Piepeši atklāt sev ko tādu, ko citos apstākļos varbūt nebūtu pamanījis, - tā ir lielākā bauda šādā kinoskatīšanās maratonā, ar kādu jau desmito gadu kinomīļotājus lutina Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF). Arī šāgada programma ir pietiekami daudzveidīga, lai tajā atrastos kas piemērots katram. Es savu filmu izlasi, kā jau ierasts, veidoju lielākoties pēc nejaušības principa – reizēm, protams, ir kāda filma, kura manu uzmanību piesaistījusi jau pirms nonākšanas Riga IFF programmā, bet parasti mans izvēles process līdzinās glancētas ēdienkartes šķirstīšanai augstas klases restorānā. Skatos uz bildītēm un iesaucos: “O, šis izskatās tik labi!”
Protams, blakus ārvalstu kino pērlēm manu uzmanību vienmēr piesaista arī pašmāju pirmizrādes, no kurām noteikti gribu izcelt režisora Aika Karapetjana jaunāko filmu Bezkaunīgie, kas pēc pasaules pirmizrādes festivāla ietvaros no 20. oktobra būs skatāma kinoteātros visā Latvijā, – to es gaidu ar nepacietību. Tāpat arī noteikti iesaku apmeklēt Nacionālā īsfilmu konkursa seansu, kurā savas pirmizrādes svinēs režisori Armands Začs, Toms Šķēle un Jānis Ābele, Tīna Zariņa, Uģis Olte, Ieva Norvele un citi.
Vārdu sakot, viss, ko varētu teikt ievadā, ir – ejiet un baudiet kino!
Neredzamā cīņa / Nähtamatu Võitlus
(Rainer Sarnet, 2023)
“Viss, kas ir stilīgs, Padomju Savienībā ir aizliegts,” drūmi nopūšas filmas galvenais varonis Rafaels (Ursels Tilks). Taču jaunajā igauņu režisora Rainera Sarneta filmā Neredzamā cīņa aizliegts nav nekas. Kāpēc lai Padomju Savienībā nevarētu piedzimt kungfu entuziasti? Kāpēc lai pareizticīgo baznīcas mūki nevarētu būt šī cīņas veida meistari? Un kāpēc lai kaujā kā ieročus nevarētu izmantot pelmeņus?
Rīgas Starptautiskā kino festivāla atklāšanas filma ir brīnišķīgi absurds darbs, kas padomju vēsturi aplūko no neierastāka skatpunkta. Bez gaušanās un patosa, bet ar krietnu devu satīras, stilizācijas un asprātīgākajām cīņas ainām Baltijā. Iespējams, Neredzamā cīņa nebūs pa spalvai visiem skatītājiem, bet žanra kino mīļotājiem šī neparastā kungfu komēdija būs īsta bauda.
Ursela Tilka atveidotais Rafaels ir reizē klauns, automehāniķis, kungfu entuziasts, metālists un svētais; tieši galvenās lomas atveidotāja īpatnējais šarms ļauj skatītājam neapmaldīties Sarneta neprātīgajā pasaulē, kur – atšķirībā no Padomju Savienības – fantāzijas lidojums nekādi netiek ierobežots. Lai arī filmas garums reizēm bremzē ritmu, tomēr izstrādātā vide un kameras darbs, kas smalki parodē kungfu filmu žanra klasiku, ļauj to piedot. Un redzēt Baltijas kontekstā arvien lielāku žanrisko dažādību un spēlēšanos ar dažādiem kino valodas paņēmieniem ir ļoti iedvesmojoši. Jau ar nepacietību gaidu, ko Rainers Sarnets mums piedāvās kā savu nākamo darbu.
Festivāla atklāšanas seanss ceturtdien, 12. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 19:00
Luka / Luka
(Jessica Woodworth, 2023)
Pilnīgi pretējs kino ir Džesikas Vudvortas melnbaltais un estētiski izsmalcinātais noskaņu kino Luka. Ja man vaicātu, par ko ir šī filma, es teiktu – par kara bezjēdzību, kas šobrīd ir īpaši sāpīga tēma. Lasot par arvien jaunām “īpašām militārām operācijām”, kuras uzsāk valstis, piemeklējot savai vardarbībai dažādus izdomātus attaisnojumus, nepamet sajūta, ka cilvēka dzīvība pati par sevi ir kļuvusi bezvērtīga.
Līdzīgas pārdomas raisa jaunā snaipera Lukas stāsts – viņa dzīves lielākais sapnis vienmēr bijis aizsargāt Kairu no ienaidniekiem un kāpt augšup pa militārās karjeras kāpnēm. Taču, nonākot nocietinājuma priekšpostenī un sastopot militāro vadību, Luka sāk ieraudzīt savu sapni mazliet citādāk. Jaunie rekrūši savas dienas pavada dažādos treniņos, veicot bieži vien bezjēdzīgus uzdevumus un mācoties pašu galveno – bezierunu paklausību. Šajā īpatnajā treniņu nometnē un sargpostenī Luka iegūst divus tuvus draugus, bet, kā zināms, militārajā disciplīnā emocijas vai pieķeršanās nav vēlamas lietas.
Kairas militārā sistēma šķiet kā izkāpusi no Franca Kafkas romāniem, un Džeraldīnes Čaplinas atveidotais Ģenerālis sevī šķietami iemieso kara apstākļu radīto bezspēcību augstākstāvošo priekšā. Jo ģenerālim vienmēr ir taisnība, pat ja visi pārējie redz, ka tā nav. Turklāt – kas ir šis ienaidnieks, no kā visu pamestā Kaira ir jāsargā? Luka ir glezniecisks un iespaidīgs kino, kurā simbolisms mijas ar eksistenciālisma idejām un pārdomām par to, ko nozīmē būt cilvēkam.
Filmas seansi 14. oktobrī Forum Cinemas un 20. oktobrī Splendid Palace, arī tiešsaistē 14.–22. oktobrī
Mūžīgā meita / The Eternal Daughter
(Joanna Hogg, 2022)
Diloģijas Suvenīrs / The Souvenir (2019, 2021) autores Džoannas Hogas jaunākais darbs Mūžīgā meita ir tapis filmu studijas A24 paspārnē, un šīs studijas darbi kinomīļotājiem jau automātiski saistās ar netipisku, bieži vien šausmu kino. Lai arī Hogas filmu grūti ievietot klasiskajā šausmu kino žanrā, Alfrēda Hičkoka un Stenlija Kubrika ietekme ir jūtama gan vizuālajā stilā, gan rūpīgi izstrādātajā atmosfērā.
Protams, Tilda Svintone ir viena no tām aktrisēm, kuru ar baudu var vērot jebkurā filmā, un te tā vēl ir dubultloma! Filmā Mūžīgā meita Svintone atveido vienlaikus Džūliju un Rozalindu – meitu un māti.
Divas sievietes un suns ierodas veclaicīgā mājā, kurā Rozalinda pavadījusi savu jaunību; tagad tur ir izveidota viesnīca. Šis izbraukums ir meitas mēģinājums satuvināties ar māti, reizē arī iedvesmas meklēšana nākamajam darbam – Džūlija ir filmu veidotāja. Taču gan Džūliju, gan skatītāju nepamet sajūta, ka šajā viesnīcā kaut kas nav īsti kārtībā. Dīvaini trokšņi, mūzika, īpatnējs personāls, un abas sievietes šajā noslēgtajā vidē sāk justies arvien nospiestāk… Mūžīgā meita ir filma, kas liek aizdomāties par mātes un meitas attiecībām un to, kurā brīdī rūpes par otru pārvēršas īpatnējā vainas izpirkšanas vai pienākuma rituālā.
Filmas seansi 14. oktobrī Forum Cinemas un 22. oktobrī Splendid Palace Lielajā zālē
Melnās pirts māsība / Savvusanna Sõsarad
(Anna Hints, 2023)
Igauņu režisores dokumentālā filma Melnās pirts māsība ir intīms ieskats sieviešu personiskajā telpā – pirtī, kas vienmēr bijusi maģiski un jēdzieniski piesātināta vieta, rituālu telpa, kurā ķermeniskā atbrīvošanās iet roku rokā ar mentālo. Pirtīs dzima bērni, tur tika guldīti un mazgāti mirušie; tur caur tvaika mutuļiem ir iespējams izsvīst savus smagākos noslēpumus. Melnās pirts māsība runā tieši par to – kā atbrīvoties no emocionālo traumu smaguma un reizē iegūt kopības sajūtu ar sievietēm, kas tev blakus.
Svarīgs aspekts šajā filmā ir sievietes ķermenis un sava ķermeniskuma pieņemšana - mēs lūkojamies uz dažādiem un dabiskiem sieviešu ķermeņiem, kuri pirts pustumsā teju pielīdzinās Karavadžo gleznām. Savā ziņā tieši šis kailums, ko ietver melnās pirts telpa, izlīdzina jebkādu sociālo nevienlīdzību, kas varētu pastāvēt starp filmas varonēm. Pirtī mēs visi esam vienādās pozīcijās, gluži kā tajā visiem labi zināmajā Raimonda Paula dziesmā: “… tāds kā esi, sārts un pliks!”
Anna Hints skatītājam savu varoņu stāstus atklāj pamazām, sākotnēji var likties, ka sievietes nerunā ne par ko īpašu – tādas vispārējas sieviešu pieredzes, kurām ir viegli empatizēt, bet reizē tās neliek aizdomāties ne par ko jaunu. Taču pamazām, gluži kā kameras lēca, režisore palielina un izceļ katras varones nozīmīgāko un diemžēl pārsvarā arī briesmīgāko pieredzi.
Šī noteikti ir filma, kuru vēlētos vēlreiz noskatīties kinoteātra meditatīvajā tumsā – tā, manuprāt, palīdzētu vēl vairāk sajusties kā daļai no Melnās pirts māsības, kurā tiekam pieņemtas mēs visas.
Filmas seanss trešdien, 18. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē 18:00
Zilā Džīna / Blue Jean
(Georgia Oakley, 2022)
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās fizkultūras skolotāja Džīna ir spiesta slēpt savu seksuālo orientāciju, un tas rada spriedzi gan viņas attiecībās, gan arī darba vietā. Džordžijas Ouklijas drāma Zilā Džīna sākotnēji it kā ne ar ko neizceļas, taču pēc tās noskatīšanās pārņem dziļas skumjas. Klausoties, kā astoņdesmito gadu britu politiķi runā par “tradicionālajām vērtībām” un to, cik “bērni ir viegli ietekmējami”, kļūst skaidrs, ka šī retorika gadu gaitā nemaz nav mainījusies. Lai arī 2023. gadā sabiedrība kļuvusi pieņemošāka un atklātāka, tomēr, regulāri lasot “sašutušo tradicionālo ģimeņu aizstāvju” bailes un naidu kurinošās pārdomas, cerības par iekļaujošu sabiedrību ātri vien sabrūk. Tāpēc arī tāda filma kā Zilā Džīna ir tik iedarbīga – jo, kā jau jebkurš labs kino, tā raisa empātiju.
Nav iespējams nejust līdzi Rozijas Makjūenas atveidotajai Džīnai, kura ar sastingušu smaidu klausās homofobiskas piezīmes un dara visu, lai viņu vienkārši liktu mierā un ļautu mierīgi dzīvot un strādāt. Aktrisei uz ekrāna pat redzamas tīri fizioloģiskas reakcijas uz konstanto diskomfortu un stresu – Džīnas kaklu īpaši satraucošos brīžos klāj sarkani plankumi, un tas ir izplatīts veids, kā ķermenis izrāda bailes un satraukumu.
Zilā Džīna ir stāsts par slēpšanos un sevis noliegšanu, kas trāpīgi atspēko plaši izplatīto attieksmi, ka viss būtu labi, ja tikai homoseksuālas personas savu orientāciju neizrādītu. Taču, kas tieši tiek saprasts ar apzīmējumu “izrādīt”, nav skaidrs. Jo Džīnas gadījumā tas nozīmē nekad nepieminēt savu partneri, noslēgties no saviem kolēģiem un beigu beigās arī katru dienu melot sev un apkārtējiem. Un neviens no mums negribētu visu dzīvi dzīvot bailēs un melos.
Filmas seansi 13. oktobrī Forum Cinemas un 18. oktobrī Splendid Palace, arī tiešsaistē 13.–22. oktobrī
Savos ieteikumos gribu pieminēt vēl divas filmas, kuras neesmu redzējusi, taču gaidu iespēju noskatīties Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā.
Pagājušās dzīves / Past Lives
(Celine Song, 2023)
Berlīnes kinofestivāla galvenās balvas nominante – filma Pagājušās dzīves ir režisores Selīnes Songas debija, kas saņēmusi pozitīvas atsauksmes gan no kritiķiem, gan skatītājiem. Romantiskais un pieklusinātais mīlasstāsts tiek salīdzināts ar franču jaunā viļņa reālistiskākajiem darbiem, un šajā eksplozīva un vizuāli pārsātināta kino laikmetā tādas cilvēciskiem stāstiem veltītas filmas ir ļoti gaidīta atelpa.
Filmas seanss svētdien, 15. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 19:00
Jaukais Austrumkrasts / The Sweet East
(Sean Price Williams, 2023)
Šons Praiss Viljamss ir labi pazīstams kā operators, un Jaukais Austrumkrasts ir viņa debija kā pilnmetrāžas filmas solo režisoram. Filmas lielākais bonuss esot aktieru ansamblis un aizraujošā vizualitāte; galvenās varones Lilianas ceļojums cauri Amerikai ir reizē satīrisks, kritisks un asi novērojošs. Šīs filmas kontekstā interesanti sekot aktiera Džeikoba Elordi evolūcijai no pusaudžu elka (The Kissing Booth triloģija un seriāls Eiforija / Euphoria) līdz neatkarīgajam kino – drīzumā aktieri redzēsim arī Sofijas Kopolas jaunākajā darbā Priscilla un jau lielu interesi izraisījušajā Emeraldas Fenelas filmā Saltbērna / Saltburn. Jāpiemin, ka Jaukajā Austrumkrastā redzama arī jaunā seriāla Lācis / The Bear zvaigzne Ajo Edebiri, kuras karjerai noteikti vērts sekot arī turpmāk.
Filmas seanss otrdien, 17. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 21:00
