KINO Raksti

Filmas drošības sajūtai

24.03.2021

Trauksmainos laikos, kad nākotne ir vēl nezināmāka, nekā parasti, stabilitātes sajūta jāmeklē citur – piemēram, pārbaudītā pagātnes pieredzē, neskaitāmas reizes redzētās filmās, ko gribas skatīties vēl un vēl. Tas ir kā satikt labi zināmus, bet sen neredzētus draugus, kas nevis sauc līdzi bīstamā nezināmajā, bet gan ar savu atgriešanos var iepriecināt, sniegt mierinājumu vai radīt komforta sajūtu. Fanu kultūras pētniece Aleksisa Neta šo parādību apzīmē ar jēdzienu “comfort binge”, Kino Raksti to pārdēvē par filmām un seriāliem drošības sajūtai. Iesaka četri Latvijas režisori – Ilze Burkovska-Jakobsena, Marta Elīna Martinsone, Jānis Ābele un Aiks Karapetjans.

ILZE BURKOVSKA-JAKOBSENA

Ezītis miglā / Ёжик в тумане (1975, Юрий Норштейн)

Skatos reizi gadā, savā dzimšanas dienā, jo tad šī diena ir pildīta ar daudz laimes. Biežāk nedrīkst, tas ir smalkums, pret kuru jāizturas godbijīgi, kā bērnības vasaru tauriņš – to var apskatīt, apbrīnot, un tad tam jāļauj aizlidot, neaiztiekot ar ikdienības taukainajiem pirksteļiem. Filma man apsola, ka nākotne ir miglā tīta, ka no pagātnes vienmēr iznirs nesaprotami tēli, kurus es mīlēšu un no kuriem man būs bail, bet, kamēr blakus ir Lācēns, kurš runā un runā, uz zemes būs miers un varēs skaitīt zvaigznes.


Tāda ir mīlestība / Love Actually (2003, Richard Curtis)

Skatos kopā ar meitu tieši Ziemassvētku vakarā – viņa pirms aptuveni desmit gadiem tā gribēja, un es skatījos, kaut arī filma man tobrīd šķita muļķīgi sierīga. Tagad mums ir rituāls, kurš atkārtojas – kad mājā visi aizgājuši gulēt, mēs sadodamies rokās un satiekam filmas varoņus gluži kā savu ģimeni, runājam dialogus reizē ar viņiem un joprojām ceram, ka vienreiz taču Loras Linnejas Sāra varēs krist skaistā Karla apskāvienos. Raudu arī es ikreiz, kad Emmas Tomsones pieviltā Karena raud, klausoties Džoniju Mičelu, un skaļi bļauju propagandu reizē ar Bilu Naitiju: „Bērni, nepērciet narkotikas! Kļūstiet par rokzvaigzni, un jūs tās dabūsiet par brīvu!” Ar meitu dalām arī smeldzi, skatoties visas Alana Rikmena ainas.


Gariem līdzi / Spirited Away (2001, Hayao Miyazaki)

Pie Mijazaki meistardarba atgriežos bez pašnoteiktiem atkalredzēšanās intervāla ierobežojumiem. Skatos tad, kad ir bēdīgi, kad gribu lidot, kad esmu pateicīga dzīvei par tās skaistumu, kad jūtu, ka elpoju bez steigas. Mazā Čihiro ik reizi ņem sev līdzi uz kinematogrāfisku bagātību salu, kurā ir gan pārdomas, gan vizuāla bauda, gan humors un mistēriju atklāšanas prieks.


AIKS KARAPETJANS

Atnācēji 2: Laika gaiteņos / Les couloirs du temps: Les Visiteurs II
(1998, Jean Marie Poiré)

Šo filmu nu jau gadus piecus neesmu skatījies, bet agrāk regulāri skatījos, kad man gribējās gūt kādu pozitīvu enerģiju. Tas ir stāsts par bruņinieku un viņa ieroču nesēju, kas no viduslaikiem ceļo uz mūsdienām, lomas atveido Žans Reno un Kristiāns Klavjē. Komēdija klasiskā izpratnē – smieklīga un diezgan dinamiska. Šis ir sīkvels franču filmai Atnācēji, un tieši otrā daļa man vienmēr ir bijusi tuvāka.


Curb Your Enthusiasm (2000-2020, Lary David)

Es skatos tikai vienu seriālu, un tas ir Curb Your Enthusiasm, kur galvenā varoņa problēmas īstenībā nav problēmas – nekas no tā, kas notiek ar šo varoni, par ko viņš cepas. To apzināties – tas man rada drošības sajūtu. Draugi bieži mani salīdzina ar šī seriāla galveno varoni – cilvēki viņam saka vienu, bet viņš saprot kaut ko pavisam citu; viņa sarežģījumiem cilvēku attiecībās var atrast līdzības arī manā dzīvē. Seriālam šogad būšot jauna sezona.


Bertrāna Blijē / Bertrand Blier filmas

Jau piecus – septiņus gadus mans vismīļākais režisors ir Bertrāns Blijē, viņa absurds apvienojumā ar pilnīgu trakumu katru reizi, kad skatos viņa filmas, rada jautājumu, kā iespējams uzrakstīt kaut ko tik ļoti asprātīgu un smieklīgu. Ja tagad runājam par drošības sajūtu, tad es vispirms nosauktu Blijē filmu Valsējošie / Les Valseuses (1974) ar Žerāru Depardjē un Miu Miu. Taču mana vismīļākā Blijē filma ir Vakarkleita / Tenue de soirée (1986) ar Mišelu Leblānu un Žerāru Depardjē – vienīgā filma manā mūžā, kuru uzreiz noskatījos otrreiz, jo pēc pirmās noskatīšanās reizes nespēju noticēt, ka tāda filma vispār eksistē, kur no pirmās minūtes līdz pēdējai sekundei temps un enerģija nekrītas, bet gan visu laiku saglabā nospriegojumu. Tas ir augstas raudzes mākslas darbs, bet vienlaikus arī ļoti labs izklaides gabals. Zinu, ka daudzi šo filmu uztver kā politnekorektu, ar nepareizu morāli, bet, ja paskatās dziļāk, tad kļūst skaidrs, ka tas viss ir ļoti spēcīga ironija. Filmai bija ievērojams skatītāju skaits, jo tai esot bijusi ļoti izaicinoša reklāmas kampaņa – uz afišām rakstīja gan filmas nosaukumu, gan lielākiem burtiem - franču frāzi Putain de film!, kas ir diezgan bezkaunīgs lamuvārds. Un, tā kā Blijē iepriekšējā filma jau bija atzīstama komerciāla veiksme, tad skatītāji jau zināja, ko sagaidīt.


MARTA ELĪNA MARTINSONE

Draugi / Friends (1994-2002, David Crane, Marta Kauffman)

Šī ir, iespējams, visklišejiskākā izvēle, bet Draugi patiešām ir viens no pirmajiem seriāliem, pie kura ķeros, lai atgūtu miera un komforta sajūtu. Pirmkārt, tā darbība notiek laikā, pirms pasauli pilnībā pārņēmis internets un soctīkli, padarot visus par karojošiem savas taisnības pierādītājiem. Otrkārt, tam ir tiešām ļoti prasmīgi veidots scenārijs, ko vērts skatīties, lai analizētu, kā pareizi “uzbūvēt joku”. Un treškārt, es joprojām uzskatu, ka Ross un Reičela ir endgame – pat ja, ar mūsdienu acīm skatoties, Ross ir ļoti kaitinošs varonis, kurš visticamāk šobrīd Reddit forumos čīkstētu, ka viņš ir jauks puisis, tikai sievietes viņu nenovērtē.


Tvinpīka / Twinpeaks (1990-1991 un 2017, David Lynch)

Protams, Deivida Linča un Marka Frosta leģendāro kulta seriālu saukt par „komforta skatāmvielu” ir dīvaini, bet aizceļošana uz pasauli, kurā vienmēr smaržo kafija un Norma savā Double R bistro pasniedz siltu ķiršu pīrāgu, man ir nomierinošākā lieta pasaulē jau kopš bērnības. Par spīti visam baisajam, šausminošajam un neizprotamajam Linča uzburtajā pasaulē, tai cauri spīd arī atbruņojošs naivums un ticība labajam. Turklāt nesen, kārtējo reizi pārskatot seriāla abas pirmās sezonas, vēlreiz pārliecinājos, ka īpašais aģents Deils Kūpers ir viens no veselīgākajiem un pozitīvākajiem vīriešu tēliem televīzijas seriālu vēsturē.


Mulenrūža / Moulin Rouge (2001, Baz Luhrmann)

Lai arī visvairāk skatītās filmas vietu manā dzīvē noteikti aizņem Gredzenu pavēlnieka triloģija, kuru esmu redzējusi tik daudz reižu, ka ir neērti to atklāt, pie savām “komforta filmām” noteikti pieskaitītu Baza Lurmena spožo un melodramatisko mūziklu Mulenrūža, kura dziesmas es zinu no galvas un kura muzikālie numuri El tango de Roxanne un Show must go on mani joprojām spēj aizkustināt līdz asarām. Stāsts ir tikpat vecs kā pasaule, bet mūzikla kā žanra brīnums spēj to pacelt līdz, manuprāt, teju metafiziskam līmenim. (Šie ir vārdi, ko visticamāk par Baza Lurmena daiļradi neteiktu neviens kinorežisors.)


JĀNIS ĀBELE

Man nav vienas vai dažu filmu, ko es skatītu un pārskatītu drošības sajūtai; man šo izvairīšanos no apkārtējās pasaules sniedz kino kā tāds, iegremdēšanās kino piedzīvojumā – ne obligāti vienās un tajās pašās filmās. Tomēr ir noteikti kino periodi, pret kuriem esmu mazāk kritisks un, jau uzliekot filmu, es priecājos, cik labi būs būt tajā pasaulē.

Vispirms tas ir Čārlijs Čaplins. Kad vēl biju pusaudzis, mana padziļinātā interese par kino sākās tieši ar Čaplinu – ar viņa biogrāfijas izlasīšanu un tad ar viņa filmu skatīšanos.


Otrkārt, jāmin Holivudas 30.-40. gadu filmas, tas var būt gan film noir, gan arī viena otra Frenka Kapras filma. Katrā ziņā tās ir filmas, par kurām mēdz teikt, ka tur kino ir bigger than life, kur nav tās obligātās saskares ar mūsu ikdienas garlaicīgo socrealitāti.

Protams, man jāpiesauc arī franču 60.-70. gadu kino, kaut savu bezierunu sajūsmas periodu par jauno vilni es noteikti jau esmu pārslimojis, taču, skatoties šī perioda filmas, rodas ļoti patīkamas sajūtas. Ja man prasītu nosaukt vienu filmu, es noteikti izvēlētos Žana Vigo Atalantu (1934) – tā ir viena no manai sirdij vistuvākajām filmām, bet arī ļoti svarīga kā profesionāli augstas raudzes piemērs. Filma man ir tik mīļa, ka varbūt pašam neapzinātā līmenī gribas pie tās atgriezties, tad es to parādu kādam, kas vēl nav redzējis, un tādējādi arī pats atkal noskatos.


Un vēl man ļoti tuvs ir Kšištofs Kešļovskis, kaut racionāli nav iespējams pateikt, kāpēc. Tas ir kaut kas personīgi ļoti uzrunājošs un radniecīgāks, jo ir daudz tuvāk mūsdienām. Viņam ir daudz kopīga ar Tarkovski, taču Kešļovskis ir cilvēcīgāks. Viņš ir pacēlis daudz augstāk līmeni, kādā var stāstīt par ikdienu, turklāt ir arī izcils režisora profesijas meistars.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan