KINO Raksti

Kristofers Nolans. Sinefila laika labirinti

21.07.2020

Cilvēks, kurš sagrāva stereotipus par supervaroņu filmām, pasaules slavu iekaroja ar skandināvu filmas rimeiku un savās filmās vislabprātāk spēlējas ar laika ritējumu – tas ir kinorežisors Kristofers Nolans (1970), autodidakts ar ambiciozu vērienu.

Kadrs no filmas "The Dark Knight" (2008)

“Es domāju, viņš izbauda iespēju veidot liela mēroga filmas. Bet Kristofers veidotu filmas jebkurā gadījumā. Viņš ir vienīgais man zināmais cilvēks, kurš patiešām nodarbojas ar to, ko jau astoņu gadu vecumā bija nolēmis darīt. Tas ir lieliski, ka viņš tiek slavināts, bet, pat ja viņa veiksme sāks izsīkt, viņš tik un tā turpinās taisīt kino.”  Tā 2001. gadā žurnālā New Times Los Angeles par britu izcelsmes amerikāņu kino režisoru Kristoferu Nolanu izteicies viņa jaunākais brālis un vairāku filmu scenāriju līdzautors Džonatans Nolans. Taču tā noteikti nav veiksme vien, kas 19 gadu laikā nav izsīkusi un likusi daudziem kino cienītājiem vēl joprojām „slavināt” Kristoferu Nolanu un ar nepacietību gaidīt viņa jaunāko filmu Princips / Tenet. Drīzāk pamats karjeras augšupejai ir režisora prasme piesaistīt lielas skatītāju masas, tomēr pārsteigt gan art house kino cienītājus, gan vasaras kases grāvēju fanus ar savu filmu nekonvencionālajiem naratīviem, tehnisko un vizuālo izsmalcinātību, epistemoloģisko tematiku un nebaidīšanos Holivudas sistēmā atļauties plašu vērienu.

Kristofers Nolans intervijās vairākkārt uzsvēris faktu, ka nav mācījies filmu skolā un filmu veidošanas māku pilnībā apguvis pašmācības ceļā. Viņš, protams, nav vienīgais ievērības cienīgais amerikāņu kinorežisors, kurš var lielīties ar tādu savas biogrāfijas faktu, autodidakti ir arī Stīvens Spīlbergs, Džeimss Kamerons, Kventins Tarantīno un viens no spēcīgākajiem Nolana iedvesmas avotiem – Stenlijs Kubriks, arī vēl daudzi citi. Tātad šajā ziņā Nolans nav nemaz tik unikāls, tomēr tik un tā viņa filmas izsauc apbrīnu par cilvēka spējām tik profesionāli strādāt kādā nozarē bez specifiskas izglītības. Taču iespējams, ka tas nemaz nav noteicošais faktors, – varbūt prasme iekļauties noteiktā sistēmā (šajā gadījumā – Holivudā) ir karjerai daudz veicinošāks apstāklis, nekā oficiāla izglītība.

Īpaši vēl, ja režisors iemanto filmu studiju uzticību, pierādot, ka ir gana oriģināls un ambiciozs.

Nolana filmu oriģinalitāte galvenokārt izpaužas naratīvu jeb stāstījumu formā, konkrētāk – tajā, kā viņš manipulē ar filmas laiku, veidojot sarežģītas sižetiskās struktūras un akcentējot galveno varoņu subjektīvo pieredzi, ļaudams skatītājiem pilnībā izjust filmas notikumus un tēlu emocionālo pieredzi. Galvenais formālais paņēmiens Nolanam ir krusteniskās montāžas (crosscutting) izmantošana, savienojot vairākus telpā nesaistītus notikumus, taču vēl viena raksturīga iezīme viņa filmās ir tematika. Režisors pārsvarā risina jautājumus par cilvēka vainas apziņu, personīgo atbildību un centieniem visu vērst uz labu, ietverot to daudz globālākās tēmās – sākot ar terorismu un beidzot ar pasaules bojāeju.

