KINO Raksti

Divi „ikigai”. Laila Pakalniņa un Kristaps Liepiņš

19.11.2021
Divi „ikigai”. Laila Pakalniņa un Kristaps Liepiņš
Laila Pakalniņa un Kristaps Liepiņš 2021. gada novembrī Grīziņkalnā. Foto: Agnese Zeltiņa

Kāpt kalnos un „taisīt kino” – vai tur ir kas salīdzināms? Pārvarēt sevi un iet pa jauniem maršrutiem, turēt līdzsvarā savu patikšanu un pasaules vajadzības? Un – baidīties vai nebaidīties? Domā un spriež kinorežisore Laila Pakalniņa un alpīnists Kristaps Liepiņš, fotografē un piedalās Agnese Zeltiņa.

Agnese: - Man liekas, Laila ir bezbailīga. Strādājot filmā, viņa spēj ļoti koncentrēties uz savu lietu, un tas ir līdzīgi, kā varētu būt kalnos, vismaz man ir tāds priekšstats – jāattīra process no visiem iespējamiem kairinājumiem un jākoncentrējas uz to nosprausto punktu. Un tas nav viegli. Vai tas varētu būt sarunas sākums? Kāpēc jūs darāt sev grūtumu?

Kristaps: - Tas ir ļoti interesants jautājums, īstenībā es tieši par to domāju, braucot uz šo sarunu. Visus šos gadus, nu jau gadu desmitus, sabiedrība dara visu, lai tikai būtu vieglāk. Ikdienā vai jebkur citur – vieglāk, vieglāk… Vieglāk pārtiku pagatavot, vieglāk sadzīviskas lietas izdarīt, vieglāk izvēlēties, vieglāk uztvert... Man šķiet, šobrīd ir panākts tas, ka viss nāk pārāk viegli, un tas noved pie... Nu, sāksim jau ar to, ka pie mazkustīga dzīvesveida, bet arī pie mazkustīgām smadzenēm. Tas ir milzīgs apdraudējums, un ar to mēs šobrīd arī saskaramies. Vienam otram viss ir kļuvis tik viegli, ka nav nepieciešams domāt līdzi, analizēt kaut ko, nav nepieciešams fiziski sevi nodarbināt, un tad mēs krītam pilnīgā galējībā ar to visu.

Laila: - Jā, es tev pilnīgi piekrītu, patiesībā es arī par to esmu aizdomājusies… Nu, teiksim, nevis aizdomājos, bet repliku sadzirdēju. Tad, kad runājām par visu to pasaules piesārņošanu ar plastmasu, par to, ka tiek aizliegti vienreizlietojamie trauki, dakšiņas, karotītes, tad es dzirdēju tādu teicienu – paga, tad tagad taču viss būs grūtāk, jo tie plastmasas trauki taču bija, lai būtu vieglāk!

Kristaps: - Jā, tieši tā. Un tā ir ar ļoti daudzām lietām.

Mēs esam visu laiku gājuši uz to, lai būtu vieglāk, bet izrādās, ka tas nodara reālu postu – gan apkārtējai videi, gan pašam cilvēkam gala beigās.

Mēs jau labu laiku esam smējušies par to, ka bieži vien tie cilvēki, kas ikdienā dzīvo vieglu dzīvi, tajā pašā laikā mēģina sevi smagi nodarbināt kaut kādos treniņos, apgrūtina sevi, un atkal pēc brīža bauda to vieglo dzīvi… un visu laiku viņi ir šajā mainīgajā un pretrunīgajā kontrastu ritmā. Vai labāk tomēr nebūtu, ja viņi nodarbotos ar kaut ko jēdzīgāku? Nevis vienkārši dauzītu ar veseri kaut kādā sporta zālē veca traktora riepu un pēc tam dzertu kaut kādus, nezinu, veselības uzlabošanas un spēka atjaunošanas līdzekļus, bet varbūt vienkārši aizietu izdarīt kaut kādu jēdzīgu, sabiedrībai noderīgu darbu, vai vismaz pašam sev noderīgu darbu. Zināmā mērā tā būtu tāda resursu ekonomija…

Laila: - Bet tā jau var nonākt arī pie kaut kāda “ops”… Tad var visus hokejistus aizsūtīt uz… es nezinu. (Smejas.)

Kristaps: - Jā, jā! Un arī mēs varam nonākt pretrunā ar to, ko paši darām.

Laila: - Jā, ko tu tajos kalnos kāp? Būtu taču kaut ko fizisku pastrādājis!

Kristaps: - Tieši tā! Bet… nu, acīmredzot, kaut kādas lietas būtu jāpārdomā. Es nesaku, ka tagad vajag krist galējībās, aizliegt visu un atcelt visu, un turpmāk nodarboties tikai ar to jēdzīgo, tomēr derētu sākt mazlietiņ rūpīgāk izvērtēt, kas tad ir tas patiešām jēdzīgais, bet kas ir pilnīga nejēdzība, videi kaitīgi un tā tālāk. Domāju, mēs varam atrast arī tādas lietas, par ko visa pasaules sabiedrība varētu vienoties, ka – nē, tas ir tomēr ir nelietderīgi tērēts resurss un pārāk bīstami visai pasaulei. Galu galā ir jau tādas lietas, ko pasaule tādā veidā ir aizliegusi, – teiksim, kodolizmēģinājumi. Tie patērē milzīgu resursu – gan finansiāli, gan pasaules piesārņojuma ziņā –, tad kāpēc to darīt? Vienkārši jāizbeidz, ja tas nav vajadzīgs cilvēces attīstības vārdā…

Laila: - Bet jautājums, kāpēc mēs katrs darām to, ko mēs darām, un vai tas ir jēdzīgi… Tas, man liekas, ir atkarīgs no tā, kā kurš izjūt savu dzīves jēgu. Teiksim, atombumba, kodolizmēģinājumi varbūt kādam zinātniekam ir dzīves jēga, bet man to grūti iedomāties. Man šķiet, mums ir skaistākas dzīves jēgas.

Kristaps: - „Misters Absolūts Ļaunums” droši vien tā nedomā. Tam narkobaronam, kuru nupat arestēja, acīmredzot ir citi uzskati par dzīves jēgu, ja jau reiz viņš nokļuvis tajā pozīcijā kurā nu ir nokļuvis, – jo viņš dara to, ko viņš dara, bet par to puspasaule mēģina viņu atrast un iespundēt kaut kur. Acīmredzot ir tomēr kaut kādas ētiskas lietas, kas ir pretrunā ar pasaules vairākuma idejām.

Laila: - Un tava individuālā dzīves jēga?

Kristaps: - To es esmu uz saviem pussimts gadiem, iespējams, jau noformulējis. Es esmu šeit, lai darītu kaut ko tādu, ko es māku, kas man sanāk, ko es mīlu darīt un uzskatu par interesantu. Jā, brīžiem ļoti bailīgu, bet tajā pašā laikā ļoti aizraujošu un krāšņu. Un, no otras puses, tā ir arī kaut kāda misijas apziņa, ka caur to es varu pievērst kādu daļu sabiedrības interesantas dzīves dzīvošanai. Es varu iedvesmot kādu darīt mazlietiņ vairāk, paveikt kaut ko mazlietiņ interesantāku, dzīvot mazliet veselīgāk varbūt. Jo neapšaubāmi tam, ko es daru un uz ko citus aicinu, tam ir vajadzīgs zināms veselīga cilvēka resurss. Tātad šim cilvēkam ir jātrenējas, jādomā par savu uzturu, jāplāno savs laiks, galu galā jābūt draugos ar galvu, lai kaut ko tādu riskantu darītu. Bet tas nozīmē arī to, ka šis cilvēks būs aktīvāks un, iespējams, veiksmīgāks arī citās jomās. Es domāju, tā ir tāda neliela, maza cilvēka misija, lai kaut nedaudz darītu šo pasauli labāku, tas praktiski arī viss.
Ar bailēm tur ir, protams, ļoti tiešs sakars. Jo brīžiem tas biedē gan pašu, gan arī tas, kas notiek apkārt. Droši vien tev ir stipri līdzīgi – mēģinot darīt to, ko tu gribi darīt, tieši tāpat tu saskaries ar neskaitāmām lietām, kas rada bailes un satraukumu – vai tu varēsi? Vai tu tiksi saprasta? Un daudzi, daudzi citi jautājumi….

Laila: - Es tagad iedomājos tieši par tādām konkrētām bailēm. Sāku domāt, kad es tevi esmu iepriekš satikusi – man liekas, divas reizes, un viena no tām bija izdzīvošanas skrējiens, ko mēs filmējām. Otrā reize, man šķiet, bija uz pavisam īsu mirkli, laikam Ieriķos pēc slēpošanas, kur tu blakus kaut ko trenējies.

Nu jā, es par to pirmo, to izdzīvošanas šovu. Mums jau bija vieglāk, bet tev? Mēs arī klīdām naktī caur tiem mežiem, nakti pavadījām uz ciņiem purvā, un es atceros to mirkli, kā sēdēju uz viena ciņa, kājas pierāvusi, un baidījos. Turklāt baidījos nevis no tumsas un aukstuma, es baidījos no čūskām, jo man kopš bērnības tas ir kaut kas tāds… Es, piemēram, nekad nepiedalos kaut kādos nakts skrējienos pa mežu – man liekas, ka tur ir čūskas.

Bet šo stāstu es sāku tāpēc, ka pēc tam drīz filmēju filmu Pitons un mums kadrā bija īsts pitons, čūska. Un tajā brīdī es sapratu, ka mana īpašā attieksme pret čūskām nav nekādā svarā pret to, ko es ielieku kadrā. Varēju pieiet tam pitonam klāt, pagrūstīt viņu, izkārtot, kā man kadrā vajadzēja… un tad es sapratu, cik lielā mērā tas mērķis, tā filma man nomāc visu pārējo, pat reālās, fiziskas, psiholoģiskas bailes…

Bet, protams, kad atbrauca Daira Āboliņa no televīzijas un palūdza man uzlikt to čūsku uz kakla, es teicu – nē, es aktierus uz kakla nelieku.

Jo es negribēju, protams. Tomēr es sapratu, ka ar kino palīdzību esmu pārstājusi baidīties.

Jā, bet kino procesā varbūt es baidos… Nu, Agnese saka, ka nebaidos. Tā nav, es baidos par cilvēkiem. Jo mēs arī riskējam. Ne tādā veidā, kā jūs kalnos, bet arī mums nepārtraukti kaut kas var notikt vai notiek. Re, kā Amerikā Boldvinam gadījās…

Kristaps: - Man, tevī klausoties, uzreiz nāk prātā, ka veids, kādā mēs varam iemācīties sadzīvot ar savām bailēm un mēģināt tās bailes tomēr darīt mazākas, man liekas, ir tieši saistīts ar saprašanu, ar izpratni. Daudzas lietas, kas mūs baida, ir tādas pirmatnējas zemapziņas bailes, kas cilvēkos ir jau no senseniem laikiem. Kaut vai tās pašas čūskas, tāpat daudziem bail no zirnekļiem, no kaut kā tāda. Tas ir loģiski, jo tas ir kaut kas bīstams, kam gadu simtiem, tūkstošiem cilvēks nav spējis nekādā veidā stāties pretī. Bet, domājot par šādām bailēm, tās var mēģināt prātā sadalīt un kādas atsevišķas sadaļas atslēgt. Piemēram, par čūskām. Jā, čūskas mēdz būt indīgas, bet daļa tomēr nav indīgas, tāpēc nav jēgas baidīties no glodenes vai zalkša. Tātad labi, Latvijā mēs varam baidīties tikai no odzes. Lūk, principā mēs jau, sākot tās čūskas šķirot, esam padarījuši savas bailes mazliet mazākas. Secīgi domājam tālāk – odzes nemēdz uzbrukt cilvēkiem, viņas baidās. Tātad, ja mēs viņu pabaidīsim, čūska aizies projām ātrāk, nekā varētu mūs sakost. Un tas nozīmē, ka nav jēgas baidīties, ja tu sēdi uz ciņa un skaļi runā – neviena odze tev nenāks klāt un nekodīs kājā. Protams, ja tu viņai netīšām uzkāpsi virsū, tad jā, tad, protams, reakcija varētu būt diezgan prognozējama.
Es esmu saskāries ar vēl krietni indīgākām čūskām tajā vidē, kur mēs parasti dodamies savos piedzīvojumos, – piemēram, Omānā kanjonos ir Arābijas paklājodze. Tā ir ļoti, ļoti indīga. Man liekas, viņa par Latvijas odzi ir absolūti nesalīdzināmi indīgāka, arī lielāka, spēcīgāka. Bet zinot to, ka čūskas pirmās neuzbruks cilvēkam, zinot, ka viņas baidās... Kaut vai, kanjonā ejot, paņem akmeni un nomet kādus metrus 15–20 sev priekšā. Un tad tu zini – ja tur būs bijusi čūska, viņa būs paslēpusies, jo baidās.

Līdzīgi strādā arī visas pārējās bailes. Kaut vai, ja runājam par augstumu, ko alpīnismā cilvēki stereotipizē kā tādas klasiskas bailes, no kā viņiem varētu būt bail. Tur arī tieši tāpat varam sākt šķirot – piemēram, zinot, ka lietojam drošu ekipējumu, ka tas materiāls, pa ko mēs kāpjam, ir gana monolīts, – atkal daļu baiļu ir iespējams noņemt nost. Tādā veidā, ar prātu, varam arī citās lietās sākt izvairīties no bailēm.

Kaut gan diemžēl tas neizslēdz kaut kādu nepatīkamu iespējamību, kā minētajā gadījumā ar Boldvinu… Pēkšņi gadās, ka tas visbriesmīgākais scenārijs, kas būtu kādā šausmu filmā vai trillerī iekļaujams, tas realizējās dzīvē. Vai tā ir nolaidība vai ļaunprātība, vai vienkārši kāda visbriesmīgākā apstākļu sakritība… To, iespējams, mēs drīzumā uzzināsim.

Laila: - Man jau liekas, tāds gadījums, kad ierocis pa īstam izšauj un nošauj kādu filmēšanas laukumā, – tam pat nav nekāda sakara ar bailēm. Baidīties jau, protams, var no visa kā, bet filmēšanas laukumā vispār neviens no ieročiem nebaidās. Man arī ir ieroči filmēšanas laukumā bijuši, un tas vienmēr ir simtprocentīgi droši, jo tev blakus ir speciālists. Un, ja speciālists apgalvo, ka tas ir droši, tad tas ir droši.

Kristaps: - Bet acīmredzot šis gadījums pierāda – ne velti ir visādi drošības noteikumi rakstīti par darbu ar bīstamām vielām, ar bīstamiem priekšmetiem, ar bīstamām darbībām. Man savulaik, strādājot ar paramilitārām vienībām, vienmēr ticis uzsvērts – visi šie noteikumi ir rakstīti ar asinīm, nav tā, ka būtu kāds baidījies, vai tikai kādreiz kaut kas nevarētu notikt. Bieži vien ir pretēji – kaut kas notiek, un tad šis punkts tiek ieviests noteikumos, lai gan diemžēl notikušo nav iespējams atsaukt.

Ir brīnišķīgi, ja mēs spējam domāt uz priekšu, analizēt situāciju, modelēt kaut kādu attīstību… brīnišķīgi. Diemžēl mēs to ne vienmēr spējam. Jā.

Laila: - Vai kaut kādu daļu baiļu vajag atstāt kalnos? Vai labāk nē? Jeb sauksim to labāk par atbildību, nevis bailēm? Jo bailes jau… Tas nav nekas labs, vai ne?

Kristaps: - Nē, bailes ir ļoti labas.

Laila: - Tiešām?

Kristaps: - No vienas puses! Bailes ir labas tādā ziņā, ka liek mums mobilizēties tajā brīdī, kad mēs intuitīvi sākam just, ka pilnībā nekontrolējam situāciju. Rodas baiļu sajūta, līdz ar to varam sākt domāt, vai tiešām viss ir labi – vai mēs patiešām esam izdarījuši labāko no tā, ko spējam. Tas liek atkārtoti pārbaudīt visu, un bieži vien šajā atkārtotajā pārbaudē cilvēks atklāj – ā, es daru kaut ko nepareizi, es daru kaut ko bīstamā veidā, kaut kas nav izdarīts labi… Un tas atklājas, pateicoties bailēm.
No otras puses, protams, tajā brīdī, kad mēs netiekam vairs ar to galā, nespējam kontrolēt bailes, kad viņas jau mūs savažo tā, ka nespējam vairs vispār kaut ko darīt… Ir tādi cilvēki, kas patiešām šajā baiļu zonā krīt panikā, viņi kļūst neprognozējami, un tā ir reāla problēma.

Laila: - Un laikam ir tādas lietas, kas vienkārši jādara droši, vai ne?… Nē, pārliecinoši – tā es gribēju teikt. Nevis baidoties, jo bailes jau stindzina arī tīri fiziski.

Kristaps: - Pārliecinoši var darīt tās lietas, ko mēs spējam kontrolēt, vai ne? Pārliecinoši var darīt to, ko mēs uzskatām par drošu esam. Protams, ja mēs sākam ar lielu pārliecību darīt kaut kādas muļķības un stulbas lietas, nu, nekas labs no tā nebūs gaidāms. Tā ka tur tā robežsituācija, spēja balansēt uz robežas, tā ir viena smalka lieta. Un tie cilvēki, kas to spēj, ir savas jomas profesionāļi, visās jomās – vai tas būtu kino vai alpīnisms, vai vienalga kas, valsts vadīšana vai auto vadīšana.

Laila: - Nu, piemēram, man pirms katras filmas ir bail. Pirms katras! Tad, kad viss tā kā jau sāk notikt, tad es vienkārši par to vairs nedomāju. Un tev? Katru reizi, kāpjot kalnos, ir kaut mazliet bail?

Kristaps: - Nu, ir kaut kādas vieglas situācijas, kas jau pārvērtušās par ikdienišķām – teiksim, ja tu esi tajā vietā jau daudzreiz bijis. Protams, notikt var jebkas un jebkurā vietā, kaut vai tu esi tur desmito reizi, tomēr pieredze rada lielāku pārliecību un drošības sajūtu. Baiļu tēmu es esmu diezgan daudz pētījis, arī praktizējis dažādas lietas, un, kā jau iepriekš runājām, esmu sapratis – ja mēs izprotam to, kas mūs it kā biedē, tad jau skatāmies uz šīm lietām citādāk. Un arī bailes kalnos var sašķirot. Jā, mums vienmēr būs bail no nāves, tās ir tādas pirmatnējās, eksistenciālās bailes, kas mīt cilvēkā tāpēc, ka tas ir kaut kas nezināms, un nezināmais vienmēr ir biedējošs. Bet ir jāpieņem – tad, kad mēs nākam pasaulē, mums šī pasaule vispār ir nezināma. Ja atceramies bērnību – daudzas lietas it kā vilināja un tajā pašā laikā biedēja, mēs nezinājām, kā būs. Un tad tu uzdrošinies pamēģināt – vai ir, vai nav? Tad vai nu tu apsvilinies ar šo jauno pieredzi, vai arī noskaidro, ka – hmm, nav tik traki! Un tu vari iet nākamo soli tālāk, un tas nākamais solis atkal būs bailīgs, jo atkal būs priekšā nezināmais.

Tāpēc ir baigi svarīgi saprast, kas tad īsti ir tas, no kā mēs baidāmies. Tu baidies ne jau no jaunas filmas uzņemšanas, tevi biedē, vai tu tiksi galā ar to. Vai tiksi saprasta, vai tev izdosies, vai nenobruks kaut kas… Tās ir konkrētas lietas, no kurām baidāmies. Un tad, ja spējam bailes sašķirot, mēs jau varam domāt arī tā – ko es varu darīt, lai nodrošinātu šo jomu. Tā, te mēs varam preventīvi izdarīt to un to, brīnišķīgi, ejam pie nākamā…

Es pirms dažiem gadiem veidoju tēva piemiņas koncertu. Ja tu zinātu, kādas bailes tas radīja!

Tieši tāpēc – vai tu spēsi tikt galā ar šo, vai tevi uzklausīs, vai nepārpratīs, vai tas vispār kādu interesē vēl… Tie ir neskaitāmi jautājumi, un kopumā kā nezināmais tas biedē. Bet tad tu sāc dalīt to visu, sāc risināt tos jautājumus. Un ir interesanti…

Man savukārt ir jautājums – vai visās filmās tev realizējas sākotnējā iecere?

Laila: - Es teikšu tā… Īpaši dokumentālajās filmās, bet arī aktierfilmās mana iecere vienmēr atstāj telpu fantāzijai. Vai fantāzijai plus…

Kristaps: - Improvizācijai?

Laila: - Improvizācija plus tas, ko tev reālā dzīve iedod. Es neieceru, es neredzu kaut ko tādu, ko gribētu precīzi izdarīt. Es gaidu… Kā lai saka? Iecere ir kā tāda ēdienkarte, bet tās garšas, smaržas un tas viss – tas lai nāk klāt procesā.

Kristaps: - Nu redzi, ar alpīnismu ir stipri līdzīgi. Kad es dodos kādā ekspedīcijā, man nav tāda virsotņu saraksta – mēs tagad kāpsim tur, tur, tur un tur, pa dienām salikts, pa datumiem. Ir globāla iecere – dosimies tur, galvenais mērķis varētu būt tas, bet skatīsimies, kā ies. Ir kaut kāda maksimālā programma – jā, varētu to, to un šito. Bet, ja nesanāks, mums ir varianti.

Ar to laikam atšķiras savas jomas lietpratēji, ka viņi neieciklējas uz vienu rezultātu, bet ir atvērti arī kādam papildu rezultātam. Gatavi improvizēt savas varēšanas robežās un bieži vien arī pāri tām. Man liekas, arī ar kino tas ir ļoti interesanti, cik nu esmu dzīvē mazliet ar to saskāries, – bieži vien rezultāts dzīvē ir pavisam citādāks, nekā tas, kas sākumā tika iecerēts. Bieži vien tas pat ir – wow, nebijām gaidījuši, ka būs tā tas viss vēl! Bet droši vien ir arī neveiksmes stāsti, caur to arī veidojas pieredze. Tāpat kā kalnos. Tu aizbrauc ar savu lielo, skaisto ieceri kaut kur uzkāpt, un saproti, ka – nu nē, nebūs.

Laila: - Laiks slikts …

Kristaps: - Laikapstākļi, vai arī pats neesi gatavs, vai vēl kaut kas. Tu pamēģini, tad aplauzies tajā visā un saproti – labi vēl, ka esi dzīvs palicis. Pārējās jomās jau ir stipri līdzīgi. Ikdienā, kur nav baiļu, mēs ejam un darām – tāda rūpnīca. Labi, uztaisīsim kaut kādu gabaliņu… Bet tie ir tikai treniņi. Izcilību sasniedz daudz retāki cilvēki, un izcilība tieši ir spēja sadzīvot ar savām bailēm un spēja iet mazlietiņ tālāk, izdarīt kaut ko pilnīgi tādu, kas jau ir ārpus tā, ko tu esi pats no sevis gaidījis, un ko, iespējams, visa pasaule ir gaidījusi vai, tieši otrādi, nav gaidījusi no tevis. Un tādā veidā varbūt kādam izdodas pārsteigt ne tikai pasauli, bet arī pašam sevi.

Laila: - Jā, ar kino ir tieši tāpat. Ir produktu ražošana – paredzamas filmas, ko var ražot patiesībā bez jebkāda riska, vienkārši štancēt. Tas arī pastāv, ir industrija, kas ražo produktu. Bet, tiklīdz mēs runājam par mākslu, par kaut ko īpašu, – tas ir risks. Nekas nav paredzams, tas ir kaut kas pilnīgi jauns… Tu jaunatklāj, un īsti palīdzēt tev var tikai tie, kas kopā ar tevi to dara, tur neviens padoms no malas īpaši nelīdz.

Kristaps: - Nē, nu, vienmēr jau ir bijuši… teiksim, tautas daiļamatu jomā. Vienmēr ir bijuši amatnieki, un vienmēr ir arī mākslinieki. Amatnieks taisa labi savu krēslu vai pin to savu grozu, un nevar pārmest amatniekam, ka viņš dara, jo cilvēkiem vajag tos krēslus un grozus. Bet mākslinieks var uztaisīt fantastisku, pilnīgi negaidītu risinājumu, kaut ko inovatīvu un citādāku, kaut ko izcilu.
Un arī kino, arī kalnos ir amatnieki. Viņi taisa to seriālu, jo cilvēki pieprasa, arī šlāgeris ir vajadzīgs, jo cilvēkiem ikdienā vajag ko darīt. Bet ir tādi cilvēki, kuriem vajag tomēr kaut ko vairāk.

Un kalnos tieši tāpat – ir amatnieki, kas ved cilvēkus uz vienkāršajām, klasiskajām virsotnēm, un tas arī ir vajadzīgs.

Bet ir tādi, kas kāpj „kaut ko vairāk”, un tas jau ir – ne viegli, ne droši, ne ērti.

Laila: - Bet vai varētu būt, ka tā ir tā pati virsotne, tikai pa citu maršrutu?

Kristaps: - Jā, kaut kas vairāk. Tas nozīmē – uzkāpt tur, kur citi neuzdrošinās.

Laila: - Pa tādu ceļu, kur neviens nav gājis.

Kristaps: - Jā, pa maršrutu, kur neviens vēl nav kāpis. Bieži vien tas ir saistīts ar vismaz kādām nelielām inovācijām. Ja maršruts ir iziets vasarā, nu tad izkāpt viņu ziemā – tas jau ir kaut kas jauns. Ja virsotne ir sasniegta, tad uzkāpt no tās puses, kur citi nav kāpuši, – tas arī ir kaut kas jauns. Arī kalnos joprojām ir iespējas darīt kaut ko pārsteidzošu, un tas ir tiešām krietni interesantāk. Piemēram, pasaulē ir četrpadsmit astoņtūkstošnieki, un visi viņi ir uzkāpti. Uz daudziem no tiem jau notiek komercekspedīcijas, lielā daudzumā cilvēki kāpj – tā nav alpīnisma problēma. Tomēr, izrādās, pasaulē ir virsotnes, kurās neviens nav bijis, ir maršruti, pa kuriem neviens nav uzkāpis. Un tas ir alpīnisma sabiedrībā daudz prestižāk, nekā strādāt amatniecībā... Protams, tu vari apliecināties arī kā labs amatnieks, tāpat jau arī kino. Uztaisi labu seriālu, uztaisi labu, ejošu filmu – lieliski!

Laila: - Tas droši vien ir saistīts arī ar to, ko katrs grib.

Kristaps: - Protams. Kas ir tas, ko mēs novērtējam kā interesantu sev pašam. Vai tas ir tikai naudas pelnīšanas avots, vai caur to mēs redzam kaut kādu savu pašrealizāciju, savu dzīves jēgu. Iespēju pateikt citiem kaut ko tādu, ko līdz šim neviens nav nemaz pateicis. To var darīt dažādi – ar savu fizisko aktivitāti, ar darbību sabiedrībā vai kādā jomā, bet to var izdarīt.

Laila: - Es domāju, kā tur ir ar tām virsotnēm… Kā tu skaties uz to, teiksim, – uzkāpt Everestā par katru cenu?

Kristaps: - Nu, tas ir tāds pašapliecinājums…

Laila: - Tas var būt dzīves mērķis?

Kristaps: - Es domāju, daudziem tas var būt dzīves mērķis, ja viņi vēlas dzīvē kaut kādus šablonus izpildīt vai ierakstīties tajos – nu, uzkāpt Everestā, apmeklēt Eifeļa torni, pabūt Luvrā… Visādi taču ir tie šabloni – kas nu kuram. Vienam būs, piemēram, sapnis izbraukt ar pirmo formulu vienu aplīti. Nu, cilvēkam liekas, ka tā ir fantastika, ja viņš spēj nonākt līdz tam, lai izbrauktu vienu apli pa Monako trasi. Viss, dzīve ir izdevusies! Pieļauju, ka arī uzkāpšana tādā virsotnē var būt šis dzīves augstākais mērķis, un tad jau viss.

Laila: - Nu kā „tas viss”?!

Kristaps: - Jā, noteikti, noteikti, – ja cilvēks ir alpīnists, viņš noteikti neapstāsies. Protams, Everests ir pasaulē fiziski augstākā virsotne, bet ir nenormāli daudz citu skaistu virsotņu – zemāku, bet interesantāku. To varētu atrast jebkurā jomā. Cilvēks, piemēram, ir uztaisījis vienu fantastisku filmu, tas ir viņa dzīves piepildījums, vai uzrakstījis vienu grāmatu – lieliski! Tas ir viņa devums pasaulei, un ja vēl tā ir ģeniāla filma – brīnišķīgi. Ja tas ir ģeniāls kāpiens – brīnišķīgi! Bet tāpēc jau laikam ir tie ģeniālie rakstnieki, ģeniālie kinorežisori, kam varbūt ne katrā  darbā izdodas pārsteigt pasauli, tomēr viņu pienesums nav tikai tā viena kaut kāda…

Laila: - Jā, es domāju, ka tā nav viena mērķa sasniegšana. Ir cilvēki, kas ir vienkārši ļoti talantīgi, un tā talanta esamība, man liekas, vairo prieku darīt. Nu, ja kaut kas padodas, tad ir prieks to darīt.

Kristaps: - Protams, un tas ir ļoti būtiski. Kad tu jautāji, kā ir ar mani – jā, es saku, tas ir diezgan egoistiski, tā paust, bet parādi man daudz cilvēku šajā pasaulē, kuri nav egoisti, kuri nedomā par sevi. Piedzīvot kaut ko interesantu savā dzīvē, darīt to, ko mēs mīlam, tas ir, iespējams, viens no augstākajiem mērķiem dzīvē, kāds vispār uzstādāms. Turklāt ar to var vēl dot kaut kādu pienesumu pasaulei, darīt šo pasauli labāku. Un tad, ja tu caur to vari arī gala beigās nodrošināt savu dzīvi tādā laicīgā izpratnē – nu, visiem mums ir vajadzīga vieta, kur dzīvot, visiem jāsamaksā komunālie rēķini, visiem jāēd kaut kas…

Tātad, ja mēs spējam ar to, ko mēs darām, nodrošināt visus šos faktorus, tad tas ir tas slavenais japāņu dzīves koncepts “ikigai”.

Zini, ir tāda puķīte ar četrām ziedlapiņām – viens ir tas, ko mēs mīlam darīt, otrs ir tas, kas mums sanāk un padodas, trešais – kas tiek pieprasīts pasaulē un sabiedrībā, un beidzot tas, kas ir zināma misijas apziņa. Ja mums izdodas ar savu mācēšanu, varēšanu, attieksmi pret dzīvi nonākt puķītes centrā, kur tas viss savelkas kopā, – nu brīnišķīgi! Varētu teikt – dzīve ir izdevusies.

Laila: - Jā, bet starp tām lapiņām var būt arī baigais pretstats – tavas vēlmes var nesakrist ar pasaules pieprasījumu…

Kristaps: - Protams, protams. Tev patīk kaut ko darīt, tu mīli kaut ko darīt, bet nevienam nafig tas nav vajadzīgs, neviens nav gatavs ne centa tev par to dot. Tā ir milzīga pretruna. Man liekas, mākslinieki saskaras ar šo… Viņam ir savs īpašais redzējums, savs īpašais triepiens, viņš deg ar to, bet viņš nav vajadzīgs šai sabiedrībai nekādā veidā. Un tas var būt iemesls, iespējams, kaut kādai depresīvai attieksmei pret visu, un arī gala beigās cilvēka bojāejai tiešā un pārnestā nozīmē – ja viņš nespēj sevi realizēt.

Laila: - Bet tagad laikam kaut kas priecīgāks jāparunā? (Smejas abi.)

Kristaps: - Priecīgais ir tas, ka Agneses priekšā ir divi cilvēki, kuriem daļēji savu ikigai izdodas realizēt.

Laila: - Agnese, tev arī izdodas savu ikigai!

Kristaps: - Šādu konceptu jau dzīvē ir milzum daudz. Es lasu dažreiz iedvesmas lekcijas dažādiem uzņēmumiem, tad eju cauri savai pieredzei un saviem uzskatiem – jo nu, gala beigās, man nav jāpārstāsta kaut kāda filozofija vai attīstības grāmatas. Bet, jā, esmu nonācis līdz uzskatam, ka pirmkārt tieši daudzveidībā ir meklējams skaistums. Kaut kādā veidā tas saskan ar samuraju dzīves principiem – viņš ir ne tikai cīnītājs, bet arī dzejnieks, viņš ir arī mākslinieks. Jo, ja tu māki zobenu vicināt, tas nenozīmē, ka tava dzīve ir izdevusies. Tev ir jāattīsta sevi ļoti daudzās jomās, un tikai tad tu spēsi būt izcils kaut kādā vienā. Jo, ja tu atstāsi visu pārējo kaut kur malā un darīsi tikai to vienu, iespējams, rezultāts nebūs ne tuvu tas labākais.

Agnese: - Kā ir pēc kalnos kāpšanas atgriezties normālībā, ikdienas dzīvē? Pēc kino dažreiz ir grūti.

Kristaps: - Praktiski neiespējami.

Laila: - Bet tas nozīmē, ka kalns tevi ir pārveidojis?

Kristaps: - Noteikti. Es domāju – jebkurš cilvēks, kurš dara kaut ko, ar ko ir pārņemts, viņš tiek pārveidots un iespaidots šajā procesā. Neatgriezeniski. Mēs nevaram atgriezties tādi, kādi esam bijuši. Mēs pat nevaram atgriezties tur, kur esam bijuši.

Laila: - Bet jādzīvo jau pēc tam ir?

Kristaps: - Jā, bet es dzīvoju ar citu sapni.

Laila: - Par nākamo kāpienu?

Kristaps: - Jā, es domāju, ka jebkurš cilvēks, kas ir jebkādā jomā pārņemts, viņš dzīvo citādāk. Viņš dzīvo ar domu – kā izdarīt, kā sasniegt, kā pateikt, kā izveidot kaut ko citādāku? Kā panākt kaut ko vēl? Kā spēt? Un te mums tāda apļa kompozīcija veidojas – iespējams, šīs citādības pietrūkst tajā brīdī, kad dzīve kļūst pārāk vienkārša. Viss ir, mums neko nevajag, baksti tikai telefonu, ja? Silts ūdens krānā ir, apkure pieslēgta, ēdienu var pasūtīt uz mājām – vispār nekas nav jādara, fantastiski! Spēj tikai samaksāt – nu, tā ir grūtība, bet, ja izdodas vēl to atrisināt... Tad tajā brīdī – par ko sapņot, uz ko tiekties? Par ko degt? Ne par ko…

Laila: - Nu jā, tas ir tas pats… par ko taisīt filmas? Ko fotografēt?

Foto: Agnese Zeltiņa

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija