Mazs cinītis gāž lielu vezumu, teikts latviešu sakāmvārdā. Četri cinīši, precīzi piezāģēti, ļauj uz tiem uzbūvēt stabilu un droši lietojamu ēku.
Igauņu, latviešu, somu un lietuviešu kopražojuma filma Suflieris tapusi vērienīgā, saskaņotā un auglīgā sadarbībā, par kuru ir patiess prieks un lepnums (Latvijas puse šajā projektā ir studija Film Angels Productions). Bet, runājot par mazo cinīti, nevar nepieminēt šīs vēsturiskās spiegu drāmas (vai trillera, kā to dēvē paši veidotāji) galveno dramatisko mezgliņu, kas kā tāds smilšu graudiņš iekrīt acī un liek notraust skopu asaru jau pie beigu titriem arī tiem, kurus varoņu pārdzīvojumi, bojāejas, uzvaras un mīlas sāpes filmas laikā atstājušas vienaldzīgus.
Te man sevi jāapvalda, lai nepateiktu par daudz – esmu ievērojis, ka lielākai daļai kinoskatītāju nepatīk uzzināt spoilerus par to, “kurš ir slepkava”, utt. Es gan personīgi labprāt jau iepriekš zinu, kur gaidīt sižeta negaidītos pavērsienus, lai tiem laikus sagatavotos, taču tie brīži, kad jau pēc filmas beigām parādās uzraksts, kas pastāsta, ka visam redzētajam ir bijusi kāda pavisam cita nozīme, par kuru es nemaz nenojautu, mani vienmēr aizkustina. Tāpēc aprobežošos ar to, ka pateikšu – šī filma ir par to, ka svarīga un liktenīga var būt ikviena mūsu rīcība. It īpaši izšķirošos vēsturisko pagriezienu punktos. Un, protams, protams, visvairāk tad, ja mēs strādājam specdienestos.
Filmas oriģinālais nosaukums Igaunijas kinoteātros bija O2, tāds kodētais nosaukums pirms Otrā Pasaules kara bijis slepenam igauņu specdienestam, par kura pastāvēšanu mēs, latvieši, neko nezinājām, tāpēc mums filma tiek pasniegta ar nedaudz maldinošu nosaukumu Suflieris. Par maldinošu es to saucu tāpēc, ka dubultaģents Suflieris nekādi nav filmas centrālais varonis (filmā ir 12 galvenās lomas, pats svarīgākais – Fēlikss Kangurs, skumjš un traģiski vientuļš „igauņu Džeimss Bonds”), turklāt jau filmas pusē kļūst skaidrs, ka mītiskais Suflieris nemaz neeksistē (šķiet, to drīkst atklāt, jo tā nav pati veiksmīgākā filmas intriga, toties ir daudz citu).
Filmas angļu versijas nosaukums ir Kara rītausma / Dawn of War, kas daudz tiešāk iezīmē notikumu vēsturisko vietu un jēgu.
Filma ir detaļās ārkārtīgi precīza un autentiska – prieks vērot neskaitāmos ikdienas priekšmetus, kostīmus (to esot vairāk nekā 1000) un tālaika transportlīdzekļus (44 dažādas automašīnas, lielgabali un pat īsta, lidotspējīga lidmašīna), un pat tas, ka varoņi ir izdomāti, neliedz noticēt viņu risinātajam stāstam.
Scenāriju radījusi autoru grupa, kurā ietilpst latviešu lasītājam pazīstamais igauņu rakstnieks un Igaunijas Rakstnieku savienības vadītājs Tīts Aleksejevs (latviski izdots viņa romāns Svētceļojums un kopdarbs ar Ingu Žoludi Livonijas debesis), amerikāņu scenārists Toms Abrams, somu rakstniece un vairāku seriālu scenāriste Ērika Etholena-Paju, igauņu žurnālists, rakstnieks un režisors Olle Mirme. Filmai ir vairākas sižeta līnijas, viena tiek vērpta paralēli un stāsta par traģisko notikumu galvenā varoņa dzīvē pirms diviem gadiem, trīs citas secīgi nomaina viena otru, liekot skatītājam atmest sekošanu vienai detektīvintrigai, lai pieķertos nākamajai. Šķiet, ka te būtu pieticis materiāla veselam seriālam uz trim sezonām, tāpēc vietām žēl, ka daži noslēpumi netiek atrisināti lēnāk un līdz galam, taču tāda nu ir pilnmetrāžas filmas loģika.
Vienīgais, ko varētu filmas veidotājiem pārmest, ir pārlieka tīrība kadrā – vēsturiskās ainās ar precīzu interjeru, lieliskiem kostīmiem un apskretušām sienām, automašīnu stikli, kāpņu telpu grīdas un ielas ir kā nupat mazgātas, bet krekli, uzvalki, formas tērpi un dāmu kleitas ir kā tikko no veikala nākušas. To gan var norakstīt uz nacionālo kolorītu; pieņemsim, ka igauņi tādi ir – ziemeļnieciski kārtīgi un pedantiski. Taču tieši igauniskā akcenta filmas latviešu versijā pietrūkst – iztulkots un iedublēts ir pilnīgi viss, pat meitene bārā dzied dziesmu latviešu valodā, varoņi sarunājas latviski, krieviski, vāciski un franciski, tikai ne igauniski; vienīgais, kas liecina par to, ka darbība notiek Igaunijā, ir izkārtnes uz māju sienām.
Igauņu aktieris Prīts Voigemasts, kas atveido aģentu Fēliksu, ir lieliska izvēle; skopiem, taču precīziem paņēmieniem viņš rada pārliecinošu tēlu – mazliet cinisks, taču romantisks profesionālis, kurš savā darbā reiz pieļāvis tikai vienu kļūdu un negrasās to atkārtot. Viņa liktenīgo sievieti, poļu mākslas vēsturnieci spēlē Agnese Budovska – maiga, jutekliska intelektuāle, kas skarbajā pirmskara atmosfērā ienāk kā pārpasaulīgs eņģelis, nenojaušot un nesaprotot, kur patiesībā iekūlusies.
Fēliksa palīgs filmā ir jaunākais leitnants Tomass, ko atveido igauņu aktieris Johans Kristjans Aimla. Viņš ir pilnīgs pretstats skarbajam un pieredzējušajam aģentam, mūždien izsalcis, bērnišķīgu sejiņu un gaišām matu sprogām, nācis no “strādnieku rajona” un ielas uzaudzināts, bet perfekti piemērots īpašajiem uzdevumiem – iekļūt aizslēgtās telpās, uzstādīt noklausīšanās ierīces, atrast un nozagt dokumentus. Kopā viņi veido klasisku varoņu pāri – kā Dons Kihots ar Sančo Pansu, Šerloks Holmss ar doktoru Vatsonu vai Fileass Fogs ar Paspartū, taču šī klišeja nav pārņemta mehāniski, tā nostrādā un piešķir sižetam cilvēciskus vaibstus tieši tad, kad tas ir nepieciešams.
Mazliet citā nozīmē cilvēcisks, taču ne mazāk brīnišķīgs un pretrunīgs tēls ar vairākiem slēptiem, filmas gaitā pakāpeniski atrisinātiem varoņa motivācijas slāņiem ir padomju vēstniecības darbinieks Kostrovs, ko spoži izdzīvo Kaspars Znotiņš. Latviešu skatītājam neviļus nākas viņam just līdzi mazliet vairāk par pārējiem, taču aktiera mīmikas atpazīstamība šajā gadījumā ļauj viņam mūs piemuļķot vēl veiksmīgāk. No savas valsts nodevēja, kurš par naudu pārdevies kaimiņu specdienestiem, viņš kļūst par divkāršu un tad vēl arī trīskāršu nodevēju, kurā tomēr saglabājies kaut kas cilvēcīgs un godīgs.
Pareizi piemeklēts aktieru ansamblis un tēlu kompozīcija kopā ar prasmīgi izstrādātu sižetu ir svarīga filmas sastāvdaļa, taču, lai runātu par veiksmīgu režiju (un te būtu vietā pieminēt filmas režisoru Margusu Paju), ir jāpievērš uzmanība detaļām, kuru konstrukcija un realizācija veiksmes gadījumā ir skatītājam tik nemanāma, ka iedarbojas pavisam citā līmenī. Filmā ir lieliski izspēlētas sīkas, taču daiļrunīgas ainiņas, piemēram, kad Fēlikss jautā savam palīgam, kur tas iemācījies tik eleganti iekļūt slēgtās telpās, – “Biji kramplauzis?” Tomass neatbild, vien klusi pasmaida, un mēs to pamanām, neraugoties uz noliekto galvu. Vai epizode deju zālē, kur Kostrova sieva dod zīmi killeram (epizodiskā lomā te parādās Gatis Gāga), noliekot uz galdiņa pusizdzertu šampanieša glāzi, un tas, pirms dodas brutāli neitralizēt atmaskoto igauņu aģentu, eleganti izdzer atlikušo šampanieti, atklājot mums veselu aizkulišu stāstu par sevi, eventuālajām attiecībām ar šo sievieti un, iespējams, kaut ko vēl.
Šādas epizodes ir vairākas – sīkas detaļas, roku žesti, skatieni piešķir filmai īpašu, izsmalcinātu kinovalodu un kvalitātes zīmi, ko no parasta spiegu trillera mēs nemaz nebūtu gaidījuši.
Filma Suflieris ir uzņemta pandēmijas laikā un nonākusi pie latviešu skatītāja tikai gadu pēc pirmizrādes Igaunijā, taču starptautiskā situācija un Krievijas agresija, iebrūkot Ukrainā, to padara tikai vēl aktuālāku. Negrimstot patētiskā patriotismā un neizdaiļojot vēstures faktus, tā runā par individuālo atbildību un katra personīgo izšķiršanos brīdī, kad jāpieņem lēmums.
