KINO Raksti

Eltons, Fredijs, Selma un citi: 21. gadsimta kinomūzikls

13.08.2019

Mūziķu biogrāfijas varētu dēvēt par atsevišķu žanru, jo tās lielākoties sevī apvieno vairākus žanrus – biogrāfiju un muzikālu filmu, reizēm arī mūziklu, fantāziju, animāciju. Pēdējos divos gados iznākušas divas iespaidīgas un populāras mūziķu biogrāfijas – "Bohēmista rapsodija / Bohemian Rhapsody" (2018, režisors Braiens Singers) un "Rocketman" (2019, režisors Deksters Flečers). Un, lai arī šīs abas lentes neizbēgami tiek salīdzinātas, tās savā būtībā pieder pie dažādiem žanriem, vedinot pētīt mūzikla teritoriju, kas 21. gadsimtā krietni paplašinās.

Kadrs no filmas "Bohēmista rapsodija / Bohemian Rhapsody" (2018)

Fredija Merkūrija dzīvesstāsta ekranizācija Bohēmista rapsodija ir muzikāla filma, kas vairāk pieturas pie konvencionāliem naratīviem paņēmieniem, tai pat laikā dodot Queen mūzikai nozīmīgu daudzumu dārgā ekrāna laika. Savukārt Rocketman ir pilnvērtīgs mūzikls, kur Eltona Džona biogrāfijas fakti un dziesmas strādā vairāk kā izteiksmes līdzekļi. Šo filmu gadījumā popularitātes atslēga ir ne tikai dziesmas, kuras, runājot Radio Skonto vārdiem, “pagriezt skaļāk un dziedāt līdzi”, bet arī galveno lomu atveidotāji – galu galā Rami Maleks pagājušajā gadā par Merkūrija lomu saņēma Oskara balvu kā gada labākais aktieris. Vizuālas līdzības panākšana ar īpašām zobu protēzēm, precīza mīmikas un kustību atdarināšana – tas viss palīdzēja aktierim pārtapt par grupas Queen līdera kopiju. Aktieris intervijās atklāj, ka pats filmā nedzied, bet kustina lūpas līdzi ierakstam, kurā dzirdama viņa balss, sakombinēta ar Marka Matela balsi (Matels pazīstams kā Merkūrija atdarinātājs).

Kadrs no filmas Bohēmista rapsodija / Bohemian Rhapsody (2018)


Interesanti, ka “zobu jautājums” bijis svarīgs arī Rocketman gadījumā, jo viena no Eltonu Džonu raksturojošajām iezīmēm ir sprauga starp priekšējiem zobiem. Lai arī tikusi apsvērta protēžu izmantošana, Flečers bijis kategoriski pret – viņš bija jau šo paņēmienu redzējis dzīvē Bohēmista rapsodijas filmēšanas laikā[1] un uzskatīja, ka tas traucēs Tārona Edžertona dziedāšanas spējām un dikcijai. Jo, atšķirībā no Maleka, Edžertons pats iedziedājis visas filmā dzirdamās dziesmas (lai arī filmēšanas procesā tika izmantotas šo ierakstu fonogrammas).
Šī ir arī konceptuāla atšķirība starp abām filmām – kā sarunā ar žurnālu Variety norāda Eltona lomas atveidotājs,

Rocketman ir mūzikls, kas nozīmē, ka nepieciešams aktieris, kurš var dziedāt, bet biogrāfiskā filmā (lai arī muzikālā) tas nav noteicošais.

Filmā Bohēmista rapsodija grupas Queen mūzika lielākoties tiek izmantota reālistiskos apstākļos – grupa to izpilda koncertos, ieraksta studijā, uzstājas televīzijā. Taču tā arī skan kā skaņu celiņš – piemēram, filmas sākuma ainu, kurā Fredijs Merkūrijs dodas uz skatuvi leģendārajā koncertā Live Aid 1985, pavada dziesma Somebody to Love. Realitātes noteikumi tiek lauzti tikai ar montāžas paņēmieniem, piemēram, rādot koncerttūri – caurviju motīvs ir dziesma Fat Bottomed Girls, taču redzam Queen dažādās vietās un laikos, un, kamerai peldot pa autobusu, tā iziet cauri stiklam un nonāk jau uz skatuves.

Kadrs no filmas Bohēmista rapsodija / Bohemian Rhapsody (2018)
Turpretī filmā Rocketman realitātes noteikumi neeksistē. Pamatā gan arī tiek izmantoti biogrāfiski fakti no Eltona Džona dzīves (protams, ar hronoloģiskām neprecizitātēm un izmaiņām, lai apkalpotu scenārija dramaturģisko uzbūvi), bet stāstniecības veids no reālistiska transformējas mūzikla stilistikā. Muzikālo numuru Saturday Night’s Alright (For Fighting)  sākumā izpilda jauniņais (vēl) Redžinalds Dvaits (Kits Konors), taču dziesmas laikā viņš jau izaug par savu pieaugušo versiju – Eltonu Džonu aktiera Tārona Edžertona veidolā. Vienas dziesmas pavadījumā skatītāji iziet līdzi galvenā varoņa pieaugšanai, vēro viņa interesi par dažādiem muzikāliem stiliem (kurus izpilda dažādi kori), turklāt jau īsi uzzib Redžija / Eltona pirmā seksuālā interese par vienu no dejotājiem. Filmas varoņi dziesmas izpilda gan uz skatuves, gan ikdienā. Caur Eltona Džona dziesmu I Want Love tiek izdziedāts ģimenes konflikts – katrs varonis savam tēlam atbilstošā veidā pievienojas dziesmai, parādot savstarpējo attiecību dinamiku un individuālos iekšējos konfliktus. Kad (nu jau) Eltons Džons uzstājas klubā Troubadour, izpildot dziesmu Crocodile Rock, režisors vizualizē sajūtu, kāda rodas, kad uzdzirkstī patiesa simbioze starp izpildītāju un klausītājiem – viņi paceļas gaisā un levitē virs zemes.


Robežu starp to, kas ir Eltona fantāzija un kas ir realitāte, šajā mūziklā vēl vairāk sapludina montāžas paņēmieni. Piemēram, kādā ainā Eltons paceļas debesīs kā komēta (vai rocketman – raķešvīrs), bet, atgriežoties reālistiskajā lidmašīnas vidē, viņam joprojām kūp mati. Mūzikls kā žanrs ir ļāvis Deksteram Flečeram saspiestā laikā parādīt lielāku informācijas apjomu – Eltona pārtapšana ekstravagantā šovmenī tiek izspēlēta caur vienu muzikālu numuru pie šuvēja, savukārt pašdestruktīvo attiecību virpulis, uz kuru viņš atsaucas rehabilitācijas centra grupas terapijas seansā, ir izspēlēts caur iespaidīgu horeogrāfiju. Tieši horeogrāfija izpilda papildu montāžisku funkciju – mainoties dejai, mainās ainas dramaturģiskā informācija. Turklāt tas, ka Tārons Edžertons pats izpilda Eltona Džona dziesmas, sniedz autentiskumu, kas īpaši nepieciešams filmā, kura tik brīvi spēlējas ar realitāti un patiesīgumu.
Lai arī filmā Rocketman sastopams daudz klasisko mūziklu iezīmju un klišeju (piemēram, galvenā varoņa bērnības “es”, kas redzams vairākkārt filmā, simbolizējot iekšējo bērnu un zaudēto nevainību), tajā ir arī gana daudz 21. gadsimta mūzikliem raksturīgā. Pirmkārt, tas redzams tematikas izvēlē – Rocketman neizvairās runāt par Eltona Džona homoseksualitāti un sarežģīto ceļu uz sevis pieņemšanu, turklāt aplūko dažādu veidu atkarības un to, kā notiek atveseļošanās process. Protams, visas šīs tēmas nav nedz novatoriskas, nedz filmās neaplūkotas, taču, ņemot vērā to, ka Holivudas mūzikls joprojām ir izteikts pamatstraumes žanrs, tematiskā daudzveidība un dažādu tabu laušana žanra ietvaros ir nozīmīgi soļi.

Turklāt Rocketman mūziklam netipiski runā arī par tādām problēmām, kas parasti netiek uzskatītas par “vīrišķīgām”, lai gan arī vīrieši no tām cieš.

Viena no tām ir ēšanas traucējumi – pēc strīda ar Bērniju Topinu (Džeimijs Bels) restorāna apmeklētāji kopā ar Eltona Džona varoni izpilda dziesmu Sorry Seems To Be The Hardest Word, un šis muzikālais numurs beidzas ar to, ka Eltons uz viesmīļa jautājumu, vai viņš vēlas desertu, pasūta divus šokolādes pudiņus, ābolu pīrāgu, aveņu desertu un visas saldējuma šķirnes. Turklāt, atgriežoties mājās, viņš vemj. Protams, to varētu tulkot arī kā alkohola reibuma sekas, bet šajā situācijā daudz ticamāka ir bulīmijai raksturīgā ēdiena atvemšana.

Otra tēma, kam Rocketman pagūst pieskarties, ir vardarbība attiecībās. Kad mūziķis iebilst savam menedžerim un romantiskajam partnerim Džonam Rīdam (Ričards Madens), Rīds ķeras pie fiziskas vardarbības, draudot, lai Eltons nekad vairs nemēģina pret viņu pacelt roku. Šai ainai seko situācija, kurā tipiski ir ierasts redzēt sievieti – Eltons pirms koncerta sēž pie grima galdiņa un ar pūderi mēģina aizkrāsot zilumu. Šāda vēlme runāt par sociāli aktuālām un arī sāpīgām tēmām savienojumā ar fantāzijas piepildītiem muzikāliem numuriem ir viena no mūslaiku mūziklu iezīmēm.

Kadrs no filmas Rocketman (2019)
Jāatzīst, ka tieši skatoties filmu Rocketman, es sev definēju vienu no galvenajiem iemesliem, kādēļ mūzikls ir viens no maniem mīļākajiem žanriem (protams, atskaitot to, ka man vienkārši patīk skatīties, kā cilvēki dzied skaistas dziesmas, dejo un intensīvi jūt) –

tā ir pasaule, kurā ir burtiski iespējams redzēt emocijas. Protams, arī citās filmās aktieri raud, smejas, apcerīgi klusē vai sakniebj lūpas, ļaujot saprast, ko viņu atveidotie tēli jūt. Taču mūziklā šīs emocijas tiek gan izdziedātas, gan vizualizētas veselas ainas ietvaros;

dziedāšanas maniere un dziesmas vārdi, horeogrāfija, gaismas, kostīmi – viss atveido kādu konkrētu emocionālu stāvokli. Kad Mulenrūžas beigās Satīna uz teātra skatuves sāk dziedāt abu mīlētāju tēmu Come What May, tas ir acīmredzams lūgums pēc piedošanas saspīlēti bīstamā situācijā. Kristiānam pievienojoties dziesmai, šī piedošana tiek dota, turklāt arī dziesma skan jau mazliet citā aranžijā un emocionālā intensitātē, raidot skaidru informāciju par to, kam abi mīlētāji ir izgājuši cauri. Skatuviskais iekārtojums imitē abu pirmo tikšanos Satīnas buduārā, kur Kristiāns viņai dziedāja tieši Eltona Džona dziesmu Your Song. Kad filmā Rocketman dziesmu Goodbye Yellow Brick Road sāk dziedāt Bērnijs Topins un to pēc tam pārņem Eltons, pieņemot svarīgu lēmumu, ir fiziski saredzams cilvēciskais lūzuma punkts.

Kadrs no filmas Rocketman (2019)

Protams, taisnība Denam (Marks Ruffalo) Džona Kārnija 2013. gada filmā Jauns sākums / Begin Again – mūzika spēj padarīt jebkuru ainu emocionāli piesātinātu –, taču mūziklā viens numurs var izteikt tādas emocijas, kuras ne ar kādiem citiem līdzekļiem nav izsakāmas. Jā, tas vienmēr ir pārspīlēti un bieži vien arī izskaistināti, bet patiesas emocijas arī bieži vien ir pārspīlētas un, lai kā negribētos atzīt, arī ļoti banālas.

Tieši vārds “banāls” (līdzīgi kā “naivs”, “pārspīlēts”, “nereālistisks”, “stulbs”) ir viens no visbiežāk izmantotajiem epitetiem, lai apzīmētu mīlēto un nicināto mūzikla žanru.

20. gadsimtā skatuves un kino mūzikli kļuva par “aizmiršanās žanru”, kas skatītājiem lika nedomāt par karu un nabadzību, bet 21. gadsimts atnesis pavisam cita tipa mūziklu.


Jauns gadsimts – citi mūzikli

Džordža Rodostenosa rediģētajā antoloģijā Divdesmit pirmā gadsimta mūzikli: no skatuves līdz ekrānam / Twenty-First Century Musicals: From Stage to Screen (Routledge, 2017) jau ievadā minēts, ka 2000. gadā tapusī Larsa fon Trīra Dejotāja tumsā / Dancer in the Dark un gadu vēlāk Baza Lurmena Mulenrūža / Moulin Rouge izmainīja mūzikla žanru pašā būtībā. Pirmā no minētajām filmām rādīja brutālu realitāti, no kuras vienīgais aizbēgšanas veids dziedātājas Bjorkas atveidotajai Selmai ir mūziklu pasaule, atsaucoties uz klasiskajām Mūzikas skaņām / Sound of Music (1965, režisors Roberts Vaizs), savukārt Mulenrūža ir postmoderni klasisks stāsts “puisis satiek meiteni (bet viņai ir tuberkuloze)”. Šie abi tik pretējie mūzikli arī savā ziņā noteica tālāko žanra attīstību 21. gadsimtā – reālistiskāki un sociāli skarbi stāsti, kas izmanto mūzikla paņēmienus, vai arī postmoderni, mūsdienīgi, kinematogrāfiski iespaidīgi darbi par margināļiem.
Grāmatā Amerikāņu kino mūzikls / The American Film Musical 

Riks Oltmens iezīmē klasiskā Holivudas mūzikla galveno iezīmi: “Mūziklā “pāris” ir pats sižets”.

Tātad tas ir mīlasstāsts, kur arī muzikāli valda strikti noteikumi – paralēli rādīti abu mīlētāju solo numuri, un filma visbiežāk beidzas ar duetu, tādējādi parādot, ka mūzikla sižets ir izstāstīts – pāris ir kopā. Taču jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados lielu pavērsienu žanra izpratnē radīja horeogrāfs un režisors Bobs Fose. Lai gan viņa debija kino – 1969. gada Jaukā Čeritija / Sweet Charity – bija izgāšanās, pat šis klasiski komiskais mūzikls nebeidzas ar “pāra duetu”, turklāt jau tur ir redzama Foses ne ar ko nesajaucamā horeogrāfija, kurā redzama rutinizēta “sabiedrības padibeņu” ikdiena (numurs Hey Big Spender).

Taču 1972. gada Kabarē / Cabaret un vēl jo vairāk – 1979. gada All That Jazz radīja daudz tumšāku un ciniskāku mūziklu, kas skatītājiem nesola laimīgas beigas. Boba Foses ietekmi žanra pārveidošanā nevar novērtēt par zemu – tā redzama arī Roba Māršala 2002. gada mūzikla Čikāga / Chicago ekranizācijā (Fosse 1975. gadā to iestudēja uz Brodvejas skatuves, balstoties 1926. gadā sarakstītajā lugā), tāpat Māršala 2009. gada Deviņi / Nine vai Stīva Antina 2010. gada Burleskā / Burlesque. Raksturīgākās iezīmes – vodeviļas klātbūtne, leļļu kustībām līdzīga horeogrāfija un mākslinieka iekšējās pasaules pārnesums uz ārējo – kinoekrānu. 
Berijs Kīts Grants par mūziklu raksta: “Skatuves mūzikls un kino ir hibrīdformas, transmediāla kultūras formu saplūšana, tādējādi arī skatuves mūziklu kino adaptācijas savā iedabā ir neatņemama mūsdienu transmediālās saplūšanas kultūras komponente” [8]. Piemēram, Dejotāja tumsā izmantoja Bjorkas mūziku, kas savā skanējumā neatgādina klasisku muzikālā teātra mūziku, kamēr Mulenrūža radīja jaunus skanējumus jau pazīstamām dziesmām, miksējot tās popūrijos un pievienojot oriģinālmūziku – mīlētāju himnu Come What May. Šīs postmodernisma stila atsauces paplašināja robežas raksturojumam – kāds ir ne tikai pats mūzikls, bet arī kāda ir tajā skanošā mūzika.

Kadrs no filmas Mulenrūža / Moulin Rouge! (2001)


No Brodvejas uz Holivudu

Lai arī 21. gadsimta mūziklam raksturīga dažādu iezīmju miksēšana, tos var iedalīt vairākās apakšgrupās. Jāpiezīmē, ka lielākoties aplūkošu amerikāņu mūziklus, lai arī šis žanrs ir izplatīts visā pasaulē. Taču tieši Brodvejas un Holivudas ciešās saistības dēļ amerikāņu skatītājam ir iespēja redzēt vienus un tos pašus stāstus dažādu mediju versijās.

Skatuves mūziklu ekranizācijas veido lielāko daļu no saražotajiem kinomūzikliem, jo, pirmkārt, tajos skanošā mūzika lielākoties ir jau pazīstama un kļuvusi par daļu no ASV kultūrtelpas – 

– piemēram, Endrjū Loida Vēbera Operas spoka tēmas dziesmas The Phantom of the Opera vai Music of the Night, šī paša komponista dziesma Memory no mūzikla Kaķi / Cats vai Stīvena Švarca Defying Gravity no mūzikla Ļaunie / Wicked.
Otrkārt, tie ir jau atzinību guvuši stāsti, kuriem kinovalodas sniegtās iespējas var radīt jaunu vērienu, ko neatļauj skatuves telpas un scenogrāfijas ierobežojumi. Turklāt bieži vien šī “sistēma” darbojas arī otrādi – iemīļotas filmas tiek pārveidotas par skatuves mūzikliem, piemēram, 2003. gada Ričarda Linkleitera filma Roka skola / School of Rock 2015. gadā pārtapa par mūziklu (komponists – Endrjū Loids Vēbers).

Attēls no Brodvejas iestudējuma Roka skola / School of Rock (2015)

Lielākais izaicinājums, kas rodas, veidojot jau eksistējoša skatuves mūzikla ekranizāciju, ir to nenokopēt – pat ja daļa kinoskatītāju nebūs redzējuši Brodvejas iestudējumu, uz ekrāna tāpat ir jūtama ierobežotā telpa un kino valodas nepilnīgais izmantojums.

Tāds liktenis piemeklēja, piemēram, Sjūzenas Stromenas 2005. gada versiju par Mela Brūksa Producentiem / The Producers. Turklāt jāņem vērā, ka 2001. gada Brodvejas iestudējums veidots, balstoties 1967. gada filmā, kuras režisors bija pats Mels Brūkss. Cits piemērs – lai arī neesmu redzējusi 1925. gada Anrē Bārda un Morisa Ivēna opereti Tikai ne uz lūpām / Pas sur la bouche, leģendārā režisora Alēna Renē 2003. gada mūzikls ar tādu pašu nosaukumu pārlieku atgādināja to, kādai jāizskatās operetei, un drīz vien sāka garlaikot.
Otrs izaicinājums ir – kā ekranizēt mūziklu, neaizklīstot pārāk tālu no paša žanra. Ar šādu problēmu saskārās Klinta Īstvuda režisētie Džērsijas zēni / Jersey Boys (2014), kas balstīti 2005. gada “mūzikas automāta mūziklā” [2] ar tādu pašu nosaukumu (komponists Bobs Godio, izmantojot grupas The Four Seasons mūziku). To drīzāk varētu dēvēt par “muzikālu filmu”, jo dziesmas tiek izpildītas reālistiskos apstākļos, stāstot dokumentālo grupas The Four Seasons stāstu, un aktieri dialogus neizdzied. Par teatrālu paņēmienu var uzskatīt to, ka varoņi mēdz lauzt ceturto sienu, tieši vēršoties pie skatītājiem. Taču lielākā daļa kritiķu uzskatīja, ka Īstvuds nav izvēlējies, ko tieši grib darīt – ekranizēt mūziklu, uzņemt gangsterfilmu vai filmu par grupu.

Attēls no filmas Džērsijas zēni / Jersey Boys (2014)
Savā ziņā īpašs gadījums ir “mūzikas automāta mūzikls” Mamma Mia!, britu dramaturģes Katrīnas Džonsones un grupas ABBA dalībnieku Benija Andersona un Bjorna Ulveusa kopdarbs, kura pirmizrāde 1999. gadā notika Londonā, taču jau nākamajā gadā to iestudēja arī Kanādā un ASV. Iespējams, šis ir viens no absurdi banālākajiem un sirsnīgākajiem mūzikliem, un uzvaras atslēga tā ekranizējumā (2008, režisore – Filīda Loida) bija lieliskais aktieru ansamblis, sākot no Merilas Strīpas un beidzot ar Kolinu Fērtu – interesants piemērs tam, ka arī aktieri, kuri nedzied pārāk labi, skatītājus var apburt ar savu harismu. Turklāt, tā kā šī ir komēdija, brīžiem izskatās – paši varoņi ir pārsteigti par to, ka piepeši sāk paust savas emocijas ar dziesmu palīdzību –, un veidojas patīkami pašironisks darbs, kam patiesībā piestāv “ne-Brodvejas” balsis.
Šī skatuves mūzikla ekranizācija turpina dzīvot savu, no Brodvejas neatkarīgu dzīvi – 2018. gadā iznāca filmas turpinājums Mamma Mia! Mēs atkal esam klāt / Mamma Mia! Here We Go Again (režisors Ols Pārkers).
Taču kino mūzikliem vienmēr ir viena neizbēgama atšķirība no skatuviskajām versijām – dzīvā vokāla klātbūtne. Šajā ziņā soli tālāk spēra 2012. gada versija par klasiku – franču mūziklu Nožēlojamie / Les Miserables (komponists Klods-Mišels Šēnbergs, Parīzes pirmizrāde 1980. gadā, angļu valodas versija tapa 1985. gadā).

Filmas Nožēlojamie uzņemšanas laikā aktieri muzikālos numurus izpildīja paši, klausoties austiņā klavieru pavadījumu, nevis – kā ierasts – plātot muti pie jau ierakstītas fonogrammas. Filmas režisors Toms Hūpers argumentēja šādu izvēli, vēršot uzmanību uz to, ka mūziklā dziesmas veic tādu pašu funkciju kā spēlfilmā dialogi

(un Nožēlojamie ir viens no mūzikliem, kur aktieri komunicē ar mūzikas palīdzību gandrīz nepārtraukti, bez sarunu iestarpinājumiem), tāpēc šāds dzīvais izpildījums palīdz aktieru tēlojumam – ir iespēja ieturēt pauzes, spēlēties ar ritmu un emocionālajām intonācijām. Šis paņēmiens atmaksājās (lai arī, protams, izraisīja kritiku par dažu aktieru vokālajām dotībām), radot spēcīgāku klātbūtnes efektu un noņemot daļu no mūzikliem raksturīgā glancīguma. Tomēr Nožēlojamie kļuva par pirmo mūziklu kopš Čikāgas (2002), kas tika nominēts Oskara balvai kategorijā Labākā filma.

Kadrs no filmas Nožēlojamie / Les Miserables (2012)
Taču jāpiemin, ka šis nav pirmais mūzikls, kas izmanto “dzīvo ierakstu” - šo paņēmienu daļēji izmantoja gan 1996. gada Evita (režisors Alans Pārkers, komponists Endrjū Loids Vēbers), gan Hedwig and the Angry Inch (2001, režisors Džons Kamerons Mičels, komponists Stīvens Trasks), gan 2007. gada Pāri Visumam / Across the Universe (režisore Džūlija Teimore, grupas The Beatles mūzika).
Ņemot vērā, ka muzikālais teātris ir cieši saistīts ar operas (vēl vairāk – operetes) žanru, arī mūziklos būtiska nozīme ir korim. Bieži vien tas spēlē otru svarīgāko lomu tūlīt pēc skaņdarba aranžijas, lai piešķirtu konkrētajai dziesmai mūzikla kontekstā nepieciešamo emocionālo jaudu un patosu, kā arī, protams, radītu vizuāli iespaidīgāku horeogrāfiju. Kā spilgtu piemēru varu minēt The Beatles dziesmu I Want You (She’s so Heavy) filmā Pāri Visumam – grupas daudzbalsība dziesmas piedziedājumā Džūlijas Teimores filmā kļūst par militāristu kori, spilgtāk demonstrējot Džo Andersona atveidotā Maksa bailes no dalības Vjetnamas karā un pastiprinot indivīda un sabiedrības konfliktu, kas ir viens no mūzikla vadmotīviem.


Čikāgas koncepts

Viena no veiksmīgākajām skatuves mūzikla ekranizācijām katrā ziņā ir Roba Māršala filma Čikāga / Chicago (2002), kura saņēma sešas Oskara balvas, tai skaitā kā labākā filma (Čikāga ir vienīgais mūzikls 21. gadsimtā, kas saņēmis balvu šajā kategorijā). Stāsta pamatā ir 1926. gada luga (autore – Morīna Dallasa Votkinsa), bet mūzikls Boba Foses režijā pirmizrādi piedzīvoja 1975. gadā, tur Roksijas lomu atveidoja Foses trešā sieva, leģendārā dejotāja un aktrise Gvena Verdona.
Tā kā Čikāga jau uz skatuves kļuva par vienu no populārākajiem mūzikliem, Roba Māršala lielākais izaicinājums bija reizē saglabāt Foses specifiski satīrisko un tumšo vodeviļas stilu, tajā pašā laikā izvairoties no atkārtošanās. Kā atslēga filmai tika izvēlēta Roksijas Hārtas varone un viņas iztēle;

Čikāgas režisors uzsvēra, ka mūzikla pasaule filmas kontekstā ir tieši Roksijas mēģinājumi izbēgt no drūmās realitātes – līdzko viņas dzīvē notiek kas briesmīgs, viņa šo situāciju pārvērš par mūzikla numuru

(tādā ziņā Čikāga izmanto līdzīgu paņēmienu kā Larsa fon Trīra Dejotāja tumsā). Tomēr Māršala filma miksē muzikālas filmas un mūzikla paņēmienus, jo pa vidu Roksijas iztēlotajiem numuriem ir arī ainas, kurās, piemēram, Velma Kellija uzstājas naktsklubā. Muzikālais numurs All that jazz montāžiski velk paralēles starp šo Velmas uzstāšanos un Roksijas ainu ar mīļāko, kurš sola padarīt viņu par zvaigzni. Lai arī Velmas numurs ir daļa no realitātes, montāžas vietas savieno viņas dejas horeogrāfiju un Roksijas seksa ainu, tādējādi ļaujot pieņemt, ka seksa laikā Roksija sevi jau iztēlojas kā nākamo Velmu Kelliju. Turklāt arī All that jazz horeogrāfija ir tieša atsauce uz citu Boba Foses darbu – Laizas Minelli uzstāšanos ar dziesmu Mein Herr filmā Kabarē.


Šī ir viena no postmodernā mūzikla iezīmēm – atsauces uz konkrētu ekranizētu mūziklu kā kultūras fenomenu, akcentējot tā atstātās zīmes konkrētās kultūrvides apziņā. Čikāga nav tikai viena mūzikla ekranizācija, tā ir filma, kas apzinās Foses atstāto nospiedumu uz teātri, kino un horeogrāfiju.
Roba Māršala ideja, kā nodalīt muzikālos numurus no filmas realitātes, izmanto arī skaidrus vizuālus paņēmienus, kas mūziklos tiek izmantoti bieži, – gaismu izmaiņas, krāsu gammu pretnostādīšana, apzināta teatralitāte, kostīmu un grima pārmaiņas. Čikāgas ikdiena ir pelēcīga un pieklusināta, savukārt muzikālie numuri ir daudz gaišāki, krāsaināki un burtiskā nozīmē spožāki – kostīmi mirdz no spīguļiem un fliteriem. Turklāt šo ainu gaismošanai Robs Māršals piesaistīja Brodvejas gaismu māksliniekus Džūlzu Fišeru un Pegiju Aizenhaueri.

Teātra un kino paņēmienu apvienošana ir viena no mūziklu tipiskākajām iezīmēm, kas darbojas duāli – teātra skatuve parasti tiek uzskatīta par ierobežojumu, bet kino vidē tā sniedz citu brīvības līmeni (piemēram, jau minētā nereālistiskā un pārspīlētā gaismošana), ļaujot atmest dažus ierastos kinematogrāfiskos paņēmienus.

Mūziklu pasaule vieglāk ļauj izmantot ceturtās sienas laušanu (jau minētie Džērsijas zēni), un robeža starp varoņu iztēles pasauli un reālo apkārtējo vidi ir pavisam viegli pārkāpjama, neradot skatītājiem liekus jautājumus.
Tajā pašā laikā Čikāgas konceptuālais risinājums (izmantot Roksijas Hārtas fantāzijas kā attaisnojumu muzikālajiem numuriem) ir viena no 21. gadsimta mūzikla iezīmēm – klasiskais mūzikls, nemeklējot šādus attaisnojumus, ļauj saviem varoņiem vienkārši pāriet no dialoga uz dziedāšanu un dejošanu, bet mūsdienu mūzikli bieži vien izmanto kādu izskaidrojumu, kāpēc varonis piepeši sāk dziedāt. Piemēram – galvenie varoņi ir mūziķi, tie patveras savā fantāziju pasaulē vai, kā 2007. gada filmā Noburtā / Enchanted (režisors Kevins Lima), ir ieradušies no citas realitātes, kurā ir pieņemts paust savas emocijas caur dziesmu.

Kadrs no filmas Noburtā / Enchanted (2007)


ORIĢINĀLMŪZIKLI

Oriģinālmūzikli ir skaitliski retāks gadījums tīri praktisku iemeslu dēļ – nepieciešams ne tikai jauns scenārijs, bet arī speciāli radīta, jauna mūzika, kurai turklāt jābūt gana lipīgai, lai varētu konkurēt ar populārajiem Brodvejas hītiem. Zināmā mērā vidusceļš ir paņēmiens, ko izmanto, piemēram, Mulenrūža un Pāri Visumam – oriģinālscenārijam pieskaņo jau populāru mūziku. Baza Lurmena gadījumā tās ir jaunas aranžijas dažādu slavenu izpildītāju dziesmām (Deivids Bovijs, Marks Bolans, Eltons Džons, The Police u.c.) kopā ar vairākām īpaši filmai sacerētām dziesmām (piemēram, Come What May, kura sākotnēji bijusi paredzēta Lurmena filmai Romeo + Juliet, 1996), savukārt Džūlijas Teimores Pāri Visumam izmanto tikai leģendārās grupas The Beatles mūziku. Jāpiebilst, ka šī grupa atkal nokļuvusi kino mīļotāju redzes un dzirdes lokā līdz ar Denija Boila 2019. gada filmu Vakardien... / Yesterday.

Šie piemēri, kuri būtu iedalāmi “mūzikas automāta mūziklu” apakšžanrā, savā ziņā apspēlē Zigmunda Freida “savādā / uncanny” jēdzienu, jo piedāvā ko labi zināmu un atpazīstamu, kas ir mazliet izmainīts. Tikai rada pretēju reakciju kā Freida interpretācijā – nevis bailes, bet gan lielāku pacilājumu un patosu.

Šo paņēmienu pavisam galvu reibinoši izmanto Baza Lurmena pastiša mūzikls Mulenrūža, kur dažādas dziesmas tiek samiksētas vienā lielā skaņdarbā – piemēram, numurs El tango de Roxeanne kombinē The Police dziesmu Roxeanne, Mariano Moresa skaņdarbu Tanguera, pievieno jaunus tekstus, lai precīzāk izpaustu galvenā varoņa Kristiāna emocionālo stāvokli, un atsaucas uz filmas mīlas tēmu – Kristiāna un Satīnas izpildīto Come What May. Vienlaikus koristi un dejotāji rada mūziklam nepieciešamo emocionālās katarses līmeni, kā arī paspilgtina Kristiāna augošo greizsirdības neprātu – caur daudzbalsīgo izpildījumu skatītājs var vizualizēt varoņa trauksmi un iekšējās balsis, kas savstarpēji konfliktē, līdz uzvar greizsirdība.


Oriģinālmūzikliem un “mūzikas automāta mūzikliem” pieskaitāma arī krievu filma Stilīgie / Стиляги (2008, režisors Valērijs Todorovskis) – stāsts par jauniešu subkultūru ar iesauku “stilīgie”, kas 50. gados Maskavā protestē pret padomju režīmu, meklējot mierinājumu košās drēbēs un rietumu mūzikā, izmanto gan ārzemju, gan krievu mūziku no dažādiem laikiem. Filmas skaņu celiņā mijas grupu Браво un Машина времени dziesmas ar Marka Bolana un Džordža Gēršvina mūziku. Līdzīgi kā Mulenrūžas gadījumā, dziesmu teksti brīžiem ir mainīti, lai labāk atbilstu filmas sižetam, un krāsainie muzikālie numuri reprezentē jauniešu protesta garu, kurš ikdienas dzīvē nedrīkst izpausties.
Filmas emocionāli iespaidīgākā aina ir Katjas (Jevgēņija Brika) versija par grupas Nautilus Pompilius dziesmu Скованные одной цепью, kas tiek izpildīta repa manierē ar rečitatīvu, piedziedājumā pievienojoties pelēko padomju jauniešu korim.

Kontrastā ar krāsainajām “stilīgo” dziesmām, kuras pavada rokenrolam piedienīga horeogrāfija, sastingušais koris, kas sāk viļņoties, nostājoties pret krāsaini tērpto Melu (Antons Šagins), ir baisa analoģija par totalitārā režīma kontrolējošo draudīgumu. Arī Katjas dziedāšanas maniere atgādina totalitāro režīmu līderu agresīvās uzrunas.


Pavisam no jauna

Mūzikli, kuri izmanto jaunu mūziku, ir sastopami retāk, turklāt no tiem vēl var nošķirt neatkarīgos jeb indie mūziklus

21. gadsimta kontekstā game-changer acīmredzami bija Larsa fon Trīra Dejotāja tumsā (2000), kas arī tīri muzikāli izmainīja šī žanra uztveri.

Bjorka kā alternatīvās mūzikas izpildītāja neraisa automātisku asociāciju ar mūziklu skaņu celiņiem, lai arī viņas videoklipā 1995. gada dziesmai It’s oh so quiet (Hansa Langa komponētās Und jetz ist es still kaverversija) režisors Spaiks Džonss izmanto atsauces uz mūziklu klasiku – Žaka Demī 1964. gada filmu Šerbūras lietussargi / Les parapluies de Cherbourg. Larsa fon Trīra filmā Bjorkas apcerīgā mūzika (viņa gan nav vienīgā komponiste – kā dažu dziesmu līdzautors minēts arī Marks Bels) kopā ar postmodernām atsaucēm uz vienu no slavenākajiem mūzikliem (komponista Ričarda Rodžersa Mūzikas skaņas) radīja darbu, kas savienoja dažādus žanrus un pierādīja, ka mūzikls nav tikai komerciāla izklaide. 

Arī Dejotāja tumsā izmanto fantāzijas ainas kā attaisnojumu muzikālajiem numuriem – lai arī vizuālais nošķīrums nav tik drastisks un muzikālajās daļās attēla krāsu korekcija ir tikai mazliet košāka, lielāku nozīmi spēlē klasiski holivudiska horeogrāfija ar atsaucēm uz labi zināmiem mūzikliem.

Muzikālā aina Cvalda horeogrāfiski atgādina gan 1952. gada Dziedot lietū / Singing in the Rain, gan arī jau minētos Šerbūras lietussargus (kur spēlē arī viena no Dejotājas tumsā aktrisēm – Katrīna Denēva). Varētu teikt, ka fon Trīrs izmanto mūzikla žanru ironiskā veidā, lai varētu atļauties lielāku melodramatisma līmeni, paslēpjoties aiz žanra pierastajiem noteikumiem.

Viens no Dejotājas tumsā lielākajiem bonusiem ir dziedātāja Bjorka Selmas lomā. Populāru dziedātāju piesaistīšana mūziklu vai muzikālu filmu tapšanā nav nekas jauns - Bejonsē Sapņu meitenēs / Dreamgirls (2006, režisors Bils Kondons), Ādams Levins no grupas Maroon 5 filmā Jauns sākums / Begin Again (2013, režisors Džons Kārnijs), Romāns Biļiks filmā Vasara / Лето (2018, režisors Kirils Serebreņņikovs), Šēra filmās Mamma Mia! Mēs atkal esam klāt un Burleska / Burlesque (2010), kur galveno lomu atveidoja dziedātāja Kristina Agilera. Pirmkārt, tas garantē papildu uzmanību kinoprojektam, otrkārt, ir garantija, ka vismaz ar dziedāšanu viss būs kārtībā.

Taču, piemēram, Burleskas piemērs skaidri parādīja, ka ar slavenu dziedātāju un, kā izrādījās, nesliktu aktrisi nepietiek, lai radītu baudāmu mākslas darbu.


Indie mūzikli

Pie indie mūzikliem pieskaitāma Džona Kārnija filma Reiz / Once (2007), kura gan, līdzīgi kā vēl divi režisora darbi Jauns sākums / Begin Again (2013) un Singstrīta / Sing Street (2016), vairāk būtu pieskaitāma muzikālo filmu sadaļai: lai arī visos darbos figurē oriģinālmūzika, tomēr aktieri dialogus neizdzied un dziesmas ievietotas reālistiskos nosacījumos – varoņi ir mūziķi, kas izpilda savus skaņdarbus. Taču mūzikas īpatsvars šajās filmās ļauj runāt par pietuvinājumu mūzikla žanram. Lai arī dziesmu izpildīšana vai klausīšanās nenotiek muzikālu numuru ietvaros, tas ir veids, kā varoņi izpauž savas jūtas. Piemēram, filmā Reiz Puisis mūzikā runā par savu salauzto sirdi, bet Meitene atklāj savas laulības problēmas. Singstrītā jauniņais Konors (Ferdia Volšs-Pīlo) raksta dziesmas, lai atzītos mīlestībā Rafinai (Lūsija Bointone), un, vērojot to, kā meitene šīs dziesmas klausās, redzam, ka atzīšanās iedarbojas.

Kadrs no filmas Singstrīta / Sing Street (2016)

Singstrīta kā muzikāla filma tomēr vienas ainas ietvaros pārvēršas par klasisku mūziklu – Konors kopā ar skolasbiedriem filmē videoklipu savai grupai, un realitāte piepeši pārtop par to, kādu šo klipu iztēlē redz galvenais varonis. Klasiskā mūziklu manierē tur iesaistās gan viņa mīļotā meitene, gan ļaundari, kurus apbur viņa mūzika, un piepeši Konors ir zvaigzne.
Lai arī Jauns sākums (ar Keiru Naitliju galvenajā lomā) un Singstrīta ir lielāka budžeta projekti, tieši dokumentālajā stilā filmētā mazbudžeta lente Reiz ar īru rokgrupas The Frames līderi Glenu Hansardu Puiša lomā kļuva par režisora lielāko hitu un kases ieņēmumu pārsteigumu. Filmas tituldziesma Falling Slowly saņēma Oskaru kā gada labākā dziesma, un 2011. gadā Brodvejā tika iestudēts arī mūzikls Džona Tifanija režijā, izmantojot filmas mūziku.
Par netipisku mūziklu šo filmu padara ne tikai ikdienišķā un neizskaistinātā Dublinas vide kopā ar aizkustinošo mūziku – vēl viens svarīgs žanra apvērsums ir filmas ne-mīlasstāsts. Jā, arī Reiz galvenais sižets ir pāris, bet šī pāra stāstam ir negaidītas beigas.


Dziesma psihoterapijai

Vēl viens interesants indie mūzikla piemērs ir grupas Belle and Sebastian līdera Stjuarta Mērdoka sarakstītā un režisētā filma Dievs, palīdzi meitenei! / God Help the Girl (2014). Muzikālie numuri ir reizē Īvas (Emīlija Brauninga) sacerētas dziesmas un viņas psihoterapija – Īva izbēg no psihiatriskās klīnikas, kur ārstējas no anoreksijas, un mūzikā viņa spēj reflektēt par savām traumām. Sastopot citus mūziķus, viņa izveido grupu, taču arī Dievs, palīdzi meitenei! izmanto mūzikla žanru kā realitātes un iztēles kombinēšanas paņēmienu. Īva, izpildot savas dziesmas, skatās kamerā, laužot ceturto sienu, un muzikālajos numuros runā ar skatītāju par ikdienišķām lietām un to, ko tobrīd jūt. Piemēram, numurā Musician, Please Take Heed Īva ir palikusi pilsētā viena pati, jo draugi devušies laivu braucienā, un viņa mums dziedot stāsta: “Esmu pavisam viena, šī ir brīvdiena / Kaut kāda nolāpīta brīvdiena / Mani draugi ir devušies prom, / Viņi ir tādi draugi “uz laiku”, man šķiet / Man būs labāk bez viņiem, / Kamēr vien jūs laižat mani laukā”.


Lai arī draugu tēli veidoti reālistiski, viņi pievienojas Īvai muzikālajos numuros un izpilda arī savas solo dziesmas; brīžiem šķiet, ka viņi tikpat labi varētu būt Īvas iztēles auglis un daļa no iniciācijas un atveseļošanās procesa.  Dievs, palīdzi meitenei! ir moderns retro-mūzikls, kas acīmredzami iedvesmojies no franču mūziklu tradīcijas – ne velti Emīlija Brauninga vizuāli ļoti atgādina Žana Lika Godāra iemīļoto aktrisi Annu Karinu.


Pat Ozons Francijā

Lai arī lielākoties šajā rakstā aplūkoti amerikāņu un britu mūzikli, nedrīkst nepieminēt Franciju, kur šis žanrs joprojām ir populārs un tāpat tiek novatoriski attīstīts. Kristofa Onorē romantiskie mūzikli Mīlas dziesmas / Les Chansons d’Amour (2007) un Iemīļotie / Les bien-aimés (2011) ar komponista Aleksa Bopēna mūziku ir attiecību stāsti, kur varoņi gan sarunājas, gan dzied, un tas netiek nekādi attaisnots, nenotiek spēle ar realitāti. Onorē filmu universā varoņi izdzīvo dzīves gan caur sarunām, gan dziesmām. Taču postmodernu piesitienu parāda Mīlas dziesmu fināla dziesma J’ai cru entendre (ja kāds nevēlas sev nospoilot filmas beigas, video neskatieties!) 

Skatītājs dzird galvenā varoņa Ismaēla (Luī Garels) balsi, kas dzied par to, ka viņš jau kopš rīta ir izturējies kā kretīns, vazājies pa pilsētu un dzēris zubrovku, rīslingu un šampanieti; tajā pašā laikā dziesma skan kā varoņa iekšējās pārdomas, jo dzirdam arī ainas reālo skaņu un pieklusinātu dialogu starp Ismaēlu un Alisi (Klotilde Esmē), līdz iereibušo vīrieti aizved uz Ervana (Greguārs Leprinss-Ringē) istabu. Tur Ismaēls turpina dziedāt jau balsī, un Ervans viņam dziedot arī atbild – tādējādi mūzikā paustās emocijas šī numura ietvaros parādās gan kā varoņa iekšējā, gan ārējā balss.

Vēl daudz postmodernāku paņēmienu izmanto Fransuā Ozons filmā Astoņas sievietes / 8 femmes (2002, komponists - Krišna Levi).

Detektīva cienīgs sižets šajā melnajā komēdijā mijas ar muzikāliem numuriem; tajos galvenās varones lielākoties atklāj noslēpumus vai iekšējās kaislības, kuras šķietami nepiedien atklāt sarunā-dialogā. Šeit mūzikla paņēmienu izmantošana ir ironiska parafrāze par klasisko franču kino, ko uzsver vienkāršotā horeogrāfija – varones sāk dziedāt piepeši un it kā nejauši, un tikpat nejauši arī pārstāj dziedāt, turpinot dialogā risināt savus konfliktus.


La La Land: Kalifornijas sapņi

Lai arī nevaru apgalvot, ka šis būtu viens no maniem favorītiem mūziklu žanrā (bet cik tad var rakstīt par Mulenrūžu!), Damjēna Šazela filma La La Land: Kalifornijas sapņi / La La Land (2016) ir piemērs, kuru nedrīkst nepieminēt. Pirmkārt, šis mūzikls ieguva milzu popularitāti un saņēma sešas Oskara balvas, turklāt uz aptuveni desmit sekundēm ieguva arī septīto - Gada labākās filmas balvu (bet tad kļūda tika labota, paziņojot patieso uzvarētāju - Mēnesgaisma / Moonlight);  otrkārt, tas ir oriģinālmūzikls, nevis Brodvejas iestudējuma ekranizācija. Filmas komponists Džastins Hērvics ar Šazelu ir sadarbojies jau vairākkārt, tai skaitā arī 2009. gada indie mūziklā Gajs un Madlēna uz parka soliņa / Guy and Madeline on a Park Bench. Bet saprotams, ka lielāku uzmanību piesaistīja vērienīgais projekts ar mūsdienu superzvaigznēm Raienu Goslingu un Emmu Stounu galvenajās lomās.

Kadrs no filmas La La Land: Kalifornijas sapņi / La La Land (2016)
Arī filmas La La Land: Kalifornijas sapņi kontekstā ir jūtama Šazela mīlestība pret džeza mūziku un zināšanas par to, šī ir arī viņa atzīšanās mīlestībā kinomākslai un klasiskajai Holivudai. Filma ir piepildīta atsaucēm uz kino klasiku – tās košā krāsu palete atgādina gan Dziedot lietū, gan Vestsaidas stāstu, stepa dejošanas aina atsauc atmiņā Freda Astēra un Džindžeras Rodžersas deju duetus, filmas varoņi no reālistiskām filmēšanas vietām drīz vien nonāk dekorācijās. Un tās nav tikai teatralizētas dekorācijas, lai radītu atsauci uz Brodveju, tās visbiežāk atgādina tieši zelta laikmeta Holivudas paviljonus, kuros tika izbūvētas veselas pilsētas.

Filmas pamatā, protams, ir klasiskais mūzikla uzstādījums “puisis satiek meiteni”, bet arī šis mīlasstāsts neatrisinās tā, kā būtu pieņemts.

Un, lai arī Šazela filmā muzikālie numuri dabiski tiek integrēti darbībā, to dažādība ir viens no 21. gadsimta mūzikla iezīmēm – parādās gan varoņu-mūziķu uzstāšanās, kas norit filmas ne-mūzikla realitātē, gan klasiski muzikālie numuri, bet pa vidu arī fantāzijas ainas, kurās dziedāšana ir iztēles izteiksmes veids.
Interesanta ir spēle ar laiku, kas parādās dziesmā Someone in the Crowd – sākotnēji muzikālais numurs ir kā priekpilna “draudzeņu dziesma”, gatavojoties Holivudas ballītei, kurā Miai (Emma Stouna) varbūt būs iespēja satikt kādu, kas palīdzēs viņas aktrises karjerai. Taču, ierodoties ballītē, dziesma kļūst arvien introspektīvāka, varonei nespējot iejusties šajā svešajā vidē. Un dziesmas beigās ballītes viesi sastingst, akcentējot Mias vientulību.

Tā kā “laika sastingšana” ir viens no paņēmieniem, ko mēdz izmantot, lai parādītu divu romantisku varoņu satikšanos, šajā gadījumā efekts ir pretējs – nekāda satikšanās nav notikusi, ir tikai vilšanās. Idejiski līdzīgs ir Pelnrušķītes (Anna Kendrika) izpildītais numurs On the Steps of the Palace Roba Māršala mūziklā Jo dziļāk mežā / Into the Woods (2014) – viņas zelta kurpīte pielīp pie kāpnēs izlietā piķa, no pils izskrien princis, taču viņš apstājas un sastingst, lai dotu Pelnrušķītei laiku izdziedāt savas duālās sajūtas par šo sapņu princi.
Vēl viena laikmeta iezīme ir gaidu un realitātes pretnostādīšana, kas visprecīzāk redzama La La Land fināla ainā Epilogs. Mia un Sebastjans (Raiens Goslings) sastopas atkal un, Sebastjanam spēlējot klavieres, Mia viena skaņdarba ietvaros redz visu, “kā būtu, ja būtu”. Turklāt tā tikpat labi varētu būt arī Sebastjana fantāzija, jo viņš ir mūzikas izpildītājs. Epilogā savīti fragmenti no visām filmā skanējušajām dziesmām, sniedzot skatītājiem tādu kā kondensētu alternatīvo filmas stāsta versiju. Mia un Sebastjans iziet cauri dažnedažādām dekorācijām, dejo zvaigznēs, un šo deviņu minūšu laikā mēs redzam “izsapņoto dzīvi” jeb stāstu, kādam būtu bijis jābūt klasiskā Holivudas mūziklā.

Jo galu galā mūzikls kā žanrs – ja var atļauties šādu poētisku atkāpi – taču ir sapnis.


Muzikālas filmas un mūziķu biogrāfijas

Starpžanrs (ne gluži “vienkārši filma”, ne gluži mūzikls) ir muzikāla filma, kurā mūzika spēlē ļoti svarīgu lomu. Visbiežāk tās ir filmas, kurās galvenie varoņi ir mūziķi, un, lai parādītu viņu nodarbošanos, ir loģiski, ka uz ekrāna redzam, kā tiek izpildīta viņu mūzika. Visvienkāršāk šo paņēmienu izmanto mūziķu biogrāfiskās filmas, no kurām, protams, skatītāji arī sagaida savu iemīļoto dziedātāju populārās dziesmas. Taču, piemēram, jau minētie Džona Kārnija oriģinālmūzikli (jeb muzikālās filmas) mūziku padara par ekrāna dzīves neatņemamu sastāvdaļu, nevis tikai par kaut ko tādu, ko izpilda filmas varoņi. Teiksim, filma Jauns sākums / Begin Again (2013) stāsta par izbijušu ierakstu kompānijas darbinieku Denu (Marks Rufalo) un jaunu dziedātāju un dziesmu autori Gretu (Keira Naitlija). Abu pirmā tikšanās notiek bārā, kurā ieklumburē tikko atlaistais un labi iedzērušais Dens, bet uz skatuves uzstājas Greta, kura izpilda savu dziesmu A Step You Can't Take Back, to pavadot tikai ar akustisko ģitāru.

Dens, sadzirdot šajā mūzikā potenciālu, iztēlojas, kā tā izklausītos ar klavieru, čella un vijoles pavadījumu; tajā brīdī pārējie mūzikas instrumenti uz skatuves atdzīvojas un sāk pavadīt Gretas dziesmu, arī Naitlijas balsij pievienojas nekur neredzami pavadošie vokāli. Varētu domāt, ka tas ir Dena dzērums, kas rada šo pus-fantāzijas ainu, taču filmas gaitā redzam, ka tas ir viņa kā mūzikas producenta talants un spēja “redzēt mūziku”.
Mūzikas būtisko lomu filmā (un mūzikas nozīmību kinomākslā vispār) parāda arī aina, uz kuru atsaucos jau raksta sākumā. Dens ar Gretu pastaigājas pa pilsētu, klausoties viens otra iemīļoto mūziku katrs savās austiņās – skan Frenks Sinatra, Stīvijs Vonders, arī As Time Goes By no filmas Kasablanka / Casablanca (1942). Tikmēr Dens vēro pilsētā notiekošās ainiņas un pasaka to, ko daudzi no mums ir domājuši – ar mūzikas palīdzību šīs ainas pārvēršas par ko nozīmīgu un arī “kinematogrāfisku”. Un ne velti tajā brīdī skan tieši klasiska kinomūzika.
Līdzīgi kā agrīnajā filmā Reiz, arī šeit režisoram ir svarīga “ne-mūziklu” mūzika – tie ir izpildītājiem svarīgi, personīgi stāsti, kas tiek izstāstīti ar dziesmu palīdzību. Tāpēc filmas finālā (atkal iesaku šo fragmentu neskatīties, ja nevēlaties sev atklāt beigas), kad Gretas bijušais draugs Deivs (Ādams Levins) izpilda viņas dziesmu Lost Stars (dziesma saņēma arī Oskara nomināciju, komponists Gregs Aleksandrs), svarīgs ir izpildījuma veids, kas beidzot ir pēc iespējas pietuvinātāks tam, kādu šo dziesmu ir sacerējusi Greta.


Turpretim Singstrītā mūzikas nozīmīgums tiek akcentēts caur piederības sajūtu, savas identitātes atrašanu un vizualitāti. Filmas galvenais varonis Konors ievēro skaisto meiteni Rafīnu un, vēloties ar viņu iepazīties, paziņo, ka spēlē grupā un grib viņu filmēt tās videoklipā. Konoram ir svarīga astoņdesmito gadu mūzikas klipu vizualitāte – viņa elki ir Duran Duran, un mūzika kļūst par veidu, kā atšķirties no kristīgās skolas ierobežojošajiem noteikumiem. Šoreiz vislielākais svars tiek likts tieši uz mūzikas video radīšanu, tātad mūzika ir arī vizuālas pašizpausmes paņēmiens.

Džona Kārnija muzikālās filmas ir izteikti 21. gadsimta mūzikla piemēri – visi stāsti sākas kā klasiski mīlasstāsti, bet neviens no tiem nebeidzas kā mīlasstāsts. Mūzika un sevis atrašana caur to vai ar tās palīdzību ir pats svarīgākais.

Līdzīgi kā Kamerona Krova filmā Gandrīz slaveni / Almost Famous (2000), mūzikas (jo īpaši – konkrētu grupu un izpildītāju) atklāšana ir veids, kā izrauties no garlaicīgas realitātes, atrast sevi un saraut saites ar pagātni.


Angusa Janga šortos

Par sevis atklāšanu caur mūziku stāsta arī Ričarda Linklatera komēdija Roka skola / School of Rock (2003) – neveiksmīgais rokmūziķis Djūijs Finns (Džeks Bleks) sāk strādāt skolā par aizstājējskolotāju un, pamanot bērnu muzikālos talantus, sāk viņiem mācīt rokmūzikas vēsturi, beigās izveidojot grupu. Filmā svarīgu lomu spēlē tieši klasiskā rokmūzika – Led Zeppelin, Black Sabbath, AC/DC –, taču filmas tituldziesmas School of Rock (Teacher’s Pet) autors ir Semijs Džeimss Juniors. Tā skan arī Brodvejas iestudējumā blakus Endrjū Loida Vēbera sacerētajām dziesmām. Aina, kur šī dziesma tiek izpildīta, ir uzstāšanās konkursā, tādējādi tā īsti nekvalificējas kā muzikāls numurs – šī ir reālistiska situācijā, kurā piepildās gan Djūija, gan viņa skolēnu sapnis.

Grupas kostīmi ir kā kombinācija no skolas uniformām un rokmūzikas stilistiskajām iezīmēm – Djūija šorti atgādina Angusu Jangu no grupas AC/DC, un arī šajā gadījumā mūzika ir palīdzējusi bērniem sacelties pret pārlieku stingriem vecākiem. Roka skolas ieņēmumi pārsniedza 131 miljonu dolāru, un tā kļuva par visu laiku ienesīgāko muzikālo komēdiju, līdz 2015. gadā to pārspēja Elizabetes Benksas Pirmklasīgās 2 / Pitch Perfect 2.
Kad 2012. gadā iznāca pirmā daļa – Džeisona Mūra Pirmklasīgās / Pitch Perfect, nelikās ticams, ka tā kļūs par tādu pasaules mēroga fenomenu un piedzīvos vēl divus turpinājumus (ir paredzēta arī ceturtā daļa). Arī šoreiz stāsts ir par muzikālām neveiksminiecēm, kuras turklāt vēl izpilda “nūģīgo” a capella mūziku. Lai arī Pirmklasīgās pieder pie muzikālo filmu apakšžanra, tajā ir skaidras “mūzikas automāta mūzikla” iezīmes – tiek izpildītas dažādu populāru izpildītāju dziesmas, tikai a capella versijās. Turklāt tas, kas šo filmu sēriju tuvina mūziklam, ir arī arvien augošā atrautība no realitātes

Kadrs no filmas Pirmklasīgās / Pitch Perfect

Filmu veidotāji uzbūruši pasauli, kur a capella ansambļu konkursi ir kas līdzīgs Eirovīzijai. Pirmajā daļā Annas Kendrikas atveidotā Beka vēl ir saprāta balss, kas nespēj noticēt tam, ka ansamblis Bellas tiešām a capella pasauli uztver nopietni, bet nākamajās daļās arī viņa ir padevusies Pirmklasīgo universa noteikumiem, kur šis mūzikas izpildīšanas veids ir gandrīz cīņa uz dzīvību un nāvi. Mūziklu pasaulei filmu pietuvina arī pārspīlētās uzstāšanās ainas – filmēšanas vietas, kostīmi un horeogrāfija atgādina rūpīgi veidotus muzikālus numurus. Paskaidrojumi par to, kur šīs meitenes ņem finansiālus līdzekļus tādiem tērpiem, īsti neparādās, bet patiesībā nav arī nepieciešami, jo, līdzko Bellas vai viņu pretinieki uzkāpj uz skatuves, sāk darboties pavisam citi noteikumi.


Īstas un izdomātas biogrāfijas

Daļu no muzikālajām filmām varētu arī dēvēt par izdomātu mūziķu biogrāfijām – piemēram, arī Bredlija Kūpera filma Zvaigzne ir dzimusi / A Star is Born (2018), par kuru Kino Rakstos jau rakstīju iepriekš, ir muzikāla filma ar klasisku mūzikla-melodrāmas stāstu. Taču, ja atņem nozīmīgo mīlasstāsta līniju starp Eliju (Lady Gaga) un Džeku (Bredlijs Kūpers), tā varētu būt arī biogrāfiska filma par kādu dziedātāju Eliju, kura satika norietēt sākušu superzvaigzni un kļuva par zvaigzni pati.

Kadrs no filmas Zvaigzne ir dzimusi / A Star is Born (2018)
Populāru mūziķu biogrāfijas ir grūti iedomāties kā ne-muzikālas filmas, jo mūzika ir neatņemama galveno varoņu eksistences sastāvdaļa. Jautājums tikai, kā režisors šo stāstu vēlas izstāstīt. Viens no ierastākajiem variantiem ir filma, kas seko līdzi konkrētā mūziķa dzīves svarīgākajiem notikumiem, ik pa laikam iekļaujot dažādas ainas ar mūzikas izpildīšanu. Atšķiras tikai darbības vietas, izpildījums un skatītāju reakcija uz šo mūziku. Pie šādām filmām pieskaitāma gan Teilora Hekforda 2004. gada filma Rejs / Ray par Reju Čārlzu, gan Džeimsa Mangolda Sirds robeža / Walk the Line (2005) par Džoniju Kešu, gan Olivjē Dahana Dzīve rožainā gaismā / La môme (2007), gan Antona Korbijna Kontrole / Control (2007) par grupas Joy Division līderi Īenu Kērtisu, gan Marka Ābrahama Es ieraudzīju gaismu / I Saw the Light (2015) par kantrī-mūzikas leģendu Henku Viljamsu, un vēl daudzas citas. Šajā grupā iekļaujas arī viena no pagājušā gada populārākajām filmām – Bohēmista rapsodija, tāpat jau aplūkotais Rocketman.
Lielākoties šīs filmas ir būvētas ļoti klasiski – tas ir stāsts par ceļu uz slavu, par slavas radīto nastu un to, ko cilvēkam nozīmē pasludināšana par ģēniju. Tas, kas šīs filmas padara īpašas, ir ne tikai režisoriski risinājumi, bet arī galvenās lomas atveidotāji.

Tā kā amerikāņu aktieri izceļas ar savu atdevi “metodes aktierspēlei”, mēģinot panākt pēc iespējas lielāku vizuālu, fizisku un emocionālu līdzību savam varonim, tad bieži tas ir viens no lielākajiem āķiem, kas piesaista skatītājus – slaveni aktieri, kas atveido slavenus mūziķus.

Džeimijs Fokss par savu darbu Reja Čārlza lomā saņēma Oskara balvu kā labākais aktieris (tiesa, Fokss filmā pats nedzied, viņš kustina lūpas līdzi Reja Čārlza mūzikai). Stilistiski līdzīga ir arī ir Teita Teilora filma Get On Up (2014), kurā Džeimsa Brauna lomā redzams Čedviks Bouzmens vēl pirms Melnās panteras slavas. Arī Bouzmens imitē dziedāšanu, taču filmas vizuālais stils un ritms ir straujāks un košāks, lai savā veidā saskanētu ar Brauna enerģisko mūziku.

Kadrs no filmas Get On Up (2014)


Vēl viens uzmanību piesaistošs elements – ja aktieris arī pats izpilda dziesmas. Te gan ir risks – daļa skatītāju nevēlas dzirdēt šādas kaverversijas, lai arī cik labā izpildījumā, tomēr citiem tas šķiet vēl jo interesantāk. Tādā ziņā mūziķu biogrāfijas, kurās aktieri arī dzied atveidoto varoņu mūziku, manuprāt, ir tuvākas mūziklu žanram, jo, lai arī filmēšanas laikā tāpat lielākoties skan fonogramma, tas tomēr ir gandrīz dzīvs mūzikas izpildījums.
Filmā Sirds robeža / Walk the Line gan Hoakins Fīnikss, gan Rīza Viterspūna paši izpilda Džonija Keša un Džūnas Kārteres Kešas dziesmas. Lai arī aktieru balsis, protams, atšķiras no oriģinālajiem izpildītājiem, ir precīzi uztverta gan dziedāšanas maniere, gan tembra īpatnības. Piemēram, aina Folsomas cietumā, kur Fīniksa atveidotais Kešs izpilda dziesmu Cocaine blues – aktieris ir mēģinājis precīzi atdarināt gan Keša ieturētās pauzes, gan balss lietojumu, kas dzirdams šīs dziesmas dzīvajā ierakstā no Folsomas cietuma. Hoakins Fīnikss par Keša lomu saņēma Oskara nomināciju, viņa ekrāna partnere Rīza Viterspūna par Džūnas Kārteres Kešas lomu – Oskara balvu.
Arī britu aktieris Toms Hidlstons filmā Es ieraudzīju gaismu / I Saw the Light pats izpilda Henka Viljamsa dziesmas, precīzi atdarinot kantrī jodelēšanas manieri, kas bija raksturīga Viljamsam.

Līdzīgi kā Fīnikss, arī Hidlstons ieliek šajā dziesmā kaut ko no sevis kā aktiera, lai piešķirtu vēl kādu rakstura iezīmi savam tēlam. Fīniksa tēlotais Kešs, izpildot Cocaine blues, paceļ ģitāru un ar to it kā izšauj (atsaucoties uz Keša spēlēšanas stilu un vēsturiskām fotogrāfijām), savukārt Hidlstona Viljamss, dziedot Lovesick Blues, īsi iesmejas rindiņā “Es esmu iemīlējies skaistā meitenē… tas arī ir tas, kas man atgadījies”. (Uzskatu par pieminēšanas vērtu faktu, ka šī ir dziesma, kuru lielveikalā Walmart izpildīja interneta sensācija, kuru tā arī dēvē – „Walmart Yodel Kid”.)

Grupu biogrāfijas lielākoties izmanto ļoti līdzīgu formulu – ceļš uz slavu, grupas iekšējie konflikti, kas rodas iegūtās slavas dēļ, un atrisinājums – reizēm nelaimīgs, bet lielākoties cerīgs.

Piemēram, labi zināmas videoklipu režisores Florias Sigismondi debijas spēlfilma The Runaways (2010), kas stāsta par tāda paša nosaukuma grupu, koncentrējās uz Džoanas Džetas un Šerija Kerijas savstarpējām attiecībām grupas tapšanas periodā, savukārt Bila Poulenda filma Mīlestība & Žēlastība / Love & Mercy (2014) fokusējas uz grupas The Beach Boys līdera Braiena Vilsona psihiskās veselības problēmām, stāstot šo stāstu divos dažādos laikos. Viena līnija norisinās Vilsona jaunībā sešdesmitajos gados, kur viņu atveido Pols Dano, un mūziķa īpatnējā pasaules un skaņas uztvere ir atslēga uz grupas panākumiem, bet otra notiek jau astoņdesmitajos gados, kad Džona Kjūsaka atveidotā Vilsona psihiskā veselība ir smagi pasliktinājusies.


F. Gerija Greja filma Straight Outta Compton (2015) par hiphopa leģendām N.W.A. arī izmanto šo “tapšanas stāsta” formulu, taču papildina to ar piesaisti mūsdienām, akcentējot konfliktu starp policiju un afroamerikāņu izcelsmes iedzīvotājiem. Aina, kur grupa koncertā Detroitā izpilda dziesmu Fuck Tha Police, sākas kā iedvesmojoša koncerta epizode, taču pārvēršas haosā, kad arēnā atskan šāvieni. Grupai bēgot no situācijas, viņus pārtver policija, un sākas grautiņš. Tādējādi Straight Outta Compton apvieno gan muzikālu biogrāfiju, gan mūsdienām aktuālu sociālpolitisku tematiku. Turklāt papildu autentiskumu filmai piešķir fakts, ka repera Ice Cube lomā redzam viņa dēlu O’Šea Džeksonu Junioru.


Izdomāts Kobeins un seši Dilani

Netipiskākas mūziķu biogrāfijas ir tās, kuras rada izdomātus varoņus, kas balstīti reālu mūziķu stāstos. Viens no šādiem piemēriem ir Kēritsa Hansona 8. jūdze / 8 mile (2002), kurā reperis Eminems atveido Džimiju B-Rabbit Smitu, bet stāsts ir daļēji autobiogrāfisks. Arī Gasa van Santa lente Pēdējās dienas / Last Days (2005) it kā ir par Maikla Pita atveidoto mūziķi Bleiku, bet līdzība ar grupas Nirvana līderi Kurtu Kobeinu ir neslēpta. Mūzikas autori šai filmai ir dažādi (tai skaitā arī pats Pits), taču muzikālās paralēles ar Kobeina daiļradi ir skaidri sadzirdamas. Arī Pita dziedāšanas maniere un vizuālais tēls atsauc atmiņā leģendāro mūziķi. 
Vēl sarežģītāku māksliniecisku paņēmienu 2007. gadā izmantoja Tods Heinss, filmā Manis tur nav / I’m Not There sadalot mūziķa Boba Dilana personību sešās daļās, kuras atveidoja Kristians Beils, Keita Blānšeta, Markuss Karls Frenklins, Ričards Gīrs, Hīts Ledžers un Bens Višovs. Šajā fragmentārā naratīva darbā atsauces uz autobiogrāfiskiem faktiem ir minimālas – galvenā atslēga ir Dilana mūzika (filmā pat viņa vārds īsti netiek minēts). Katrs no aktieriem atveido citu Dilana personības pusi. Un, piemēram, aina, kurā Keita Blānšeta izpilda Ballad of a Thin Man, ir kā dziesmas vizualizācija, asociatīvs klips, kurā attopas citi filmas varoņi. Tādējādi šī filmas daļa jau izmanto mūzikla paņēmienus.

Joana Sfāra filma Geinsbūrs: Varonīgā dzīve / Gainsbourg (vie héroïque) (2010) apvieno gan biogrāfiskas filmas, gan mūzikla iezīmes. Stāsts seko Serža Geinsbūra dzīvei kopš bērnības, kur savijas gan realitāte, gan bērna iztēle. Parādās arī Geinsbūra alter-ego animētas lelles veidolā, kas šķiet kā viņa radošuma un huligāniski seksapīlās mūzikas iedvesmas avots, bet reizē arī pašdestruktīvā puse – sākotnēji šis alter-ego palīdz dziesmu sacerēšanā, vēlāk jau vilina bēgt no slimnīcas, dzērumā gulēt uz ielas un darīt dažādas rokzvaigznei piederīgas lietas, kuras arvien dziļāk grūž Geinsbūru tumšā virpulī.

Kadrs no filmas "Geinsbūrs: Varonīgā dzīve / Gainsbourg (vie héroïque)" (2010)

Arī Kirila Serebreņņikova filma Vasara / Лето (2018) nav tikai Viktora Coja biogrāfija – tas ir fantāzijas piepildīts mūzikls par Coja laiku, vidi un, protams, mūzikas svarīgo lomu visu varoņu dzīvēs. Serebreņņikovs ir radījis arī komentējošu tēlu Skeptiķi (Aleksandrs Kuzņecovs), kurš kā hronists seko līdzi notiekošajam, ik pa brīdim vēršoties pie skatītājiem, lai, piemēram, paziņotu, ka tikko redzētais nemaz nav noticis. Aina vilcienā, kur mūziķu kompāniju kaunina “apzinīgs padomju pilsonis”, pārvēršas par pankroka versiju grupas Talking Heads hītam Psycho Killer. Panks (Aleksandrs Gorčiļins) izpilda šo dziesmu, ironiski reflektējot par vilciena konfliktsituāciju, pa pusei kliedzot, pa pusei dziedot: “Mēs esam iedomīgi, un mēs esam akli / Es ienīstu cilvēkus, kad viņi nav pieklājīgi!”. Arī pārējie vilciena pasažieri iesaistās dziesmā, izpildot piedziedājuma ritmisko “Fa-fa-fa-fa…”.

Serebreņņikovs muzikālajos numuros izmanto arī animāciju, kas atgādina skices vai uzrakstus uz sienām, un brīžiem ienes krāsas melnbaltajā filmā – kā sarkanie āboli, ar kuriem vilcienā mētājas mūziķi. (Animācijas un kino apvienojums vēl vairāk izvērsts Roba Māršala 2018. gada mūziklā Mērija Popinsa atgriežas / Mary Poppins Returns.)
Vasara arī pieskaitāma “mūzikas automāta mūziklu” žanram, jo tajā skan ne tikai grupas Кино mūzika, bet arī dziesmas no Зоопарk repertuāra un tajā laikā tik nozīmīgo rietumu mūziķu skaņdarbi (jau minētie Talking Heads, arī Igijs Pops, Lū Rīds un citi). Dažādo māksliniecisko izteiksmes līdzekļu apvienojums rada Serebreņņikovam raksturīgo pus-realitāti (kas īpaši izteikta viņa teātra izrādēs), kur ne pārāk ticamas atmiņas mijas ar reālistiskām detaļām un izfantazētām ainām, lai akcentētu mākslinieka kā tēla pasaules redzējumu.

Žanra nākotne

Lai arī brīžiem šķiet, ka mūzikls kā žanrs ir tāds kā senlaiku atavisms, kuru kino industrija nespēj atmest, to popularitāte joprojām spēj pārsteigt. Piemēram, Rocketman kases ienākumi šobrīd ir vairāk nekā 100 miljoni dolāru, kas, protams, nestāv klāt Bohēmista rapsodijas 900 miljoniem, taču par šo jautājumu drīzāk vērts izlasīt Rebekas Rubīnas rakstu Variety.

Kadrs no filmas Rocketman (2019)

Šogad papildus Disney studijas animācijas filmu (un tās gandrīz visas ir mūzikli) live-action versijām gaidāma arī leģendārā Endrjū Loida Vēbera mūzikla Kaķi / Cats ekranizācija. Nākamgad Stīvens Spīlbergs piedāvās jaunu Vestsaidas stāsta / West Side Story versiju, 2021. gadā beidzot gaidāma Stīvena Švarca komponētā mūzikla Ļaunie / Wicked ekranizācija Stīvena Doldrija režijā. Tātad 21. gadsimtā mūzikls ir atradis jaunus veidus, kā uzrunāt skatītājus, piedāvājot ne tikai frivolas izklaides un krāsainus kadrus, kur smaidīgi cilvēki dzied un dejo.

Svarīgs aspekts ir tas, ka jaunā paaudze ir pieradināta pie mūzikliem – tas vairs neskaitās vecmodīgs žanrs. Televīzijas seriāli Radīti skatuvei / Glee vai Smash, arī Disney kanāla televīzijas filmas Vidusskolas mūzikls / High School Musical mūziklu ir padarījuši par ikdienišķu žanru. Tas nav tikai Brodvejas atdarinājums uz lielā ekrāna – piemēram, seriālā Radīti skatuvei lielākoties tika izpildīti populāru mūziķu hīti, mūziklu dziesmas izskanēja daudz retāk.
Arī populārajā tīņu seriālā Riverdeila / Riverdale vērojams ilgstošs flirts ar mūzikla žanru – varoņi regulāri izpilda dažādas dziesmas, turklāt arī tie, kuri nav mūziķi (seriālā darbojas grupa Josie and the Pussycats). Turklāt divas sērijas bijušas veltītas tieši mūzikliem – Maikla Gora 1988. gada mūziklam Kerija / Carrie un Lourensa O’Kīfa un Kevina Mērfija 2014. gada Hetērām / Heathers. Arī šeit caur muzikālajiem numuriem varoņi izpauda ko tādu, ko nevarēja atklāt līdz šim. Pat seriāla Sabrina – pusaugu burve / The Chilling Adventures of Sabrina veidotāji nav spējuši atturēties un bez jebkāda izskaidrojuma iekļāvuši vienā sērijā muzikālu numuru ar dziesmu Masquerade no Operas spoka.

Lai arī 21. gadsimta mūzikls pievēršas sarežģītākām tēmām, uzņemoties sociālās kritikas funkcijas un runājot par minoritāšu problēmām, atkarībām un slimībām, tas joprojām ir stāsts par sapņotājiem.

Protams, pēc dramaturģijas likumiem jebkuram varonim ir nepieciešams sapnis, bet mūziklā tas ir pats augstākais punkts un visa sižeta pamats. Turklāt šeit robeža starp sapni un realitāti ir tik slidena, ka lielākoties ir garantēts – sapnis piepildīsies, pat ja rezultāts nebūs tāds, kā sākotnēji cerēts.
Šajā gadsimtā pamazām mainījusies arī mūziklos izmantotā mūzika un tās izpildīšanas veids – arvien retāk sastopama klasiskā Brodvejas dziedāšanas maniere, kas reizēm rada pārspīlētu teatrālu iespaidu (jo mūzikls kā žanrs pats par sevi neizbēgami ir teatrāls). Dažkārt mūzikli (piemēram, Londonas ceļš / London Road, 2015, režisors Rufuss Noriss) izmanto dokumentālus tekstus un vienkāršrunu, pievienojot tiem mūziku un paplašinot skatītāju izpratni par to, kāds var būt mūzikls, savukārt neatkarīgie mūzikli piesaista negaidītus komponistus un izpildītājus. Tomēr joprojām mūzikla maģija slēpjas tajā, ka gandrīz nekas nav pa īstam, viss ir fantāzija un pārspīlējums, bet tajā pašā laikā – nav jau nekā īstāka par mūziku.

Komentāri

lasītājs
17.08.201914:14

"Pirmkārt, tas ir tikai otrais mūzikls, kas 21. gadsimtā saņēmis Oskara balvu kā gada labākā filma (pirmais ir jau minētā Čikāga);" Nu jau gan, "La La Land" ļoti atmiņā paliekoši NESAŅĒMA Oskaru kā gada labākā filma, balvu saņēma "Moonlight". https://www.youtube.com/watch?v=GCQn_FkFElI

Kino Raksti
18.08.201912:03

Paldies, cienījamais lasītāj, Jums pilnīga taisnība, kļūda labota! Un, starp citu:))), mums arī par "Moonlight" ir raksts:))) - https://www.kinoraksti.lv/raksti/cilveks-nav-stereotips-265


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan