties tur nevarēs ātri. Un arī nevajag, jo visa ekonomika, tai skaitā arī filmas un viss ar tām saistītais, ir simtprocentīgi pārorientējusies.
Tagad, kad sākās pilna mēroga iebrukums Ukrainā, mēs daudz biežāk un rūpīgāk pievēršamies kultūrpolitiskam auditam un atskārstam, ka tomēr esam dzīvojuši impērismā. Oksanas Zabužko grāmatā Visgarākais ceļojums ir minēts, kā ukraiņu literatūra savulaik tika izspiesta no tirgus – sākot ar ukraiņu grāmatu izvietošanu grāmatnīcu zemākajos plauktos un beidzot ar literārdarbu tiesību iegādi izdošanai krieviski, bet ne ukraiņu valodā. Vai tiešām mums vajadzēja karu, lai šo saprastu?
Laikam jā, tas ir stimuls. Kad beidzās Padomju Savienība, visi tomēr uzelpoja. Notika labas lietas, arī Krievijā bija pavasaris un cerība, ka tur viss būs labi, bet tas tā nenotika. Nupat jau ir izdarīts neatgriezenisks pavērsiens. Protams, viņu impērisko domāšanu salauzt diez vai ir mūsu spēkos.
Bet kāds ir tavs kā producenta iekšējais vērtību kompass šajos kultūrpolitikas jautājumos?
Man nav šaubu. Ja man nāktu un piedāvātu taisīt ko tādu, kas ir pretrunā ar maniem uzskatiem, – nē, es to nedarītu. Ļoti labi arī būtu, ja Latvija kā valsts saprastu, cik kino ir iespaidīgs un ka tam ir ļoti liela ietekme. Visā šajā uztraukumā par filmām, kurās Putins tiek parādīts ar cilvēka seju (un to nospēlē zināms labs aktieris), mans jautājums ir – ko mēs varam likt pretī? Kāpēc mūsu filmu nozarei ir mazākais finansējums starp Baltijas valstīm? Kāpēc mēs netaisām savus varoņstāstus? Vai šādiem stāstiem nevajadzētu radīt mērķtiecīgu programmu vairāku gadu garumā? Tepat blakus ir karš – ko vēl vajag, lai mēs tādu radītu?
Tas nav jādara vienreiz, sagaidot Latvijas simtgadi, bet katru gadu!
Tie būtu mūsu stāsti un mūsu naratīvi, nevis vienkārši sašutums par to, kā dara citi. Pēc visiem naudas izšķērdēšanas skandāliem citās nozarēs, par ko mēs dzirdam, rodas iespaids, ka kino nevienam nerūp, par finansējuma trūkumu nozarē esam sašutuši tikai tādā marginālā grupā.
Ir skaidrs, ka investīcija kultūrā ir investīcija valsts un mūsu kultūras tēlā…
Tieši tāpēc mēs vēl esam tik maziņi un joprojām saskaramies ar to, ka neviens nezina, kas mēs esam. Rietumu pasaules uztverē vēl arvien esam postpadomju telpa, un visi brīnās, ka šeit ir atsevišķa un pašiem sava kultūra.
Runājot par kultūru un kā tajā redzam dižgarus – tevis minētais Deivids Linčs salīdzinoši nesen aizgāja, tagad bieži nākas dzirdēt, ka “visi” dižgari aiziet. Tas, manuprāt, ir pārāk skaļi teikts, jo paaudzes jau dabiski mainās. Kā tev šķiet, vai mūsdienu kino ir kāds ekvivalents dižajiem klasiķiem?
Jā, man arī tas šķiet tāds tendenciozs apgalvojums. Par klasiķi kļūst laika gaitā, un tad jau redzēs, kurš no mūsējiem būs klasiķis. Manā pasaulē Linčs noteikti bija klasiķis. Vienīgi tagad, lasot ziņas par kāda aiziešanu, ir sajūta, ka tās bumbas krīt tuvāk un tuvāk. Aiziet cilvēki, kurus pazīstu un cienu kā savas autoritātes, tie ir cilvēki, kas veidojuši manu personību.
Bet tā jau saka, ka radošo profesiju pārstāvji savā ziņā ir izredzēti – aiz viņiem paliek darbi, tālab viņi ir “nemirstīgi”.
Izredzēti un nolādēti.