No margināļiem uz Holivudu

Pirmie Nolana stilistikas iedīgļi redzami debijas filmā Sekošana / Following (1998), kura, līdzīgi kā gandrīz visas viņa filmas, sākas ar beigām un tiek konstruēta kā galvenā tēla retrospekcija, lai gan notikumu attīstības gaitā par to skatītājam netiek atgādināts līdz pat finālam. Stāsts ir par neveiksmīgu rakstnieku (lomā Džeremijs Teobalts), kuram nav dots vārds; viņš cenšas rast iedvesmu, bezmērķīgi sekojot cilvēkiem, līdz viens no upuriem pamudina viņu uz vēl riskantāku nodarbi – ielaušanos svešos dzīvokļos. Ideja šai tēmai Nolanam uzausa pēc tam, kad tika aplaupīts viņa dzīvoklis Londonā, filmu viņš veidoja vairāk nekā gadu, strādājot nedēļas nogalēs, pats finansējot tās tapšanu un izmantojot savus kursa biedrus un draugus kā aktierus.

Divus gadus vēlāk, vēl joprojām strādājot neatkarīgā kino lauciņā, Kristofers Nolans ar otro filmu Memento (2000) jau pilnībā sevi pierādīja kā inteliģentu un aizraujošu kinorežisoru, veidojot stāstu par kādu vīrieti Leonardu (Gajs Pīrss), kurš cieš no īstermiņa atmiņas zuduma un nespēj uzņemt jaunas atmiņas, bet cenšas atrast savas sievas slepkavu. Finansiāli šī filma nebija diez ko veiksmīga, jo Nolans nevarēja atrast tai izplatītāju, taču filma izpelnījās lielu ievērību no kritiķiem un piesaistīja amerikāņu režisora Stīvena Soderberga uzmanību; viņš Nolanam sagādāja interviju ar Warner Brothers kompāniju, kas meklēja režisoru norvēģu filmas Bezmiegs / Insomnia (1997) rimeikam. Intervijā Nolans radīja gana labu iespaidu, lai saņemtu zaļo gaismu savai trešajai filmai – nu jau lielā filmu studijā; viņa Insomnia tika izlaista 2002. gadā, saglabājot oriģinālo nosaukumu, galvenās lomas filmā atveido Als Pačīno, Roberts Viljams un Hilarija Svonka.

Izlauzies no neatkarīgā kino marginālās teritorijas un ieguvis Warner Brothers kompānijas uzticību, Kristofers Nolans tiek izraudzīts, lai režisētu jaunāko Betmena filmu Betmens: sākums / Batman Begins (2005), radot intrigu ar faktu, ka cilvēks, kurš izveidojis Memento, strādās pie supervaroņu tematikas. Taču Nolans, parādot līdzšinējās Betmena komiksu ekranizācijās neapspēlēto stāstu par to, kā Brūss Veins kļūst par Betmenu, pilnībā izmainīja priekšstatus par to, kāda var būt supervaroņu filma – izrādās, tai nav jābūt pārspīlēti stilizētai un nav jālīdzinās komiksiem, filmas notikumi var risināties pasaulē, kura līdz noteiktai robežai līdzinās mūsējai.

2008. gadā Nolans izveido Betmena turpinājumu Tumšais bruņinieks / The Dark Knight un ieved skatītājus distopiskā, baiļpilnā un haosa pārņemtā Gotemas pilsētā, eksaltēti demonstrējot attiecības starp labo un ļauno. Ar šo filmu Nolans vēl radikālāk atsvaidzina supervaroņu žanru, izcilību te demonstrē arī aktieris Hīts Ledžers, kurš atveido Džokera tēlu un par savu aktiermeistarību izpelnās Kinoakadēmijas balvu kā labākais otrā plāna aktieris, taču diemžēl dodas aizsaulē, Oskaru ceremoniju nesagaidījis.

Hīts Ledžers (Džokers)  filmā "The Dark Knight" (2008)

Hīta Ledžera negaidītā nāve vairo Nolana šaubas par to, vai veidot trešo Betmena filmu – to viņš gribēja darīt tikai tad, ja atrastu pietiekami vērtīgu stāstu, kuram pats varētu saglabāt emocionālu piesaisti līdz pat filmēšanas beigām, nevis sāktu garlaikoties jau pusceļā. Savu Betmena triloģiju Nolans tomēr noslēdz 2012. gadā ar filmu Tumšais bruņinieks atgriežas / The Dark Knight Rises.

Starp Betmena sērijām Nolans paspēj izveidot divas strukturāli sarežģītas un ambiciozas filmas: Ilūzija / The Prestige (2006) un Pirmsākums / Inception (2010). Pirmā no tām, veidota pēc Kristofera Prīsta tāda paša nosaukuma romāna motīviem, stāsta par divu burvju mākslinieku sāncensību un tās iziešanu ārpus rāmjiem, cenšoties vienam otru pārspēt. Savukārt pie Inception scenārija režisors sāka strādāt jau desmit gadus pirms filmēšanas, un idejas ziņā šī ir viena no interesantākajām un grūtāk atšķetināmajām Nolana filmām, kas liek skatītājam maldīties vairākos sapņu līmeņos, – aplaupīšanas (heist) subžanrā veidota filma par cilvēku grupu, kas ielaužas citu sapņos, lai nozagtu informāciju no viņu prāta, līdz viņiem tiek dots teju neiespējams uzdevums no pretējā – kāda prātā ievietot domu.

Lielfilmu režisora karjerai progresējot, līdz šim vislielāko ievērību un skatītāju atsaucību Nolans izraisījis ar saviem jaunākajiem darbiem – zinātniskās fantastikas filmu Starp zvaigznēm / Interstellar (2014) un kara trilleri Denkerka / Dunkirk (2017),

pēc šo filmu panākumiem viņš dažādu avotu vērtējumos ierindots starp nozīmīgākajiem mūsdienu kinorežisoriem un 2019. gadā pat saņēmis Britu impērijas ordeni.

Par filmas Starp zvaigznēm projektu Nolanam pavēstīja brālis Džonatans – viņš tika uzaicināts rakstīt scenāriju filmai, kuru režisētu Stīvens Spīlbergs. Taču Nolanam jau bija prātā ideja par kosmosa ceļojumu tēmu, tāpēc viņam radās interese pārņemt šo projektu, par pamatu ņemot brāļa scenāriju. Nolans ar Warner Brothers kompānijas palīdzību ieguva šīs filmas uzņemšanas tiesības no studijas Paramount, iemainot tās pret dalību divās populārās franšīzēs – šausmu ciklā Piektdiena, trīspadsmitais / Friday the 13th un animācijas seriālā Dienvidparks / South Park. Holivudā tas ir ļoti netipisks gadījums – iemainīt populāras un pelnošas franšīzes pret vēl neizveidotu projektu –, taču Kristofers Nolans nelika filmu studijām nožēlot savu lēmumu, jo Interstellar atpelnīja pat vairāk, nekā bija cerēts. Šādā veidā ieguvis pilnīgu filmu studiju uzticību, Nolans varēja piepildīt savu ieceri veidot Denkerku kā britu filmu, taču par Amerikas studiju naudu.

Kristofers Nolans ir īpatnējs kinorežisors arī no praktiskā darba viedokļa. Visas savas filmas viņš joprojām uzņem nevis digitāli, bet uz kinolentes, ko vairs dara vien tikai daži Holivudas režisori (piemēram, Kventins Tarantino, Vess Andersons, Deivids Finčers). Nolans arī gandrīz neizmanto zaļo fonu vai ar datoru veidotus attēlus, un tas ir ļoti pārsteidzoši, piemēram, Interstellar gadījumā – filmā redzamie lidaparāti tika patiešām uzbūvēti, filmēšanas vajadzībām radītas īstas putekļu vētras un izaudzēts kukurūzas lauks (kuru pēc tam pārdeva, un Warner Brothers tādējādi guva arī papildu ienākumus). Arī filmā Denkerka izmantotas īstas Spitfire kara lidmašīnas un filmēšana patiešām norit lidojumā. Nolans ne vien rada īstus apstākļus aktieriem, lai tie patiesāk spētu izdzīvot filmā notiekošo, bet bieži vien arī pats filmēšanas laikā kopā ar uzņemšanas grupu kāpj ūdenī vai lidmašīnā.

Kadrs no filmas "Interstellar" (2014)

Kristofers Nolans pazīstams arī kā režisors, kurš informāciju par savām filmām tur lielā slepenībā, pirms tās nonāk uz ekrāniem. Aktieriem scenārijs tiek nodots tieši rokās, sociālajos tīklos nedrīkst parādīties neviena bilde no filmēšanas laukuma; ne tikai mākslinieciskās, bet arī visas praktiskās Kristofera Nolana darbības virzītas uz mērķi, lai skatītājs saņemtu tieši tādu kino pieredzi, kādu iecerējis režisors.

Manipulācijas ar laiku

Kā jau minēju iepriekš, Nolana filmās visvairāk izceļas veids, kā viņš manipulē ar filmas laiku, galvenokārt izmantojot krustenisko montāžu. Visuzskatāmāk viņš to dara četrās filmās, kurās forma kļūst pat būtiskāka par saturu jeb saturs tajās kalpo formai – Memento, Inception, Interstellar un Dunkirk. Tajā pašā 2001. gada rakstā Nolans apgalvo: “Vienīgā derīgā naratīva definīcija, kuru esmu dzirdējis, ir – kontrolēta informācijas pasniegšana”, un Nolana filmu forma informāciju tur ļoti ciešos grožos.

Filmā Memento, kura tiešā veidā sākas ar filmas beigām, notikumi attīstās atpakaļgaitā.

Skatītājs tiek nostādīts galvenā varoņa Leonarda (Gajs Pīrss) pozīcijā – viņš cieš no īstermiņa atmiņas zuduma un kā atgādinājumus par to, kas noticis ar viņa sievu un kas pašam būtu jādara tālāk, lai atrastu sievas slepkavu, tetovē sev uz ķermeņa dažādus pagātnes faktus un taisa polaroīda fotogrāfijas, pierakstot tām apakšā komentārus. Šāds formālais režisora uzstādījums akcentē galvenā tēla subjektīvismu un apkārtējās pasaules izziņas veidu – nespējot atcerēties iepriekšējos notikumus, varonim tomēr jāpieņem ātri lēmumi, un atgādinājumi palīdz saprast, kā rīkoties, līdz viņa prāts restartēsies. Taču režisors piedāvā arī objektīvu paralēlo stāstu, kurš vizuāli tiek nodalīts ar to, ka filmēts melnbaltā, – tur Leonards redzams, runājot ar kādu pa telefonu, taču nav zināms, ar ko. Notikumi šajās ainās attīstās hronoloģiskā secībā un paralēli mijas ar subjektīvo varoņa laika nogriezni. No Leonarda sarunām ar nezināmo klausītāju izriet arī stāsta trešā daļa, kas darbojas kā viņa refleksija par kādu atgadījumu, strādājot apdrošināšanas firmā, – Leonardam bija jāpārliecinās, vai cilvēks, kurš cieš no līdzīgām atmiņas problēmām, simulē vai arī ne.

Režisors objektīvo un subjektīvo laika nogriezni savelk kopā, filmas beigās abiem laikiem savienojoties; respektīvi – hronoloģiskā laika ainu attīstībā Leonards nonāk momentā, kurā beidzās filmas atgriezeniskā laika notikumi. Šāda laika kontinuitātes konstruēšana nevien parāda filmas tēla subjektīvo pieredzi, bet arī sniedz interesantu kino skatīšanās pieredzi, kurā tiek piedāvāts vienādā apjomā gan hronoloģiskais laiks, gan atgriezeniskais.

Filmā Pirmsākums / Inception tikai sākumā ir redzamas filmas noslēguma ainas, līdzīgi kā vairākos citos Nolana darbos, tomēr principā režisors izvēlējies risināt notikumus hronoloģiskā secībā un eksperimentēt ar filmas dieģētiskā laika reprezentāciju caur sapņu uzbūvi. Spēles noteikumi filmā nav aizgūti no psihoanalīzes vai kādas citas psiholoģijas nozares, kur tiek zinātniski pētīti sapņi un to nozīme, Nolanam galvenie principi ir pavisam vienkārši – laiks sapņos rit lēnāk, viena stunda sapnī ir piecas minūtes reālajā dzīvē; ja tu nomirsti vai tavs ķermenis saņem grūdienu, tu pamosties; zemapziņa projicē tēlus, kuri aizstāv tavu psihi, ja tajā kāds cenšas ielauzties.

Filmas galvenais varonis Kobss (Leonardo di Kaprio) tiek nolīgts, lai ielauztos uzņēmēja Roberta Fišera (Silians Mērfijs) sapņos (par ierīci, ar kuru vairāki cilvēki var iekļūt viena cilvēka sapņos, filmā nekas sīkāk netiek skaidrots) un ievietotu viņa prātā ideju, kas ietekmētu uzņēmēja rīcību, veidojot sava uzņēmuma nākotnes plānus. Šāda parādība, mākslīgi radot kādā domu, filmā tiek dēvēta par pirmsākumu / inception un, lai tādu būtu iespējams izveidot, cilvēka prātā jāiekļūst caur vairākiem sapņu līmeņiem – caur vienu cilvēku nokļūstot pirmajā sapnī, tur satiekot citu, caur kuru nokļūst nākamajā, tad atkal nākamajā… līdz kopumā Kobss ar savu komandu (filmā spēlē vēl arī Toms Hārdijs, Džozefs Gordons Levits, Elēna Peidža, Kens Vatanabe, Mariona Kotijāra un citi) iekļūst četros sapņa līmeņos.

Kadrs no filmas "Inception" (2014)

Lai gan filmas tēli regulāri paskaidro, kāda ir nozīme katrai viņu rīcībai kopējās filmas idejas kontekstā, zaudēt loģikas pavedienu ir ļoti viegli, tomēr vismaz dažādajiem sapņu līmeņiem, kuri filmā tiek rādīti paralēli, var izsekot ļoti vienkārši, pateicoties krusteniskās montāžas izmantojumam un izmaiņām mizanscēnā. Pirmajā sapņa līmenī varoņi atrodas pilsētā, attēla krāsu palete ir veidota pelēkos toņos un līst lietus; otrais līmenis krāsojas brūnganos toņos un tēli darbojas viesnīcā, trešajā līmenī viņi nonāk sniegotos kalnos un attiecīgi visvairāk dominē baltais tonis, ceturtajā līmenī attēlota pamesta pilsēta saulrietā, kas veido asu gaismas kontrastu. Tas palīdz skatītājam uzreiz noteikt, kurā sapņa līmenī notiek darbība.

Kā jau minēts, laiks sapņos rit lēnāk un kļūst arvien lēnāks katrā no līmeņiem – šis palēninājums dažās ainās tiek arī uzskatāmi parādīts ar slow motion izmantojumu. Krusteniskā montāža, savienojot sapņu ainas, kalpo tam, lai radītu paaugstinātu spriedzi filmā. Lai izkļūtu no katra sapņa līmeņa, tajā esošajiem cilvēkiem jāsaņem fizisks grūdiens, turklāt, ņemot vērā laika nobīdi, filmas varoņiem šie grūdieni jāsinhronizē. Pirmais grūdiens, lai izkļūtu no pirmā sapņa līmeņa, ir mašīnas nobraukšana no tilta – tā tiek parādīta filmas 105. minūtē (kopējais garums – 148 minūtes). Filmas dieģētiskajā laikā šis mašīnas kritiens, protams, neilgst vairāk par dažām sekundēm, taču skatītājiem tas tiek atkārtoti rādīts palēninājumā, kamēr filmas varoņi sapņu tālākajos līmeņos nav ne tuvu sava uzdevuma izpildei. Ar krusteniskās montāžas palīdzību turpmākās filmas 40 minūtes varoņu darbība tiek rādīta, mijoties ar mašīnas krišanu, un

šāds formāls paņēmiens darbojas kā rīks spriedzes radīšanai, skatītājam liekot minēt, vai varoņi pāris sekundēs spēs izpildīt uzdevumus, kam nepieciešamas vairākas stundas.

Arī filmā Starp zvaigznēm / Interstellar notikumi tiek risināti hronoloģiskā secībā, bet laiks tajā tiek atveidots, pirmkārt, no zinātniskā viedokļa, izmantojot Einšteina laika relativitātes teoriju un teorētiskā fiziķa Kipa Torna teorijas, un otrkārt – kā filmas galvenais antagonists. Vēlme veidot šādu (diezgan smieklīgu) interpretāciju rodas pēc tā, ko viens no filmas tēliem, profesors Brends (Maikls Keins), atbild uz jautājumu par to, vai viņam bail no nāves – nē, no nāves bail neesot, viņam ir bail no laika. Un filmas galvenajiem tēliem laiks tiešā veidā darbojas kā lielākais šķērslis, kas kavē glābt pasauli un atgriezties mājās.

Kristofers Nolans šajā filmā parāda savu versiju par to, kā šī pasaule varētu aiziet bojā – nevis no slimībām, atomkara, pēkšņas asteroīda ietriekšanās Zemeslodē vai kāda kosmiska sprādziena, bet gan no tā, ka zeme pārstās radīt cilvēku izdzīvošanai nepieciešamo pārtiku. Filmā netiek risināts jautājums par to, kā cilvēce nonākusi līdz šādai situācijai (klimatisko pārmaiņu vai kāda cita iemesla dēļ), filmas tēlu rezignētā attieksme pret situāciju nemaz nerada vēlmi šķetināt šo jautājumu un, kad filmas galvenajam varonim Kūperam (Metjū Makonahijs) parādās iespēja glābt pasauli un savu ģimeni, dodoties kosmosā un meklējot citu pasauli, kuru cilvēkiem apdzīvot, šis jautājums vispār kļūst nebūtisks. Spriedzes fokuss šajā filmā pārcelts uz psiholoģiskajām attiecībām un laika ritējuma iedarbību – Kūperam visgrūtāk ir atstāt desmit gadus veco meitu Mērfiju (tēlu bērnībā atveido Makenzija Foja, brieduma gados Džesika Česteina un vecumdienās Elēna Burstina), kura nespēj pārdzīvot tēva aizbraukšanu, turklāt Kūpers meitai pasaka kaut ko ļoti zīmīgu tālākajai filmas notikumu attīstībai – viņam, atrodoties kosmosā, laiks ritēs citādāk un iespējams, ka viņš atgriežoties varētu būt vienā vecumā ar Mērfiju. 

Kadrs no filmas "Interstellar" (2014)

Kūperam ar kompanjoniem, zinātniekiem Brendu (Anna Hetaveja), Romiliju (Deivids Gijasī) un Doilu (Vess Bentlijs), dodoties kosmosā, jāizkļūst cauri laika un telpas tunelim (wormhole), kurš viņus novedīs citā galaktikā, pie trim, iespējams, cilvēkiem apdzīvojamām pasaulēm, kuras viņiem jāizpēta. Pirmajā pasaulē viena stunda ir tikpat gara, kā septiņi gadi uz Zemes, bet negaidītu sarežģījumu dēļ Kūperam ar komandu nākas uz šīs planētas atrasties ilgāku laiku, nekā bija plānots, un, atgriežoties kosmosa kuģī, pagājuši jau 23 gadi.

Starp lidojumiem Kūpers skatās savu ģimenes locekļu, galvenokārt dēla, atsūtītos videoierakstus, kur tie stāsta par visu, kas viņu dzīvē pa šo laiku noticis. Pēkšņi tajos parādās arī meita Mērfija, kura pirms tam atteicās komunicēt ar tēvu, bet tagad nofilmējusies tikai tāpēc, lai pateiktu Kūperam, ka šajā dienā viņai aprit tikpat daudz gadu, cik viņam bija aizbraucot. Starp pirmo un otro videoierakstu skatīšanos filmas metrāžā paiet vien 25 minūtes, tādējādi tiešā veidā tiek akcentēta laika relativitātes teorija un parādīts, pēc kādiem filmas dieģētiskā laika noteikumiem jāspēlē tās tēliem. Formālais mērķis šādai laika reprezentācijai un sižeta pavērsienam ir radīt skatītājos izmisuma sajūtu, arī uzsverot Kūpera un pārējo varoņu subjektīvās sajūtas, ka tik pēkšņi un negaidīti ātri aizrit laiks. Un filmas beigās, lai gan cilvēce tiek sekmīgi izglābta, sajūtas nebūt nav pacilājošas, bet gan neizturami smagas, jo Kūpers, būdams gandrīz tikpat vecs, kāds bija aizbraucot, atgriežas pie meitas, kura jau ir sirmā vecumā un uz nāves gultas.

Savu pagaidām jaunāko filmu Denkerka (2017) Kristofers Nolans veidojis no trim skatpunktiem, parādot dažādas varoņu pieredzes. Darbība šajās trīs sižeta līnijās risinās dažādos laikos, taču, kā jau tas raksturīgi Nolana filmām, viss tiek rādīts paralēli. Vienīgi, atšķirībā no citām filmām, te darbība netiek skaidrota dialogos, Nolans jau pašā sākumā skatītājiem sniedz atslēgu tam, kā jāuztver filmas struktūra – katrai epizodei viņš dod nosaukumu un parāda, kādā laika posmā attiecīgā darbība notiek: Mols (viena nedēļa), Jūra (viena diena) un Gaiss (viena stunda). Filma stāsta par Otrā pasaules kara notikumu, kad Francijā, Denkerkas pilsētas pludmalē, nacistiskās Vācijas karaspēka ielenkumā bija iestrēguši aptuveni 400 000 karavīru no dažādām Eiropas valstīm, kuru valdības ļoti ilgi nesniedza palīdzību, kamēr Anglijas iedzīvotāji paši uzņēmās iniciatīvu un devās ar jahtām glābt kareivjus.

Kadrs no filmas "Dunkirk" (2017)

Pirmā sižeta līnija risinās no jauna karavīra Tomija (Fions Vaitheds) perspektīvas, viņam izmisīgi cenšoties nokļūt uz kāda kuģa, lai aizbēgtu no pludmales. Otrajā tiek parādīts, kā tēvs ar savu dēlu un viņa draugu (Marks Rilass, Berijs Keogans un Toms Glins Karnijs) dodas jūrā, lai palīdzētu karavīriem, bet trešais stāsts notiek no lidmašīnas pilota Feriera (Toms Hārdijs) skatpunkta. Runājot par to, kā režisors šajā filmā manipulē ar laiku, – jaunais karavīrs Tomijs Denkerkas pludmalē atrodas nedēļu, tēvs uz jahtas – pēdējo dienu šajā nedēļā, un pilots Feriers – tikai pēdējo stundu, bet viņu darbība tiek rādīta pamīšus. Notikumi, kurus filmas sākumā var redzēt no pilota perspektīvas, tikai filmas izskaņā parādās Tomija redzējumā.

Šo trīs dažādo laiku savienošana filmas beigās darbojas kā formāls simbols diezgan sentimentālam vēstījumam, ka ikviena individuālā darbība tomēr ir saistīta ar kādu citu un sabiedrības spēks slēpjas tās saliedētībā. Filmas naratīvs nebalstās zinātniskās teorijās vai sarežģītās idejās, kuru skaidrojums neizbēgami būtu jāietver arī scenārijā; tas ir ļoti vienkāršs un viegli uztverams – nedomāju, ka filma vispār būtu interesanta, ja tās notikumi attīstītos lineāri. Tieši te arī slēpjas režisora izsmalcinātība un augstas raudzes profesionalitāte – viņš burtiski caur filmas formu izveido tās vēstījumu.

 

Filmai Denkerka bieži tiek pārmesta vēsturiskā neprecizitāte, tajā ne reizi neizskan vārdi „vācieši” vai „nacisti”, tā vietā tiek izmantots vārds “ienaidnieks”. Manuprāt, būtu nepareizi domāt, ka tam ir kāds politisks pamatojums, drīzāk Kristofers Nolans nav tik ļoti ieinteresēts faktu precizitātē, daudz svarīgāk viņam ir parādīt tēlu subjektīvo pieredzi, tādējādi ļaujot skatītājam pietuvināties notikumiem gan emocionāli, gan vizuāli, un pārlieka koncentrēšanās uz vēsturi tam traucētu. Pieļauju, ka Nolanu šajā filmā vēsturiskie fakti varētu būt interesējuši tikpat maz, cik Kventinu Tarantīno filmā Bēdīgi slavenie mērgļi / Inglourious Basterds (2009), kur tas vienkārši gribēja noslepkavot dažus izdomātus nacistus. Arī filmas preses konferencē Nolans izteicās, ka viņa mērķis ir “ielikt auditoriju lidmašīnas pilota kabīnē”.

Tēmas un motīvi

Visās savās filmās Kristofers Nolans aizskar ļoti nopietnas un smagas tēmas, taču filma, kurā tēma spēlē gandrīz dominējošo lomu, ir Betmena triloģijas otrā daļa Tumšais bruņinieks / The Dark Knight (2008). Pret supervaroņu filmām daudziem izveidojusies nievājoša attieksme kā pret zemo žanru, un daudzas filmas apstiprina šo aizspriedumu kā pamatotu. Taču supervaroņu žanrs režisoriem paver iespēju apskatīt ļaunā un labā attiecības pārspīlētā veidā, un Kristofers Nolans to dara caur Džokera tēlu un viņa filozofiju. Viņa ļaunums, protams, parādās konkrētā veidā, ar cilvēku terorizēšanu un haosa radīšanu, bet Džokera mērķis ir pierādīt, ka jebkuru labu cilvēku ir iespējams padarīt par ļaunu, ja viņu nostāda krīzes stāvoklī. Šī ideja koncentrētā veidā atklājas ar nervus kutinošo ainu filmas izskaņā, kad, evakuējot pilsētu ar kuģiem, vienā no tiem atrodas cietumnieki, bet otrā parastie iedzīvotāji. Džokers ievietojis abos kuģos sprāgstvielas, katra kuģa pasažieriem iedod detonatoru uz otra kuģa sprāgstvielu lādiņu un dod visiem noteiktu laiku, lai viens kuģis uzspridzinātu otru – vai arī tiks uzspridzināti abi... Nolans rāda, ka mierīgie iedzīvotāji ir daudz vairāk gatavi spridzināt cietumnieku kuģi, nevis otrādi, taču nedomāju, ka Holivuda pieļautu filmā tādu cinismu.

Tomēr Džokers nezaudē, viņš ir paguvis līdz slepkavnieka kondīcijai novest Gotemas pilsētas prokuroru Hārviju Dentu (Ārons Ekharts), kurš ir ieslodzījis teju visus Gotemas noziedzniekus, tomēr arī noslepkavojis vairākus cilvēkus. Ja sabiedrība to uzzinātu, viņa prokurora panākumi varētu tikt neņemti vērā un sāktos haoss, taču vainu par Denta nodarījumiem uzņemas Betmens (Kristians Beils). Tādā veidā Betmena varonība kļūst ambivalenta – viņš glābj sabiedrību, padarot sevi par ļauno.

Un tieši ar to šī filma izceļas supervaroņu filmu žanrā – ļaunums būtībā uzvar, un labais var pastāvēt tikai caur meliem.

Biežs motīvs Nolana filmās ir galveno tēlu vainas apziņa un viņu centieni vērst savus nodarījumus par labu, taču filmas gaitā nereti nevis parādās pozitīva tēlu attīstība, bet gan atklājas vairāki negatīvi fakti, kas padara viņus morāli ambivalentus. Piemēram, filmas Memento beigās, punktā, kur saskaras hronoloģiskais un atgriezeniskais laiks, atklājas, ka Leonards jau sen ir nogalinājis savas sievas slepkavu, taču pats sagroza faktus savos atgādinājumos un apzināti dzīvo melos, lai rastu motivāciju dzīvei. Arī filmā Inception tiek atklāts, ka galvenais varonis Kobs ir vainojams savas sievas Malas (Mariona Kotijāra) nāvē, jo radījis viņas prātā domu, kas novedusi pie pašnāvības. Mirušas sievas vai draudzenes motīvs parādās gandrīz visās Nolana filmās, padarot tās aseksuālas – tēlu rīcība un motivācija nav seksuāli uzlādētas, drīzāk idealizētas, pat sterilas.

Kristofera Nolana režisorisko rokrakstu izceļ filmu tehniskā virtuozitāte, prasme strādāt dažādos žanros un centieni ieviest jauninājumus kinomākslā, attīstot formālos kinovalodas paņēmienus un manipulējot ar filmas laiku. Viņam, protams, var arī pārmest pārlieku pretenciozitāti un atrast filmās daudz nepilnību, lielākoties dialogu paviršībā. Taču būtiskākais, ko Nolans paveic ar savu pieeju kinomākslai, – viņš cenšas aizraut skatītāju tādā mērā, ka tas sāk emocionāli izdzīvot filmas notikumus. Režisors vairākkārt arī pats to uzsvēris, apgalvojot, ka viņa filmām ir jāļaujas, neuzdodot liekus jautājumus. Tā, protams, ir ļoti ērta pozīcija, kurā režisoram sevi nostādīt, tomēr savu mērķi šajā ziņā viņš tiešām izpilda godam.

Kadrs no filmas "The Dark Knight" (2008)

Publicitātes foto no "Kino Kults"

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan