KINO Raksti

Maijs Ķeipenē. Pie Augusta

14.05.2020

Maijā Ķeipenē virmo ne tikai pavasaris. Tur atkal skaidri materializējas doma, ko iedēstīja kinoforuma "Arsenāls" dibinātājs Augusts Sukuts (1947-2017), – par to, ka visi lielie gari vienmēr ir tepat. Aizsūti pastkarti Eizenšteinam, piezvani Čaplinam, ieskaties Potjomkina akā, izskaiti 24 kadrus sekundē, pasēdi pie Milžu galda – arī ar Augustu, kuram maijā atkal dzimšanas diena. Un atceries, ka nebūt ne visam šajā pasaulē ir jābūt izmērītam ar lietderības koeficientu.
Par to, kas ir Ķeipene, – fragmenti no grāmatas “Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture” un Agneses Zeltiņas fotoceļojums 2020. gada maija sākumā.

Nodaļa Ararats / Bunjuels un Gala

(..)
Dancigeram, Bunjuelam un Dalī adresētās vēstules nonāk pastkastītēs Ķeipenē, mazā Ogres rajona ciematā 70 kilometrus no Rīgas. Ķeipenē nav ne baznīcas, ne kapu, ne kroga. Vilciens pienāk stacijā divreiz dienā, dažreiz kāds izkāpj vai iekāpj. Te ir viens pilskalns, viena zilā govs un viens no trijiem Latvijas enerģētiskajiem centriem (otrs esot Neretā, bet trešo var novietot pēc vajadzības).

Stacijai kinovēsturē ir zīmīga vieta – ar vilciena pienākšanu sākās publiskais pārdzīvojums, kas baudāms tumsā un saucams par kino. Ķeipenes stacijā ir pabijis Eizenšteins un daudzi citi, kuri paši par to nemaz nenojauš, un 2000. gadā, atzīmējot Bunjuela simtgadi un Jura Podnieka piecdesmitgadi, Arsenāls līdzās stacijai uzceļ jūras bāku. Tā ir pasaulē vienīgā bāka līdzenuma vidū, tās stars izplatījumā raida Podnieka burtu P, un Ivars Runkovskis to nosauc par Ķeipenes gaisa satiksmes kontroles torni. Bākas stāvu klāj 64 pastkastītes – Grīnevejam, Viskonti, Burovam, Kaidanovskim, Fasbinderam, Paradžanovam, Godāram, Meljesam, Slapiņam...

Septembrī Arsenāla piligrimi ar Latvijas Dzelzceļa labvēlību sakāpj speciālajā vilcienā un dodas svētceļojumā uz Ķeipeni.

Vilciens ir speciāls tāpēc, ka sastāv no diviem kupejvagoniem, viena restorānvagona un ģeneralissimusa vagona ar vannu, kuru apbrīnot dodas itin visi svētceļnieki.

Restorānvagonā klāti galdi ar vīnu, olīvām un neiztrūkstošām piedevām. Ķeipenē vilciens piestāj tikai uz brīdi – lai Valentīna Freimane, Andris Grinbergs, Hercs Franks, Žana Vigo meita Luīze, Bunjuela dēls Žans Luijs saņemtu savās pastkastītēs iemestās vēstules. Tikmēr lokomotīvi piekabina četriem vagoniem otrā galā, un sākas atpakaļceļš – vilciens šūpojas flamenko ritmā, kūp cigāri un pēdējā vagona atvērtajās durvīs iespīd saulriets.

(..)
Bunjuels arī domā par nāvi. (..) Luiss sācis pierakstīt bloknotā mirušo draugu vārdus alfabētiskā secībā, to tur ir simtiem. Viņa draugi neieredz šo grāmatiņu, taču, pateicoties tai, Bunjuels nepiemirst nevienu no tiem, kurus vērts atcerēties.
Viņš nevar izšķirties starp aprakšanu un kremēšanu, Bunjuelu neatstāj doma, ka būtu jāsasauc atlikušie draugi, tādi paši ateisti. Viņiem par lielu sašutumu ienāktu garīdznieks, atlaistu grēkus, Luiss pagrieztos uz sāna un nomirtu.

“Par vienu es skumstu – es nezināšu, kas notiks mūsu pasaulē pēc manis. Es taču atstāju šo pasauli kustībā, romāna lasīšanas vidū, it kā turpinājums nebūtu publicēts. Man jāatzīstas vēl kādā lietā – neraugoties uz savu nepatiku pret avīzēm, katrus desmit gadus es gribētu celties no zārka, pieiet pie kioska un nopirkt dažas avīzes. Es nelūdzu neko vairāk – ar avīzēm padusē, bāls, pie sienām turēdamies, es atgrieztos kapsētā un tur lasītu par šīszemes nelaimēm. Pēc tam, nomierinājies, no jauna aizmigtu zem sava kapakmens drošā jumta”.

Nodaļa Ararats / Sergejs Eizenšteins un papeņka

Ķeipenes stacijas uzgaidāmajā telpā Joss Stellings sēž uz lakota koka sola un redz uzrakstu: “Es pat no telefonu grāmatas uztaisīšu kino. Sergejs Eizenšteins”. Telpas sienas izaicina – tapešu vietā ir telefonu grāmatas franču, angļu, gruzīnu, flāmu, krievu, somu, armēņu un daudzās citās valodās turpat vai no visas pasaules. Pie sienas – trīsdesmito gadu telefons, tam blakus uz tāfeles ar krītu rakstīti uzvārdi un astoņzīmju numuri. Bunjuels, Dītriha, Seleckis, Muratova, Žalakjavičs, Joseliani, Eizenšteins... Uzgriežot numuru, nopīkst izsaukuma signāls, kāds paceļ klausuli un atskan Ivana Bargā balss: “Baltija būs mūsu, tā jāiekaro ātri un nekavējoties!”

Pats Eizenšteins stāv netālu no stacijas, dzirnavās – tēlnieka Kirila Panteļejeva veidota vaska figūra. Tās pakājē visi ir vienkopus – Stellings ar bērnu ratiņiem, Bils Plimptons, Nikolass Houps, Georgijs Haindrava, Māris Gailis, Surens Babajans, Elvita Ruka, Hosē Havjers, Ivars Kalniņš, Aivars Plivčs, Jānis Vaišļa, Benita Sarma, Andrejs Volmārs, brāļi Bankovski, Ķeipenes vīri un sievas... Visi iedzer tekilu un sauc Viva la Mexica!, bet irānis Džafars Panahi neliek glāzi pie lūpām. Viņš Ķeipenē sastapies ar savu elku – Sergeju Eizenšteinu – un nenolaiž no viņa acis. Šķiet, arī Eizenšteins ir pamanījis Džafaru – pēc nepilna gada Panahi Venēcijas festivālā saņem Zelta lauvu.

Kāpēc tieši Ķeipene?

Nodaļa Dumpis / Citas trīs filmas

[1978. gads]
Kopmītne stipendiju dienā verd un mutuļo, par pusi naudas nopirktas grāmatas, par otru pusi – pudeles. Ar glāzi rokā visi staigā no istabas uz istabu – Jozs Budraitis, Arvīds Krievs, Sergejs Ovčarovs, Jons Vaitkus, Surens Babajans, Konstantins Lopušanskis, Oļegs Dāls, Rihards Piks, Olafs Neulands... Esmu iestājies Augstākajos scenāristu un režisoru kursos, divi gadi jāpavada Maskavā kopā ar metro, pončikiem, pasaules kino klasiku. Starp mums ir arī dzīvs kinoklasiķis – Leonīds Traubergs, maza auguma vīrs, kurš sēž uz galda, kājām nesniedzoties līdz grīdai, un saka: “Mēs pavisam bijām četri ģēniji – Traubergs, Eizenšteins, Kozincevs un es. Jums, kas klausās vienu no šiem ģēnijiem, ir jāiegaumē tikai viena lieta – ir jābūt labi izglītotiem, un tad jāzog, jāzog un jāzog, tikai jāuzmanās, lai jūs nepieķer.”
Augstākie kursi bija neatkarības un brīvdomības oāze – kā čūska, kura rij savu asti. Izveidojot kursus, bija cerēts, ka tā būs vieglāk kontrolēt šo talantīgo cilvēku koncentrātu, ļaujot ik pa laikam nolaist tvaiku šaurā lokā, bet sistēma grauza pati sevi, jo kursu absolventi, kas jau studiju laikā nebaidījās ne runāt, ne strādāt, brīvdomības garu līdz ar diplomu aizveda uz dzimtajām studijām un turpināja darīt trakas lietas.

Kursos, kā jau ierasts, jāfilmē kursadarbi. Ilgi nedomājot, man uzrakstās neliels stāsts 20 minūšu filmai Par mazo ebreju, viņa sievu un diviem bērniem, kuri izbrauc no PSRS, veltīts manam draugam, kinooperatoram Vladimiram Voitinskim. Viņš 1977. gadā kopā ar ģimeni pārcēlies uz Vāciju, jo Padomju Savienībā ebrejiem arvien uzkrītošāk lika saprast, ka dažās profesijās viņi nav vēlami.

(..)
Scenāriju man atmet atpakaļ, kursa vadība ir satraukta. Protams, ebreji, jūdi, žīdi eksistē, bet kāpēc tiem jāparādās padomju filmā?! Meistardarbnīcas vadītājs Ņikita Mihalkovs dodas pie direktores Irinas Kokarevas un saka skaidrā krievu mēlē – vai nu šo scenāriju nekavējoties apstiprina, vai arī viņš šodien pamet darbu Augstākajos kursos. Šāda alternatīva Kokarevai nav pa prātam, jo Ņikita bija ne tikai PSRS himnas teksta autora dēls, bet arī izcils meistars, profesionāls pedagogs un augstākajā sabiedrībā ievērots, turklāt šarmants vīrietis, kas Irinai nebija mazsvarīgi.

Scenāriju akceptē, tikai liek tam nomainīt nosaukumu, bet pa aplinku ceļiem uzzinu direktores kabinetā runāto – lai Sukuts filmē, izrēķināsimies ar viņu pēc tam!

Izvēlos kolēģus filmēšanas grupai – māksliniece Ieva Romanova, operators Sergejs Maksimovs, skaņu režisors Ints Feders, ebreju izceļotāju lomās ir kinokritiķis Valērijs Starodubcevs un Rīgas Modeļu nama modelētāja Anete Trubicina, viņu mazo dēliņu tēlo gadu un mēnesi veca meitenīte Dana Kacs, bet vācieti Heinrihu Volfu – Valdis Krastiņš, vēlāk viens no pirmajiem neatkarīgās Latvijas vēstniekiem ārzemēs.

Dzelzceļa līnijā Rīga–Ērgļi atrodu posmu Suntaži–Ķeipene. Tas nav noslogots, tāpēc varēsim filmēt, nebaidoties saskrieties ar citu vilciena sastāvu.

Ar organizācijas Pribaltijskaja žeļeznaja doroga palīdzību nokomplektējam vilciena sastāvu – starptautiskie guļamvagoni, dīzeļvagons un restorānvagons.
Un nu jau mēs esam Ķeipenē un filmējam vienu no pamatepizodēm. Mazais ebrejs Perelmans ir izliecies pa vilciena logu, viņa skatiens atduras eglīšu dzīvžogā. Dzīvžogam neredz ne gala, ne malas; skats slīd garā panorāmas kadrā – uz vienu pusi līdz tālai pārbrauktuvei, pēc tam lēni, lēni atpakaļ... Tur, aiz eglītēm, rit parasta lauku sētas dzīve – iečīkstas un apklust akas vinda... sisina sienāzis... ieklukstas vista... klusumu pārtrauc zirga bubināšana... noklaudz vāgūža durvis... Perelmans to neredz un nekad vairs neredzēs, vilciens sakustas un ar savu metālisko grabēšanu nomāc visu.

(..)
Filmēšana ir pabeigta, arī ieskaņošana; gatavā filma parādīta Maskavā, Vorovska ielā. Augstākie kursi atrodas tieši blakus mājai, kurā manai mātei 1936. gadā piesprieda desmit gadus lēģerī pie Japāņu jūras.
Ņikita Mihalkovs grib manu kursadarbu parādīt saviem kolēģiem un draugiem, un mēs braucam Mosfiļm liftā kopā ar manas filmas operatoru Sergeju Maksimovu un Pāvelu Ļebeševu, kurš Ņikitam filmēja Mīlas verdzeni, Piecus vakarus un Nepabeigto skaņdarbu mehāniskām klavierēm. Ņikita saka: “Nu, Paša, tūlīt tu redzēsi, kā ir jāfilmē!”. Un uzreiz vienojamies, ka Sergejs stažēsies abu meistaru nākamajā filmā Dažas dienas Oblomova dzīvē.

Desmit gadus vēlāk es reiz ieklīdu Augstāko kursu namā, lai satiktu senus draugus un paziņas. Pavēru arī montāžas telpas durvis un ieraudzīju divu studentu muguras pie montāžas galda. Viņi kadru pa kadram pētīja kādu filmu. Ieskatījos uzmanīgāk – un ieraudzīju savu Perelmanu vilciena logā.

Fināla nodaļa Šizofrēnija

 (..)
2007. gada septembra otrās dienas rītā kopš Kristus dzimšanas neredzēti karstas atvasaras saules laikā Ķeipenes stacijā ienāca kāda pilsone puķainā vasaras kleitā. Stacijā tobrīd nebija neviena cilvēka, tik vien kā Eizenšteina ekspozīcijas pārzinātāja Velta Riekstiņa.
Sieviete apsēdās uz sola, un viņas skats nekavējoties ieurbās Eizenšteina erotiskajos zīmējumos, kuri greznoja stacijas logus. Erotiku šeit varēja saskatīt tikai pazinējs vai kritiķis. „Jūs dodaties uz Maskavu?” jautāja nepazīstamā. „Kā Jūs to zināt?” Velta atvaicāja, jo tikai aizvakar bija saņēmusi Fonda apliecinājumu komandējumam uz Maskavu, kur bija nolēmusi klātienē apskatīt Patriarhu dīķus un izprast, kur un kā tramvajs nogrieza galvu Berliozam.
„Annuška eļļu jau ir izlējusi,” turpināja nepazīstamā, „un domas par manu saistību ar Aleksandra augstumiem palūgšu izmest no prāta.”
„Bet ir taču vajadzīgi kaut kādi pierādījumi,” Velta mēģināja bilst.
„Nekādi pierādījumi nav nepieciešami,” atbildēja nepazīstamā un ierunājās pavisam klusā balsī: „Maskavā ieej pie Tretjakova, piedomā pie vecticībnieka Abrama Balašova, kurš 1913. gadā ar vārdiem „Pietiek asiņu!” sagrieza gleznu Ivans Bargais nogalina savu dēlu”.
Pēc šiem vārdiem viņa piecēlās piegāja pie viena no stacijas logiem. Tālākais Veltai šķita kā palēninātā filmā: nepazīstamās roka pacēlās, padevās elkonī atpakaļ un skaļi izgāja cauri stiklam. Caur atvērtām stacija durvīm negaidīti ielidoja bezdelīga, apmeta loku un līdzīgi zibens uzliesmojumam izzuda līdz ar nepazīstamo, atstājot aiz sevis vien asins lāses uz flīžu grīdas.
Tepat uzgaidāmās telpas stūrī bija sakrautas filmu bundžas. Virspusē – Sergeja Eizenšteina Ivans Bargais – divsēriju filma.

Hronoloģija:

1996. gada Arsenāls pirmoreiz ierodas Ķeipenē.

1998. gadā notiek tūkstošgades pēdējais Arsenāls. 26. septembrī pulksten 15:30 virs Rīgas paceļas helikopters ar Arsenāla karogu, 15:45 tas, pilota Nikolaja Kaštanova vadīts, izlido uz Ķeipeni, vedot FIPRESCI žūriju. 18:20 Ķeipenē ierodas Arsenāla vilciens, 18:35 Ķeipenē atklāj Lattelekom telefona būdiņu, no tās izlido baloži. Ķeipenes dzirnavās uzstādīta Sergeja Eizenšteina vaska figūra (mākslinieks Kirils Panteļejevs).

2000. gada 20. septembrī pulksten 17:16 no Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas 5. perona 8. ceļa dodas vilciens uz Ķeipeni, tur atklāj Ķeipenes gaisa navigācijas torni - bāku ar 64 pastkastītēm, kas veltītas pasaules kino dzīvajiem un mirušajiem dižgariem. Par godu Jurim Podniekam bāka raida izplatījumā signālu P burta formā.

2004. gada Arsenāla laikā Ķeipenes dzelzceļa stacijā atklāj Sergejam Eizenšteinam veltītu ekspozīciju un telefona centrāli.

2006. gada 21. septembrī, sadedzinot salmu ekrānu, Arsenāls Ķeipenē atklāj sešus metrus augstu Milžu galdu (arhitektu birojs Sarma & Norde). „Nu beidzot pasaulē kino dižgariem ir vieta, kur netraucētiem aprunāties. Bet arī mēs paši varam ar viņiem papļāpāt.”

2009. gadā nojaukts dzelzceļš Rīga-Ērgļi, saglabājot sliežu posmu pie Ķeipenes stacijas.

2014. gada 14. maijā Ķeipenē atklāj vides objektu Tunelis 24 kadri (arhitektu birojs Sīlis, Zābers, Kļava un partneri), veltītu “pirmajai filmai pasaulē” – brāļu Limjēru Vilciena pienākšana Sjotas stacijā / L’Arrivée d’un train en gare de la Ciotat (1895)

2017. gada 7. oktobrī Ķeipenē atklāj vides objektu Potjomkina aka (māksliniece Anna Heinrihsone, arhitekts Guntis Grabovskis, metālmākslinieks Arvīds Endziņš un citi)

... un kuģis peld.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan