Petijas Dženkinsas režisētā „Brīnumsieviete / Wonder Woman”, kas nupat pārvirpuļoja Latvijas kinoekrāniem, ir filma, ko mēs (paši nezinot) tik ļoti bijām gaidījuši. To apliecina arī izplatīšanas rezultāti – Latvijā šo filmu noskatījušies mazliet vairāk nekā 15 000 skatītāju, par 10% pārsniedzot izplatītāju prognozes un ļaujot cerēt, ka vēl lielāku interesi piedzīvos nākamā, novembrī gaidāmā supervaroņu ansamļa filma „Taisnības līga / The Justice League”, kur vienu no galvenajām lomām atkal spēlēšot Brīnumsieviete.
Gandrīz vai jāatzīst, ka par Brīnumsievieti ir grūti runāt – galvenokārt tāpēc, ka ir tik daudz pavedienu, kuriem pieķerties, bet tos šķetināt ir varbūt pat mazliet bail. Zilonis šīs filmas telpā ir tas, ka filma ir par sievieti (Brīnumsieviete Diāna Prinsa, lomā Izraēlas aktrise Gala Gadota) un filmu režisējusi sieviete (Petija Dženkinsa), un tas ir netipiski šim žanram – supervaroņu filmām. Tomēr Brīnumsieviete, paliekot uzticīga formāta prasībām un vajadzībām, ir pārsteidzoši patīkams un baudāms vasaras kases grāvējs, kas uzrunā neplānoti dziļi. Noskatoties filmu kinoteātrī otrreiz, vēlreiz pārliecinājos, ka Brīnumsieviete ir filma, par kuras nepieciešamību iepriekš līdz galam nenojautu, bet izrādās, ka filma apmierina kādu iepriekš nedefinētu vajadzību mūsdienu supervaroņu filmu pasaulē.
Supervaroņu kontekstā
Uzreiz gribu atgādināt, ka supervaroņu filmas jāuztver kā pasakas – tām ir ļoti konkrēta loma un funkcija, konkrētu vēlmju, baiļu un ideju kopu manifestācija populārās kultūras formā. Pēdējais lielais supervaroņu bums datējams ar 21. gadsimta sākumu, kad parādās X-Men filmu sērija, un arvien vairāk pētnieku, akadēmiķu un arī kinokritiķu saista supervaroņu izpausmes un apskatīto problemātiku ar ASV ārpolitiku, iekšpolitiku un sabiedrības domas atspoguļojumu (daži piemēri - raksts The Racial Politics of X-Men portālā Psychology Today, raksts Where modern politics has failed, superheroes have risen portālā The National, raksts Batman as a symbol of human potential portālā Odyssey, raksts The Superhero Diversity Problem portālā Harvard Political Review).
Tāpat kā cita veida fantastikas darbi, arī supervaroņu filmas atklāj sabiedrībā valdošās bailes, vērtības un idejas. Jau pieminēto X-Men filmu sēriju var uztvert kā komentāru par marginalizētu un atstumtu sabiedrības grupu cīņu, lai iekļautos sabiedrībā. Kristofera Nolana veidotā Betmena filmu triloģija var tikt skatīta kā jautājums par ASV armijas varenību, pienākumiem un tiesībām –
ja cilvēks var pats sevi ar neierobežotu resursu palīdzību padarīt teju neievainojamu un faktiski valdīt konkrētā vietā un laikā, vai tas viņam dod tiesības tā tiešām arī darīt?
Vai viņam tiešām nav nevienam jāatskaitās, jāpaskaidro sava rīcība, un vai tiešām sabiedrībai nav tiesību novilkt līniju, aiz kuras šāda veida aktīvistu darbībām ir jābūt ierobežotām? Vēlāk ekranizētā Marvel studijas filmu sērija The Avengers uzdod līdzīgus jautājumus, īpaši saistībā ar Dzelzsvīru, un pēdējās filmās tos arī nebaidās artikulēt skaļi. Proti, filmas Kapteinis Amerika: Pilsoņu karš (2016) pamatkonflikts ir jautājums, vai cilvēkus ar superspējām ir nepieciešams pievienot uzskaitē, klasificēt un iemūžināt datubāzē, tādējādi viņus kontrolējot.
Idejas pretinieki uzsver, ka valdības var būt uzpirktas un neuzticamas, un šādā veidā tās varēs izmantot arī cilvēkus ar īpašām spējām. Ja supervaroņu vietā iedomājamies armiju un cilvēces tehnoloģisko attīstību, definētā problēma kļūst daudz skaidrāka, konkrētāka un tuvāka ikdienai. Par šo tēmu Dans Haslers-Forests, profesors no manas iepriekšējās universitātes, 2012. gadā izdeva grāmatu Capitalist Superheroes: Caped Crusaders in the Neoliberal Age, kur apskata supervaroņu izpausmes populārajā kino, saistot tās ar kapitālismu un Buša politiku pēc 11. septembra. Slavojs Žižeks grāmatas recenzijā rakstīja: “Liekot mums just līdzi ietekmīgajiem, bet ļoti cilvēcīgajiem miljardieriem, šīs filmas attaisno Berluskoni, Rūperta Mērdoka un viņiem līdzīgo varu.”
Papildus politiskajai dimensijai jāatgādina, ka pēdējā laikā supervaroņu filmas paliek cita par citu lielākas, apjomīgākas, milzīgākas. Šķiet, tas sākās ar vienkārši praktisku vajadzību pārspēt iepriekšējās filmas, lai nopelnītu tikpat vai vairāk naudas, bet nu jau izvērties nepārejošā lielummānijā, kur katrai jaunajai filmai nepieciešams pārspēt iepriekšējo vēl neredzētos veidos. Supervaroņi filmās nu jau ne tikai glābj Ņujorku, valsts pirmās personas vai Ameriku, bet reizēm pat paceļ veselu pilsētu no zemes (The Avengers 2), glābj / sargā visu galaktiku (The Guardians of the Galaxy abas daļas), savukārt drīzumā gaidāmajā filmā The Black Panther būs sastopama vesela slēptā civilizācija, kas esot tehnoloģiski ārkārtīgi attīstīta, bet līdz šim nezināma.
Tas viss ir jauki, fantāzijas lidojums un tāda vērienīga šķiešanās ar budžetu, un labi, ka to var atļauties, bet ko tas īsti nozīmē skatītājam? Kāds vairs ikdienišķajam cilvēkam, kurš nav no Ņujorkas, bet gan (ņemot vērā mūsdienu kino globālo apriti) no Iļģuciema vai mazas pilsēteles kaut kur Teksasā, vai Parīzes priekšpilsētas, vai jebkuras citas vietas pasaulē, ir sakars ar to visu, kas notiek uz ekrāna? (Jūs saprotat, Ņujorku es izceļu tāpēc, ka tā joprojām ir kino pasaules centrs, vai vismaz supervaroņu filmu un seriālu centrs, kuru attiecīgi mēģināts iznīcināt neskaitāmas reizes kinovēsturē.)
Šie retoriskie jautājumi sāka parādīties pēc tam, kad noskatījos Brīnumsievieti, - atšķirībā no pēdējo gadu ekstravagantajām supervaroņu filmām, kas labprātāk uzbūvēs citu, paralēlu pasauli, kurā caur puķēm (nu labi, caur sprādzieniem) runāt par mūsu pasaulē aktuālām problēmām, Brīnumsieviete rāda reālu, vēsturisku pasauli un runā par notiekošo šeit un tagad.
Pēc visa iepriekšminētā jāsaka godīgi – uz vispārējā supervaroņu filmu fona Brīnumsieviete izskatās ļoti, ļoti labi, īpaši tāpēc, ka tā beidzot ir saprotama, reālistiska un pieejama teju visiem skatītājiem, ne tikai šaurai grupai. Kas, protams, ir ironiski, ņemot vērā iepriekš minēto ziloni telpā – to, ka filmu režisējusi sieviete un filma ir par sievieti. Šie faktori, protams, sākotnēji raisīja milzu pretestību, jo ideja par to, ka skatītāji, it īpaši vīrieši, varētu just līdzi sievietei uz ekrāna, ir neiedomājama, vismaz studiju producentu prātos.
Kā tad Brīnumsieviete atšķiras no supervaroņu filmu standarta? Pirmkārt, un tas nebūt nav mazsvarīgi, Brīnumsieviete necieš no lielummānijas. Kaut arī varones izcelsme ir (mēģinot nepateikt pārāk daudz priekšā) ne no šīs pasaules, viņas vēlmes, ambīcijas un mērķi ir visnotaļ piezemēti.
Diāna Prinsa jeb Brīnumsieviete nemēģina izglābt galaktiku, viņa mēģina izglābt kādu mazu Beļģijas ciematu, kura iedzīvotāji gadiem ilgi cietuši no tuvās karadarbības.
Nu jau hrestomātisks skats: Diānu mēģina apvaldīt viņas līdzbiedri, sakot, ka izglābt šo ciemu nav viņu uzdevums, bet Diāna atbild – jā, nav gan, bet tieši to viņa darīs – un drošā solī uzsāk ceļu pāri “no man’s land” (vietai, kur jebkāda kustība ir apstājusies un kuras nosaukums, protams, iekļauj atsauci arī uz galveno varoņu dzimumu). Tas viss atgādina kādu citu lielisku ainu no iepriekšējās dekādes, proti – Gredzenu pavēlnieku, kur uz nazgula teikto, ka neviens vīrs nevar to nogalināt, Eovina atbild, ka viņa nav vīrs, un izdara tieši to – viņu nogalina. Šīs abas ainas, kurās redzamas sievietes-karotājas, pēkšņi saslēdzās kopā, veidojot savu, spēcīgo, neatkarīgo (dažiem droši vien liktos – nepaklausīgo) sieviešu-karotāju kanonu, un ir tik skaisti, ka mums tāds pamazām veidojās, kaut arī ļoti lēnām un ļoti kusli.
Savukārt pats izglābtais Beļģijas ciemats kļūst par katalizatoru tālākiem notikumiem filmā, tostarp mācībstundai abiem galvenajiem varoņiem: Diāna iemācās, ka reizēm ir svarīgi darīt to, kam tici, kaut arī tas varbūt nav atļauts, savukārt kapteinis Stīvs Trevors, Diānas romantiskais partneris, apzinās, ka viņa vainas un neizlēmības dēļ gājuši bojā nevainīgi cilvēki, un ir gatavs uzņemties par to atbildību.
Tieši šīs iezīmes Stīvu Trevoru padara par negaidītu tēlu šajā filmu žanrā: kā galvenais varonis–vīrietis viņš ir gatavs mācīties no kļūdām un tās neatkārtot, nevis aroganti tiražēt vienus un tos pašus uzvedības modeļus, kas raksturīgi Betmenam un Dzelzsvīram. Dažviet lasāmas pārdomas par to, kāpēc gan lai Diāna būtu kopā ar tik vienkāršu vīrieti kā Trevors, tomēr ir skaidrs – tas, ka viņš spēj atzīt savas kļūdas un no tām mācīties, ir viens no iemesliem, kas Trevoru padara par saistošu un patīkamu tēlu, nevis prastu karikatūru.
Konkrētā pasaulē
Trešā līnija, kas iezīmējas filmas laikā un atšķir Brīnumsievieti no supervaroņu kanona, ir filmas pamata motīvs – ideja par līdzcietību un empātiju. Diāna palīdz cilvēkiem nevis kādas personīgas traumas vai citu iemeslu dēļ, kas balstīti viņas pašas līdzšinējā pieredzē, bet tāpēc, ka tā ir pareizā lieta, ko darīt, kaut arī ne vienmēr viegli. Tādējādi Brīnumsieviete izvairās no supervaroņu (un blokbāsteru) filmu tipiskās likstas, proti – tēliem, kuru galvenās rakstura iezīmes ir vienaldzība, cinisms un/vai sprakstoša pašironija. Brīnumsieviete ar savu neparasti piezemēto tvērienu no šī nogurdinošā paņēmiena izvairās, pat vienīgais tēls, kurš sākumā bija cinisks un auksts (karavīrs Čārlijs, kas dodas kopā misijā ar galvenajiem varoņiem), filmas laikā atgūst savu emocionālo kapacitāti. Viss tas ir Diānas nopelns, jo viņas sajūsma, tīrās jūtas un cilvēciskums apkārtējiem ļauj tapt par labākiem cilvēkiem.
Pēdējais, ceturtais punkts, runājot par to, kā Brīnumsieviete izceļas uz plašāka fona, – šī filma ir par cilvēcību, par labu komunikāciju un par mācīšanos no kļūdām. Un, kas nav mazsvarīgi, filmas sākuma daļa Paradīzes salā, kur trenējas daudzās amazones, rit bez jebkāda pazemojuma. Kas ir pēdējā filma, ko redzējāt, kur cilvēki trenējas un neviens viņus nepazemo? Protams, Kubrika Full Metal Jacket ir ekstrēms gadījums, bet parasti armijas attēlojums filmā nāk ar kliegšanu un pazemošanu, tāpēc ir pārmaiņas pēc patīkami redzēt, ka šeit cilvēki sarunājas kā pieauguši cilvēki, nevis tikai izkliedz apvainojumus cits citam.
Arī Diānas saskarsme ar vēsturisko realitāti ir precīzi ieskicēta un, kaut arī komiska, tomēr labi rada fonu un pamatu, uz kā balstīt filmas attīstību. Tā gan šķiet tipiska sieviešu filmu iezīme, it sevišķi šajā žanrā. Vīriešiem viss ir vienkāršāk, tur neviens neuztraucas, ja Guardians of the Galaxy galveno tēlu vidū ir runājošs jenots un staigājošs koks, un tas filmas ietvaros netiek nekādi paskaidrots.
Toties filmās un arī seriālos, kur galvenā varone ir sieviete (piemēram, seriāls Buffy the Vampire Slayer), pasaule, kurā viņas eksistē, ir izveidota daudz konkrētāka, pamatotāka, piezemētāka. Brīnumsieviete filmas laikā neskaitāmās ainās saskaras ar diskrimināciju dzimuma dēļ, Bafija seriāla 6. sezonā sāk strādāt ātrās ēdināšanas bodītē, lai nopelnītu iztiku – šādi un vēl daudzi citi piemēri rāda: ideja par to, ka skatītājiem, tostarp vīriešiem, ir jājūt līdzi sievietei un jāatbalsta viņas gaitas, ir joprojām tik nesaprotama, ka šī pasaule jāizveido pēc iespējas konkrētāka.
Mēs visas varam
Saistībā ar šo filmu internetā ir atrodams kāds ļoti skaists attēls: dažādu ādas krāsu, izmēru un izskata sievietes redzamas tipiskajā Brīnumsievietes tērpā, un attēlu pavada teksts “Mēs visas esam Brīnumsievietes”.
Pasaulē, kurā sieviešu supervaroņu ir tiešām ļoti maz, šis nav mazsvarīgi, kaut arī drusku pārsteidzoši. “Mēs visas esam Brīnumsievietes” ir viens no lozungiem, kas vēl vairāk uzsver atšķirību starp šo filmu un supervaroņu kanonu – galu galā grūti iztēloties, ka varētu skandināt „Mēs visi esam Betmeni”, „Mēs visi esam Dzelzsvīri” vai „Mēs visi esam Kapteiņi Amerikas”. Brīnumsievietes kā tēla pieejamība ir saistāma ar to, ka, lai gan viņa ir viena no lieliskākajām amazoņu karotājām visu laiku vēsturē un ar dievišķu izcelsmi, viņas galvenais superspēks ir spēja redzēt un koncentrēties uz labo cilvēkos, nepārtraukti izvēloties viņus mīlēt, kaut arī reizēm tam nav īstu iemeslu. Brīnumsieviete nodarbojas ar tieši to, ko viņas vārds saka priekšā – viņa redz brīnumus tur, kur to nav, un ja ne iesaistīto cilvēku dēļ, tad vismaz pati sevis dēļ, jo apzinās, ka nevarēs sev piedot, ja nebūs centusies uz visu banku. Un tādā ziņā – jā, mēs visas esam (vai varam būt) Brīnumsievietes.
Vēl viens elements, kas īpaši jāizceļ filmā, ir tās galvenā aktrise Gala Gadota. Viņu raksturo (jau atkal) supervaroņu žanram netipisks emocionāls siltums, ko nekādi nevar attiecināt uz jau iepriekš minētajiem varoņiem, varbūt tikai uz Kapteini Ameriku un noteikti Bafiju.
Diānas klātbūtne uz ekrāna ir iedvesmojoša, iepriecinoša un pārliecinoša, viņa (cerams) aizsāk jaunu lappusi supervaroņu filmu vēsturē – tādu, kur filmu galvenajiem varoņiem nav jāslēpjas nihilismā, bet viņi var runāt par jūtām tieši, tās arī izpaust un apspriest, un viņu vājums var kalpot par ko vairāk nekā tikai ieskatu iepriekšējās traumās (kā tas ir ar Melno atraitni un Halka attēlojumiem Marvel filmās). Gadotas Brīnumsieviete ir emocionāli daudzšķautņains tēls ar savu jūtu un pieredžu bagāžu, un aktrisei to izdodas pārliecinoši atspoguļot uz lielā ekrāna.
Svarīgi žanram
Noslēgumā gribu mazliet pievērsties tam pašam zilonim telpā un parunāt par sievietēm kino. Manis pašas personīgajos novērojumos iezīmējas kāda netipiska parādība, proti – pavēršot kameru pret sevi, sieviete kļūst par prizmu, caur kuru tiek skatīti vēl neskaitāmi citi stāsti. Piemēram, šajā filmā blakus Brīnumsievietei blakus ir gan jau minētais Čārlijs, kurš patiesībā gribēja dziedāt, bet kuram sanāca kļūt par karavīru; gan Samīrs (Semijs), kurš ir aktieris, bet nevar Londonā atrast darbu, jo ir „ar nepareizu ādas krāsu”, gan vēl citi, iespējams, pat tehniski labāk nostrādāti stāsti. Kā jau minēts citās recenzijās (piemēram, The Hollywood Reporter), Brīnumsieviete ir neparasta filma arī tāpēc, ka otrā plāna varoņi, ieskaitot arī Stīvu Trevoru, ir pilnasinīgi, pārsteidzoši tēli ar iekšējo motivāciju un atmiņā paliekošu klātbūtni.
Tas sasaucas ar nesenajiem novērojumiem, skatoties Anjēzes Vardas lielisko, lielisko filmu Visages villages (2017), kur režisore runā par draudzību, par laika ritējumu un pašas novecošanu, bet to dara arī caur citiem, kas tiek nolikti kameras priekšā. Salīdzinot šīs divas pilnīgi dažādās un tomēr mazliet līdzīgās filmas, šķiet – brīdī, kad sieviete (šoreiz režisora krēslā) pavērš kameru pret sevi un citām sievietēm, būtiski pieaug filmas kvalitāte, jo notiek apzināta stereotipu un žanra konvenciju graušana, liekot vietā pārdomātāku, saprotamāku, dažādāku un vienlaikus skaidrāku saturu.
Brīnumsieviete ir svarīga filma, jo tā mēģina labot kliedzoši absurdas parādības mūsdienu populārajā kultūrā, galvenokārt tieši neizprotami zemo un nepārliecinošo sieviešu reprezentāciju uz kinoekrāna.
Pirmais lielais solis uz priekšu ir sperts, un jācer, ka drīzumā vēl kādas filmas turpinās tādā pašā garā, jo – izrādās, stāsti par to, ka filmas par sievietēm ir finansiāli neizdevīgas, īsti neatbilst patiesībai. Finansiāli neizdevīgas ir sliktas un garlaicīgas filmas, un kino, kas turpina malt vienu un to pašu garlaicīgo pavedienu, atražo stereotipus un principā šķiet kā viens nebeidzams seriāls, nodara šim žanram daudz lielāku postu nekā filmas, kas uzdrošinās pabakstīt konvencijas. Ļoti ceru, ka Brīnumsievietes panākumi Holivudas producentiem dos ierosmi uzdrošināties vairāk, jo Diāna Prinsa jeb Brīnumsieviete ir vajadzīga ne tikai pašām sievietēm un jaunām meitenēm, bet arī supervaroņu filmu žanram kā tādam.
