KINO Raksti

„Lokomotīvei“ – 25. Filmu un atmiņu izlase tiešsaistē

27.12.2020

Studija „Lokomotīve“ ir viena no senākajām filmu studijām Latvijā, dibināta 1995. gada decembrī, kad pasaule svinēja kinomākslas simtgadi. Šogad jubileju nav iespējams nosvinēt klātienē, tāpēc decembrī un janvārī studija vienkārši izdala dāvanas – gandrīz divdesmit filmas, kas šajos gados uzņemtas, var bez maksas noskatīties interneta vietnē www.Latvijas Filma.lv. Un producents Roberts Vinovskis atceras ainiņas no filmu uzņemšanas.

Producents Roberts Vinovskis:

Kino industrijā es nokļuvu, kad man bija kādi 14-15 gadi. Mans draugs no paralēlklases bija Dāvis Podnieks, Jura Podnieka dēls. Mēs ar Dāvi daudz laika pavadījām kopā, un tā es nonācu Jura Podnieka studijā, Kaķu mājā, kur viņi strādāja kopš 1990. gada.  Īsi pēc barikāžu laika es sāku tur piestaigāt un cerēju, ka man uzticēs kādu darbu.

Roberts Vinovskis un Juris Podnieks 1992. gada 15. maijā

Kādā 1992. gadā no Podnieka studijas aizgāja viens asistents, un es Jurim teicu, lai ņem mani tā asistenta vietā. Juris atbildēja – viņš jau labprāt, bet nevarot, jo man uz skolu jāiet. Es neko neteicu, aizgāju uz skolu, izņēmu dokumentus un pārgāju uz vakarskolu. Divas dienas vēlāk atnācu pie Jura, un viņam vairs nebija citu variantu, kā pieņemt mani darbā. Kaķu mājā biju nonācis kā Dāvja draugs bez jebkādas funkcijas, bet, redzot un sajūtot to atmosfēru, kas tolaik tur valdīja, saindējos ar kino. Kaut man bija pavisam citi plāni – gribēju kļūt par mākslinieku, es zīmēju, gleznoju, gribēju stāties lietišķajos. Tomēr, nonācis Podnieka studijā, es skaidri zināju, ka gribu nodarboties ar šīm lietām – pie vella visu zīmēšanu un gleznošanu!

Tā es sāku strādāt par operatora asistentu, tad pats sāku filmēt, un tā solīti pa solītim. Pēc tam studēju Filozofijas fakultātē, tas gan bija vēlu – man bija jau 24 gadi, kad iestājos. Filmēšanas praktisko pusi un tehniku var iemācīties uz laukuma, un es tolaik jau gandrīz astoņus gadus biju strādājis studijā dažādās pozīcijās, tāpēc man likās, ka nav vairs nepieciešams studēt kino, daudz svarīgāk būtu studēt filozofiju.

Studija Lokomotīve:

Studija ir dibināta 1995. gadā, tas bija kino simtgades gads, un lokomotīve tad bija svarīgs elements. Tajā laikā, tieši gada nogalē, kad studija dibināta, tika svinēti simt gadi kopš brāļu Limjēru pirmā kinoseansa, kur viens no atmiņā paliekošākajiem kadriem bija vilciena pienākšana. Turklāt dzelzceļš ir kino simbols, jo vilciena kustība atgādina kadra un filmlentes kustību kinoprojektorā. Savienojot šos dažādos simbolikas slāņus, radās tāds studijas nosaukums.

Studijas "Lokomotīve" pirmsākumi - Roberts Vinovskis, Kristīne Briede un Karls Bjoršmarks. Foto: Jānis Deinats

Pirmie pieci gadi:

Pirmajos gados studijai tādu īsti lielu filmu nav, jo tas bija ieskriešanās laiks, taisījām īsas videofilmas, no kurām maz kas saglabājies. Bija arī televīzijas projekts Lokomotīve piedāvā – interviju cikls Desmit gadi pēc perestroikas, kur sabiedrības integrācijas nolūkos intervējām visdažādākos cilvēkus, no Džemmas Skulmes līdz Kasparam Bindemanim. Divas lielākās filmas šajā laikā ir saistītas ar ceļojumiem – Īrijas Aranu salās pa Roberta Flaerti pēdām filmējām Salu, kurā piedzimst vējš (1996, režisors Karls Bjoršmarks, operators Roberts Vinovskis), bet Indijā tapa Citi Ziemassvētki (1996, režisors Roberts Vinovskis, operators Karls Bjoršmarks). Braucienam naudu sakrājām paši gada laikā – par 2000 latiem četri cilvēki varējām mēnesi pavadīt Indijā. Mazliet atbalstīja arī Rīgas piensaimnieks, tā reklāmas materiālu veidošanas nolūkos vedām līdzi sešas litra pakas pasterizēta piena, kas, protams, karstumā uzsprāga...

Indijā, pie Tadž-Mahala mauzoleja, 1996

Varētu vēl piebilst, ka pats neparastākais notikums Lokomotīves pirmsākumos ir gadījies tad, kad studijas vēl nemaz nebija, tikai draugu kompānija, – 1994. gadā Latvijas filmu katalogā ir tikai viena aktierfilma, 12 minūtes gara videofilma Pilsētnieks (Kowach), tās scenāristi un režisori ir Roberts Vinovskis un Arnis Kundziņš, operators Roberts Vinovskis, un formāli filma tapusi Jura Podnieka studijā, bet patiesībā tā ir tā pati eksperimentētāju komanda, kas dažus gadus vēlāk uzņēma spēles īsfilmu Sviests.

STUDIJAS FilmOGRĀFIJA 21. gadsimtā:

SVIESTS (2001, režisori Roberts Vinovskis, Arnis Kundziņš)

Mums bija daži tūkstoši latu, bet tajā laikā ar tiem pietika, lai uzņemtu pusstundu garu filmu uz kinolentes. Man šī filma bija debija kā režisoram, bet pie kameras – satriecošā kārtā filmas veidošanā piekrita piedalīties Latvijas kino klasiķis, operators Gvido Skulte, kurš filmējis Ezera sonāti, Cepli, Agro rūsu un tamlīdzīgi. Viņam tā bija pēdējā filma uz 35mm kinolentes, man savukārt pirmā un pagaidām vienīgā.
Vienīgais profesionālais aktieris filmā ir Arnis Līcītis. Sagaidīju Arni astoņos no rīta pie Rīgas kinostudijas vārtiem pavisam mundru un pavadīju uz grimētavu, bet stundu vēlāk aktieris jau bija diezgan silts, un filmēšanas laikā  visur apkārt bija jāizliek lapiņas ar tekstu, kas viņam jārunā... Bet notēloja labi – šajā ļoti dīvainajā kompānijā kopā ar Robertu Gobziņu, Jāni Vaišļu, Baibu Sipenieci un citiem.

Jānis Vaišļa, Arnis Līcītis, Roberts Vinovskis, Arnis Kundziņš un Gvido Skulte filmas "Sviests" uzņemšanas laikā


FILOZOFS IZBĒDZIS (2005, režisors Uldis Tīrons)

Šo filmu sākām uzņemt 2000. gadu pašā sākumā, un tā ir vienīgā Lokomotīves filma, kur es biju gan producents, gan operators, jo nebija neviena cita, kas varētu šo filmu producēt. Man gan vēl nebija skaidrs, ka es gribētu būt filmu producents, jo tolaik vispār valdīja visai miglains priekšstats par to, ar ko producents nodarbojas. Filmu studijas veidoja cilvēki, kas gribēja taisīt kino, neatkarīgi no tā, kādu amatu viņi strādāja, – bieži studijas dibināja režisori, vienkārši tāpēc, lai iegūtu juridisku statusu un varētu darboties filmu nozarē. Gan Jura Podnieka studija, gan Anša Epnera studija bija autoru veidotas studijas, Juris Podnieks savām filmām bija gan autors, gan producents, gan režisors. Tāpat arī Lokomotīve – tas bija jaunu cilvēku projekts, mēs vienkārši gribējām taisīt kino.

Top filma "Filozofs izbēdzis", priekšplānā - Otars Joseliani, Aleksandrs Pjatigorskis un filmas režisora Ulda Tīrona pakausis, tālākajā plānā filmē Roberts Vinovskis.

Kad filma Filozofs izbēdzis nonāca pēcapstrādes fāzē, pēc vairākām montāžas sesijām mēs ar Uldi Tīronu nolēmām, ka būtu nepieciešama montāžas režisora palīdzība. Bet kur lai tādu atrod? Mana dzīvesbiedre Liene ieteica kādu jaunu cilvēku – savas draudzenes mazo brāli, kurš tiekot uzskatīts par labu montāžas režisoru. Varot pajautāt viņam. Jaunais cilvēks izrādījās Dāvis Sīmanis juniors.


VERSIJA. LNO (2006, režisors Dāvis Sīmanis)

Paralēli darbam pie filmas Filozofs izbēdzis Dāvim jau bija radusies iecere veidot vizuālu eseju par Latvijas Nacionālo operu un baletu. Dāvis man piedāvāja šo filmu producēt, operators bija Andrejs Rudzāts. Kopš tā laika šādā kombinācijā esam strādājuši daudzās filmās.

Režisors Dāvis Sīmanis un operators Andrejs Rudzāts


ZĪMĒTĀJS (2007, režisors Dāvis Sīmanis)

Tā bija salīdzinoši mazformāta filma, kas tika veidota kā blakusprodukts ļoti apjomīgai Ilmāra Blumberga grāmatai, un bija nepieciešams ieskats, ko visu Blumbergs vispār dara. Dāvis bija atradis šo aspektu, kas redzams filmā, – tas ļoti daudz pastāsta par vienu Ilmāra Blumberga šķautni. Mums bija tikai dažas filmēšanas dienas, kaut pati filma tapa ilgstoši.


DARBAĻAUŽU BALETS (2007, režisors Roberts Vinovskis)

Pēdējais projekts, pie kura esmu strādājis kā režisors. Man ļoti patīk futbols, bet es uz to skatos kā uz teātra izrādi vai filmu, kur ir zināmas dramaturģiskās struktūras (protams, tas realizējas ne katrā spēlē). Kā saka Verners Hercogs – kinodramaturģija ir bērna šļupsts, salīdzinot ar to, ko var redzēt futbola spēlē. No tā izauga interese veidot filmu par futbolu.

[Redakcijas piezīme: - Roberta Vinovska Darbaļaužu balets ir pirmā filma, kuras reklāmas plakāts tika izvietots uz atjaunotā žurnāla Kino Raksti pēdējā vāka 2007. gada rudenī.]


VALKYRIE LIMITED (2009, režisors Dāvis Sīmanis)

Projekts zīmīgs ar to, ka tolaik, tikai mazliet vairāk nekā pirms 10 gadiem, šāda sintēze starp dokumentālu un inscenētu kino, kas šodien liekas pašsaprotama, bija diezgan svaiga novitāte. Vācu ekspresionisma manierē veidoti inscenējumi prasīja atbilstošu spēles kino vērienu – ar apgaismojumu, grimu, kostīmiem –, bet mēs to darījām ar dokumentālas filmas budžetu. Bija sarežģīti, bet ļoti palīdzēja tas, ka gan Dāvis, gan Andrejs mācēja atrast veidus, kā to izdarīt ļoti saudzīgi attiecībā pret budžetu un vienlaikus mākslinieciski augstvērtīgi, vairāk liekot lietā izdomu, mazāk naudasmaku. Filmējām uz 8mm kinolentes, un stilistiski tas ļāva panākt Dāvja gribēto efektu, kuru viņš pēc tam izmantojis arī filmā Escaping Riga (2014).

Režisors Dāvis Sīmanis filmas "Valkyrie Limited" uzņemšanā


CILVĒKI TUR (2012, režisors Aiks Karapetjans)
M.O.Ž. (2014, režisors Aiks Karapetjans)

Filma Cilvēki tur bija iecerēta kā Studijas Lokomotīve pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, es teicu Aikam – mēs abi esam debitanti, mēs varētu to mēģināt darīt. Pirmajā reizē NKC finansējuma konkursā projektu noraidīja, bet Aiks nevarēja nosēdēt mierā un teica – varbūt ir kaut kas, ko mēs varam uztaisīt bez naudas? Tā radās ideja par filmu M.O.Ž.
Gaidot, kā attīstīsies notikumi ap projektu Cilvēki tur, strādājām pie M.O.Ž., bet izrādījās, ka nevar izveidot filmu bez naudas. Kinovēsturē producenti parasti mērās ar divām galējībām – cik lēti vai cik dārgi viņi ir uztaisījuši kādu filmu. Bet, ja skatāmies uz to lēto galu, tad jāsaprot, ka tā ir abstrakcija – vienmēr tomēr ir kāds, kas par visu maksā. Ja cilvēki strādā bez atalgojuma, tas nozīmē, ka viņi filmā iegulda savu darbu. Filmā M.O.Ž. mēs visu darījām ar absolūti minimāliem līdzekļiem, autori nesaņēma neko – ne režisors, ne operators, ne producents –, tehniskie darbinieki saņēma minimālus honorārus. Attiecīgi filmēšana izstiepās vairāk nekā gada garumā, jo strādāt varējām tikai tad, kad visiem iegadījās brīva diena un mēs varējām sarunāt filmēšanas vietu.
Gadu vēlāk konkursā saņēmām finansējumu projektam Cilvēki tur, un to filmējām ļoti konvencionālā veidā, jo filmai beidzot bija budžets.

Režisors Aiks Karapetjans filmas "Cilvēki tur" uzņemšanā


SĒŅOTĀJI (2013, režisors Ivars Tontegode)

Kādu dienu man no Kultūras Akadēmijas zvanīja Pēteris Krilovs un vaicāja, vai es kā jaunais producents nevaru palīdzēt talantīgam studentam tikt galā ar studiju filmu. Tā es pieslēdzos jau iesāktajai filmai Apsēstība, kas 2009. gadā saņēma Lielo Kristapu kā labākā spēles īsfilma. Jau strādājot pie īsfilmas, radās doma filmu paplašināt līdz pilnajam metram. Vai tā metodoloģija bija pareiza – no īsfilmas izveidot pilnmetrāžu, piefilmējot –, to vēl var apspriest, katrā ziņā arī šis darbs tika veidots gandrīz bez naudas, jo man likās, ka nevaru iet uz NKC ar tādu debijas projektu un prasīt sazin kādu budžetu.


Nila Skapāna animācijas filmas
KAĶIS MAISĀ (2013)
SPOKU STUNDA (2014)
MARSIETIS (2015)
MŪSU OME RULLĒ (2017)

Nilu pazinu no Jura Podnieka studijas, kuras paspārnē viņš veidoja savas filmas kopš 2000. gada, un dažādās sarunās ar Nilu pamazām nonācām pie domas, ka būtu kaut kas jāmaina stilistikā, kādā viņš strādā. Tas ir tas, kā es redzu producenta pienākumu – viņš pārredz nozari, saskata, ko viens vai otrs mākslinieks dara, un jūt, kā to padarīt interesantāku, ievirzīt citās sliedēs. Es tajā brīdī redzēju, ko vajag darīt citādāk, lai Nils padarītu bagātāku savu radošo rokrakstu, lai tas kļūtu dzīvāks, interesantāks. Tā mēs nostrādājām četras filmas, un tad es biju izsmēlis to, ko varu tur pievienot, – bija pienācis laiks, ka nāk cits producents, kas Nila darbā var atrast jaunu aspektu. Tāpēc viņš tagad turpina Vides Filmu studijā, kas ar Nila projektiem debitē animācijā. Bet Studijai Lokomotīve ar Nila projektiem sākās iesaiste animācijas producēšanā. Pēdējos gados dokumentālā kino atzars mums ir pierimis, koncentrējamies uz animāciju un spēlfilmām.

Nils Skapāns un Roberts Vinovskis 2011. gadā Rīgas Kino muzejā - sadarbība vēl tikai sāksies. Foto: Agnese Zeltiņa


SPĒLMANIS (2013, režisors Ignas Jonynas)

