Par kino un kulināriju, ēšanas mākslu, garšu un tās atainojumu dažādās filmās sarunājas pavārmākslinieks Havjers Manzurs Garsia, socioloģijas zinātņu maģistrs Normunds Kozlovs, režisore un publiciste Kristīne Briede, reizēm šo to piebilst fotogrāfe un kultūras producente Agnese Zeltiņa (ne tik daudz runā, vairāk fotografē).
Normunds: – Kā sauc to filmu ar Fainsu un meiteni, kas tēloja Dāmas gambītā? Pusdienas?
Havjers: – The Menu / Ēdienkarte.
Normunds: – Tas ir no jaunākajiem hitiem par kulināriju, tika salīdzināts ar to, kur Vudijs Harelsons uz jahtas.
Kristīne: – Ar Skumju trīsstūri.
Havjers: – The Menu jeb Ēdienkarte ir stāsts par ļoti smalku restorānu, kas atrodas uz salas; turp var aizkļūt tikai ar kuģīti un to apmeklē tikai ļoti smalki ļaudis. Mazliet kā parodija par to, līdz kādai robežai cilvēks meklē garšas sajūtas vai šova elementus, cik viņš ir gatavs pārsteigumam un cik šefpavārs ir gatavs pārsteigt savu viesi. Līdz pat ekstremālām lietām – viņš nogalina vienu no saviem pavāriem, kurš esot labs, bet nekad nebūšot izcils…
Normunds: – Tur ir arī kreisais diskurss, anti-kapitālistiskais. Šefpavārs par maizi saka – tā ir vienkāršo ļaužu barība, tāpēc jūs maizi nedabūsiet. Tās vietā ir konceptuāls apraksts – kā laikmetīgās mākslas darbam.
Havjers: – Un viņam ir taisnība, jo maize ir pamatprodukts, ar ko sākas kulinārija.
Normunds: – Vispār civilizācija ar to sākās, revolūcija.
Havjers: – Jā, sākās no miltiem, ūdens, sāls un eļļas. Tas ir viss. Tā ir svētā maize jebkuram dzīvesveidam, jebkurā restorānā, jebkurā mājā. Ja nav maizes, tad nav attīstības.
Kristīne: – Pirms mēs mēģinām saprast, pie kā tas viss noved, es gribētu, lai Havjers izstāsta mums, kāda ir viņa saistība ar kino.
Havjers: – Mana saistība ar kino ir diezgan sena. 1997. gadā savus pirmos video darbus taisīja studija Lokomotīve [Roberts Vinovskis, Karls Bjoršmarks, Dace Vinovska un Kristīne Briede – filmu studijas Locomotive Film & Television agrīnais sastāvs. – Aut. piezīme], bija tāda televīzijas sērija par integrāciju, un viņi meklēja Latvijā visādus ārzemniekus, kuri būtu jāintegrē Latvijas dzīvē. Starp tiem bija, piemēram, vācu dzejnieks Matiass Knolls, Zviedrijas kultūras atašejs Matss Silvāns un arī meksikānis Havjers Garsia, un visus mūs filmēja.
Kristīne: – Tolaik integrācijas projektu zīmē varēja dabūt šādu tādu naudu filmēšanai, nesauksim to varbūt par filmu ražošanu. Tagad gan kliedz, ka visa tā nauda esot izdota par velti, jo nekas neesot saintegrēts, Stasa Tokalova mamma un vecmāmiņa nav integrētas, tomēr izrādās, ka daži ir – tie, kas vēlējās. Nu jā, meklējām toreiz, ko un kā lai integrē, un šausmīgi negribējās visu laiku tikai uz krieviem vien koncentrēties, gribējās atšķaidīt un parādīt, ka ir arī kaut kāda spektra daudzveidība.
Normunds: – Arī es tur piedalījos. Es esmu pirmās paaudzes sorosīts un braukalēju apkārt integrēdams, zviedru naudu trallinādams.
Kristīne: – Par to jau arī tagad visapkārt uztraucas. Nu, bet mēs bijām dabūjuši tādu pasūtījumu – uztaisīt 17 TV raidījumus Lokomotīve piedāvā, katru pusstundas garumā, sižeti bija pārsvarā par visu krāšņo un daudzveidīgo jauniešu kultūru, kas ārkārtīgā tempā bija sākusi zelt. Meklējot sižetus, Roberts un Dace bija uzzinājuši, ka kaut kur Ķeipenē dzīvojot viens pavisam savāds meksikānis, un brauca ar viņu iepazīties. Havjers toreiz nebija nekāds pavārs, viņš bija mākslinieks. Keramiķis. Viņš Ķeipenē bija atvēris savu keramikas cehu.
Normunds: – Bet Ķeipene taču ir kino vieta!
Kristīne: – Jā, ir, bet tas viss notika daudz vēlāk.
Havjers: – Jā, un tad es kā mākslinieks sāku… es jau vairs nedzīvoju kopā ar savu ģimeni, jo ģimene bija aizbraukusi prom no Latvijas, viņiem te bija par aukstu, par sliktu, un viss kas. Bet es paliku Latvijā.
Kristīne: – Un tapa Māla cilvēks – tāda neliela video-īsfilma raidījuma ietvaros, jo šis cilvēks keramiķis, gaidīdams filmēšanas grupu no Rīgas, nebija sēdējis, rokas klēpī salicis, bet gatavojies savai, tā teikt, vizuālajai prezentācijai. Tur bija milzīga muca ar šķidru mālu, un viņš, noģērbies pliks, mūsu acu priekšā iekāpa tajā mucā un ārā izkāpa, viss klāts ar mālu, pilnīgi viss – galva, visa seja arī. Un teica: „Es esmu māla cilvēks.”
Havjers: – “Es esmu māls, es gaidu, kad kāds mani izraks un no manis taisīs mākslu.”
Kristīne: – Tie bija viņa vārdi. Mēs šo te noskatījāmies un sapratām, ka tur kaut kas ir, kaut kāds īssavienojums un saprašanās. Roberts un Dace pēc tam mazliet uzturēja kontaktu ar dīvaino meksikāni, un meksikānis atzinās, ka viņam Ķeipenē paliekot auksti un garlaicīgi, un ziema nāk… Kādu dienu zvana Lokomotīves telefons Kaķu mājā, kur mēs tolaik mitinājāmies, es dzirdu to māla cilvēka balsi un saku: „Havjer, tu?” Un viņš atbild ļoti aizdomīgā tonī: „Kā tu zini?”
Havjers: – Jā, Ķeipenes dialektā! (Smejas.).
Kristīne: – Havjers acīmredzot bija iedomājies, ka viņš varētu tādā feinā studijā līdzdarboties, jo mēs neapšaubāmi bijām atstājuši iespaidu, ka pie mums viss rullē. Tā viņš pārnāca pie mums. Diemžēl visas viņa cerības, ka tagad sāksies baigā kino industrija un nu tik filmēs, drīz vien izplēnēja, jo naudas praktiski vispār nebija un Lokomotīve bija visnabadzīgākā studija pasaulē, jo nefilmēja reklāmas. Un kino tajā laikā Latvijā skaitījās miris, bet mēs spītīgi meklējām iespējas kaut ko šajā laukā darīt.
Normunds: – Es gan klausījos Poškus interviju, un tur tā nebija, tur bija par Kaķu mājas montāžām.
Kristīne: – Mēs arī bijām Kaķu mājā un sākumā montējām ar diviem plikiem VHS maģiem, līdz kamēr toreizējā TV3 par tiem 17 raidījumiem mums barterā pārdeva savu veco Betacam montāžu. Kameru mēs reizēm dabūjām no tā paša TV3 vai no Zigurda Vidiņa, kurš arī turpat mitinājās ar savu Studiju Divi un sākotnēji bija, var teikt, paņēmis Lokomotīvi savā paspārnē. Bet tas, ka ir dzelži, jau nenozīmē, ka ir arī nauda. Mums bija pamatīgi periodi, kad vispār nebija ko ēst. Un te pēkšņi tas kaut kā savilkās kopā, un izgaismojās Havjera loma.
Normunds: – Putra no cirvja!
Kristīne: – Ķeipenes meksikānis, Lokomotīves dalībnieks, kurš periodiski glāba mūsu dzīvības.
Havjers: – Vienīgais, kas mums bija, – tukšs ledusskapis.
Kristīne: – Un Havjērs sāka ar kaut kādām drupačām barot šo te nemākuļu bariņu, kas iedomājušies sevi par kino veidotājiem. Tomēr, neskatoties uz tiem plikajiem mēnešiem, bijām visur kur pabijuši, filmējuši gan Īrijā, Aranu salās, gan Indijā, no kurienes atgriezušies atkal pliki un slaidi kā asakas, un tādi arī apsēdušies pie tās vecās TV3 montāžas.
Havjers: – Tā vienkārši ir misija.
Kristīne: – Nu, tāda misija, kurā viss tika ziedots mākslai. Un ēšana jau jaunībā nav pati svarīgākā nodarbe, bet, tā kā bijām bioloģiskas būtnes ar savām vajadzībām, tad Havjers šajā ziņā uzņēmās šefību pār kinogrupu. Man atmiņā iespiedies kāda radinieka dāvāts rupjmaizes kukulis, bija vēl divas sastāvdaļas – krējums un zaļie sīpoli –, un Havjers mums taisīja tādas skaistas sīpolu maizes – zaļu sīpolu klucīši ar krējumu uz rupjmaizes, un tas garšoja kā debesmanna.
Tā arī faktiski notika tava pieslēgšanās virtuvei, tas bija izdzīvošanas jautājums, jo visas tavas cerības, ka pievienošanās filmu studijai nozīmēs kādu pastāvīgu kinoprocesu, izrādījās veltīgas.
Havjers: – Jā, tāds bija tas sākums. Bet periods, kad ražoja filmas, tas bija ļoti nopietns.
Agnese: – Vai tas kaut kādā veidā saistās ar to, ka tu tagad baro kinogrupas lielajās filmās?
Kristīne: – Pārlecot mazliet laikā, varu atklāt – bija tāds periods, kad Havjers jau bija pazīstams kā ievērojams pavārs un gribēja tieši nodarboties ar kino keiteringu. Domā, ka tik vienkārši bija iefiltrēties tajos keiteringa pakalpojumos? Ļoti sarežģīti. It sevišķi, kad bija tie Krievijas–Latvijas projekti vai kopprojekti, kurus filmēja Latvijā, jo tur viss bija balstīts uz otkatiem. Viņiem nevajadzēja īstus ēdinātājus, viņiem vajadzēja tādus, kas pa lēto kaut ko sataisa un atskaita atpakaļ otkatu. Un, kad Havjers mani palūdza noskaidrot, vai kaut kur tajās filmu ražošanās viņš varētu piedāvāt ēdināšanu uz laukuma, tad nevienam nevajadzēja, jo viņš nebija apjēdzis, kā tās lietas tur notiek.
Tagad, cik es saprotu, ir citi laiki, tev taču Padomju džinsiem nav jāmaksā otkats?
Havjers: – Tagad nav. Tagad ir cits periods.
Normunds: – Nu, tie bija deviņdesmitie...
Kristīne un Havjers: – Kādi deviņdesmitie!? Divtūkstošie!
Kristīne: – Havjer, tu mani palabo, ja kas, bet manā skatījumā tā tev tas kino savijās ar pavārmākslu.
Havjers: – Tieši tā. Aiz draudzības ar jums.
Kristīne: – Un tas viss bija iespējams tikai tāpēc, ka vecmāmiņa Enriketa bija iemācījusi Havjeram taisīt ēst. Ar domu „ja nu gadījumā kas!”
Havjers: – Paldies manai vecmammai, kas man tās receptes iemācīja.
Agnese: – Bet tas taču nav tipiski Meksikā, ko?
Havjers: – Mana vecmāmiņa nebija tipiska. Un Meksikā tas tiešām nav tipiski, ka puikas ietu uz virtuvi.
Normunds: – Mana vecmāmiņa man iemācīja šūt.
Havjers: – Nezinu, kāpēc, bet man patika iet uz virtuvi un spēlēties ar kukurūzas mīklu, taisīt visu kaut ko, un vecmamma man atļāva.
Normunds: – Ā, tu veidoji, tā bija tava proto-keramika?
Havjers: – Apmēram.
Agnese: – Iedomājies, divas nozares uzreiz!
Normunds: – Kukurūzas mīkla kā plastilīns.
Havjers: – No tā laika sāku gatavot ēst, iemācījos daudzas receptes, skatoties un piedaloties. Jo tiešām,
Meksikā manā bērnībā tas bija paredzēts sievietēm – tantes strādāja virtuvē, īstie puikas spēlējās ar pistolēm un mačetēm.
Kristīne: – Labi, tagad atpakaļ Latvijā. Kur mēs šobrīd hronoloģiski esam? 90. gadu beigās?
Havjers: – 1997. gadā, kad man kino džeki piedāvāja atvērt pirmo restorānu.
Kristīne: – Kino tur bija tā pamazāk… izņemot Oļega Kuļika performanci. [1998. gadā ukraiņu laikmetīgās mākslas zvaigzne Oļegs Kuļiks restorānā La Kukarača veica performanci Divi Kuļiki, kuras laikā gandrīz šķīrās no dzīves, jo stipri sagriezās ar stiklu, bet publika bija tik fascinēta, ka nesaprata, kur īsti beidzas māksla un sākas fizioloģiski procesi, tāpēc ātro palīdzību izsauca ar pamatīgu nokavēšanos. Pēc tomēr laimīgām beigām Havjers La Kukaračas ēdienkartē ieviesa jaunu Steiku ala Kuļiks, kurš bija greznots ar asām siera šķēpelēm un bagātīgu salsas mērci košā asiņu krāsā. – Aut. piezīme.]
Havjers: – Toreiz, pirms Lokomotīves sadalīšanās starp Rīgu un Karostu, iznāca vēl divas filmas – spēles īsfilma Checking out, kuras augstākais sasniegums bija tas, ka to izrādīja MOMā, un Kristīnes īsfilma Nekad nav par vēlu, kurai es biju scenogrāfs.
Normunds: – Un es tur biju scenārists. Tur filmējās Havjēra toreizējā sievasmāte, kurai vajadzēja ar motociklu braukt, un Havjers viņu dublēja zeķubiksēs.
Kristīne: – Tā bija brīnišķīgā aktrise Velta Skurstene, viņai pēc scenārija bija jābrauc ar motorollerīti un jācieš avārijā, bet, tā kā viņa bija jau gados, tad Havjērs kaskadierēja viņas vietā.
Havjers: – Paralēli mēs jau dzīvojām Karostā, tas bija 2000. gads jau, jeb nultā vasara.
Kristīne: – Karostas projekts bija domāts īpaši izturīgiem cilvēkiem, un tajā laikā Havjers jau bija sapratis, ka ar tāda veida nekomerciālo kino nekāda normāla dzīve nesanāk, bet ar ēst taisīšanu vismaz var nopelnīt iztiku. Un tev sākās pavārmākslas un restorānu periods. Bet kino mīlestība tak nekur nav pazudusi, ko?
Havjers: – Vēl jau es piedalījos Arsenālos ar ēdināšanu. Piemēram, kad Arsenāls bija kongresu namā un bija veltīts Otaram Joseliani, tad mēs cepām tūkstošiem pankūku pie Kongresu nama. Tur bija tornis ar pankūkām, konjaks, ikri un krējums. Bet pirms tam vienreiz Augusts Sukuts, kuram biju izstāstījis, ka esmu dzīvojis Ķeipenē, saka – klausies, nākamais festivāls būs veltīts Eizenšteinam, Ķeipene būs svarīga vieta, aizbrauksim tur ar vilcienu, būs Panteļējeva vaska figūra… un tā arī notika. Ķeipenē, kur nekā īstenībā nav! Un tajā kafejnīcā, kas man tur bija no veciem laikiem, – bārā Colours – rādījām dažas filmas, un līdzi bija vairāki feini režisori.
Agnese: – Un viņi brauca piecas stundas katrā virzienā.
Havjers: – Joss Stellings, Arsenāla zvaigžņu režisors, arī toreiz bija.
Kristīne: – Es piebildīšu, ka toreiz Karosta arī piedalījās, jo pirms Ķeipenes Arsenāla delegācija ar izbraukuma sesiju viesojās Karostā, un mēs, kā jau parasti, gudrojām, ar ko pārsteigt viesus. Televīzijā bijām noskatījušies reportāžu no Arsenāla atklāšanas, no kuras atmiņā iespiedās šādi vārdi – "pilnīgā tumsā tika atklāts" Arsenāla kāds tur pēc skaita festivāls… Un mēs izdomājām, ka vajag rīkoties pēc pretējas koncepcijas. Mums bija vecs 35mm projektors un daudz veco filmu ruļļu, ko bijām salasījuši, izmētātus pa miskastēm no bojāgājušajiem Liepājas kinoteātriem, un mēs rādījām Arsenāla viesiem „filmu par Ļeņinu” “pilnīgā gaismā” – proti, neko nevarēja redzēt, jo bija dienasgaisma. Un tā mēs konceptuāli savienojāmies atkal, jo Ķeipene ir Havjera pirmā mītnes zeme Latvijā.
Bet tagad, Havjer, izstāsti par Sviestu un Ceļojumu uz Tukumu. Tās taču bija filmas, kurās tu piedalījies, vai ne?
Havjers: – Mēs ar Robertu Vinovski bijām jau aizbraukuši uz Meksiku 1997. gadā, filmējām Ziemassvētkus pasaulē, un es viņam parādīju, kas ir ziemassvētki Meksikā. Viņš uz īstās lentes safilmēja n-tās stundas, ko es neesmu redzējis, mēs veselu mēnesi nodzīvojām pie maniem draugiem un radiem, un filmējām, filmējām…
Kristīne: – Labi, bet kā jūs nonācāt līdz Sviestam?
Havjers: – Nu, toreiz, kad bijām Meksikā, man tur vajadzēja palikt. Latvijā man ģimenes vairs nebija, viens dzīves periods Ķeipenē beidzās, un es domāju, ka jāpaliek Meksikā. Bet man iepatikās kino un filmēšanas, un Roberts teica: “Brauc atpakaļ, tev taču biļete ir, vajag visu šito safilmēto materiālu montēt un tulkot!” Un es domāju – jā, nu kāpēc ne?
Atbraucu atpakaļ, bet Ķeipenē neatgriezos, sāku dzīvot Rīgā. Sakarā ar manu bijušo sievastēvu pazinu divus no Latvijas ceļa dibinātājiem, viņi gribēja, lai es vienai draugu kompānijai uztaisu vakariņas. Un tad kādu rītu zvana tas viens – viņš bija arī ministrs vienu brīdi, Jānis Krūmiņš, un saistīts ar norvēģiem, kas pārņēma universālveikalu –; viņš man piedāvāja, ka bijušās Astorijas vietā var uztaisīt restorānu. Izstāstīju Robertam, viņš uzreiz saprot, ka tur ir lieta, un tā tālāk, bet tas jau ir cits stāsts.
Un tajā kompānijā bija arī Jānis Vaišļa, kurš ar saviem draugiem no Zvaigznīšu brīža filmēja Ceļojumu uz Tukumu, viņi izdomāja filmēt arī Sviestu. Nu, tad visi satikās restorānā La Kukarača, pīpēja cigārus, dzēra tekilas un domāja scenāriju. Un tad – klausies, Havjer, tu negribi būt meksikānis tai filmā?
Nu, jā, es tad piedalījos kā meksikānis meksikāņu tērpā. Protams, man tad visai grupai bija vienmēr jātaisa ēdiens. (Visi smejas.)
Kristīne: – Jā, nu protams!
Havjers: – Un, protams, restorāns La Kukarača bija ģenerālsponsors tai filmai.
Un pēc tam es daļēji piedalījos arī dokumentālās filmas Borderland tapšanā.
Kristīne: – Borderland bija filma par Latvijas jaunatklāšanu un jaunajām robežām, vērās vaļā visādi vārti agrāk slēgtiem pagalmiem un ielām. Mēs filmējām gan tās vietas, kas atvērās, – kaut vai tā pati Karosta, kas visu laiku bijusi slēgta padomju militārā bāze –, gan arī tās vietas, kas vērās ciet līdz ar jaunām robežām; piemēram, Draudzības kurgāns uz Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas robežas, arī Sebeža un Kaļiņingrada. Vairs nekādas Meksikas, ne Indijas, ne Īrijas mums nebija prātā, jo tepat norisinājās viss interesantais. Citējot vecmeistaru Selecki (vai varbūt Kotovičs to teica): “Dokumentālista sviestmaize ir tur, kur kaut kas vai nu sākas, vai beidzas.”
Havjers: – Kristīne ar Kalli uz krievu robežām aizbrauca filmēt ar melnu volgu.
Kristīne: – Gatavojoties braucienam, mēs domājām, ka jāņem krievu, padomju mašīna – protams, lai, ja kas, tad var pieķīlēt. Tā bija veca grabaža un nepārtraukti lūza, bet mēs esam galīgā čuhņā pie robežām, brīžiem puslegāli… lūdzam palīgā vietējos večus, ar ko bijām iepazinušies, un viņi lādēdamies brauc no Sebežas uz tiem krūmiem, kur mēs sēžam, tāpat lādēdamies un savas teļņaškas smērēdami, lien apakšā tai volgai un taisa. Un Kalle neko nesaprot no tā mašīnremonta, bet, zviedrs būdams, cenšas uzturēt pieklājīgu sarunu un saka – ko jūs, puiši, ieteiktu, kā mums labāk šo braucienu ar šo transporta līdzekli veikt? Un džeks izlien no mašīnas apakšas, noslauka eļļainās rokas un saka – zini ko, labāk nopērc volvo!
Havjers: – Jā, meistars atbrauc ar mersi un labo viņiem to volgu...
Kristīne: – Tā pati grabažīgā volga vēl piedalījās festivālā Kristapa Tapa. Vai jūs tādu atceraties?
Normunds: – Es zinu, es biju žūrijas priekšsēdis.
Havjers: – Tas bija pēdējais, ko mēs taisījām ar viņu, to volgu.
Kristīne: – Volga jau bija uz izjukšanas robežas un tika nolīmēta ar Kristapa Tapas plakātiem.
Normunds: – Agnese Bule taisīja plakātu Kā uz to skatās ar tādu fallisku simbolu kameras formā.
Havjers: – Mēs tolaik dzīvojām Rūpniecības ielā, un tā aplīmētā Volga pēc festivāla vēl ilgi stāvēja iepretī Misiņa bibliotēkai. Stāvēja, stāvēja, un vienu dienu vienkārši pazuda.
Kristīne: – Un mēs atviegloti nopūtāmies. Bet, ja atceramies Kristapa Tapu, – tas bija tīri labs Lielā Kristapa jauniešu nodaļas festivāliņš…
Normunds: – … kur visi iesūtīja DIY filmas, visas nesponsorētās. Jo cilvēkiem bija parādījies video.
Havjers: – Pa dienu bija Lielais Kristaps, vakarā un pa nakti – Kristapa Tapa.
Kristīne: – Žūrijā mums bija Normunds Kozlovs, Dmitrijs Rancevs, Uldis Cekulis, Anita Uzulniece un Andris Grīnbergs, kuru mēs arī bijām filmējuši integrācijas sakarā, bet viņš festivāla dienā konceptuāli atteicās no dalības žūrijā, jo paziņoja, ka viņam neesot tiesību spriest, kura filma labāka vai sliktāka.
Havjers: – Jā, Kristapa Tapa bija labs pasākums. Bija tik daudz jauniešu, kas jaunajā dator-video laikmetā bija sākuši taisīt filmas.
Kristīne: – Bija arī daži briesmīgi momenti – piemēram, atvesta filma no Liepājas, pēkšņi zālē pazūd skaņa un mēs nesaprotam, kas par lietu, bet pašiem jātiek galā, jo paši jau vien bijām pie visiem ruļļiem.
Havjers: – Es atceros vienu interesantu faktu no tiem laikiem. Rīgas kinostudijā bija beigušas strādāt laboratorijas un, lai attīstītu filmu, tā bija jāved vai nu uz Somiju vai uz Baltkrieviju. Bundžas veda ar vilcienu, attīstīja un veda atpakaļ, gandrīz kā kontrabandu.
Kristīne: – Jā, uz Minsku. Mums Checking out bija uz 35mm uzfilmēta pirmo reizi mūsu mūžā, bet skaņa bija nesinhrona, jo bija taisīta uz 25 kadriem sekundē, video formātā; filmas pozitīva taisīšana bija atlikta uz vēlāku laiku, jo tā Baltkrievija... Tolaik Rīgas kinostudijā bija briesmīga sajūta – tukši, gari gaiteņi, kur dažos kabinetos vēl slēpās pa kādam vecam speciālistam, kurš reti vairs kādam bija vajadzīgs, bet nav nekur citur, kur iet. Un viņi mēģina salikt to skaņu, un nekas nesanāk – nu nav tā sinhrona, un neko nevar izdarīt. Mēs tad aizbraucam uz to Baltkrieviju, uz Minsku, un tur… viss strādā, visa ražošana strādā! Tas ir kaut kāds 1997. gads, bet viss kā padomju laikos, studija pilna ar cilvēkiem, laboratorijas strādā, laborantes baltos ķitelīšos zibinās ar filmu ruļļiem, un vecajās bundžās gaiteņu galos krājas končiki – tie bija kādreiz krutākie pelnu trauki, tādi milzīgi ripuļi. Mēs viņiem daudz neko nesakām par skaņas problēmu, mēs tik sakām, ka jāsakopē pozitīvs ar visu skaņas celiņu, bet viņi, protams, uzreiz ierauga, ka nav sinhrona. Paņem to materiālu, aiziet, kaut ko sadara, un …notiek brīnums – sinhrons ir! Mēs prasām – kā?! Viņi noslēpumaini nosmaida un saka: “Mums ir mūsu metodes, profesionāls knifs.”
Starp citu, mūsu filmas negatīvs vēl aizvien atrodas Minskas studijā, jo bija doma, ka mēs sadarbosimies un, ja vajadzēs kopēt vēl kādu kopiju, tad labāk, lai viņš tur ir un smuki glabājas. Tā vēl glabājas līdz šai dienai.
Havjers: – Bet iedomājies, tāda ņemšanās ar to visu! Nebija jau toreiz nekādu baigo projektu, tā bija vienkārši nepieciešamība pašam to darīt.
Kristīne: – Vai tagad tev tā mīlestība uz kino ir palikusi arī skatītāja līmenī?
Havjers: – Ne tikai.
Man kino ir tik svarīgs dzīvē, ka paralēli visiem darbiem esmu vienmēr mēģinājis atvest uz Latviju meksikāņu kino.
Ne katru gadu, bet vismaz katru otro esmu kopā ar Meksikas Goda konsulātu taisījis meksikāņu kino dienas K. Sunī. Arī pēdējos gados pirms kovida mēģināju – ar saviem kontaktiem, ar savām iespējām dabūt filmas, tulkot latviski un prezentēt tās – bez nekādas citas vajadzības, vienkārši lai parādītu, kas Meksikā notiek kino jomā. Man liekas, ka tas ir svarīgi. Piemēram, periodā, kad Luiss Bunjuels strādāja Meksikā, – viņš tur uztaisīja 20 filmas!
Normunds: – Nu, tas tā plaši nav zināms.
Havjers: – Jā.
Kristīne: – Eizenšteins arī.
Havjers: – Eizenšteins arī, bet viņš jau ir baigā figūra pasaules kino kontekstā.
Normunds: – Jauno mediju kultūras centrā RIXC, kas agrāk bija E-LAB, bija interneta radio – sen atpakaļ, pašos interneta pirmsākumos tā bija baigā lieta. Un, atceries, mēs taisījām radio pārraidi par zapatistām un arī par meksikāņu kino.
Havjers: – Jā, un man ir tāda nepieciešamības sajūta – piedāvāt meksikāņu kino, jo es nāku no Meksikas; te nav nekādas meksikāņu kopienas, bet man liekas, ka labi būtu arī par kino kaut ko zināt. Es to mēģinu darīt konsekventi.
Kristīne: – Un kā tev ar to veicas?
Havjers: – Dažreiz ir veicies, dažreiz nav. Kādreiz esmu kļūdījies ar rādīšanas laiku – piemēram, esmu rādījis rudenī, kad Rīga ir ļoti piesātināta ar kino, un tad apmeklējums ir bijis ne tik liels, kā es gribētu. Taču es to noteikti, noteikti turpināšu darīt, jo man liekas, ka ir tēmas, par kurām ir vērts skatīties meksikāņu kino. Kā sociālu parādību.
Kristīne: – Tu pats seko tam meksikāņu kino vektoram? Tu taču dzīvo Latvijā jau ļoti ilgi.
Havjers: – Es sekoju. Es zinu.
Normunds: – Bet vai nav tā, ka vispār Latīņamerikas vidē viss ir spāniski, valoda ir vienojoša, un meksikāņu kino nav tik ļoti nošķirts atsevišķi?
Havjers: – Nē, vispār visai Latīņamerikai kino ir ļoti svarīgs kā protesta veids. Ļoti aktīvs ir tāds alternatīvais protesta kino, ko skatās kino klubos, tur rāda to sociālo – īsto dzīvi. Tas kino, kam ir atbalstītāji un producenti, tā ir kino industrija, kam nav sakara ar dzīvi, – tās ir tēmas, kas visiem patīk, amerikāņiem arī patīk. Bet underground kultūra Meksikā un visā Latīņamerikā ir tas, kas notiek kino klubos.
Normunds: – Kino klubi? Tā jau bija arī Francijā, kad cinéma vérité parādījās. Tas ir dzīvs tur joprojām?
Havjers: – Jā. Un tas man šķiet nozīmīgi. Kaut gan ir meksikāņu kinorežisori, kam ļoti svarīga ir Holivuda; piemēram, pēdējā tāda ļoti atpazīstama filma bija Roma.
Kristīne: – Jā, Netflix projekts, es tieši gribēju pieminēt.
Havjers: – Roma ir slavena ne tikai režisora dēļ – Alfonso Kuarons ir viens no labākajiem, bet attīstījies vairāk Amerikā, nekā Meksikā. Bet kāpēc tā filma ir svarīga? Jo tā ir biogrāfiska filma, kuru režisors taisīja par savu dzīvi 60.–70. gados, un tas ir ļoti aizraujoši – tieši ar to, ka viss, ko tu skaties, ir biogrāfiski. Reklāmas no televīzijas, sociālā vide, kur viņi dzīvo, – galvaspilsētas rajonā, kuru sauc par Romu, tur dzīvo vidējie slāņi un uz augšu. Tā ir īstenība no šī perioda Meksikā. Un tāpēc tā filma ir ļoti svarīga.
Otra lieta, ka Kuarons ļoti inteliģentā veidā filmu netaisa uz krāsām, tā ir melnbalta. Runājot par atmiņu kino, tas piešķir pagātnes dimensiju un ir arī parocīgāk, filmējot aizgājušu laikmetu – kostīmu un pilsētvides ziņā, scenogrāfijas ziņā.
Normunds: – Bet es gribētu vispār konceptuāli parunāt par kulināriju un garšas maņu. Pēc Kanta tā ir viszemākā forma, ja? Stingri ņemot, garša ir vismazāk apgarotā sfēra.
Un es gribētu minēt, ka mūsu filmu sarakstā par garšu pasauli būtu bijis vērts iekļaut Sorokina ekranizācijas, jo viņam ir tieši kulinārā tēma visnotaļ izvērsta – kanibālisma un koprofīlijas, koprofāgijas virzienā. Stāsts Norma, cita starpā.
Kristīne: – Kanibālisma sakarā – ribiņas! Mēs pievēršamies Grīneveja filmai Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais, un citātu studijā!
Havjers: – Ik pa laikam Viskaļu iemītniekiem es gatavoju komunālo zupu, un vienu dienu uzrakstīju ēdienkartē – šodien būs grilētas ribiņas. Un fotografēju šito. Visiem bija prieks!
Normunds: – Sorokinam ir Nastja, piemēram. Tāds darbs, kur tiek grilēta meitiņa.
Kristīne: – Tas ir kino?
Normunds: – Nē, tā ir literatūra, bet viņš ir daudz arī ekranizēts.
Kristīne: – Daudz nav. Četri, Maskava…
Normunds: – Daudz nav, bet kulinārā tēma viņam ir, un, savelkot kopā, Sorokins arī skata planetāro nākotni, to futūristisko, tieši tādas ekoloģisko baiļu industrijas ietvaros. Kā zaļā domāšana. Teiksim, viņam ir brīnišķa luga Щи – tie ir skābētie kāposti, kuri sasaldētā veidā iegūst papildus kulināras kvalitātes, ja ilgāk stāv… līdzīgi kā mucās konjaks. Cita starpā, es uzzināju, ka ir vairāki produkti, kas iegūst, atrodoties sasaldētā stāvoklī, piemēram, zaļie zirnīši.
Lūk, un Sorokina lugā ir uzvarējis ekoloģiskais fašisms, par vistas nogalināšanu var piespriest astoņu gadu cietumsodu. Šobrīd jaunākās ziņas, ko vatņiki piegādā, ir – Šveices valdība aicinot savus pilsoņus mazāk ēst šokolādi, vairāk kukaiņus. Tas mūs atved atpakaļ pie kino klasikas – pie Bruņukuģa „Potjomkin”, uz kura sākas revolūcija no tā, ka zupā ir tārpi. Tagad tas skaitās proteīna avots, vienīgais, kas drīzumā vispār vairs būs.
Kristīne: – Vai tu esi redzējis Bruņukuģi, Havjer?
Havjers: – Diemžēl nē. Man nav arī tulkojuma.
Kristīne: – Tur nevajag tulkojumu, tur praktiski viss ir bez vārdiem, ar dažiem uzrakstiem. Bet precīzi, kā Normunds saka, parādīts, no kā sākas dumpis un revolūcija.
Havjers: – Meksikā arī līdzīgi sākās viens karš ar Franciju. Revolūcijas laikā revolucionāri ieņem galvaspilsētu un ieiet vienā smalkā franču kafejnīcā, paēd un izdzer visu, kas tur ir, un, protams, nemaksā. Īpašnieks pasūdzējās franču vēstniecībai, un Francija paziņoja – ja Meksikā francūžiem nemaksā, tad viņi vienkārši iebruks. Un tas arī notika, 19. gadsimta sākumā. Francijas armijas daļa, bataljons Karalienes pūķis – Dragones de la Reina –, iebrauca ar kuģiem Meksikas ostā un iegāja iekšzemē, bet viņiem neveicās, jo viņi nonāca vienā indiāņu novadā, ko sauc Tlaxcala, un tie indiāņi, acapuastras, stājās pretī ar mačetēm un bultām un likvidēja franču bataljonu. To Meksikā sauc par La guerra de las pastillas – kūku karš.
Normunds: – Un ar Ameriku kad bija karš? Arī tūkstoš astoņsimtajos…
Havjers: – Jā, jā. Tas ir tad, kad risinās stāsti par Zorro .
Normunds: – Bilžo tagad saka, ka krievi burtu Z par kara zīmi izvēlējušies tāpēc, ka tas ir pirmais grafiti, ar ko sastapās Putina paaudze Padomju Savienībā. Z burts no filmas Zorro. Nu, tāda teorija vismaz.
Kristīne: – Labi, tagad esam pieskārušies revolūcijām un kariem, kas sākušies ēdiena dēļ, bet vai jums ir zināmi tādi piedzīvojumi kino, kur tieši otrādi – laba un augstvērtīgi sagatavota, īstajā laikā un kontekstā pasniegta ēdiena dēļ ir uzlabojušās cilvēku attiecības? Man nāk prātā Babetes svētki, un tā pēdējā filma ar Keidžu, Cūka arī ir šajā diskursā.
Havjers: – Es domāju, ēšanas kultūra visās pasaules malās ir ļoti būtiska lieta – piemēram, ķīniešiem ir teiciens, ka valsts un karaļa drošība pieder pavāriem. Vai karalis dzīvo vai mirst, vai tauta ir vesela vai nevesela, tas ir pavāru rokās. Un sava patiesība tur ir.
Normunds: – Tāpēc jau viņiem ir tie degustētāji.
Havjers: – Jā, tas attiecas uz augstās klases kulināriju. Pie pils un karaļiem, un tā tālāk.
Normunds: – Nu, un tad ir tas, kas Grīnevejam, – tā zemākā daļa, kas domā nevis ar galvu, bet ar galviņu. Kāpēc kulinārija ar seksuālo sfēru arī saiet kopā – tur ir smalks savienojošais moments, un tās ir smakas. Tas parādās arī filmā Tampopo, ja atceries, īstenais japāņu diskurss par labāko nūdeļu gatavotāju, kas taisa labāko ramen zupu. Tas ir nezināms iestādījums pie mazas dzelzceļa stacijas, kur brauc ēst tikai tālbraucēji šoferi.
Kristīne: – Tur ir vismaz divas ģeniālas epizodes – tajā filmā gan viss ir ģeniāls, bet tās divas… ja mēs japāņu hierarhijas kontekstā zinām, ka nevienā dzīves situācijā japānis nedrīkst lēkt augstāk par bosu. Epizode, kur viss ofiss aiziet uz restorānu pusdienās, sasēžas ap galdu, visiem tiek izdalītas ēdienkartes un pirmajam, protams, prasa bosam, ko viņš izvēlēsies. Tas paskatās ēdienkartē un neko nesaprot, jo tur viss sarežģīti, ar franču nosaukumiem. Un boss nopurpina, ka ņemšot burgeri un alu. Visi pārējie pēc viņa tak nevar vairs neko citu, visi pasūta to pašu burgeri un alu. Un tad nāk jaunākais asistentiņš, kurš pa to laiku bijis vai nu labierīcībās vai rokas mazgājis, ienāk un apsēžas, protams, pašā galda galiņā, paņem ēdienkarti un – o-o-o! – iesaistās dialogā ar ķelneri un sāk pasūtīt, pārzinot visas smalkās špeizes un ik pa laikam pārjautājot: sakiet, vai šī jūsu mērce ir gatavota tajā tradīcijā vai šitajā?
Havjers: – Respektīvi, viņš orientējas.
Kristīne: – Viņš orientējas un pasūta pilnu ēdienkarti un visu, kas piederas pie visa. Un visi pārējie sēž sastinguši kā sālsstabi, jo ir pārkāptas pilnīgi visas uzvedības normas.
Normunds: – Tur visu laiku ir šitā. Bezpajumtnieks izrādās tāds pavārmākslas guru, pie kura ir jāmācās tas vislabākais buljons.
Kristīne: – Jā, pats bezzobains un ar savu bezpajumtnieku skrandaiņu kliķi, kas visi ir netīri un nošņurkuši, bet pazīst visus smalkākos vīnus.
Normunds: – Tie ir viņa mācekļi, tos viņš trenē – vāc pie restorāniem izsviestās pudeles, kurās ir palicis backwash, un tad māca par vīniem – šis ir no tā gada un tās tur ziemeļu nogāzes, un tādā garā. Mēs to filmu skatījāmies kopā ar vienu draudzeni japānieti, un viņa paskaidroja visādas īpašas detaļas – teiksim, tā atvadu dziesma, kur viņš stāv uz kāpnēm, tā ir japāņu kultūrā īpaša, to japāņu skolnieki tieši uz izlaidumu dzied savam skolotājam.
Kristīne: – Ā, uz to brīdi, kad galvenā varone beidzot iemācās taisīt rāmenu.
Normunds: – Bet tas, ko es gribēju stāstīt, ka smarža ir vienojošais starp garšu un tausti, taktilo un seksuālo. Piemēram, epizode zobārsta krēslā, kur vīrietim uzplēš dzerokli, kas ir iekaisis, un paceļas tāda smirdoņa, ka atrauj visus logus, bet viena māsiņa pēkšņi nespēj vairs valdīties un sāk trīties viņam gar roku.
Kristīne: – Viņu seksuāli uzbudina tā smirdoņa?
Normunds: – Jā.
Kristīne: – Vēl tur bija tāda labo manieru skola.
Normunds: – Slurp, slurp? Ka nedrīkst slurpināt?
Havjers: – Tampopo ir filma, kura ataino ļoti sensitīvas lietas no sava laika. Tur parādās tiešām ļoti erotiski momenti, vienlaikus asprātīgi un ļoti sāpīgi. Piemēram, tam onkulim pēc zobārsta pateica, ka viņš var ēst saldējumu, viņš aiziet uz parku, ēd to saldējumu, un atnāk mazs bērns, arī no bezpajumtniekiem, un tam kaklā pakārta šilte ar uzrakstu, ka viņš drīkst visu, tikai ne saldējumu. Un onkulis saka – jā, tev vajag! – un iedod saldējumu bērnam.
Normunds: – Nuja – aizliegtais auglis, kurā iekosties.
Havjers: – Visa tā gribēšana – ja tev ir mērķis uzzināt labāko recepti un attīstīt ēdienu, un ir rezultāts no mērķtiecības. Beigās viņa dabū to recepti un iemācās. Un tā recepte simboliski ir laimes recepte. Cilvēki, kas ēd to zupu, kļūst laimīgi.
Kristīne: – Jā, tas arī iet no filmas uz filmu, ka tā ir atslēga uz laimi – pareizi sagatavots un pasniegts ēdiens.
Normunds: – Īpatnēji, ka visur svarīga ir recepte… Piemēram, Stradivāri vijoles lakas recepte, vai Tarkovska Rubļovam zvana liešanas recepte.
Kristīne: – Know-how.
Normunds: – Uz burboniem tiek rakstīts, kā … teiksim, man mīļākais ir 45 grādu Makers Mark, un es lasu sievai priekšā stāstu: „…mans vectētiņš bija viskija taisītājs sestajā paaudzē, viņš pašrocīgi 1953. gadā sadedzināja sešas paaudzes glabāto recepti un sāka viskiju taisīt pa savam, no jauna…”. Un vecmāmiņa pati ar sarkano zīmoglaku uzlēja virsū korķi, un kopš tā laika īstā recepte ir tā jaunā.
Kristīne: – Tu tā kā tici tam?
Normunds: – Nu nē, tas ir stāsts par recepti. Vispirms ir nodošana paaudzēs, un tad nāk nociršana – recepti sadedzina, lai nevienam netiek, un sāk no jauna.
Havjers: – Bet tas ir interesanti, ko Kristīne saka par tām laimes receptēm, kuras padara cilvēkus laimīgus.
Kristīne: – Nē, es teicu, ka ēdiens spēlē zināmu lomu cilvēka padarīšanā par laimīgu.
Havjers: – Jā, bet tagad kulinārijai ir cits virziens. Agrāk mēs centāmies iemācīties īstās receptes, bet tas mainījās pirms 20 gadiem, kad Spānijā parādījās šefpavārs Adria Ferran no jaunās skolas, ko sauc „molekulārā kulinārija”. Viņi vienkārši tos kanonus, kas ir franču kulinārijas pamatā, nolika malā un sāka taisīt savus eksperimentus. Tāda kā kulinārās kultūras alķīmija. Viņi deva citus vārdus, radīja citus ķimikālus procesus no sastāvdaļām, veidoja citās formās. Ferāns ir jaunais mūsdienu šefpavārs, kurš ar savu izpēti ir ietekmējis kulināriju, tāpat kā ķīmiskā izpēte laboratorijās. Jaunās tendences ēdināšanā stāsta, piemēram, par želejām, kuras neizmantojām pirms tam. Putas – gandrīz jebkuru šķidrumu var pārveidot par putām. Dūmotas lietas, sasaldētas lietas, kristalizētas lietas, kuras pirms tam mēs gandrīz neizmantojām.
Kristīne: – Tas ir domāts ekoloģiskās pēdas mazināšanai? Lai izmantotu visu?
Normunds: – Nē, manuprāt, tas ir zinātniski – konkrētu molekulāru procesu izpēte ar garšas kārpiņām. Lai tas nebūtu kaut kas „ar mīlestību gatavots”, bet tieši konkrēti tārgetēts.
Havjers: – Jā, bet viņš dod arī citu vizuālu tendenci.
Normunds: – Jā, tā dūmošana!
Havjers: – No kaut kāda skābekļa, kur tev iespējams redzēt, kā dūmos izkūst lietas. Viņi pieder tieši tādam mūsdienīgam…
Normunds: – High-tech.
Kristīne: – Un tu arī izmanto to metodi?
Normunds: – Paldies dievam, nē! (Smejas.)
Havjers: – Visi restorāni sāka pirms 20 gadiem uz to skatīties, franči arī. Iedomājies, kaut kāds spāņu pavārs, kuram nav nekādas aristokrātiskas izcelsmes, ne kādas franču skolas, nekā. Viņš bija trauku mazgātājs restorānā! Viņš ir no Figeresas, kur kādreiz dzīvoja Salvadors Dalī. Turpat netālu viņam ir tāds restorāns kalnā – akmeņaina kalna galā, tālu no visas civilizācijas, un tur viņi uztaisīja savu skolu, uz kuru visi lielākie šefi brauc, lai saprastu, kā viņi to dara. Tā ir tāda mūsdienu tendence kulinārijā, kurai pirms tam kādus 200 gadus nebija nekas tāds pat prātā nācis.
Normunds: – Es domāju, tur arī ir līdzība ar ekoloģisko baiļu industriju, kas ir „jaunā nauda”. Jo, teiksim, Rotšildu un Kruppu ģimenes vēl no Napoleona vai Pirmā pasaules kara laikiem rullē pasaules ekonomiku, kas balstās uz fosilo kurināmo, bet jaunā nauda – ekoloģisko baiļu industrija – stāsta par CO2 izmešiem, par to, kā cilvēks kaut kādā mistiskā veidā spēj ietekmēt klimatu (kas ir absurda ideja principā). Bīda alternatīvas fosilajam kurināmajam, kas šobrīd iet uz beigām, vai vismaz izmaksas palielinās. Tas ir līdzīgi, tas pats haiteks kā viskijam – nocirst veco, nocirst tradīcijas un sākt kaut ko jaunu.
Kristīne: – Atgriežoties pie ģeniālā un sociālajām iekārtām. Grīnevejam filmā Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais ir tā plebeju zagļu banda, kam sazagtās naudas ir čupām, bet manieres nevienas. Viņi ēd imigranta francūža restorānā, visa ēdienkarte ir franciski. Un tie bandīti, kas kultūras ziņā ir visprastākie rijēji, ņirgājas par tiem ēdieniem, bet tomēr pūlas izrunāt tos franču nosaukumus. Vai varat izskaidrot, kas ir tas franču kulinārijas fenomens?
Havjers: – Francūži ļoti rūpīgi izpētīja katru no savām receptēm. Augstākā klase vienmēr vēsturiski ir skaitījusies tieši franču kulinārija, viņi it kā noformulējuši būtību jebkuram dzērienam, jebkuram auglim…
Kristīne: – Viņi ir pirmie, kas sāka veidot receptes?
Normunds: – Algoritmus?
Havjers: – Piemēram, viņiem pieder tiesības uz šampanieti, jo tas nāk no Šampaņas reģiona.
Viņi sāka iegrāmatot visu – no kurienes kas nāk un kāpēc ir tāds nosaukums. Līdz ar to viņi varēja nodot saviem pēctečiem receptes no senseniem laikiem, viņu kulinārijas tradīcijā ir visvairāk saglabātu recepšu no dažādiem periodiem, un tā bija aristokrātija, kas to veicināja.
Nabagi taču var ēst soļanku katru dienu, bet aristokrāti visu laiku prasa šefpavāram – nu, kas tev ir jauns, ko man dosi šodien? Kas ir tavs jaunais šedevrs?
Tāpēc franču šefpavāram bija visu laiku jārada kaut kas jauns, respektīvi – ja tu tajā industrijā neesi radošs, tad tu momentā atpaliec. Kulinārija ir ļoti īslaicīga māksla. Tas arī labi redzams filmā Vatels / Vatel, kur ir bankets, kas paredzēts kā reprezentācijas un faktiski kara novēršanas pasākums. Bankets sastāv no, piemēram, ledus skulptūrām, no svaigām zivīm, taču pēc divām stundām tas jau mirst. Proti, ja ēdājs nokavē kaut vai dažas minūtes, tad ēdiens jau zaudē savu spožumu, savu estētiku, savas garšas un smaržas, tāpēc kulinārā māksla ir ļoti smalka un ļoti īslaicīga. Un ir reizēm tā, ka vienas vienīgas mērces izveidošana prasa ļoti ilgu laiku. Es jums izstāstīšu vienu franču recepti liellopu gaļas mērcei, demi-glace. To taisa no liellopu kauliem, ribu pārpalikumiem, astes un visām liellopa paliekām, tās apcep līdz piedegumam lielā katlā kopā ar sīpoliem, burkāniem, ar garšvielām. Pēc tam pievieno ūdeni un ilgi vāra, kamēr no 10 litriem šķidruma dabū puslitru buljona, tādu kā želeju. Tad filtrē to mērci, tam visam vajag apmēram 20 stundas, lai izgarojas, kamēr notiek redukcija, un tā ir tikai viena mērces sastāvdaļa!
Un tad iedomājies, to virtuves mehāniku, lai viss strādātu, kā franči to prasa, – piemēram, visām tām mērcēm jābūt gatavām noteiktā momentā, jo daudzas ir ar olu un cukuru, kas izgaro vai nosēžas. Tāpēc franču kulinārija ir ļoti smalka. Viņiem ir tāds kulinārijas virziens, kur jauc, piemēram, vīnus, alkoholu kopā ar dažiem ēdieniem, kurus nevāra citās kultūrās.
Bet jā, franči attīstīja savu kulināriju aristokrātijas dēļ.
Normunds: – Man ir pilnīgi pretējs viedoklis – ka franču virtuve, līdzīgi kā zviedru sūrstrommings, attīstījās no galējas nabadzības. Sīpolu zupa, teiksim, visas šitās štelles.
Kristīne: – Varžu kājiņas.
Normunds: – Lūk, lūk!
Kristīne: – Nu tā, kā pie mums Havjers – nobrieda par pavāru galējās nabadzības dēļ.
Normunds: – Jā, tas sūrstrommings – zviedru pūdētā siļķe. Delikatese, kas radusies no tā, ka nav cita nekā, ko ēst, un ir kaut kā jāiedabū viņa iekšā.
Kristīne: – Sūrstrommings radās no tā, ka zaldātiem sūtīja konservus un, kamēr tās mucas nonāca līdz viņiem, tikmēr konservi bija sabojājušies, uzpūtušies.
Labi, bet kas ir pirmais, kas jums nāk prātā, ja es saku „kino un kulinārija”?
Havjers: – Ēšana ir ļoti labs moments, ar ko jebkurš režisors var pagarināt jebkuru filmu, pievēršoties galdam vai svinībām. Otra lieta – ja mēs runājam, ka garšas un smaržas mums nosēžas kā atmiņas, tad kinolente jau nesmaržo un negaršo, bet, kad tu redzi konkrētu kadru, tad sāk veidoties tavas privātās atmiņas par garšu un smaržu.
Kristīne: – Nu, to es labi atceros, ka Babetes svētkus nedrīkstēja skatīties tukšā dūšā, vajadzēja pirms tam paēst, citādi tu vienkārši sēdi tik nenormāli izbadējies…
Normunds: – Parasti jau kinoteātrī valda popkorna smarža un garša.
Kristīne: – Bet tātad ne jau tikai tehniski ar ēšanu paildzina filmu.
Normunds: – Ar to var labāk iesēsties atmiņā, jo smadzenēs ir atmiņu centri, kas saistīti tieši ar smaržu.
Kristīne: – Man ienāca prātā viens latviešu kinorežisors, kurš gandrīz visās savās filmās ieliek kādu ēšanas epizodi, un tās nu viņam sanāk patiešām labi, – Jānis Streičs! Viņš ārkārtīgi garšīgi māk uzfilmēt smeķīgo ēšanu. Agrīnā kapitālisma filmās ir visādi product placement kadri ar balzāmu, bet tā labā epizode, kur ēd čurkstošu speķīti…
Havjers: – Man arī ir prātā viena latviešu filma – kur Eduards Pāvuls saka „vien’ maz’ cuciņ’!” Un „cuciņ” latviešiem ir simbolisks produkts.
Normunds: – Ulmanis teica: „Cūkas – mūsu nākotne!”
Kristīne: – Tad šajā sakarā man jājautā, vai jūs noskatījāties filmu Gunda?
Normunds: – Nu, es apmēram zinu, par ko ir runa.
Kristīne: – Nevar par kino tā runāt, Normund! “Es apmēram zinu, par ko ir runa…”. Tad labāk nerunāsim par to, tā tas nedarbojas.
Normunds: – Šajā gadījumā darbojas. Tā ir filma, kuras autors pats atzinās, ka tā veidota pēc Dīrera gravīras.
Agnese: – Nu, izstāsti.
Kristīne: – Nē, to nav iespējams izstāstīt.
Normunds: – Režisors filmējot kļuva par veģetārieti.
Kristīne: – Nav taisnība. Par veģetārieti viņš kļuva jau četru gadu vecumā, bet šo filmu uztaisīja, lai mākslas valodā uzrunātu visus tos, kurus kopš četru gadu vecuma nav izdevies pierunāt kļūt par veģetāriešiem. Bet nerunāsim par to, kas nav redzēts. Kā jums ar trifeļu mednieku?
Normunds: – The Pig. Manuprāt, Nikolasa Keidža labākā loma.
Kristīne: – Man gluži otrādi. Es nevarēju saskatīt neko no aktieriskā, sejas izteiksme nevienu brīdi viņam nepamainījās.
Normunds: – Bet tas, ka var uztaisīt filmu no nekā! Viens cilvēks meklē savu cūku, šausmīgi aizraujoši. Bet es noskatījos, un man tīri labi patika! Vienreiz vēl viņu rādīja televīzijā, es biju netīšām ieslēdzis kaut kur vidū un nevarēju atrauties – atkal niansēs tu ej iekšā.
Kristīne: – Nu kā tad, tikai tāpēc, ka amerikāņi uztaisījuši vienu drusku neatkarīgāku filmu, mazliet atkāpušies no meinstrīma naratīva un paņēmuši zvaigzni, tad pēkšņi laba, ja?
Normunds: – Man par zvaigzni vispār vienalga. Vienkārši tā filma ir gaumīgi uztaisīta.
Havjers: – Nu, mums bija, piemēram, marokāņu filma Couscous, par kuskusu, kas tai kultūrai ir ļoti būtiska sastāvdaļa. Tur man savelkas koordinātes ar Tampopo – viens ēdiens, tikai šoreiz kuskuss, ir tik svarīgs, ka – ja tas iztrūkst, tad nekā nav, ne svinību, nekā.
Kristīne: – Kā itāļiem pasta?
Normunds: – Vai mums maizīte.
Havjers: – Ja tā elementa nav uz galda, tad pasākuma nav. Un arī tas process, kā izveidot ēdienu līdz izcilībai, – tur arī nāk recepte no paaudzes uz paaudzi, visi it kā zina, bet ir tikai viens, kuram tā recepte ir pati labākā. Filmā ir kāzas, kuskusam jābūt uz galda un svinības bez tā nevar notikt, bet tēvs kavējas ar kuskusu un visā tajā procesā arī mirst. Man ļoti patika. Tas ir ārpus Eiropas kino, šo taisījuši marokieši ar francūžiem. Filma ir ļoti sensitīva, jo stāsts ir par ģimeni, kas no tā kuskusa dzīvo. Ja viņi māk to gatavot, tad var dzīvot tālāk. Ja nemāk, tad gandrīz nav iespējams izdzīvot.
Normunds: – Bet vēl par garšu. Vai jūs zināt kādas filmas, kurās jau nosaukumā ir garša?
Kristīne: – Man tā uzreiz nenāk prātā. Tu zini?
Normunds: – Jā, irāņu Ķiršu garša.
Kristīne: – O, jā!
Normunds: – Tur tā ir tāda kā dzīves garša – tā, kas notur pie dzīvības. Man tas bija pārsteigums. Nu, ka ir tāda kā Eiropas rezignācija, šķietami eiropeiska mentalitāte, tomēr irāņu, un tā nav īsti arābu pasaule.
Kristīne: – Persiešu.
Normunds: – Jā, persiešu kultūra, zooastrisms. Tur ir arī pašnāvības tēma, bet tā garša notur.
Kristīne: – Vai garšu var attēlot?
Havjers: – Es domāju, ka jā. Atgriežoties pie tā, ka garšas ir mūsu atmiņās, – ir visādi psiholoģiskie eksperimenti, kur tev saka: aizver acis, domā par skaistu vasaras dienu un citronkoku. Tu ej tuvāk tam citronkokam, noplūc citronu, paņem rokā, viņš ir vēss, gluds un smaržīgs. Tagad paņem nazi, noliec citronu uz koka dēlīša un lēnām griez. Jūti, kā sula tek gar nazi, paņem pusīti, pieliec pie lūpām un spied sulu sev mutē, un jūti, kā nāk tas skābums uz mēles... Un, to klausoties, tu patiešām to visu jūti.
Kristīne: – Tas ir ciguns.
Havjers: – Sajūtot garšu, izdalās siekalas, un tikai tāpēc, ka ir tādas atmiņas.
Normunds: – Man tēvs stāstīja, ka viņiem bērnībā esot bijis joks – dienas laikā parkos, kad spēlējuši orķestri, tad nosēsties pirmajā rindā un iekosties citronā. Visas tās tubas aiziet ciet, jo spēlētājiem siekalas sāk tecēt.
Kristīne: – Kovida laikā, kad vajadzēja ātri lielākam baram nodot siekalas, piemēram, kinoprovēs, tad arī deva citronus, uz ko skatīties.
Havjers: – Vienvārdsakot, viss balstās uz mūsu atmiņām, tāpēc cilvēks atceras bērnības smaržas un garšas. Ja tu man saki „zilonis”, tas man vienmēr asociēsies ar sūdiem, jo vectēvs mani veda uz cirku un nopirka labākās biļetes pirmajā rindā, un viens zilonis nosēdās man priekšā un taisīja tādu čupu! Ārprāts! Tā smaka! Un atnāk divi klauni ar tačku un piekrauj trīs ķerras…
Kristīne: – Vai to ir vērts filmēt?
Normunds un Havjers: – Protams, ir vērts!
Normunds: – Attēls ar smaku.
Kristīne: – Bet vēl par garšu kinematogrāfijā – vai esat redzējuši Trīra Five Obstructions? Jorgens Lets, ārkārtīgi slavens dāņu režisors, kaut kad 60. gados uztaisīja filmu Perfektais cilvēks un apskata to perfekto cilvēku no visādām pusēm – kā viņš dejo, kā viņš kustas, ēd. Un Larss fon Trīrs 2003. gadā uzņem filmu, kur liek Jorgenam taisīt rimeikus pēc Trīra izdomātiem noteikumiem jeb sarežģījumiem, – jāpārfilmē perfektā cilvēka epizodes Trīra mērcē. Un mērce nav nekāda nevainīgā, tur ir visādas provokācijas, un viena no tām ir par ēšanu. 60. gadu filmā perfektais cilvēks sēž baltā žaketē uz balta, sterila fona un perfekti ar sudraba dakšiņām ēd zivi un piedzer vīnu. Trīrs liek Jorgenam šo epizodi pārfilmēt, bet Bombejas nabadzīgākajā prostitūtu rajonā. Jorgens paliek pilnīgi bāls – nē, viņš nevar, tas ir par traku… bet nu tomēr. Un tad ir jaunā epizode –
uzlikuši caurspīdīgu sienu, aiz kuras visi izsalkušie skrandaiņi stāv, piespieduši pierītes, un skatās, kā Jorgens uzvalkā sēž pie balti klāta galda un ar sudraba dakšiņu ēd zivi. Nu, vārdu sakot, šausmene.
Vēl viena epizode man ir atmiņā, ar līdzīgu efektu, no filmas Bads pēc Hamsuna. Tas ir stāsts par Hamsuna jaunību, kad viņš Oslo gribēja kļūt par rakstnieku un dzīvoja badā, un bija pierakstījis visus iespējamos papīrīšus, kurus kaut kur salasīja. Lielisks zviedru aktieris Pērs Oskarsons galvenajā lomā, mēs jūtam viņam līdz un kopā ar viņu pilnīgi fiziski izjūtam to badu. Tiešām, skatoties pilnīgi tāda sajūta, ka mati jau krīt ārā no bada. Hamsuns tajā bada žvingulī satiek uz ielas kaut kādu vecu paziņu, kurš viņu ieaicina traktierī piesēst un parunāties. Viņi ieiet, un nākamais kadrs ir tuvplāns ar diviem kūpošiem zupas šķīvjiem, ko nes apkalpotājs; es kā skatītājs pilnīgi notraušu sviedrus, ka nu beidzot tak viņš dabūs to zupu ieēst… un nāk tā zupa, un īsi pirms galda, kur viņi sēž, viens zupas šķīvis tiek nolikts uz blakus galdiņa, otru noliek priekšā tam Hamsuna paziņam, kas sāk ēst. Nu, ziniet, mēs sēžam kopā ar to Hamsunu, un pilnīgi iekšas uz āru izgriežas!
Normunds: – Bet tad ir tā filma, ko tu nevarēji noskatīties – ar vemšanu, ar Pikolī un Mastrojāni, kur viņi mēģina noēsties līdz nāvei.
Kristīne: – Jā, atvainojiet, es mēģināju – La Grande Bouffe jeb Lielā rīšana –, bet nevarēju vairāk par desmit minūtēm izturēt.
Agnese: – Es arī nevarēju, tieši tā.
Normunds: – Nu, vajag to apslāpēt un noskatīties.
Kristīne: – Es nezinu, varbūt no vidus jāsāk.
Normunds: – Dažkārt tas strādā.
Havjers: – Bet redzi, mēs nonācām pie tā, ka smaržas un garšas ir tik nozīmīgas, ka tu pat nevari tām pārkāpt, ja kaut ko tādu redzi. Bet patiesībā tu taču vienkārši skaties, tur nav ne smaržas, ne garšas! Tu vienkārši redzi kadru un nevari turpināt skatīties, jo tev tas ir pārāk agresīvs.
Kristīne: – Grīneveja filmā gan arī drusku rāva uz augšu brīžiem, pārņem pretīguma sajūta, bet tur tas mākslinieciskais kaut kā notur.
Havjers: – Jā, Grīnevejam tomēr tu gaidi to grand finale, to kulmināciju – vairāk nekas nevar notikt, viņš apēd to gabalu un nošauj viņu. Bet mani tā Grīneveja filma fascinē no teatrālās scenogrāfijas viedokļa, viņš arī spēlē ar to periodu, ar krāsām.
Normunds: – Viņš jau mākslinieks, gleznotājs.
Havjers: – Kā viņi iesāk metriku – lēnām, ātrums mainās, krāsas mainās, un tad, kad nonāk pie sarkanā, tad jau ir kulminācija. Sava laika visbrutālākā kulinārijas filma. Tas ir ļoti agresīvs kino, un mūsdienās, kad runā par cilvēktiesībām…
Normunds: – Vēl jau ir Likteņa ironija, ko mēs agrāk jaungadā skatījāmies, – “Какая гадость эта ваша заливная рыба!”
Kristīne: – Tagad jau vairs neskatāmies.
Normunds: – Nu, vienīgi ja ar ukraiņu subtitriem. Viss ir jautrāk, ja ar ukraiņu titriem. Bet visur jau ir tādi momenti. Es tagad jaunākajai meitai ierādīju Džārmuša Down by Law. Mums ar manu pirmo meiteni bija pāris kasetes īpašumā, pārsvarā MTV alternatīvie action klipi, bet arī pāris filmas, ko mēs visu laiku skatījāmies, gandrīz katru nedēļu uz riņķi. Tik sūdīgā kvalitātē, ka ir tikai skaņu celiņš un kaut kādi melnbalti plankumi attēlā, viss izplūdis. Bet ir tā aina, kur Benīni sagatavojis trusīti, un nāk tas psihoanalītiskais moments, ka māte kādreiz tik labi mācēja trusīti pagatavot… „Robertino, come here! – No, I don’t want…” – un kirdik! Nu jā, arī The Deer Hunter mēs skatījāmies…
Kristīne: – Tā ir ģeniāla, bet nav īsti par mūsu tēmu.
Havjers: – Ir daudz filmu, kas pat nav par ēšanu, tomēr paliek ļoti spilgtā atmiņā, ja tur parādās ēšanas kultūra. Man liekas, tā ir viena no sensitīvākajām lietām mūsu dzīvē – gan ikdienā, gan tad, kad to redz caur kinolenti.
Normunds: – Par kinolenti un ēšanu ir tāds protokols – amatpersonas nedrīkst bildēt vai filmēt ēšanas laikā. Jo
ēd kinematogrāfijā tikai ļaunais varonis. Tas, kurš ēd, ir dzīvniecisks.
Kristīne: – Un labais varonis knapi knibina.
Normunds: – Tas nāk no Eliasa Kaneti, viņam ir sacerējums Masa un vara, un tur ir arī par zobiem. Zobi ir protomašīna. Mēs dzīvojam industriālajā mašīnu laikmetā, bet primitīvajā sabiedrībā vienīgā gludā lieta, kas ir mūžīga, faktiski ir zobi. Piemēram, par pagātni mēs uzzinām gandrīz tikai no zobiem, kas saglabājas. Tā ir miesu dīrājoša, gluda lieta tai spalvainajā realitātē. Teiksim, latviešu valodas etimoloģijā zobs pārtop par zobenu līdz ar metalurģiju, bet pēc tam pārvēršas par glancēto žurnālu, no kura lapām atieztiem zobiem lūkojas skaistules. Bet principā – ja ikonogrāfijā parādās zobi, tad tas ir kaut kāds sātana apsēsts tipāžs. Vai arī tāds variants – mana sieva Ilva atpazīst Pazolīni filmas, kur viņš filmē sava novada zemniekus, pēc viņu izpuvušajiem zobiem. Kā Mateja evaņģēlijā.
Havjers: – Tas ir interesanti, jo vispār garša sāk veidoties nevis tad, kad tu kod, bet tad, kad atdalās siekalas un tu sāc tā kā taustīt to, ko esi nokodis.
Normunds: – Sadalīt…
Havjers: – …un pārtaisīt par kaut ko mīkstu un glumu, ko pēc tam vari norīt. Bet garša parādās līdz ar siekalām, kad garšas kārpiņas sāk manīt skābumu vai ko nu tur. Sausas lietas nevar ēst.
Normunds: – Interesants ir tas umami – piektā garša. Kad to atklāja, kaut kad divtūkstošajos? It kā to umami visvairāk satur kaut kādi pārstrādāti tomāti, un vislielākais efekts ir pamatīgā augstumā virs jūras līmeņa. Tiem, kas nedzer tomātu sulu, ir vērts pamēģināt, ja to piedāvā lidmašīnā. Fantastiska sajūta!
Un bija kaut kas vēl saistībā ar taukainumu – tādu signālu smadzenes saņem pa taisno no kuņģa, jo garšas kārpiņas šo signālu īsti neuztver, pienāk tikai ziņa, ka ir kaut kas labs. Tas ir tas, kāpēc cilvēks vispār kļuva par cilvēku. Viņš sāka ēst konservu, un konservs šajā gadījumā ir galvaskauss, kur iekšā ir smadzenes – tīri tauki, kam neviens cits netiek klāt, izņemot to, kuram rokā ir akmens. Un to konservu viņš var arī uzglabāt. Līdz ar to sāka cilvēkam pašam augt tās smadzenes, un viņš kļuva starp dzīvniekiem īpašs.
Kristīne: – Labu apetīti, draugi!
