Igauņu rakstniece, literatūrzinātniece un padomju postkoloniālisma pētniece Epa Annusa (Epp Annus) jau divdesmit gadus pēta Baltijas kultūras vēsturi, izmantojot postkoloniālās kritikas metodoloģiju. Krievijas īstenotais karš Ukrainā radījis apvērsumu arī humanitārajās zinātnēs, pēkšņi un demonstratīvi aktualizējot postkoloniālisma nostādnes. Tās iespējams izmantot arī Latvijas kino un tā vēstures pētniecībā, tāpēc cerams, ka šī saruna iedvesmos jaunus pētījumus.
Elīna Reitere: – Mūsu sarunas dziļākais iemesls ir traģisks – karš, Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā. Igauņu starptautisko sakaru pētniece Maria Melkso (Maria Mälksoo) šim karam piedēvē dekolonizējošu spēku (decolonizing moment), jo tā rezultātā apvērstas varas attiecības Eiropas mērogā, piešķirot lielāku redzamību Centrālās un Austrumeiropas valstu balsīm. Jūs jau gadiem strādājat postkoloniālās kritikas konceptu ietvaros. Varbūt tagad izjūtat zināmu atvieglojumu – ja šajos traģiskajos apstākļos par to vispār varam runāt –, beidzot jūsu gadiem ilgi veiktie pētījumi it kā demonstrē, ka tiem ir bijusi jēga?
Epa Annusa: – Jā, savā ziņā to var saukt par gandarījumu, skatoties, kā pēkšņi vesels pētniecības lauks kļuvis aktuāls plašākā sabiedrībā, ārpus šaurās zinātnieku kopienas. Šobrīd dekolonizācijas paradigma ir ārkārtīgi moderna jebkurā jomā – var novērot vēstures naratīvu dekolonizāciju, politiskās sfēras dekolonizāciju utt. Pēkšņi arī imperiālās Krievijas un bijušās Padomju Savienības vēsturi sāk aplūkot dekolonizācijas kontekstā, un tas ir ļoti nepieciešams. Es gan piederu tiem cilvēkiem, kas brīnās, kāpēc Rietumi nedarīja to jau pirms divdesmit gadiem. Kāpēc bija nepieciešams karš, lai sāktu par to runāt? Tai pašā laikā saskatu milzīgu spriedzi, jo dekolonizācijas process nav viegls. Neviens jau nekliedz, entuziasma pilns, – super, tagad mēs esam gatavi dekolonizēt savus naratīvus par Austrumeiropu! Kad šovasar piedalījos zinātniskajās konferencēs, vēl joprojām nereti nācās sastapties ar neizpratni, piemēram, attiecībā uz to, kā postkoloniālās kritikas ietvaros strādājošie Baltijas pētnieki lieto jēdzienu „padomju”. Vēstures pētnieki turpina lietot jēdzienus padomju subjekti, padomju sievietes, padomju vīrieši, padomju idejas, kas no dekolonizācijas studiju viedokļa ir krievu radīta konstrukcija, jo
tāda „padomju vīrieša” vai vienotas „padomju idejas” nekad nav bijis, no baltiešu skatpunkta tas ir pilnīgs nonsenss.
Es biju konferencēs tā melnā avs, kas visiem turpināja atgādināt – nav tāda jēdziena „padomju”, PSRS iekšienē valdīja ārkārtīgi liela daudzveidība. Un tas ir sarežģīts, smags process – panākt domāšanas izmaiņas un konceptu maiņu attiecībā gan uz vēsturisko notikumu izpratni, gan šodienas procesiem.
Arī mums Baltijas valstīs ir nepieciešams jauns jēdziens šī „padomju koncepta” vietā.
Te ir pāris ārkārtīgi vienkārši risinājumi. Piemēram, kad es pētu padomju periodu, saku nevis padomju subjekti, bet gan padomju perioda subjekti, padomju perioda situācija. Ja pievienojam vārdu periods (angliski – era), uzreiz nāk līdzi cita izpratne. Un otra lieta: jānošķir valsts ideoloģija no vietējiem kultūras priekšstatiem (local cultural imaginaries). Ar to apzīmē sociāli konstruētu izpratni par kultūras vērtībām, kas kopīgas kādai kopienai un ir tās piederīguma sajūtas pamatā. Tās ir attīstījušās daudzu gadsimtu laikā, un starp šiem abiem – dažādu periodu subjektiem un vietējiem kultūras priekšstatiem – laika ritumā ir bijušas gan sadursmes, gan zināma mijiedarbība.
Jāsaprot, ka valsts ideoloģija nekad nespēj kontrolēt absolūti visu. Man gribētos domāt, ka pat Ziemeļkorejā valsts nespēj ieviest pilnīgu kontroli – tā nespēj aizsniegties līdz cilvēku prātiem. Jo cilvēks ir ļoti sarežģīta būtne. Mēs varam rakstīt romānus par orvelisku pasauli, bet realitātē vienmēr paliek kāda daļa, kas nepakļaujas kontrolei.
Vienmēr pastāv kāda pretestība? Pat ja tā nav institucionāli organizēta?
Jā. Jāņem vērā, ka ideoloģija nav vienīgais, kas mūs definē. Humanitārajās zinātnēs jau trīs desmitgades runā par t. s. afektu pavērsienu [affective turn, pieeja humanitārajās zinātnēs, uzsverot afektu un emociju nozīmīgo klātbūtni jebkāda veida pieredzē un interakcijās. – E.R.]. Tāpat mēs mijiedarbojamies ar savu apkārtējo vidi – pat ar mēbelēm, mājām –, mēs ejam, pieskaramies lietām, tas viss mūs definē un nošķir no valsts ideoloģijas. Bet vienlaicīgi tas padara mūs arī daudz ievainojamākus.
Savos pētījumos jūs demonstrējat Baltijas kolonialitātes un postkolonialitātes pieredzes dažādās izpausmes un uzsverat, ka padomju koloniālisma projektam nepieciešama salīdzinošā pieeja. Tā kā mēs tagad tik daudz runājam par atšķirībām, kas raksturīgas padomju perioda kolonialitātei, vai jūs varētu ieskicēt svarīgākās pazīmes, kas iezīmēja lielo dažādību pašas padomju kolonialitātes iekšienē?
Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Nevar runāt par vienu padomju kolonialitāti, katram Padomju Savienības reģionam bija atšķirīga vēsturiskā pieredze, milzīga atšķirīgu kultūru dažādība, kas tad arī nosaka koloniālo pieredzi. Latvijai un Igaunijai (atšķirībā no Lietuvas) ir līdzīga tipa kolonialitāte, jo mums līdz savu valstu dibināšanai 1918. gadā pastāvēja t. s. dubultā kolonialitāte: Krievijas imperiālisms, kas mijiedarbojas ar vācu imperiālismu. No šīs situācijas radās mūsu nacionālās atmodas kustības, kas sākās 18. gs. 70. –80. gados. Tāpat visām trim Baltijas valstīm ļoti svarīgs ir fakts, ka mēs paspējām nodibināt savas nacionālās valstis; šī ir būtiska atšķirība no citiem Padomju Savienības reģioniem. Jo, ja kādā teritorijā ir bijusi nacionāla valsts, tad tur ne tikai pastāv ļoti stipra nacionālā pašapziņa, bet vēl ir arī saglabājies strukturālais atbalsts tās veicināšanai. Kā es rakstu savā grāmatā Soviet Postcolonial Studies. A View from the Western Borderlands (2018) – lai arī Baltijas valstīs padomju periodā valdīja koloniālā varas matrica (colonial matrix of power), tā nekad nespēja visaptveroši pārrakstīt nacionālo pašapziņu, jo padomju vara nespēja pilnībā pakļaut cilvēku prātus.
Ja runājam, piemēram, par Ukrainu, tad situācija ir atšķirīga, jo tur (un arī Lietuvā) rusifikācija sākās daudz agrāk, noteiktos vēstures periodos nebija atļauts publicēt grāmatas lietuviski vai ukrainiski. Tā rezultātā Ukrainā, tāpat arī Baltkrievijā, mainījās cilvēku izpratne par savas kultūras vietu varas hierarhijā. Krievu imperiālisma varas struktūras spēja izmainīt varas hierarhiju, panākot, ka krievu valoda tika akceptēta kā valoda, kurai piemīt augstāka kulturālā vērtība nekā ukraiņu vai baltkrievu valodai. Mums kā kolonizētām teritorijām arī bija līdzīga attīstība, taču neatkarīgās valsts divdesmit gadi spēja šo procesu apturēt. Tikmēr Ukrainā vēl līdz 20. gs. 90. gadiem valdīja uzskats, ka kulturāli cilvēki sazinās krieviski, bet ukraiņu valoda ir paredzēta zemniekiem. Taču Ukrainai pilnīgi apbrīnojamā veidā, ejot cauri garam un sarežģītam procesam, izdevās uzsākt nacionālās izpratnes atgriešanos, tāpēc tagad mēs redzam spēcīgu ukraiņu pašapziņu un lepnumu par savu valodu un kultūru.
Tā ir vistraģiskākā koloniālisma izpausme – ja koloniālā kārtība spēj pārrakstīt kādas tautas paštēlu un pazemināt tās nacionālo pašapziņu.
Baltijas valstīs padomju periodā tas nepaspēja notikt, taču citās Padomju Savienības vietās gan. Laimīgā kārtā izrādījās, ka vismaz dažviet šo procesu ir iespējams pagriezt atpakaļ.
Centrālāzijas republikas ir pavisam cits gadījums. Jāņem vērā, ka tur 20. gs. 20. gados vēl tikai risinājās atbrīvošanās no cariskās Krievijas mantojuma, un tas notika padomju varas apstākļos. Tobrīd uzsvars bija uz vēlmi darīt lietas citādāk nekā cariskās Krievijas laikā, un viens no veidiem bija nacionālo kultūru atbalstīšana, tāpēc šajās teritorijās padomju koloniālisma diskurss ir ļoti sarežģīts. Jo viņi saka – mēs taču līdz ar padomju varu ieguvām daudzas brīvības un tiesības, kuras mums nebija pieejamas cariskās Krievijas laikā! Bet tad 20. gs. 20. gadi pagāja, Ļeņins nomira, Staļinam bija cita politika, un jau drīz Centrālāzijas republikām tika uzspiestas krievu koloniālisma varas struktūras. Tāpat, runājot par atšķirībām, jāņem vērā Centrālāzijas tautu nomadiskā pagātne, arī jautājums par vides kolonizāciju. Piemēram, Arāla jūras iznīcināšana jāskata kā kolonizācijas projekts. Laimīgā kārtā Baltijā nekas tik traģisks nenotika – daļēji tāpēc, ka mums bija augstāks modernizācijas līmenis, attiecīgi šeit tik radikālas pārmaiņas netika īstenotas.
Tāpat jāpiemin daudzās etniskās minoritātes, kurām 20. gadsimtā tā arī neizdevās nodibināt savas valstis, – komi, mordvieši, tatāri. Tās ir bagātas kultūras, bet nav izredžu, ka viņi kļūs neatkarīgi. Un vēl jau visi tie padomju perioda joki par čukčām! Tagad gan es par tiem ļoti kaunos. Tā ir orientalizācija [koloniālisma studiju pamatlicēja Edvarda Saida definēts jēdziens – rietumniecisks skatījums uz nepazīstamo, kur svešo / atšķirīgo uzskata par ko mazvērtīgāku. – E. R.], kurā mēs visi piedalījāmies un internalizējām šo diskursu.
Postkoloniālā kritika balstās idejā par rasu atšķirībām. Kā šajā paradigmā iespējams integrēt Baltijas valstis?
Jā, tā ir, mums rase nav spēlējusi tik būtisku lomu. Bet nav arī nekādas jēgas uzskatīt rasi par vienīgo un svarīgāko kategoriju postkoloniālajā kritikā, ir arī citas operacionālās kategorijas (koloniālās varas matricas, kolonizētāja privileģētais stāvoklis u. c.), kas jāņem vērā, analizējot kolonialitāti. Es savos pētījumos nekad nerunāju par Baltijas valstīm kā kolonijām padomju laikā. Tā vietā es saku, ka Baltijā tika iedibināta koloniālā varas matrica, te bija ieviestas institucionālas varas struktūras, kas kontrolēja noteiktas jomas, – ekonomiku, kultūru; absolūti apbrīnojami secināt, kā izglītība bija strukturēta saskaņā ar Maskavas pavēlēm. Taču mēs nevaram teikt, ka visa kultūra bija pilnībā pakļauta kolonizācijai. Domāju, tas ir viens no iemesliem, kāpēc varam sacīt, ka Padomju Savienībai nekad neizdevās pilnībā kolonizēt Baltijas valstis. Ja starp mums un krieviem būtu bijusi izteikta rasu atšķirība, sekas būtu bijušas kardināli atšķirīgas. Ukrainas gadījumā mēs redzam, kā tur padomju periodā darbojās rases jēdziens, tāpat to ļoti labi var izmantot attiecībā uz Centrālāzijas valstīm.
Postkoloniālisms ir paradigma, kuru vispirms lietoja attiecībā uz Rietumu imperiālistisko nāciju kolonizētajām teritorijām. Tāpēc Baltijas valstu nācijas sevi negrib skatīt kā kolonizētas, jo tas implicē, ka mēs savā ziņā esam bijuši necivilizēti mežoņi. Vai šī sadure kaut kā ir ietekmējusi poskoloniālās kritikas recepciju Baltijas valstīs?
Jā, tas ir svarīgs punkts – mēs mēģinām izvairīties no idejas, ka varētu būt kolonizēti! Pirms es pati 90. gados sāku nodarboties ar postkoloniālo kritiku, arī mana attieksme bija – ak, par ko gan mēs te runājam! Mēs taču esam lasījuši stāstus par to, kā amerikāņi kolonizēja indiāņu pamatnācijas, ar kolonizēšanu mēs asociējam krusttēvu Tomu[1] – kultūras vēsture ir veidojusi mūsu priekšstatus par to, ko nozīmē kolonizācija un uz ko tas attiecas. Te ir nepieciešama līdzšinējo priekšstatu revidēšana.
Igaunijā šis process joprojām turpinās, tas ir sāpīgi, daudz publisku diskusiju. Mums noteikti jau vidusskolas līmenī jāizglīto par šo tēmu, jo tā ir liela daļa mūsu vēstures.
Kad runājam par koloniālismu, ir jāsaprot, ka tam nav vienas nemainīgas, stabilas formas.
Laika gaitā un dažādās teritorijās koloniālisms savās izpausmēs ir mainījies – piemēram, britu kolonijās Āfrikā, Indijā tas izpaudās atšķirīgi, franču koloniālisms Alžīrijā – pavisam citādāk. Mēs nevaram runāt par vienu modeli, vienmēr pastāv atšķirības, un Baltijas valstīs šāda diferencēta izpratne vēl ir jāievieš.
Arī dažādas zinātnes jomas atšķirīgi izmanto šo paradigmu. Kultūras vēsturnieki to akceptē vieglāk, tāpat arī politologi, savukārt vēsturniekiem gan tas ir sāpīgāks process. Ir bijis ļoti daudz kaismīgu diskusiju, kurās citu jomu pārstāvji man pārmetuši, ka šī taču ir tik bezjēdzīga tēma, mums Igaunijā un Baltijā taču esot pilnīgi cita situācija. Bet tā nav.
Latvijā ir vēl kāds aspekts – fakts, ka 17. gadsimtā Kurzemes hercogistei piederēja kolonijas Rietumāfrikā un Vidusamerikā. Man, piemēram, ir ļoti sāpīgi atzīt, ka esam bijuši ne tikai kolonizētie, bet arī kolonizētāji, ne tikai upuri, bet arī vardarbīgie. Šī atziņa, manuprāt, nesaskan ar mūsu paštēlu.
Jā, Igaunijā šī problemātika ir pazīstama, tikai mums to var attiecināt uz atsevišķām vēsturiskām personībām, kas darbojās koloniālās varas ietvaros. Vēsture ir ļoti sarežģīta un tāpēc arī ārkārtīgi interesanta. Nepieciešamas publiskas diskusijas, taču tas var būt ļoti sāpīgs process.
Man šķiet svarīgi pieņemt, ka ikkatrs koncepts un ideja attīstās. Mūsu izpratne par kādu jēdzienu šobrīd atšķiras no izpratnes pirms desmit vai divdesmit gadiem, jo situācija, kas šo jēdzienu definē, ir mainījusies. Koncepti vienmēr ir situēti konkrētā vēsturiskajā laikā, konkrētā ģeogrāfijā, arī privātā un subjektīvā pieredzē.
Es vēl gribētu piebilst, ka antropocēna laikmetā, kad viss ir tik ārkārtīgi cieši saistīts, mēs vairs nevaram domāt tikai par mūsu pašu nācijām. Protams, ir jādomā par nacionālajām interesēm, taču arī pa šo interešu atbalsīm globālā līmenī. Vides pētnieki tagad arī nošķir jēdzienus global un planetary. „Globāls” ietver cilvēkus un visu, kas ir kulturāli konstruēts, bet „planēta” iekļauj plašākas ekosistēmas, kur cilvēks ir tikai daļa no tās. Ir svarīgi domāt dažādos līmeņos.
Mana interese saistās ar tēmu, pie kuras tagad strādāju – pētu ar multiskalāro subjektivitāti saistīto tēmu loku, kā pirmo līmeni definējot sevi un, no tā izejot, līmeņus, kas ir man apkārt. Piemēram, Alberts Bels romānā Saknes apraksta, kā mazs puika Jānis, kurš uzaug vecā fermā, izjūt pasauli caur kokiem, lapām, gaisu, caur māti un tēvu viņam apkārt. Šis afektīvais līmenis ir pirmais, kurā mēs tieši mijiedarbojamies ar pasauli. Bet visi līmeņi ir saistīti un ietekmē cits citu.
Jūs esat strādājusi Igaunijas Literatūras muzejā, bijusi tā vadošā pētniece. Muzejs kā institūcija vispār ir koloniālisma projekts, bet arī viens no instrumentiem, kā valstis stāsta stāstus par savu kultūru un vēsturi un tādējādi veido nacionālo identitāti. Vai jūsu pētījumi par kolonialitātes praksēm un jūsu atziņas kādreiz nav nonākušas pretrunā ar Igaunijas oficiālajiem vēstures naratīviem?
Jā, protams. Vispirms gan gribētu papildināt, ka muzeji var būt arī dekoloniāli projekti. Bet patiesi, stāsts par nāciju kā īpaši saistītu ar kādu zemi, tāda kā autohtona izpratne par to, it kā nācijas būtu dzimušas gluži vai dabisku spēku rezultātā kā neizbēgamība konkrētā vietā un apstākļos, – tas ir romantizēts, arī nacionālistisks naratīvs attiecībā uz nācijas rašanos. Šīs idejas atdzima Dziesmotās revolūcijas laikā, tad tās bija ļoti stipras un ietekmīgas. Laimīgā kārtā es Atmodas laikā vēl biju pietiekami jauna un nenodarbojos ar postkoloniālo kritiku, citādi ar šiem naratīviem nebūtu jutusies ērti.
Viens no veidiem, kā es sadzīvoju ar šo pretrunīgumu, – uzsverot, ka koloniālā situācija var stiprināt nacionālo esenciālismu līdz pat tādam līmenim, ka tas kļūst par ieroci. Ja mēs šīs idejas izkārtojam saskaņā ar vēsturisko loģiku, tad kā dekolonizācijas pētnieki nevaram par šim idejām vienkārši smieties vai skatīties uz tām ironiski. Jāsaprot, ka noteiktas idejas ir konkrētu vēsturisko apstākļu bērni – piemēram, uzskats, ka konkrētai nācijai pieskaita tikai tos, kuri dzimuši kādā teritorijā vai runā valstsnācijas valodā. Šis viedoklis ir viena konkrēta laikmeta produkts, un mums tas ir jāsaprot. Viens no dekolonizācijas teorijas uzdevumiem ir ievietot konceptus to vēsturiskajā attīstības līknē, šis ir sava veida domāšanas apvērsums, kas jāveic dekolonizēšanas procesā.
Pēdējā laikā skatos dažādu Āfrikas valstu kinoklasiķu darbus, un mani satriec, ka tas, kā viņi 60.–70. gadu dokumentālajās filmās runā par savu situāciju, kā viņi diskutē, kā izkļūt no tās, kādi būtu risinājumi, kā dekolonizēt savu kino; – tās ir tās pašas frāzes, kādas mēs lietojam tagad, runājot par Ukrainu, Baltiju utt. No vienas puses, jūs uzsverat, ka liela uzmanība jāpievērš dažādu kolonizācijas procesu kontekstiem, tajos ietvertajām atšķirībām, taču tajā pašā laikā, vismaz kinomākslā, tēmas atkārtojas no desmitgades uz desmitgadi. Un tas mani tomēr pārsteidz, jo nozīmē, ka mēs savā ziņā esam iesprūduši vienā fāzē. Vai arī tā ir paša kino problēma, ka tas apstājies šajā vienā izteiksmes veidā?
Nē, es nedomāju, ka tā ir tikai kinomākslas problēma. Tas, kā dekolonizācijas fāzē daudzās kultūrās darbojas to pamatstruktūras, ir ļoti līdzīgi, atšķirībā no kolonizēšanas fāzes.
Pamatjautājumi dekolonizācijas procesā visiem ir vienādi – ko darīt ar tavā valstī palikušajiem kolonizētājiem un viņu atstāto mantojumu?
Tas ir jautājums par varas struktūrām. Ja tagad šī ir neatkarīga valsts, tad ko darīt ar iepriekšējās valsts iekārtas / kolonizētāju atstātajām sekām? Tas ir pat gluži fizisks jautājums – kā tu dibini jaunu valsti? Pat mentālie stāvokļi dekolonizācijas fāzē ir līdzīgi.
Deivids Čaioni Mūrs (David Chioni Moore), kurš viens no pirmajiem sāka publicēt rakstus par padomju koloniālismu, sāka to darīt, meklējot atbildes tieši uz šiem jautājumiem, jo viņš ir Āfrikas kultūras speciālists. Viņš ilgāku laiku bija pavadījis vienā no Centrāleiropas valstīm un tajā, kā Austrumeiropa atbrīvojās no komunisma mantojuma, saskatīja daudz līdzību ar to, kā pārejas periods pēc impēriju sabrukuma notika Āfrikas valstīs.
Kino pētniecībā ļoti populārs ir viedoklis, ka kino ir universāla valoda, taču šī ideja traucē mums saskatīt vēl citas, implicētās vērtības un naratīvus, ko attēli mums sniedz. Kā jūs uz to skatāties?
Manuprāt, varam runāt par zināmu universitalitāti – piemēram, literatūrā ir naratīvās struktūras, ritms. Taču to iekšējā loģika var būt ļoti atšķirīga. Tāpat šajā kontekstā ļoti būtiski ir vērtējošie spriedumi – kāpēc mēs kaut ko novērtējam kā labu vai kā sliktu, arī ciktāl šie spriedumi tapuši kādu ideoloģisko konstrukciju ietekmē. Pētot padomju perioda literatūru, es tik bieži dzirdu, ka padomju Lietuvas literatūrā praktiski neesot bijis rakstnieču sieviešu. Tomēr es domāju, ka viss ir atkarīgs no tā, kā mēs uz to skatāmies. Ja kanonā ietverti ir tikai rakstnieki vīrieši ar noteiktu vērtību sistēmu, kas dod priekšroku vieniem mākslinieciskajiem paņēmieniem, vērtējot tos augstāk nekā citus, tad rezultāts ir šāds. Piemēram, padomju perioda literatūrā universalitāte tika uzskatīta par visbūtiskāko kvalitāti, to vērtēja ļoti augstu.
Patiesi?
O, jā, mums, vietējiem Igaunijas mākslas kritiķiem, galvenā kategorija bija universālisms. Piemēram, Albēram Kamī bija liela ietekme uz igauņu literātiem; Sartru viņi gan nebija lasījuši, taču bija par viņu dzirdējuši. Šo franču rakstnieku rosinātās tēmas par eksistenciālo tukšumu, par dzīves mērķiem un dzinuļiem, vērtēja ļoti augstu, un arī tādus literāros darbus, kuros varēja rast šīs tematikas atspoguļojumu. Vai, piemēram, Simona de Bovuāra nošķīra imanences un transcendences sfēras, kā patiesi vērtīgu atzīstot tikai transcendenci; ja sekojam šim vērtējumam, mēs nepamanām autores sievietes, kas pievēršas ikdienas problēmu aprakstīšanai, imanences sfērai. Taču tagad mēs varam pārskatīt padomju perioda literatūru, tādējādi atklājot rakstnieces sievietes un to, cik patiesībā izcils bijis tas, ko viņas uzrakstījušas. Ir jābūt konstantai gatavībai pārbaudīt, kādos uzskatos sakņojas mūsu vērtību spriedumi, tai skaitā – kāpēc mūsu mākslas kanons ir tāds, kāds tas ir. Arī mākslas un literatūras kritiķi, skatoties vēsturiskā perspektīvā, parasti bijuši vīrieši, tātad viņi ir atbildīgi par vīriešu veidoto mākslas darbu dominanci kultūras kanonā. Tāpēc nepieciešams feministiskais skatījums, jo tas rosina analizēt, kā līdz šim mākslā darbojusies vērtību sistēma.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savu jauno pētniecības tēmu!
Šī projekta nosaukums ir 161 soviet subjectyhood, un es mēģinu pamatot, ka nebija tādas vienas padomju subjektivitātes vai tāda viena homo sovieticus, valdīja liela diversitāte. Pat Igaunijā bija daudz atšķirību – rurālās, urbānās, dzimumu atšķirības un to attīstība vēsturiskā progresijā. To es vēlos izpētīt. Tā būs grāmata, bet prasīs vēl kādu laiku. Man ir svarīgi, ka esam atvērti pret atšķirībām, jo ir tik viegli apgalvot, ka ukraiņi ir tādi, igauņi ir šādi, bet latvieši vēl kaut kādi. Tā, protams, ir Putina politika, kas uzstiepj tādu homogēnu viedokli, taču atskatoties mēs redzam, ka mūsu kultūras priekšstatos var valdīt lielas atšķirības. Mums ir jābūt atvērtiem šīm atšķirībām, tās rada lielu kulturālo dažādību.
Bet ir taču tik ērti neredzēt noteiktas lietas un aspektus!
Jā, nesen klausījos kādu runu, kurā tika apgalvots, ka mēs vēlamies saglabāt savus stereotipus, jo ar tiem dzīve ir tik vienkārša. Bet es teiktu, ka dzīve nav stereotipiska, tā ir ārkārtīgi dažāda.
Es sacītu, ka visa kino industrija balstās stereotipos un uzskatā Never change the winning team. Šobrīd ir sīkvelu un rimeiku laiks, jo tā var tikt pie peļņas...
Jā, te jāatgādina Franca Fanona termins „kultūras iebalzamēšana” (cultural mummification). Tāpēc jau ir nepieciešams avangards, kas satricina stereotipus.
Festivāla Riga IFF ietvaros paredzētas divas diskusijas kinoteātrī Kino Bize par saistītiem tematiem:
Kā dekolonizēt medijus: kritiska kultūras žurnālistika Austrumeiropā – trešdien, 19.10. pulksten 16:00
Rietumnieciskošana un Austrumeiropas kino – ceturtdien, 20.10. pulksten 16:00