Lietuviešu režisora debijas filma, kuru producēja viena no Lietuvas kinoproducēšanas līderēm Uļjana Kim, un operators bija Jānis Eglītis, ar kuru Ignas daudz strādājis reklāmās. Uļjana bija iecerējusi, ka tā varētu būt kopražojuma filma, bet tolaik, pirms nieka septiņiem gadiem, Latvijai vēl bija bijuši tikai daži kopražojumi, un ar Lietuvu vēl neviens. Mēs šo projektu iesniedzām NKC kopražojumu konkursā un saņēmām pavisam nelielu atbalstu, tikai apmēram 15 000, bet tā bija iespēja pretendēt uz Eurimages finansējumu, un to mēs arī ieguvām. Tā man bija pirmā kopprodukcija ar Uļjanu Kim, tagad mums ir kādas sešas filmas, pie kurām kopā esam strādājuši. Lietuvā šai filmai bija gandrīz 100 tūkstoši skatītāju un tā tika izvirzīta kā Lietuvas kandidāte ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nominācijai par labāko ārzemju filmu, bet mēs ar Uļjanu Varšavas filmu festivālā saņēmām specbalvu par producēšanu.


PELIKĀNS TUKSNESĪ (2014, režisors Viesturs Kairišs)

Vienīgā Lokomotīves filma ar Gintu Bērziņu, vienīgā Viestura Kairiša filma mūsu studijā un vienīgā studijas filma par Latgali. Šis jau tapa kā konvencionāla kino projekts ar ar normālu NKC atbalstu un virkni ekspedīciju uz Latgali.
Jāpiebilst gan, ka es ne ar vienu autoru, kas pie mums strādājis, neesmu sastrīdējies, un arī tie autori, kas atnāk kaut ko uztaisīt Lokomotīvē, nav sastrīdējušies ar saviem iepriekšējiem producentiem. Tas ir apzināts lēmums – ir svarīgi šīs producentu un autoru kombinācijas laiku pa laikam mainīt, lai neiestātos rutīna (tāpēc arī Aiks savu ceturto filmu taisa nevis Lokomotīvē, bet citā studijā). Producents savās labākajās izpausmēs nav tikai grāmatvedis ar Excel tabulu, viņam ir jāredz, kā projektu mainīt, lai tas kļūtu labāks. Mūzikas producenti maina dziesmas skanējumu, nezinu, kā to pateikt par filmu – ietekmēt tās raksturu, faktūru?

Filmas "Pelikāns tuksnesī" uzņemšanas laikā


AKMEŅI MANĀS KABATĀS (2014, režisore Signe Baumane)

Mēs ar Signi pirms tam nebijām pazīstami, bet kādu dienu viņa man atrakstīja e-pastu. Iepazīstoties ar ideju – jautra filma par depresiju –, man nebija ilgi jādomā. Filmas ražošanu lielākoties finansēja Amerikā, tāpēc tā ir ASV-Latvijas kopražojums. Latvija piešķīra finansējumu tikai latviešu versijas izveidei, tā tas arī bija iecerēts. Un tā mēs ar Signi nonācām pie nākamās filmas, kas top tagad, – Mans laulību projekts, kur Latvija jau ir galvenais producents.

Akmeņi manās kabatās bija pirmais projekts, kur sapratām, ka visa tā attālinātā strādāšana, kas tagad ir norma, animācijā var ļoti labi notikt. Tur daļa darbu tika strādāti Bruklinā, bet filmas komponists Kristians Sensini ir no Itālijas. Mēs ar viņu tagad strādājam jau pie otrās filmas, tā ir sadarbība nu jau 7 gadu garumā, bet ne es, ne Signe neesam Kristianu nekad dzīvē satikuši. Mēs tikai regulāri runājam skaipos un zūmos, koordinējam viņa darbu ar mūziķiem un ierakstiem, partitūru veidošanu utt.

Režisore Signe Baumane un divi producenti - Stērdžiss Vorners un Roberts Vinovskis

Filma Akmeņi manās kabatās tika izvēlēta konkursa programmai Karlovi Varu kinofestivālā Čehijā, kur piedzīvoja pasaules pirmizrādi, un tā bija pirmā reize festivāla 49 norises reižu vēsturē, kad galvenajā konkursā iekļauta animācijas filma. Studijai Lokomotīvei šis gads bija īpašs – ne vien septiņu Lielo Kristapu komplekts Nacionālajā filmu festivālā, bet vēl arī divas no mūsu filmām vienā gadā tika izvirzītas kā nacionālās nominācijas Oskaram (Spēlmanis no Lietuvas un Akmeņi manās kabatās no Latvijas). turklāt Signes filma pat iekļuva animācijas shortlistā – līdz ar lielo animācijas smagsvara studiju veidotajām filmām.


PELNU SANATORIJA (2016, režisors Dāvis Sīmanis)

Šī filma ir īpaša ne vien ar to, ka tā ir režisora Dāvja Sīmaņa debijas spēlfilma, bet, protams, arī ar galvenās lomas atveidotāju – Ulrihu Matesu, vienu no būtiskākajiem Vācijas aktieriem (kurš turklāt 2019. gadā ievēlēts par Vācijas Kino akadēmijas prezidentu). Kad scenārijs bija uzrakstīts un izskatījām galvenās lomas tēlotāja variantus, Ulrihs Matess mums bija variants A, bet mēs nezinājām, vai varam viņu dabūt – Ulrihs daudz spēlē vācu teātros un seriālos, ir ļoti noslogots un pieprasīts gan vietējos, gan starptautiskos projektos.
Tas, vai aktieris piekrīt piedalīties, vienmēr atkarīgs no filmas stāsta, no scenārija, no aktiera un režisora savstarpējās uzticēšanās. Ulrihs izlasīja scenāriju, mēs Berlīnē satikāmies, un viņiem ar Dāvi uzreiz izveidojās lielisks kontakts. Viņš gribēja piedalīties projektā un pierunāja savu aģentu, ka drīkst iesaistīties šādā finansiāli visnotaļ neizdevīgā pasākumā. Jo, protams, tas, ko mēs viņam varējām samaksāt par divu mēnešu darbu, apmēram atbilda viņa 3-4 dienu honorāram parastā seriālā Vācijā. Tas bija arī tehniski ļoti sarežģīti – filmas uzņemšanas laikā Ulrihs 13 reizes turp un atpakaļ lidoja uz Rīgu, ne tikai no Berlīnes, bet arī no Prāgas, kur viņam bija viesizrādes. Viņš ieradās arī uz filmas pirmizrādi un bija apmierināts ar rezultātu.

Ulrihs Matess un Dāvis Sīmanis filmas "Pelnu sanatorija" uzņemšanā


SENEKAS DIENA (2016, režisors Kristijonas Vildžiūnas)
LOMU SPĒLES (2016, režisors Vallo Toomla)

Filma Senekas diena ir kinovēsturei svarīga kā pirmais Latvijas-Lietuvas-Igaunijas kopražojums, līdz tam visas trīs valstis vēl nekad nebija varējušas kopīgā spēlfilmā apvienoties. Tūlīt pēc tam sekoja igauņu Lomu spēles, arī trīs valstu kopražojums šajā pašā kompānijā, bet ar Igauniju kā galveno producējošo valsti. Un pēc šiem testiem mēs jau bijām tā sastrādājušies, ka tālāk viss notika daudz ātrāk un vienkāršāk – tad bieži pietiek ar vienu īsu telefona sarunu, kur citreiz būtu nepieciešami līgumi un dienām ilgas diskusijas.


PIRMDZIMTAIS (2017, režisors Aiks Karapetjans)

Trešais projekts kombinācijā ar Aiku, un šī filma man palikusi atmiņā ar īstu dabas brīnumu. Atceros, kā 2015. gada Ziemassvētkos stāvēju pilnīgi izmisis, ar scenāriju, kurā bija ierakstīta darbība īstā ziemā, uz aizsaluša ezera, ar ņemšanos ap āliņģi, bet ārā bija plus trīs grādi un gandrīz zaļa zālīte. Filmēšana sākās 2016. gada janvārī, un tūlīt arī kā pēc burvju mājiena sākās īsta ziema ar ekstrēmu aukstumu, uz ezera bija biezs ledus, un es pat brīnos, kā filmēšanas grupa to visu izturēja. Nezinu, kā mēs būtu  uzfilmējuši, ja tāds brīnums nebūtu noticis, – ne ar specefektiem, ne sniega pūtējiem tādu īstas ziemas iespaidu panākt nevarētu, tā ka acīmredzot kaut kādi augstākie kinospēki mums stāvēja klāt.

Operators Jānis Eglītis un režisors Aiks Karapetjans ziemas filmēšanā


SAULE BRAUCA DEBESĪS (2018, režisore Roze Stiebra)

Tas bija liels pārsteigums, kad kādā 2014. vai 2015. gadā vienā Kino muzeja pasākumā Roze Stiebra pienāca man klāt un vaicāja, vai negribu producēt kādu viņas filmu. Man tas bija jo īpašs pārsteigums vairāku iemeslu dēļ. Biju domājis, ka Roze ir beigusi savu radošā darba karjeru līdz ar to, ka tika slēgta studija Dauka, savukārt Dauka tika slēgta tad, kad NKC nepiešķīra finansējumu īsfilmai par Brālīti Trusīti. Tajā animācijas ekspertu komisijā viens no trim ekspertiem biju es, un – lai gan tas bija kolektīvs lēmums un atbildība ir jāuzņemas visiem, tomēr iznāk, ka es biju viens no tiem, kas iedzina naglu studijas Dauka zārkā, jo pēc šī NKC lēmuma Dauka paziņoja par studijas slēgšanu.

Lai vai kādi toreiz bija iemesli, kāpēc komisija noraidīja Rozes īsfilmas projektu, tā vietā, lai nāvīgi apvainotos uz visu pasauli, Roze nolēma uzrunāt mani kā producentu – domāju, tas kaut ko liecina par cilvēku un viņa pasaules redzējumu. Un, protams, tādā brīdī, kad tevi uzrunā Latvijas animācijas māte un aicina strādāt kopā, ir neiespējami atteikties. Es piekritu, un mēs sākām ļoti intensīvu darbu pie šīs Simtgades animācijas filmas, tas bija ļoti apjomīgs un sarežģīts projekts. Un to, cik augstā profesionālā līmenī un ar kādu prasīgumu Roze strādā, – to var tikai apbrīnot. Acīmredzot režisore novērtēja arī manu darbu, jo tagad strādājam jau pie nākamās pilnmetrāžas animācijas filmas – Sirds likums pēc Jāņa Ezeriņa noveles motīviem.

Filmas "Saule brauca debesīs" komanda - komponists Juris Kaukulis, producents Roberts Vinovskis, režisore Roze Stiebra


DZIMTENE (2019, režisors Tomas Vengris)
NEREDZAMĀ (2019, režisors Ignas Jonynas)

Nākamais kopražojumu komplekts, kas tapis apmēram vienā laikā un starptautiski pirmizrādīts ļoti labos festivālos – Dzimtene Busanā, Neredzamā – Sansebastianā, kur pabija arī Lomu spēles. Filma Dzimtene ir savā ziņā autobiogrāfisks stāsts, jaunais režisors Toms ir Amerikā dzimis lietuvietis, kurš ikdienā strādā par montāžas režisoru, arī Terensa Malika montāžas komandā. Savukārt Neredzamā ir režisora Jonīna otrā filma (pēc Spēlmaņa) sadarbībā ar Lokomotīvi, no Latvijas puses te bija operatora grupa un komponists Toms Auniņš, ar kuru režisors grib sadarboties arī savā nākamajā filmā.

Tā ir kopražojumu tradicionālā forma – galvenajam producentam savā valstī tā ir nacionāla filma, pārējās valstis pienes daļu finansējuma un nelielu ieguldījumu radošajā komandā. Tikai tagad, ar visjaunāko filmu Ziemassvētki džungļos, kuru diemžēl nevarējām izrādīt šajos svētkos, kad kinoteātri ir ciet, – ar to mums ir paveicies uztaisīt nacionālu filmu uzreiz divām valstīm, Latvijai un Igaunijai, jo režisors ir igaunis Jāks Kilmi un Igaunijas tirgum filmu ieskaņojām igauņu valodā. Tajā pašā laikā šī būs pirmā Latvijas filma, kas gandrīz pilnībā uzņemta ārpus Latvijas, turklāt tik tālu – Javas salā Indonēzijā.

Producents Roberts Vinovskis (no kreisās) filmas "Ziemassvētki džungļos" uzņemšanas laikā Indonēzijā. Foto: Andrejs Strokins

Studijas Lokomotīve filmas jubilejas piedāvājumā – ŠEIT, vēl arī visu janvāri visā Latvijā bez maksas, izmantojot kodu LOCO25.

Foto no studijas "Lokomotīve" arhīva

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija