Ar Zirnekļcilvēku iepazīstināt nevajag. Viņš ir, iespējams, populārākais supervaronis pasaulē, strauji guvis atpazīstamību jau kopš pirmās parādīšanās komiksos pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un vēl vairāk nostiprinājis savu vietu kolektīvajā apziņā ar kinofilmām pāris beidzamajās desmitgadēs.
Konkrēti – ar režisora Sema Reimi triloģiju Spider-Man (2002–2007) un Tobiju Magvairu galvenajā lomā, ar diviem Marka Veba Apbrīnojamajiem Zirnekļcilvēkiem / The Amazing Spider-Man (2012, 2014) un Endrū Gārfildu, arī ar vairākiem nesenajiem Marvel kino visuma / Marvel Cinematic Universe veikumiem ar Tomu Holandu (2017, 2019, 2021). Daļēju pēctecības un papildinājuma tīklu šai filmu sērijai nu jau dažus gadus pin animētais Zirnekļcilvēks, kura dzīve sākās ar 2018. gada Ceļojumu Zirnekļpasaulē / Spider-Man: Into the Spider-Verse un nu turpinās ar 2023. gada jūnijā klajā laisto Zirnekļcilvēks: Pāri Zirnekļpasaulei / Spider-Man: Across the Spider-Verse (tiek solīta arī trešā filma Spider-Man: Beyond the Spider-Verse, 2024). Jauns stils, jauns sākums, jauns cilvēks aiz supervaroņa maskas. Bet, tā kā Zirnekļcilvēka kanons ir plašs un daudzšķautņains, ko jaunu par to var pateikt? Un ko var pateikt par jauno?
Vispirms: Zirnekļpasaules filmas nav vidusmēra animācija. Pie pirmās daļas strādājuši 142 animatori – tobrīd lielākais skaits Sony vēsturē[1] –, savukārt jaunākais sērijas papildinājums uzstādījis vēl citus rekordus animācijas žanrā vispār – pie filmas kopumā strādāja aptuveni 1000 cilvēku[2] un tā ir Holivudas visu laiku garākā animācijas filma[3]. Līdz ar to abu jauno Zirnekļcilvēku vizuālo pusi atļaušos plaši nekomentēt, jo liktos skandalozi, ja ar šādu komandu tā neiznāktu iespaidīga un nerādītu priekšzīmi līmenim, ko ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām un atbilstošiem lietpratējiem var sasniegt. Īsāk sakot – ja potenciālajam skatītājam vizualitāte un animācija šķiet saistošas lietas, tad filmā noteikti ir ko redzēt.
Ir likumsakarīgi, ka šāda vēriena filmai par galveno varoni izraudzīts tieši Zirnekļcilvēks – viņš ir gadu desmitu garumā labi izstrādāts tēls, labi pazīstams un labi pārdodams.[4] Taču pagātne un popularitāte vienlaikus ir arī nopietni izaicinājumi, ar kuriem veidotājiem jātiek galā. Kā vislabāk izturēties pret to, ka šis varonis nes līdzi tik lielu kontekstuālo bagāžu? Turklāt vēlams rīkoties tā, lai nenoliedzami spēcīgais peļņas mērķcēlonis nebūtu tik acīmredzams un būtu saskatāma arī leģitīma mākslinieciskā vīzija par jaunu un jēgpilnu papildinājumu slavenai filmu sērijai.
Atbilde: Zirnekļpasaules filmās ir ne mazums metalīmeņa gājienu, kas iesaista, apspēlē un arī transformē populārā tēla kanonu. Un runa nav tikai par pašreferencēm, humoru, ironiju un fanu iepriecināšanu ar iesvaidītajiem saprotamām atsaucēm, lai gan, protams, arī tā visa netrūkst. Galu galā starp filmas producentiem ir Fils Lords un Kristofers Millers, kas pazīstami kā, piemēram, LEGO filmas / The Lego Movie (2014) un Džampstrītas 21 / 21 Jump Street (2012) veidotāji, tātad var nojaust, kādā stilā ieturēts arī viņu jaunākais veikums.
Darbošanās ap stāsta pazīstamību un daudzajiem tā pārstāstiem ir animēto Zirnekļcilvēku centrālais temats, un leģitimāciju šim gājienam sniedz multiversa ideja. Proti, šo filmu fokusā novietotā Zirnekļcilvēka pasaule ir viena no bezgalīgi daudzām tādām pasaulēm, un visi Zirnekļcilvēki, ar kuriem gadu desmitu garumā esam sastapušies – vai tie būtu zīmēti, animēti vai kāda aktiera izspēlēti –, ir dažādu pasauļu iemītnieki. Saskaņā ar multiversu, iespējama ir pasaule, kur Pīteru Pārkeru lomā pēkšņi nomaina jaunais Mailss Moraless, kā tas noticis Zirnekļpasaules filmās. Vai cita pasaule, kurā ir nevis Spider-Man, bet Spider-Woman – Pītera Pārkera draudzene Gvena Steisija, kuras stāstu tieši attīsta otrā filma un ar kuru vēl sanāks sastapties ne tikai triloģijas noslēgumā, bet arī topošā atvasinājuma filmā.
Kino jomā multiverss nav gluži jauns triks – paralēlās pasaules, ceļošana laikā un laika līnijas ietekmēšana ir motīvi, kas zinātniskās fantastikas filmās apskatīti jau visai sen. Kā tiem, tā arī multiversam sākumpunkts pat ir kaut kādā ziņā zinātniski leģitīms – multiversa hipotēzei patiešām var rast piekrišanu starp fiziķiem-teorētiķiem, pat ja konsenss drīzāk sliecas uz to, ka multiversa hipotēze ir metafiziska, nevis fiziska, un pieprasa ticības lēcienu.[5] Skaidrs, ka tālāki pavērsieni – kā citās pasaulēs varētu nokļūt un kā tas izskatītos – ir izfantazēti; zinātniskā (ne)leģitimitāte pati par sevi nav arguments domas neizmantošanai, un tai nevajadzētu ietekmēt filmas kvalitāti. Un tomēr nav mazsvarīgi, ka multiverss ir nesenā laika kino trends[6] – var, piemēram, atsaukt atmiņā 2022. gada grāvēju Viss visur vienlaikus / Everything Everywhere All at Once (uz ko jaunajā Zirnekļcilvēkā var atrast arī mazu alūziju). Kas ir vēl būtiskāk Zirnekļcilvēka kontekstā – tas ir arī Marvel trends, jo filmā Doktors Streindžs (2016) Marvel kino visumā tika pieteikts multiverss, tātad kopš šī brīža tā vienkārši ir daļa šo filmu realitātes. Tas zīmīgi parādās filmā Zirnekļcilvēks: Mājupceļa nav / Spider-Man: No Way Home (2021), kad – faniem par prieku – visi trīs Zirnekļcilvēki no slavenajām 21. gadsimta kinofilmām sanāk vienkopus. Nudien, mājupceļa vairs nav, jo attiecīgais idejiskais rāmis nu ir kļuvis par kaut ko nepieciešamu notikumu saprašanai.
No vienas puses, bažīgi raugos uz šo neseno tendenci. Multiverss nav ļoti intuitīva doma, un pārlieku liela paļaušanās uz to, lai izskaidrotu dažādus pavērsienus un izspēlētu nekonvencionālus motīvus, varētu ne tikai kļūt par klišeju, bet arī novest pie dažādām nekonsekvencēm un pārpratumiem. No otras puses – nav tiesa, ka citi zinātniskās fantastikas tropi būtu mazāk pārprotami, un atzīstu, ka pagaidām multiversa potenciāls šķiet gana interesants, turklāt Zirnekļpasaules filmās tas iesaistīts kompetenti un ir labs iegansts animatoru talantu un milzum dažādo stilu izrādīšanai. Varbūt teorētiskās komplicētības dēļ multiversa ideja pat palīdz pacīnīties ar aizspriedumu un stereotipu, ka supervaroņu filmas ir prastas. Vēl jo vairāk, iejūtoties Marvel stāstnieku ādā, var atzīt, ka multiverss ir par noklusēšanu daudz veiksmīgāks risinājums, lai apzinātu tik daudzos Zirnekļcilvēkus, kur katru reizi atkārtojas viens tas pats stāsts par parastu cilvēku, kuram iekož zirneklis un kurš tāpēc iegūst superspējas.
Viss, kas par Zirnekļcilvēku lasāms un skatāms citviet, joprojām ir patiess; tās vienkārši bija citas pasaules.
Lai vai kā, salīdzinot Zirnekļpasaules filmas, varētu teikt, ka pirmā pat šo multiversa potenciālu izmanto diezgan pieticīgi un drīzāk vērsta uz skatītāju iepazīstināšanu ar jauno Zirnekļcilvēku Mailsu Moralesu un pārējo jauno sastāvu. Turpretī otrā daļa patiešām iet plašumā un komplicētībā, piesakot visnotaļ fundamentāla rakstura konfliktu, kas izriet no multiversa domas, – spriedzi starp determinismu un bezgalīgu variāciju brīvību, starp lietu nolemtību un domu, ka varētu būt citādi. Noklusētā problēma ir tā, ka Zirnekļpasaulē ir ļoti būtiski, ka ar varoni jānotiek konkrētām lietām, lai viņu vispār varētu uzskatīt par īstu Zirnekļcilvēku, lai gan saskaņā ar to pašu teoriju vajadzētu būt iespējamai tādai pasaulei, kur kaut kas notiek citādi vai nenotiek nemaz, bet Zirnekļcilvēks joprojām ir Zirnekļcilvēks. Un šis savukārt ir unikāls veids, kā piedāvāt vēl vienu variāciju par filmas, manuprāt, patiesi centrālo tēmu – jaunību.
Zirnekļcilvēks ir supervaronis, un tas, protams, paģēr attiecīgu dzīvesveidu, kas ietver noziedzības novēršanu, ļaundaru ķerstīšanu, dažreiz arī starpdimensionāla mēroga katastrofu apturēšanu. Taču, iespējams, lielākais izaicinājums ir šo visu līdzsvarot ar normālās dzīves prasībām. Mailss Moraless ir stilīgs pusaudzis, kas valkā sarkanus Nike Air Jordan 1 snīkerus[7], aizraujas ar grafiti un uzlīmēm, un – kas zīmīgi – mācās gana labi, lai ietu elitārā skolā un varētu mērķēt iestāties arī attiecīgā augstākās izglītības iestādē. Par Zirnekļcilvēku Mailss kļuvis nejauši un, lai gan atbildīgi pilda supervaroņa misiju un dažkārt šo statusu noteikti arī izbauda, viņš tomēr pirmām kārtām ir jaunietis, kuram rūp jaunietim raksturīgas lietas – attiecības ar vecākiem, draudzība un pirmā mīlestība, pieaugšana un patstāvība, spriedze starp savām ambīcijām un citu iedomām un gaidām. Pat Zirnekļpasaules prasības Mailsam ir drīzāk šķēršļi “savas lietas” darīšanai.
Ko no jaunā (arī gados jaunā) Zirnekļcilvēka var mācīties? Ko Zirnekļpasaules filmas mums pavēsta par supervaroņa tēlu vispār?
Nevar noliegt gan animācijas, gan supervaroņu žanra asociāciju ar jauniešu auditoriju, pat ja šīs filmas pretendē sasniegt maksimāli daudz un dažādas sabiedrības grupas. Lai gan Zirnekļpasaules filmas noskatīties var būt interesanti visiem, pieļauju, ka vidējais skatītājs ir gados jauns. Un tas ir ļoti labi, jo šis kino ir stāsts par pieaugšanu. Mailss Moraless ir vienlaikus atraktīvs tēls, ar kuru gribas identificēties, un arī sava veida morāls paraugs, bet ne gluži tādā pašā veidā kā citi supervaroņi. Pat ja Mailsa spējas mācībās un supervaroņa izveicībā ne vienmēr ir sevišķi ticamas (kā piemēru var minēt ainu, kur viņam izdodas meistarībā pārspēt neskaitāmus citus Zirnekļcilvēkus), tas jebkurā gadījumā ir jauks vēstījums un potenciāls iedvesmas avots ne vienam vien skatītājam. Jo, par spīti bezgalīgam iespējamo pasauļu klāstam, kur realitāte varētu būt vai nu krasi atšķirīga, vai arī tikai mazliet citāda, mūsu pasaulei un Zirnekļpasaulei kopīgs ir tas, ka jaunība tomēr palikusi tāda pati.
