Pēdējos gados supervaroņu filmas kļūst arvien vērienīgākas, arvien apjomīgākas, arvien smagākas, arvien vairāk... nu, pilnas ar supervaroņiem. Ir interesanti izmantot brīdi, kad uz ekrāniem vēl skatāma “Atriebēju / Avengers” sāgas jaunākā filma “Bezgalības karš / Infinity War”, lai pievērstos šo filmu ļaundariem, galvenajiem briesmoņiem, kas vistiešāk parāda to, no kā mums ir bail. Kaut gan precīzāk būtu teikt - šīs filmas parāda tās bailes, kas ir visvieglāk pārdodamas.
Gadiem ilgi supervaroņu un briesmoņu filmas uz spēles lika lielpilsētas – piemēram, ir lērums filmu, kurās tiek draudēts ar Ņujorkas iznīcināšanu (kas, protams, simboliski nozīmē varas un pastāvošās kārtības iznīcināšanu). Pēc 2001. gada 11. septembra šīs bažas šķiet pieklusušas, jo tas ir praktiski noticis, pastāvošā kārtība ir iznīcināta, pilsēta – arī, un kino pasaule ir pārņēmusi, nē, pat radījusi jaunas bailes, jaunus iznīcības draudus. Laba supervaroņu filma ne tikai runā par varonību, bet arī precīzi ieskicē, kas ir tās vērtības, ko varam zaudēt, ja supervaroņi izrādās ne tik ļoti varoņi vai ne tik ļoti super.
Kāpēc popkultūra
Populārā kultūra ir masu produkcija, kas vislabāk raksturo mūsu laiku un pieredzes. Un, nenoliedzami, lielākā daļa populārās kultūras produktu (šoreiz – filmu) ir veidoti īstermiņam. Kurš pēc 10 gadiem atcerēsies Fast & Furious franšīzi, izņemot popkultūras teorētiķus? It sevišķi šobrīd, kad populārā kultūra serializējas, proti, cits pēc cita top sīkveli jeb turpinājumi, individuālo filmu stāsti pazūd, paliek simboli, kodi un vieni un tie paši mīti, kas tiek izspēlēti atkal un atkal. Piemēram, 2017. gadā populārākās filmas ASV (pēc Box Office Mojo datiem) ir Zvaigžņu kari: Pēdējie džedi / The Star Wars: The Last Jedi, Skaistule un briesmonis / The Beauty and the Beast un Brīnumsieviete / Wonder Woman; no šīm trim filmām tikai viena ir salīdzinoši oriģināls stāsts, proti, Brīnumsieviete, kaut arī tas ir veidots pēc komiksu motīviem.
Šajā ainavā, kur individuālo filmu Holivudas līmenī paliek arvien mazāk, iezīmējas kino industrijas rūpnieciskais vēriens: Holivudas kino jau sen nav tikai industrija, bet vesela mašinērija ar saistīto produkciju – rotaļlietām, suvenīriem, atrakciju parkiem, tērpiem, komiksiem, reizēm arī seriāliem... Šādā stāstu veidošanas fabrikā filmas naratīva pavērsienus nereti ietekmē mārketinga lēmumi, piemēram, filmā Zvaigžņu kari: Spēks mostas / Star Wars: TheForceAwakens (2015) tiek nogalināts Hans Solo, bet tas nekas – šogad uz ekrāniem nonāca filma par Hana Solo jaunību, Hans Solo: Zvaigžņu karu stāsts / Solo: A Star Wars Story (2018), kas vēl šobrīd skatāma kinoteātros. Tāpēc varoņi un to stāsti mūsdienu populārajā kino nemirst, bet turpina parādīties dažādos veidos, kamēr vien ienes naudu.
Ko tas saka par mums pašiem un kāpēc par to ir vērts runāt?
Manuprāt, tīra populārā kultūra, blokbāsteru filmas mēdz neapzināti precīzi iemūžināt savu laiku un telpu, kļūstot par vēstures avotu, kas parāda laika vērtības, ideālus un standartus. Šī tēze ir īpaši interesanta supervaroņu filmu kontekstā.
Supervaroņu filmas pašlaik, kā reizēm šķiet, ieņem tādu kā mūsdienu pasaku un mītu lomu. Tajās ir kaut kas pārdabisks, kaut vienlaikus balstīts realitātē, un, izmantojot simboliskus notikumus un izdomātas situācijas, šie stāsti lūko nodot skatītājiem kādu morāles vēstījumu. Teiksim, katrs no Atriebējiem iemieso kādu vērtību, vienlaikus arī skaidri rādot savus trūkumus, ko arī mēģina pārvarēt un atrisināt.
Kapteinis Amerika, piemēram, ir godprātīgs tēls, kurš iemieso 20. gadsimta sākuma ideju par to, kādai jābūt valstij un tās ideālajiem iedzīvotājiem, tādu ideālo konservatīvismu. Vienlaikus viņa stāsts šajā filmu seriālā ir arī par to, kā šādas vērtības, kas savā būtībā ir nelokāmas, var tikt savienotas ar mūsdienu pasauli, par kuru ir zināms daudz vairāk un kurā nav vietas melnbaltam ideālismam, kas visu sadala tikai divās frontēs.
Atriebēju stāsts
Attīstot tēmu par populāro filmu saistību ar realitāti, var pievērsties ļaundariem, briesmoņiem un bailes iedvesošiem tēliem Atriebēju sāgas filmās. Pirmā Atriebēju lielfilma (The Avengers) uz lielajiem ekrāniem iznāca 2012. gadā, bet šis seriāls aizsākās jau 2008. gadā, kad parādījās pirmā Iron Man jeb Dzelzsvīra filma.
Jau šajā filmā redzamas dažas no svarīgākajām Marvel studijas darbu iezīmēm (piemēram, filmas pēcbeigu titru ainas) un rodas nojausma, ka šīs filmas būtībā ir lielformāta seriāls. Iron Man iepazīstina ar dažādiem tēliem, kas vēlāk parādās citās filmās – piemēram, otrajā Dzelzsvīra daļā jau redzama Melnā atraitne Skārletas Johansones atveidojumā, kas vēlāk kļūst par vienu no Atriebēju seriāla pamatvaroņiem.
Pirmā Atriebēju filma, kurā kopā redzami visi līdz tam iepazītie varoņi, ir patiešām episka savās proporcijās. To ir veidojis Džoss Vedons, kurš ir atbildīgs arī par (pēc autores pavisam subjektīvajām domām) lieliskāko seriālu, kas tapis pēdējo 30 gadu laikā, proti, Bafija pret vampīriem / Buffy the Vampire Slayer (1997-2003).
Filma The Avengers ir vienlaikus bojeviks un komēdija, un fascinējoši novērot, kā šāda izmēra filma tiek padarīta vienlaikus viegla un jautra, saprotama un komiska, un vienlaikus arī ļoti cilvēcīga.
Marvel filmām, it sevišķi šīm lielajām epopejām, kas apvieno visus seriāla varoņus, mēdz pārmest sliktus ļaundarus.
Tomēr tas ir saprotams – jābūt taču ļoti spēcīgam iemeslam, kāpēc lai šie visi supervaroņi sanāktu kopā un tiešām arī cīnītos, kāpēc lai nepietiktu ar vienu vai diviem no viņiem. Pirmajā filmā lielais drauds ir citplanētiešu iebrukums – protams, Ņujorkā, kas joprojām ir brīvās pasaules centrs, līdz ar to uzbrukums šai vietai ir vēl jo simboliskāks.
Tajā brīdī skatītājs vēl to nezina, bet pirmā Atriebēju daļa 2012. gadā aizsāk tēmu, kas vēlāk tiek apspēlēta citās šī seriāla filmās – proti, jau iezīmē Tanosu un viņa vēlmi pēc absolūtas varas, ko šajās filmās iemieso bezgalības akmeņi, kas katrs kontrolē dažādus elementus. Tomēr pirmās filmas primārais ļaundaris ir Lokijs, nenovērtētais citplanētiešu dievs, kurš zināmā mērā vienkārši meklē atzinību.
Vienlaikus filma iezīmē ko tādu, kas parasti parādās tikai žurnālu Mistērija un Kabinets lappusēs vai Deivida Aika lekcijās, – Atriebēji ir filma par to paralēlo pasauli, kuru no mums kāds ir noslēpis, turklāt tas noticis apzināti un izmantojot apjomīgus valsts līdzekļus (kā to mēdz paust dažāda kalibra sazvērestību teoriju vērpēji). Ticu, ka Kino Rakstu auditorija varētu nebūt pārlieku pazīstama ar Atriebēju mitoloģiju, tāpēc jāieskicē vēl kāds interesants aspekts, kas paspilgtina šo iespaidu, - neiedziļinoties detaļās, filmā figurē slepena Pasaules Drošības padome, kas pārrauga S.H.I.E.L.D., tā savukārt ir drošības aģentūra, kas risina supervaroņu un citplanētiešu jautājumus. Tikšanās ar slepeno Drošības padomi notiek caur ekrāniem, kā tādā ļoti advancētā skaipa konferences zvanā. Tas viss nudien arvien vairāk izskatās pēc pārspīlētas sazvērestību teorijas, un dažās no šī seriāla filmām tiek arī tālāk attīstīta doma par visu redzošo aci.
Tātad pirmajā Atriebēju filmā ļaunais primāri ir nezināmais, pārdabiskais un pārpasaulīgais. Lokijs tiek savaldīts, viņa ambīcijas – ierobežotas, bet tas neko neatrisina, jo izrādās, ka ir pasaule ārpus mūsējās, un tas ieliek pamatīgu pamatu tālākajam seriāla ritējumam (piemēram, vienam no filmu varoņiem, jau minētajam Dzelzsvīram, nākamās filmas ietvaros dodot iespēju risināt pēctraumatiskā stresa radītos traucējumus). Galu galā ideja, ka eksistē dzīvība ārpus mūsu planētas, ir vienlaikus saistoša un biedējoša, jo pastāv iespēja, ka šīs dažādās dzīvības formas varētu būt attīstītākas par mums pašiem un piedevām agresīvas. Tā kā šīs bailes ir, šķiet, teju tikpat vecas, cik pati pasaule, šis ir visnotaļ izplatīts motīvs populārajā kultūrā, šajās filmās ietērpts mūsdienu skatītājam pievilcīgā veidolā ar daudzmiljonu budžeta palīdzību.
Ultrona laikmets
Otrā seriāla filma, Atriebēji: Ultrona laikmets / Avengers: The Age of Ultron (2015) savā ziņā ir interesantāka, jo kļūst sarežģītāk apvienot daudzos filmas varoņus, turklāt filma mēģina runāt par aktualitātēm, proti, mākslīgo intelektu, kas pārkāpj savas programmas robežas un rada apdraudējumu cilvēkiem. Jau atkal – šī nav jauna tēma, ko līdzīgu, bet krietni pārdomātākā un filozofiskākā veidā apskatīja, piemēram, Stenlijs Kubriks savā filmā 2001: Kosmiskā odiseja / 2001: A Space Odyssey (1968).
Filmai ir vairākas tēmas un apakštēmas, bet ļaundaris šajā filmā ir pašu radīts – tā ir programma, kurai pēc būtības vajadzētu pasargāt planētas iedzīvotājus, apturot karus pirms to sākšanās. Tas, protams, nav iespējams, un varētu popkultūru vainot par atkārtošanos, bet tieši tā notiek arī dzīvē, turklāt pavisam nesen. Šis ir viens no aspektiem, kuros populārā kultūra, it sevišķi Atriebēju filmas, ir diezgan ciešā saķerē ar dzīvi un politiku, atgādinot par tēmām, kas izskanējušas pēdējo gadu laikā kopš ASV iebrukuma Irākā.
Ultrona laikmets un tai sekojošā filma Kapteinis Amerika: Pilsoņu karš, kas iznāca 2016. gadā, risina jautājumus par briesmoņiem, kurus esam paši radījuši, un šī ir viena no tām tēmām, kur dzīve ar mākslu savijas tik cieši, ka grūti atšķirt, kas ir īsts un kas – izdomāts. Par šo tēmu pagaidām nav vēl daudz rakstīts plašāk, bet salīdzinoši saistoša un viegli uztverama eseja, ko rakstījis kāds Dens Sančezs, ir lasāma ŠEIT. Autors, kurš izklausās pēc savas jomas profesionāļa (tomēr to nevaru apgalvot ar pilnu pārliecību), salīdzina filmā paustās idejas ar to, kas noticis Buša un Obamas prezidentūru laikā, it īpaši dronu programmas ietvaros, un rezultāti ir nudien pārsteidzoši – abos gadījumos, kā jau minēju iepriekš, šīs briesmas un briesmoņi ir pašu radīti, precīzāk – ir pašu iesaistīto varoņu/anti-varoņu darbības sekas.
Vēl kāds interesants aspekts, kas jāmin saistībā ar Ultrona laikmetu, ir viena no paša Ultrona īpašībām – mākslīgais intelekts, kas, ļoti vienkāršoti sakot, filmas laikā kļūst par tādu kā vīrusu; tas visu redz un novēro, piefiksējot jebkuru elektronisko kustību, un piespiež filmas varoņus atrast citus saziņas mehānismus.
Ņemot vērā šīs filmas tapšanas laiku, proti, 2015. gadu (tikai divus gadus pēc Edvarda Snoudena izraisītā skandāla par apjomiem, kādos valstu drošības institūcijas ievāc datus par cilvēkiem), uzskatāmi iezīmējas vēl viens piemērs tam, kā dzīve ar mākslu pārklājas, liekot popkultūrai reaģēt uz aktualitātēm.
Ultrona laikmets apvieno dažādus ļaunos spēkus, tur ir arī ieroču tirgotāji un ļaundabīgi eksperimentētāji, bet lielākoties šī filma runā par atbildību, kas jāuzņemas par paša paveikto. Lielā seriāla kontekstā tas ir svarīgs, kaut mazliet moralizējošs atgādinājums, bet arī ārpus filmas realitātes to būtu vērtīgi paturēt prātā.
Bezgalības karš
Un beidzot nonākam pie jaunākās filmas šajā seriālā, kas šobrīd vēl ir kinoteātros – Atriebēji: Bezgalības karš / Avengers: Infinity War (2018). Filma pieteikta kā pirmā no divām Bezgalības kara filmām, tas ir apjomīgs stāsts, kas gan atstāj sāju pēcgaršu, lielākoties tāpēc, ka skatītājam ir skaidrs – nākamā filma šo visu apgāzīs, lielu daļu notikumu vienkārši atceļot.
Filmas galvenais ļaundaris ir Tanoss, jau iepriekš minētā dievam līdzīgā būtne; viņš sakrājis visus bezgalības elementus un tagad spēj kontrolēt realitāti pēc savām iegribām. Tanosa uzmācīgākā iegriba – iznīcināt pusi Visuma iedzīvotāju, lai pāri palikušajiem nav jācieš bads resursu izsīkšanas dēļ. Principi, pēc kura tiek izvēlēta šī „puse”, līdz galam nav skaidri, visu vada nejaušība.
Pats par sevi, protams, šāds ļaundaris var būt diezgan iespaidīgi pārliecinošs – nekontrolējama būtne ar bezgalīgu varu ir labs potenciāls ļaundarim, kā tas bijis, piemēram, filmā Tumšais bruņinieks / Dark Knight (2008), kur Hīta Ledžera tēlotais Džokers, pēc daudzu skatītāju domām, ir viens no atmiņā paliekošākajiem un pārliecinošākajiem ļaundariem kino vēsturē. Tanoss tādu līmeni nesasniedz, iespējams, tāpēc, ka šķiet pārlieku kariķēts, viņa iespaidīgais vizuālais tēls arī nepalīdz šo iespaidu mainīt.
Patiesībā Bezgalības kara galvenais ļaunais tēls, t.i., galvenais, no kā baidās filmas varoņi, ir neatgriežamība un nāve. Šī ir tēma, kas cita starpā parādās vairākās pēdējo gadu lielformāta filmās – piemēram, arī Marvel studijas konkurentu DC filmā Taisnības līga / Justice League, kas uz ekrāniem nonāca 2017. gadā.
Laikam jau tas ir loģiski, ka tēma, kas iezīmējas visu trīs lielo Atriebēju filmu ietvaros, pamatā ir mēģinājums saprast – tas, kas notiek, ir pa īstam. Darbībām – labām, sliktām, nejaušām, plānotām – ir sekas, un šīs sekas mēdz būt neatgriezeniskas.
Tātad – kuras, pēc Atriebēju veidotāju domām, ir visbiedējošākās tēmas, kas varētu ienest daudz naudas?
Pēdējais punkts ir nenoliedzami svarīgs: grūti iztēloties, ka skatītāji pūļiem vien ietu skatīties filmas par īstiem, dzīviem briesmoņiem, kas liek cilvēkiem pamest mājas un bēgt uz citurieni. Diez vai tuvākajos gados sagaidīsim daudzmiljonu filmu seriālus par dronu uzbrukumiem, korupcijas skandāliem un meliem, dabas iznīcināšanu un citām īstām šodienas tēmām. Tāpēc popkultūras šobrīd (joprojām) pārdodamākās bailes, šķiet, ir neatgriezenība un mākslīgais intelekts, kas izgājis ārpus kontroles un sācis uzbrukt saviem radītājiem, kā arī iespējamība, ka mēs šajā Visumā neesam vieni, bet ir attīstītākas un agresīvākas pasaules, kuras var un grib mums nodarīt pāri.
Melnā pantera: pārsteidzošā realitāte
Noslēgumā gribu pieminēt vēl vienu Marvel filmu, kas iznākusi pavisam nesen un ir daudz precīzāka savās metaforās, bailēs un briesmoņos. Melnā pantera / Black Panther (2018), kas iznāca šāgada janvāra beigās, ir pārsteidzoša filma, kas vēlreiz parādīja populārās kultūras spēku un jaudu, veidojot masu filmas saskaņā ar skatītāju vēlmēm, nevis mārketinga vajadzībām. Līdzīgi kā Supersieviete pagājušajā vasarā, arī Melnā pantera parādīja, ka lielāka dažādība filmu saturā nav nekas tāds, no kā būtu jābēg, gluži otrādi – iekļaujoša pieeja ļauj uzrunāt plašāku auditoriju, kas, protams, arī rezultējas lielākos ieņēmumos.
Tomēr viena no Melnās panteras panākumu atslēgām bija filmas ļaundaris – Ēriks Kilmongers. Neiedziļinoties filmas sižeta atstāstā, šis ļaundaris patiesībā nemaz nav īsti ļauns, skatītāju viedokli par viņa rīcību lielā mērā ietekmē stāstam piešķirtā forma un veidols. Citiem vārdiem sakot, Kilmongers citā stāstā varētu būt arī pašaizliedzīgs brīvības cīnītājs, kas iestājas par patiesību.
Melnā pantera ir neparasta filma, kas arī Marvel filmu seriāla kontekstā atgādina, ka populārā kultūra var būt nesamežģīti politiska, ka tā var ietekmēt veidus, kā tiek runāts par īstās dzīves problēmām, un vēlreiz atgādina, ka šādas supervaroņu filmas var izdoties tikai tad, kad tiek precīzi uztaustīts, no kā mums ir bail.
Šajā gadījumā mums ir bail no tā, kas notiek, kad kāds ar labiem nodomiem patiešām nobruģē ceļu mums visiem uz elli, un tā nu ir tēma, kas šobrīd ir aktuālāka nekā jebkad.
Noslēgumā gribu vēlreiz atgādināt – populārā kultūra, ieskaitot filmas, ir sabiedrības spogulis. Nekomerciālais kino tomēr top citādāk – sākumā ir ideja, tad seko tās pārdomāts īstenojums. Savukārt populārās kultūras filmas nereti atstāj iespaidu, ka tās top pēc rasola principa, sametot kopā dažādas tēmas, aizmetņus un idejas, ko pārkaisa ar pievilcīgu mārketingu un zināmu stilīguma devu, lai uzrunātu pēc iespējas plašākas masas. Līdz ar to masu kino ir vēl jo interesantāks socioloģiskai, politiskai, kultūrteorētiskai analīzei, jo tas atspoguļo ne tikai stāstu, bet arī laiku, tā populārākās vērtības un idejas, kas nereti konfliktē pat vienas filmas ietvaros.
Jā, tātad spogulis. Nenoliedzami, viens no tiem greizajiem spoguļiem, kur seja un kājas ir nesamērīgās attiecībās, un tomēr – spogulis.
Skatīšanos tādos greizos un uzjautrinošos spoguļos pieņemts uzskatīt par tīru izklaidi – nekas nopietns un nekas vērā ņemams –, tomēr prātīgāk būtu neignorēt to, ko šajā spogulī redzam.