Šajā nedēļas nogalē no 10. februāra kinoteātrī „K.Suns” trīs seansos skatāma režisora Zigurda Vidiņa dokumentālā filma „Augusta kinosprādziens” – autentiska liecība par leģendu, par 1986. gada Kino dienām, kurās piedzima un no kurām vēlāk izauga kinoforums „Arsenāls” (1986-2012), visā toreizējā Padomju Savienībā pirmais starptautiskais neatkarīgā kino festivāls. Tomēr arī pašas Kino dienas ir nepārvērtējams fenomens Latvijas kino vēsturē – desmitiem pasākumu, simtiem dalībnieku, tūkstošiem skatītāju un nebijusi brīvības sajūta.
Grāmatā Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture (2009), atbilstoši Augusta Sukuta radītajai grāmatas struktūrai, Kino dienas ’86 ietilpst nodaļā ar nosaukumu Orgasms, un to detalizēts apraksts aizņem 27 lappuses (ar bildēm, protams). Tas patiešām bija totāls sprādziens, kā apgalvo Zigurda Vidiņa filmas nosaukums (vai orgasms, ja pieņemam Sukuta klasifikāciju), bet, lai novērtētu sprādziena vērienu, ir jāzina fons un vēsturiskie apstākļi.
(Tie, kas dzimuši agrāk par apmēram 1975. gadu, var tagad dažām rindkopām lēkt pāri, te būs aprakstīta mūsu visu jaunība, bet par filmu pagaidām nekā.)
Uz pelēkas druvas fona
Padomjlaiku visai vienmuļajā un pelēkajā ikdienā, kur konkurence izklaides druvā bija tikpat pieticīga, kā pašas izklaides iespējas, nebija pārāk daudz krāsainu masu pasākumu (pilsētas svētku vai rokfestivālu), kur cilvēki varētu no sirds izpausties vai vismaz brīvi skatīties, kā izpaužas citi.
Gandrīz vienīgie legālie masu pasākumi, kurus krāsainus padarīja sarkanzilbaltie LPSR karogi un izkrāsoti finiera transparenti, bija regulārās darbaļaužu demonstrācijas visos svarīgākajos padomju valsts svētkos,
bet tur nu iespējas brīvi izpausties bija reducētas līdz minimumam – katram darbaļaužu kolektīvam noteiktajā laikā jānosoļo viens un tas pats krastmalas gabaliņš, kur vienā un tajā pašā vietā vienmēr tribīnēs stāv vieni un tie paši valstsvīri un kā mehāniskas lelles māj ar roku maršētājiem. Skaļāk vai klusāk kliegt „urā!”, nonākot pie tribīnēm, un ar kādu dzērienu pēc tam sildīties – tā tad arī bija radošākā sadaļa šajos rituālos.
Tāpēc jau kopš 70. gadu sākuma lielu popularitāti bija iekarojušas Mākslas dienas katru gadu aprīlī – vispirms mēneša garumā dažādas mākslas izstādes un tikšanās ar māksliniekiem visur Latvijā, tad vienas dienas kulminācija Vecrīgas ielās un laukumos, ar koncertiem Doma laukumā un citur, gleznu izstādēm brīvā dabā, apgleznotām sētām, nelielu karnevalizētu gājienu un nenormāli populāro Mākslas dienu basketbolu, kur sacentās mākslinieku, aktieru un mūziķu komandas. Uz basketbolu Daugavas sporta namā varēja iekļūt tikai ar biļetēm (vienmēr ātri izpārdotas un tāpēc totāli deficīta prece), bet visur citur skatīties un piedalīties varēja ikviens, tāpēc Mākslas dienu noslēgumā pa Vecrīgu platās straumēs plūda interesentu bari (apmēram kā mūsdienās Muzeju naktī vai festivālā Staro Rīga).
Pasākuma popularitāti vairoja fakts, ka
uz mākslinieku izdarībām uzraugošās iestādes skatījās caur pirkstiem, jo baidījās atzīties, ka nesaprot, savukārt Ezopa valodu perfekti samācījušies mākslinieki nebaidījās „runāt” arī visādas bezkaunības.
Centrālā štāba vadībā
Tātad nevar apgalvot, ka Kino dienas būtu radījušas pilnīgi jaunu formātu tautas izklaidei – pēc uzbūves tas bija tieši tas pats, daudz dažādu vizuāli un saturiski interesantu priekšnesumu apkārtklīstošai publikai -, tomēr mērogs bija pilnīgi cits – septiņas dienas pēc kārtas (kā zināms, tieši septiņās dienās Dievs radīja pasauli), žanriski daudzveidīgi un ar vērienu – ja reiz gājiens, tad nevis dažu Vecrīgas kvartālu garumā, bet cauri visai pilsētai, no Šmerļa līdz Arkādijas parkam.
Atšķirība bija arī no organizatoriskā viedokļa – Mākslas dienās pilsētas vadība ierādīja katrai ar mākslu daudzmaz saistītai iestādei savu kaktiņu, kur tad tā savā nodabā būvēja savu lokālo priekšnesumu, bet Kino dienās visa pamatā bija viens smadzeņu centrs un galvenais štābs, kas izgudroja un koordinēja norises visā pilsētā – Mežaparkā, Vērmaņdārzā (tolaik Kirova parkā), Alberta (tolaik Friča Gaiļa) ielā, Mākslas darbinieku namā, Pēterbaznīcā, Pareizticīgo katedrālē (tolaik Zinību nama Planetārijā) un visbeidzot Arkādijas parkā.
Tomēr nevar arī apgalvot, ka Kino dienas sarīkoja četri vai pieci „galvenie” ar Augustu Sukutu un Māri Gaili priekšgalā – 1986. gada 3. jūlijā tika izveidota Kino dienu’86 rīcības komiteja, un Rīgas kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško parakstīja rīkojumu, nozīmējot 40 pasākuma organizētājus.
„Iekšējās rezervītes”
Te nu mēs esam nonākuši līdz kinostudijai, kas bija pasākuma galvenā tehniskā bāze un realizācijas vēriena garants – bez kinostudijas daudzskaitlīgā kolektīva un, kā tolaik teica, „materiāli tehniskajām iespējām” Kino dienas diez vai būtu iespējamas. Nopirkt un samaksāt to visu nevarētu neviens, tolaik patiesībā nemaz arī nedomāja tādās kategorijās, jo padomju „plānveida ekonomikā” varens spēks bija „iekšējās rezervītes”, kā teica Olita Limuzīnā. Un arī Zigurda Vidiņa filmā modes mākslinieks Bruno Birmanis apliecina, ka finansiālais aspekts Kino dienās nevienam pat prātā nenāca: „Mēs bijām kā mazi bērni ar jaunām mantām, mēs nezinājām, ka viss ir jāpērk un viss pēc tam jāpārdod”.
Formāli Kino dienas tika pasniegtas kā izvērsta Padomju kino dienas svinēšana – tādu kopš 1980. gada visā PSRS atzīmēja 27. augustā, un datums bija izvēlēts par godu 1919. gada 27. augustam, kad Krievijas Tautas komisāru padome Ļeņina vadībā pieņēma dekrētu par filmu nozares (privāto kinoteātru un kinostudiju) nacionalizāciju un bezatlīdzības ekspropriāciju. Tāpēc filmā Augusta kinosprādziens
uz toreizējā kinoteātra Rīga (tagad Splendid Palace) skatuves LPSR Kinematogrāfijas komitejas vadītāja (vienkāršāk sakot, Latvijas kino ministre) Elvīra Dreibande skaidrā krievu valodā apsveic visus klātesošos Padomju kino dienā.
Šis iegansts bija arī pilnīgi legāls pamatojums visu Rīgas kinostudijas resursu mobilizēšanai un nodrošināja nedēļas garuma svētku (no 24. augusta līdz 30. augustam) praktisko īstenošanu – kinostudijas dekorāciju cehā varēja uzmeistarot jebko, rekvizītu un kostīmu noliktavās varēja atrast jebko, un jebkurš kinostudijas darbinieks bija gatavs iesaistīties tik aizraujošā pasākumā. Un, ja kaut kas kinostudijā tomēr nebija atrodams vai uztaisāms, tad jebkuras durvis vienmēr atvēra burvju vārdi „mēs no kinostudijas, mums filmēšanai vajag...”.
Un, protams, jaunības maksimālisms, kā to Zigurda Vidiņa filmā formulē mākslinieks Kristaps Ģelzis: „24 gadu vecumā nav tāda faktora, kā uztraukums par to, ka nevarēs kaut ko izdarīt. Tas parādās vēlāk”.
Beidzot par filmu
Un tagad beidzot par filmu Augusta kinosprādziens. Visa šī garā vēsturiskā atkāpe ievadā radās tāpēc, ka man ir aizdomas – filmā šī fona un konteksta ir par maz, un nezinātājs (jaunākas paaudzes skatītājs) nevar novērtēt sprādziena jaudu un atļaušanās robežas. Skatītājs varbūt brīnās, kāpēc kadrā tik ilgi tiek rādīti cilvēki, kas Pēterbaznīcā pavērtām mutēm skatās uz Tomu un Džeriju mazā TV ekrāniņā un sliktā kvalitātē, jo jaunais skatītājs nezina –
šie cilvēki nekad (!) iepriekš nebija redzējuši ne Tomu, ne Džeriju, tikai varbūt dzirdējuši par tiem kā par Rietumu „pūstošā kapitālisma” produktu, tātad (automātiski) brīvības simbolu!
Un jaunais skatītājs brīnās, kāpēc cilvēki vispār stāv un skatās uz vienu tipu, kurš vienkārši vārtās pa grīdu ar televizora kasti galvā vai ietinas plēvē un iztinas no tās, - to nevar saprast, ja nezina, ka tolaik jēdzieni „performance” un „hepenings” bija nupat tikai parādījušies un jebkura (pat bezjēdzīga) darbība, kam nav tūlīt saprotams viennozīmīgs un ideoloģiski pareizs tulkojums, tika uztverta kā milzīga un pat revolucionāra drosme.
Nav teikts, ka vēsture jāstāsta daudz (kā šeit) un nūģīgi (hronoloģiski, detalizēti), reizēm nepieciešamo izdodas panākt ar kādu spilgtu tēlu vai precīzu detaļu, bet katrā ziņā – par to vajag domāt. Tā vispār ir cilvēciski saprotama un pietiekami populāra nelaime – vēsturisku notikumu atainotāji, kas paši bijuši arī šo notikumu līdzdalībnieki, ir pārāk labās domās par līdzcilvēku (un kur nu vēl citu paaudžu) informētību, tāpēc ievadus nelieto, kontekstus nestāsta un pārāk daudzas lietas uzskata par pašsaprotamām. Tā viņi labākajā gadījumā nesasniedz daļu potenciālās auditorijas un neizmanto visas iespējas, ko dod viņu rīcībā esošais unikālais materiāls, bet sliktākajā gadījumā gremdējas sev vien saprotamās atmiņās, kaut ko zem deguna murminādami par tēmu „ak, cik mums tolaik forši gāja!”
Kino dienu un Arsenāla gadījumā savu daļu noslēpumainas migliņas uzlaiž arī mūžīgais mistifikators Augusts Sukuts,
kurš gredzenveida kompozīcijā iesāk un noslēdz filmu, gar dīvainajiem Ķeipenes objektiem staigādams un jaunas zemūdenes dzimšanu pieskatīdams. Viņš, protams, arī stāsta tikai spilgtas epizodes, viņš nestāsta vēsturi un kopskatu, jo viņš to nemaz nevar, pats pārāk dziļi iekšā būdams. To nevar neviens no Kino dienu organizatoriem vai dalībniekiem, vienīgi Vladim Goldbergam izdodas ļoti taustāma metafora par leģendāro dzelzs priekškaru, kurš pēkšņi likās tik reāls un aizsniedzams, ka tam var enerģisku dūri iztriekt cauri. Visi pārējie runātāji stāsta, „ko nu mēs katrs tur darījām”, bet neatkāpjas, kā mēdz teikt, „pa gabalu” un nenovērtē kopplānu – es domāju, tāpēc, ka Zigurds Vidiņš neliek viņiem to darīt, arī pats it kā labi zinādams, „kā tas viss toreiz bija”.
Pamats pētījumiem
Kad mēs ar Augustu Sukutu rakstījām grāmatu par Arsenālu, tostarp arī jau minētās 27 lappuses par Kino dienām ’86, es no sirds bēdājos, ka tas viss nav iemūžināts pietiekamā apjomā un daudzpusībā, ir tikai vārgas atblāzmas – piecas sešas fotogrāfijas laikrakstā Rīgas Balss, Normunda Naumaņa raksts Literatūrā un Mākslā, viens kinožurnāls Padomju Latvija (1986. gada Nr. 25/26, Ivara Skanstiņa režija, Jura Civjana teksts, operatori Andris Seleckis un Viktors Gribermans)... Un reportāža žurnālā Kino, 1987. gada janvāra numurā (kas lieliski raksturo tālaika informācijas aprites ātrumu un žurnālu sagatavošanas termiņus...).
Bija zināms, ka Rīgā filmējusi arī Maskavas Centrālās dokumentālo filmu studijas grupa, un Zigurds Vidiņš arī esot filmējis, tikai kur to visu atrast...
Tagad ir atradies – unikāls materiāls, kas lieliski aizpilda būtisku caurumu Latvijas kultūras vēsturē, tomēr prasās pēc pamatīgas apjēgšanas. Nu, varbūt šis tagad ir jauns sākums – ideja kādam maģistra vai doktora darbam, zinātniskam pētījumam vai monogrāfijai; galu galā laikabiedri visi (vai gandrīz visi) vēl dzīvi, daudzi no viņiem bija klāt filmas pirmizrādē kinoteātrī Splendid Palace.
Un, lūk, šeit vēl arī dāvana potenciālajam pētniekam – līdz šim nepublicēta detalizēta faktoloģija par Kino dienām ’86, kas sagatavota, strādājot pie grāmatas Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture. Grāmatā šī informācija netika iekļauta, taupot papīru un paklausot Augusta Sukuta iebildumam: "Kristīn, nu nebūsim maniaki!", tomēr lieliski raksturo Kino dienu vērienu kaut vai ar organizēšanā iesaistīto cilvēku skaitu un dažādu pasākumu uzskaitījumu.
Kino dienas’86
(24.-30. augusts)
“Pirmo reizi Rīgā vēl nebijis grāvējs – Kino dienas-86! Sezonas nagla! Deviņdesmit gadu jubilejas svinības pirmajam kinoseansam Latvijā! Pametiet savas ģimenes un darbu! Visi uz kino!”
Devīze: “Pat zemestrīce Latvijā nespēs apturēt kinodemonstrēšanu augusta pēdējā nedēļā!!!!!”
(starp citu - pēc Kino dienu noslēguma, naktī no 30. uz 31.augustu pulksten 00.10 Rīgā reģistrēta zemestrīce, tās stiprums – 0,6 balles pēc Rihtera skalas)
Oficiālie rīkotāji: Latvijas PSR Kinematogrāfistu savienība, Latvijas PSR Valsts kinematogrāfijas komiteja, Vissavienības kinopropagandas biroja Latvijas nodaļa, Rīgas kinostudija, Rīgas kinonams, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja, Latvijas PSR republikāniskais filmu iznomāšanas kantoris, Rīgas pilsētas kinofikācijas pārvalde, Rīgas rajona kinodirekcija, apvienība Ekran.
Orgkomiteja:
KALIKSTS LITAVNIEKS, Latvijas PSR Valsts kinematogrāfijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks;
JĀNIS BRENCIS, Latvijas Kinematogrāfistu savienības sekretārs;
HEINRIHS LEPEŠKO, Rīgas kinostudijas direktors;
V. POLUDEŅS, Rīgas pilsētas kinofikācijas pārvaldes priekšnieks;
RAIMONDS JOSTSONS, LPSR Kinoamatieru biedrības priekšsēdētājs;
ZIGFRĪDS KRAVALIS, Vissavienības Kinopropagandas biroja Latvijas nodaļas direktors;
AUGUSTS SUKUTS, Rīgas kinostudijas kinorežisors;
MĀRIS GAILIS, LPSR Valsts kinematogrāfijas komitejas kapitālās celtniecības nodaļas priekšnieks;
VJAČESLAVS KOKINS, LPSR Valsts kinematogrāfijas komitejas kinofikācijas un kinoiznomas nodaļas priekšnieks;
KĀRLIS BĒMS, Latvijas republikāniskā kinofilmu iznomāšanas kantora direktors;
E. BRAŽE, Rīgas rajona kinodirekcijas direktors.
Grafiskā tēla autors – Kirils Šmeļkovs
24.augustā, svētdienā
pulksten 13 – 16
Mežaparkā, Kultūras un atpūtas parka bērnu pilsētiņā kinoprogramma “Bērnu svētki kinodārzā” ar kinopūķa palaišanu un citām izdarībām – filmu demonstrējumi uz pieciem ekrāniem, kinoleļļu paviljons, modes skate, Fantasaka un Kinokumurs, Sprīdīša sēta un Svensona sēta (Rīgas kinostudijas jaunāko bērnu filmu Sprīdītis (1986) un Emīla nedarbi (1985).varoņi), bērnu multfilmu studija Pegaziņš, top filma Mušmikijs un Krokomucis, stroboskops, Stopkadrs un lielie burbuļi. Organizē Ansis Bērziņš, Aivars Rušmanis, Meta Zaķe, Renāte Martini u.c., muzicē Talsu bērnu diksilends Rūķīši.
pulksten 21
kinoteātrī Rīga kinodienu svinīga atklāšana un “skaņu filmas premjera” – Otara Joseliani filmas Mēness favorīti pirmizrāde, dokumentālās filmas Kino par kino (Ansis Epners) un Mūsu Tālis (Ivars Seleckis).
25.augustā, pirmdienā
pulksten 16
Republikāniskajā Zinību namā, Ļeņina ielā 23 (pareizticīgo katedrālē, kas padomju laikā pazīstama ar nosaukumu Planetārijs un mākslinieku kafejnīcu Dieva auss):
izstādes Kino-90 un Kino-91 atklāšana. Kinoretrotehniku un citus senus kinoeksponātus piedāvā Maskavas Politehniskais muzejs, Ļeņingradas Valsts Vēstures muzejs, VEF muzejs, J.Raiņa Literatūras un mākslas muzejs, LPSR Ugunsdzēsības muzejs, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs un privātkolekcionāri. Lektori: Naums Kleimans, Genādijs Kurbatovs, Mihails Jampoļskis, Natālija Nusinova, Valentīna Freimane, Izolde Dambrāne, Juris Civjans.
Tapieris Edvīns Zālītis, kinoprojektorus griež Juris Zviedris un Valdis Poikāns
visu nedēļu
* Zinību nama lektorijā kinoforums Arsenāls ar SEVIŠĶI SVARĪGU filmu izrādīšanu, kā arī degošas nitrofilmlentes no kinoarhīviem ar skaidrojumu un klavierpavadījumu.
“Vecas filmas! Sensacionalas 1 min. garas brāļu Limjēru hronikas. Publikas mīlulis Makss Linders filmā Makša pirmā debija. Sengaidītie pasaules grāvēji! Ērgļa nagos; Viskija cienītāja sapnis; 1001 nakts pils. Fantastisko feijeriju meistara Meljesa filmas un citas vecas filmas! Savas augstās mākslinieciskās vērtības dēļ ir filmas no kino cenzūras atļautas arī jaunātnei! Bez tam! Katru dienu no plkst.16 – satriecošs jaunās režijas kinoforums Arsenāls! Ieejas cena Neredzēta! Tikai 2 rbļ!”
Organizētāji – Juris Civjans, Aivars Krūklis, Māris Ārgalis, Edīte Kalniņa, Jānis Gaibišels, Juta Pakalne, Inese Sileniece, Oskars Sālputra, Arnolds Garkalns, Gustavs Garkalns, Igors Bočarņikovs, Zbigņevs Beinarovičs, Aija Andžāne, Artis Virsis, Iveta Laure, Ingūna Kļava, Līga Timsone, Marika Vidiņa, Zenta Auziņa, Rolanda Valeskalne, Sergejs Davidovs, Kristians Šics, Ojārs Ozoliņš, Valērijs Ivanovs, Eižens Slava, Astrīda Veikša, Simona Loginova, Sarmīte Ēlerte, Normunds Naumanis, Rudīte Grigorjeva, Bruno Aščuks, Leo Rage, Juris Stiprais, Atis Grīnbergs, Antra Fricberga, Sandra Polkovnika, Līga Jansone, Inese Lūsiņa, Oļegs Tillbergs, Inga Pērkone, J.Šteins, Laimonis Gaigals, Žanna Helmane, Jefims Knafelmans, I. Kalniņa, Valdis Poikāns, Zigfrīds Kravalis, Armands Muižnieks, Juris Audariņš, Rita Meļķe, Leonīds Brušteins, Anna Viduleja u.c.
* Valsts bibliotēkā Kr.Barona ielā 14 – kinoplakātu izstāde, bibliotēkas otrajā stāvā – reti skatāmas kinoliteratūras izstāde
26.augustā, otrdienā
pulksten 21
Mākslas darbinieku namā Vaļņu ielā 9 – Tautas kinoaktieru studijas nakts izrāde. Organizē Anna Eižvertiņa, Pēteris Krilovs, Lolita Aišpure, Pauls Pakalns, muzicē S. Laukmane, Arvīds Platpers, J. Grigalis, J. Vanags.
pulksten 22
Kirova parkā (bij. Vērmaņdārzā) – kinoprogramma “Mūsu kinoamatieri 1896.gadā un šodien”. Piedalās Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudija, Valsts specializētā ceļu un tiltu būves tresta kinoamatieru studija Ceļinieks, VEF Tautas kinostudija, Dzelzceļnieku kultūras pils Tautas kinostudija Prizma, Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes kultūras nama Tautas kinostudija, A.Popova RRR kultūras nama un Lielupes kultūras nama kinoamatieri, Edgars Liepiņš un grupa Ārprāc’88, Juris Kulakovs, Tukuma lauku kapela, Ķekavas kultūras nama lauku kapela, virves dejotāji u.c. Atklāj pieminekli kinoamatierisma celmlaužiem, iepazīstina ar Lielo mēmo un dažiem sīkākiem kinomākslas bruņiniekiem, ar pirmskino amatiera E. Meibridža mēģinājumiem kinomākslas radīšanā.
27.augustā, trešdienā
pulksten 21
Friča Gaiļa (bijušajā Alberta) ielā – plaša kinoprogramma “Paipuisītis no Rīgas”, veltīta Sergejam Eizenšteinam (lietus gadījumā – vārtrūmēs, kāpņu telpās, pagalmos). Sergeja Eizenšteina zīmējumi, brīvā tribīne Maskavas un latviešu kinokritiķiem, demonstrē Eizenštena filmas Ivans Bargais (fragmenti), Bruņukuģis “Potjomkins”, Anša Epnera diloģiju Sergejs Eizenšteins, piedalās LVU studentu teātra kustību grupa Anša Rūtentāla vadībā. Atrakciju parādi veido Ansis Epners, Arnolds Plaudis, Jānis Vanters, Boriss Borisovs, Dace Makare, Ilga Vītola u.c. Ansamblis Pie sfinksām - Ilga Bērziņa, Boriss Bannihs, Einārs Jaunbrālis.
28.augustā, ceturtdienā
pulksten 18-23
Pēterbaznīcā – Videosalons ar plašu izskaidrojumu par videošodienu un rītdienu, kā arī videoprogrammas demonstrācija. Videoritmi, Meridiāns, videonoma, kinoplakāti, Triki-klipi – televīzijas specefektu demonstrējums, Egocentra Egovizors (Miervaldis Polis), topošā Rīgas Videocentra skices, videotehnika utt. Videosalonu veido Vladis Goldbergs, Kristaps Ģelzis, Māris Gailis, A. Salmiņš, Normunds Deināts, E. Gailītis, J. Gavars, L. Kalniņa, Jānis Šipkēvics, Edgars Liepiņš, Mārtiņš Jurjāns, M. Meženiece, Asja Strēle, J. Dreiže, E. Mončika (Polijas Tautas republika), A. Damburs, Zigurds Vidiņš, V. Dumbers, M. Ozoliņa, Baiba Urbāne u.c.
29.augustā, piektdienā
pulksten 21
Kirova parkā (Vērmaņdārzā) – kinomūzika “Tiem, kam 90 un 91”
pulksten 22
romantikas un mīlas pārpilna gaismas bilžu lielfilma Rimstiet, skumjas, rimstiet! (Молчи, грусть, молчи!, 1918, Krievija, režisors Pjotrs Čardiņins, galvenajā lomā Vera Holodnaja). Organizē Maruta Jurjāne, Ligita Viduleja, Ivars Poikāns, Anrijs Krenbergs, Pauls Pakalns, Lolita Aišpure; mūzika – Jūrmalas pilsētas kameransamblis (klavieru kvartets) – Biruta Vaivode, Juris Garbovskis, Juris Lakutis, Samuils Heifecs; Aleksandra Bloka, Vladimira Majakovska, Konstantīna Balmonta u.c. dzeju lasa aktieri Tatjana Dzjuba un Vladimirs Abramovs.
30.augustā, sestdienā
pulksten 17
ceremoniāls orgkomitejas izbrauciens ar aktieriem, goda ciemiņiem un scenārijiem cauri pilsētai (automobiļos, karietēs, velosipēdos pa maršrutu Šmerļa iela-Ļeņina iela-Oktobra tilts-parks Arkādija).
pulksten 18
“Lokomotīves” stadionā – kinoretrotehnikas izstāde ar muzikālu fonu. Koncertu veido J. Vilcāns, I. Linde, A. Starikovs, V. Kokins, D. Puriņš, muzicē Bauskas rajona Ļeņina kolhoza vokāli instrumentālais ansamblis Jāņa Lūsēna vadībā un Baldones kultūras nama vokāli instrumentālais ansamblis Jura Riekstiņa vadībā.
pulksten 20
* Māras dīķa krastā spēlē Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības CP Tautas pūtēju orķestris (diriģents J. Rudzītis), Jūrmalas pilsētas BUB orķestris (diriģents L. Kudiņš). Harkovas “Gadsimta sākuma pirotehniskais atrakcions”. Atrakcijas veido Sergejs Berdičevskis, Ivars Mailītis, Bruno Birmanis, I. Pētersons, Vilnis Putrāms, Artis Rutks, S. Valtere, M. Groza, I. Jakinska, G. Freimanis, A. Jēkabsons, Odeta Birmane, Raitis Gosiņš, Vizma Zēberga, Arigo Karpovics u.c.
* Arkādijas parkā – svētku svinīgs noslēgums kinodarbiniekiem un radošo savienību biedriem. Piemineklis neuzfilmētajiem scenārijiem, peldošs paviljons ar kinematograstrobosoku, peldošas kinētiskas skulptūras, fotoizstāde Aktieri un lomas, pārvietojamā kinoiekārta ar LTV muzikālo kinoprogrammu, gadsimta sākuma informācijas centrs un laivu stacija, balagāna teltis, kafejnīca uz estrādes, aukcions uz totālās demokrātijas pamatiem, iluminācija (Rigasvet) u.c. Darbojas Juris Pakalniņš, Vladislavs Rubulis, Ligija Zīverte, Viktors Rubans, Uva Segliņa, Jānis Rība, Jānis Leps, I. Aizkalns, M. Ausekle, I. Āriņa, L. Baņķiere, A. Bihānovs, A. Blaževičs, I. Buša, A. Circenis, V. Diskačs, I. Dundure, B. Eglīte, Arvīds Endziņš, I. Garoza, G. Grasmanis, E. Gražule, A. Gulbe, I. Indāne, R. Jakāns, Inese Jakobi, I. Kaķis, L. Katkovska, A. Kažmers, Pēteris Krilovs, H. Kurmanis, Dzintars Lemhens, J. Lībietis, J. Līdaks, U. Neimane, O. Ozoliņš, Ervīns Pinnis, U. Plēsums, N. Puriņš, Vilnis Putrāms, Ieva Romanova, Artis Rutks, N. Salmiņš, S. Siliņa, S. Stella, Ināra Šaumane, Katrīna Vasiļevska, Aija Zariņa, D. Zelmane, Egils Zirnis, G. Zvejnieks, G. Apšenieks, Gvido Kaupe, A. Iesmiņš, Baiba Dišlere, Liene Puķe, Ieva Pitruka, Inese Jumare, Dace Makare, Ojārs Brakša, J. Dzelme, Mārtiņš Brauns, VEF Kultūras pils Tautas ansamblis Rīgas pantomīma Roberta Ligera vadībā, LPSR Leļļu teātris, Modra Tenisona un Elmāra Elerta aktieru ansamblis, Armēnijas Valsts cirks, cīkstoņu grupa Ivara Klintsona vadībā, kluba Impulss kultūristu grupa, Edgars Liepiņš, Rūdolfs Plēpis, Juris Rijnieks, Juris Strenga, Rolands Zagorskis u.c. zvaigznes, Aivara Freimaņa teksti, kā arī Pauls Antens, Mihails Pjarns, Kārlis Kundziņš, Juris Podnieks, I. Saulīte, Druvis Tipainis, Varis Vētra, Dita Zinkeviča, Laima Žurgina, Miervaldis Polis (Ego), Ilga Berga, Viktors Šildknehts, S. Līvmane, Aina Adermane, Dzintra Geka, Kaspars Dimiters, Kirils Šmeļkovs, A. Grīnbergs, Aija Živitere, Vija Beinerte, Marina Gulmane, Maija Medinska, J. Rubens, Einārs Jaunbrālis un citi talantīgi un atsaucīgi Rīgas pilsoņi.
Svētku virsvadītāji: Augusts Sukuts, Jānis Zeps, Edīte Dancberga, Māris Gailis, Vjačeslavs Kokins, Anna Viduleja, Ligita Viduleja, Rita Meļķe, Harijs Zālītis, Jānis Iļjins, Armands Muižnieks, Vija Butkeviča, Zenta Auziņa, Vladimirs Norvinds
Kinodienu’86 centrālais notikums – kinoforums Arsenāls Zinību namā.
Atklāšanas seanss 25.augustā pulksten 16, Aleksandra Kaidanovska filma Parastā nāve (Простая смерть, 1985).
Seansi katru dienu pulksten 16, 19 un 22, preses konferences pulksten 23.30
Foruma ietvaros notiek divi teorētiskie semināri – Grifits, Meljess. Sākums un Kino kā process. Semināros piedalās Natālija Nusinova, Jurijs Lotmans, Aleksandrs Kaidanovskis, Konstantīns Lopušanskis, Sarmīte Ēlerte, Mihails Savisko, Normunds Naumanis.
Foruma skates filmas:
Bedre / Яма (rež. Vladimirs Kovaļenko / Владимир Коваленко, Ukraina, 20’)
Brauciens pie dēla / Поездка к сыну (rež. Vladimirs Tumajevs / Владимир Тумаев, Baltkrievija, 30’)
Emīra slepenais ceļojums / Тайное путешествие эмира (rež. Farids Davletšins / Фарид Давлетшин, Uzbekija, 90’)
Garā diena (rež. Jevgeņijs Paškevičs, Latvija, 1981, 20’)
Izmēģinātājs / Испытатель (rež. Ivans Dihovičnijs / Иван Дыховичный, Krievija, 1985, 30’)
Jaunais gads / Новый год (rež. Dāvids Šengelidze, Kaha Melitauri / Давид Шенгелидзе, Каха Мелитаури, Gruzija, 60’)
Kas tu esi? / Ты кто? (rež. Svetlana Iļjinska / Светлана Ильинская, Ukraina, 20’)
Laternu svētki / Праздник фонарей (rež. Jevgeņijs Markovskis / Евгений Марковский, Baltkrievija, 90’)
Liecinieks / Свидетель (rež. Valērijs Ribarevs / Валерий Рибарев, Baltkrievija, 70’)
Maksa par braucienu / Плата за проезд (rež. Vjačeslavs Sorokins / Вячеслав Сорокин, Krievija, 90’)
Mana māsa Ļusja / Сестра моя Люся (rež. Jermeks Šinarbajevs / Ермек Шинарбаев, Kazahija, 90’)
Mirušā cilvēka vēstules / Письма мёртвого человека (rež. Konstantīns Lopušanskis / Константин Лопушанский, Krievija, 1986, 88’)
Neptūna svētki / Праздник Нептуна (rež. Jurijs Mamins / Юрий Мамин, Krievija, 50’)
Nomale (rež. Pēteris Krilovs, Latvija, 1985, 25’)
Parasta nāve / Простая смерть (rež. Aleksandrs Kaidanovskis / Александр Кайдановский, Krievija, 1985, 70’)
Rotaļas skolas vecuma bērniem / Naerata ometi (rež. Arvo Iho, Leida Laijusa / Arvo Iho, Leida Laius, Igaunija, 1985, 85’)
Sapņa apskāviens / Объятие мечты (rež. Fedavzs Zainutdinovs / Федавз Зайнутдинов, Uzbekija, 90’)
Saškas eņģelis / Сашкин ангел (rež. Vera Kirokozova / Вера Кирокозова, Ukraina, 20’)
Skatiens augšup / Взглядом вверх (rež. Genādijs Zemels, Latvija, 20’)
Traips / Пятно (rež. Aleksandrs Cabadze / Александр Цабадзе, Gruzija, 90’)
Veļ Sīzifs akmeni (rež. Juris Podnieks, Latvija, 1985, 20’)
Vieta zem saules (rež. Augusts Sukuts, Latvija, 1982, 20’)
Zinību namā demonstrē arī Maskavas Augstāko režisoru kursu programmu un filmas
Infanti, rež. Jevgeņijs Paškevičs, Latvija, 30’
Laiks, rež. Marks Sosārs, Igaunija, 10’
Manilaida, rež. Marks Sosārs, Igaunija, 20’
Pase, rež. Augusts Sukuts, Latvija, 1985, 30’
Svētdienas gleznotāji, rež. Marks Sosārs, Igaunija, 10’
Foruma noslēgums – 30.augustā pulksten 11, filma Akakija Cereteli ceļojums pa Rača-Lečhumi (rež. V. Amukašvili, Gruzija, 1912, 50’)
Rīgas Kino namā Arsenāla ietvaros 25.-29.augustā notiek radošie vakari, tikšanās ar Aleksandru Kaidanovski, Sergeju Solovjovu, Nanu Džordžadzi, Irakliju Kvirikadzi, Vjačeslavu Sorokinu.
Paralēli Rīgas kinoteātros:
* Ilga, Lāčplēsis, Aurora – itāļu neoreālisma programma (Lukīno Viskonti, Roberto Roselīni, Vitorio de Sika, Džuzepe de Santiss)
* Aurora, Ilga – 30.gadu padomju kinokomēdijas, trīs filmas ar Žanu Gabēnu galvenajā lomā
* Bastera Kītona filmas
Pirmoreiz Arsenālā:
* apbalvo visus foruma skates dalībniekus, viņi saņem mākslinieka Kirila Šmeļkova lielformāta grafikas.
* kinoforums tiek plaši reklamēts tā sauktajā lietišķajā grafikā – Kirila Šmeļkova plakāts drukāts uz polietilēna maisiņiem, ielūgumiem, programmiņām, nozīmītēm.
Nākotnes plāni “kā Kinodienu ‘86 likumsakarīgs pēcvārds” izklāstīti Kino dienu’86 orgkomitejas atskaitē PSRS Kinematogrāfistu savienībai, ko sagatavojusi kinozinātniece Sarmīte Ēlerte (1986. gada 1. novembrī), un citos dokumentos:
* Latvijas Kinematogrāfistu savienība uzskata par mērķtiecīgu rīkot Kino dienas ’87, ’88, ‘89 utt. katru gadu no 1. līdz 30. augustam, tā paplašinot Padomju kino dienas atzīmēšanu, bet pāra gados augusta pēdējā nedēļā rīkot kinoforumu Arsenāls (1988. gadā tas būtu 23.-29. augustā).
* Mainīt Arsenāla statusu, izveidojot to par starptautisku jaunā spēles kino forumu.
* Izveidot Arsenāla orgkomiteju – Augusts Sukuts, Rudīte Grigorjeva, Sarmīte Ēlerte, Pēteris Krilovs, Jānis Zeps.
* Izdot Arsenāla katalogu ar anotācijām, informāciju par autoriem, filmogrāfiju.
* Katru kinoforuma dienu izdot informatīvo biļetenu; paredzēt, ka TV raidījums Kino un Mēs katru vakaru gatavo 40 minūšu programmu par festivālu.
* Paralēli Arsenālam 4-5 Rīgas kinoteātros demonstrēt pasaules kino labākās filmas.
* Pēc kinodienu pieredzes tālākā nākotnē dibināt Rīgā Kinomuzeju; paredzēt tur eksperimentālu aktieru trupu.
* Izveidot Rīgā (iespējams, kinoteātrī Lāčplēsis) padomju un pasaules klasikas demonstrēšanai paredzētu kinoteātri Iluzions.
rezultātā -
Pirmais starptautiskais kinoforums Arsenāls sākas 1988. gada 23. septembrī un notiek līdz 1. oktobrim.
Un - vēl viens bonuss tam, kurš ticis līdz šai vietai rakstā, - fragments no grāmatas Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture (2009, Augusts Sukuts, Kristīne Matīsa), jau minētās 27 lappuses par Kino dienām '86, lasiet ŠEIT.
