Kinorežisores Lailas Pakalniņas dzimšanas dienā Kino Raksti priecīgi konstatē, ka visu portāla darbības laiku (un protams, arī pirms tam, drukātā žurnāla lappusēs) esam bijuši ciešā kontaktā ar režisores daiļradi, iepazīstot viņu arī kā talantīgu rakstītāju un fotogrāfi. Jubilejas noskaņās Kino Raksti piedāvā svarīgāko rakstu izlasi – Pakalniņas filmu recenzijas, intervijas, pašas režisores aprakstītus festivālu piedzīvojumus, esejas un fotogalerijas. Laipni lūgti Lailas Pakalniņas kosmosā!
SELFIJS KĀ SPOGULIS, UN KO TAS SPOGUĻO. Alise Tīfentāle (4.06.2022.)
Stila ziņā es filmu Spogulī redzu kā piederīgu tai pašai arthouse (autorkino?) kategorijai, kura ziedu laikus piedzīvoja 20. gadsimta 70. un 80. gados; to visspilgtāk raksturo šī laikmeta klasika – Pītera Grīneveja, Vernera Hercoga, Dereka Džārmena, arī Sallijas Poteres un Ulrikes Otingeres filmas. Šajā kategorijā darbojas režisori-vizionāri ar tikai sev raksturīgu, izkoptu vizuālo valodu, bieži sastopams absurds kā izteiksmes līdzeklis, kritiska refleksija par kino pasaules tradīcijām un noteikumiem, mērķtiecīgi centieni veidot katru filmu kā nopietnu mākslas darbu pat tad, ja to caurvij humors.
Lasiet ŠEIT.
LAILA PAKALNIŅA. UZ „MĀJĀM” AR „AUTOBUSU”. Inga Pērkone (29.04.2022.)
“Neatbildēts paliek jautājums, kuru izsaka viens no mājiniekiem filmas beigās: “Kāpēc tā jādara – vienu minūti filmēt… Ko tas dod? Interesanti…”.
Šis jautājums gan nav jauns – tādu var uzdot par daudziem Pakalniņas darbiem, sākot vismaz ar filmām Ozols (1997) un Kurpe (1998). Dažāda garuma un formas stāzes epizodes, kurā cilvēki tiek sastindzināti polārās attiecībās ar filmēšanas aparātu, ir viens no režisores iecienītākajiem filmveides paņēmieniem.”
Lasiet ŠEIT.
ŠOKS UN MĪLESTĪBA. Laila Pakalniņa (22.03.2022.)
“Bet – un šis “bet” taču reiz atkal būs – man māksla ir dziļa jūra un plašas debesis. Tur katrs sev var paņemt kaut ko citu, mākslu katrs drīkst saprast citādāk un mākslā katram ir taisnība. Tā būs atkal.
Jo mieram tikai tad būs jēga, ja būs ne tikai dziesmas un filmas par karu. Mums nebūs sajukt prātā. Mums vajadzēs ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot.”
Papildinājumā – Lailas Pakalniņas fotogrāfiju galerija Plakātu laiks.
Lasiet ŠEIT.
# SPOGULĪ # IN THE MIRROR. Vika Eksta (1.12.2021.)
„Galvenā atšķirība no Reels un TikTok produktiem ir ekrāna laika izmantošanā un montāžā – sociālajos tīklos video ilgums ir limitēts līdz minūtei, turklāt tieši pirmās piecas sekundes izšķir, vai skatītājs “uzķersies” vai tomēr pārleks uz nākamo video, bet filmas Spogulī varoņi, gluži kā daudzās citās Lailas Pakalniņas filmās, nekur nesteidzas un nemēģina savirknēt pēc iespējas vairāk darbību straujās montāžas sekvencēs, bet izpilda savus trikus viena kadra ietvaros. (..)
#postmodernism #postmodern #PostmodernArt #irony #intertextuality #NarativeFragmentation #deconstruction #paradigm #metamodernism #reconstruction
Šo filmu varētu izmantot kā piemēru, stāstot studentiem, kas ir postmoderns mākslas darbs un kādas ir tā pazīmes
– ironija, intertekstualitāte, naratīva fragmentācija, augstās un zemās kultūras elementu savienošana, realitātes un sapņu sapludināšana u. tml.”
Lasiet ŠEIT.
DIVI „IKIGAI”. LAILA PAKALNIŅA UN KRISTAPS LIEPIŅŠ (19.11.2021.)
„Jautājums, kāpēc mēs katrs darām to, ko mēs darām, un vai tas ir jēdzīgi… Tas, man liekas, ir atkarīgs no tā, kā kurš izjūt savu dzīves jēgu. Teiksim, atombumba, kodolizmēģinājumi varbūt kādam zinātniekam ir dzīves jēga, bet man to grūti iedomāties. Man šķiet, mums ir skaistākas dzīves jēgas.”
Kāpt kalnos un „taisīt kino” – vai tur ir kas salīdzināms? Pārvarēt sevi un iet pa jauniem maršrutiem, turēt līdzsvarā savu patikšanu un pasaules vajadzības? Un – baidīties vai nebaidīties? Domā un spriež kinorežisore Laila Pakalniņa un alpīnists Kristaps Liepiņš, fotografē un piedalās Agnese Zeltiņa.
Lasiet ŠEIT.
„SPOGULĪ” TALLINĀ. PIRMIZRĀDE PANDĒMIJĀ. Laila Pakalniņa (3.12.2020.)
„30. oktobrī beidzot saņēmām ziņu, ka Igaunijas Veselības Pārvalde un valdība ir atļāvušas festivālam notikt un viesiem ierasties, neievērojot 14 dienu pašizolāciju. Ar nosacījumu, ka filmas delegācija nedrīkst būt lielāka par diviem cilvēkiem (bet mēs būtu gribējuši ņemt līdzi tik daudzus, tai skaitā mūsu “septiņus rūķīšus”, jo Tallina taču ir tik tuvu).
Laikā, kad dodamies ceļā uz Tallinu, Latvijā kinoteātri ir slēgti jau divas nedēļas. Pēdējās dienās Igaunija ar saslimušo skaitu sāk apsteigt Latviju. Ja nu tur valdība pēkšņi pieņem lēmumu, ka ar rītdienu jāslēdz kinoteātri un līdz ar to jāpārtrauc festivāla fiziskā norise? (Maratonu pie mums taču aizliedza iepriekšējā vakarā.) Melno Nakšu festivāla direktore Tīna Lokk tik tiešām vēlāk atzīst – katru rītu modusies ar domu, ka šodien varbūt būs jāslēdz festivāls.”
Režisore Laila Pakalniņa apraksta savas jaunākās spēlfilmas Spogulī pasaules pirmizrādi pirmajā pandēmijas rudenī.
Lasiet ŠEIT.
FOTOGALERIJA „SPOGULĪ” / AIZKADRI. Foto: Agnese Zeltiņa (22.11.2020.)
„Režisore Laila Pakalniņa un operators Gints Bērziņš darbā pie spēlfilmas nebija tikušies desmit gadus, un liekas – atkal satiekoties, uzdevuši sev jautājumu, vai būtu iespējams vēl par krietnu soli tālāk parotaļāties ar formu un paplašināt vizualitātes sniegtās iespējas?
Agneses Zeltiņas fiksētie filmas tapšanas aizkadri vēl ir tikai pussolis līdz Pakalniņas sestās pilnmetrāžas spēlfilmas Spogulī neparastajai estētikai. Kaut kas tāds ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules kino mērogā ir unikāls. Mēs jūs pie tā radināsim pamazām.”
Lasiet ŠEIT.
MŪSĒJĀS. SIGNE, LAILA UN ALISE. Santa Remere (16.08.2020.)
Publicistes Santas Remeres un mākslinieces Elīnas Brasliņas grāmatā Mūsējās, ko klajā laidusi biedrība Ascendum, starp 50 ievērojamām Latvijas sievietēm ir arī tādas, kas savus talantus izpauž kinomākslā, un viena no tām – režisore Laila Pakalniņa.
„Laila uzauga pasaulē, kurā bija daudz absurda – daudz bezjēdzīgu un ačgārnu lietu, kas notika pret cilvēka gribu un saprātu. Laila prata saskatīt poētiku šajos notikumos un gaisā valdošo sajūtu pārvērst modernā pasakā. Nepacietīgam vērotājam varētu likties, ka apkārt nekas nenotiek, bet Laila māk sagaidīt īsto brīdi, kad ikdienišķais kļūst brīnumains – sakuļas, sabiezē un iegūst vajadzīgo struktūru, lai varētu glāsmaini ietīties kino lentē.”
Lasiet ŠEIT.
„PIRMAIS TILTS” DIGITĀLĀ MISIJA. Elīna Reitere (17.04.2020.)
„Lailas Pakalniņas jaunākā dokumentālā filma Pirmais tilts ir pirmais Latvijas kinodarbs, kura likteni tik tieši ietekmējis kroņvīruss – filma piedzīvo pasaules pirmizrādi ievērojama starptautiska festivāla konkursa programmā (Visions du Réel Šveicē no 17. aprīļa), bet šis festivāls, pandēmijas spiests, pārcēlies uz virtuālo vidi.
Tādējādi Pirmā tilta nejaušību savijums turpinās. Vispirms režisore zem sava rakstāmgalda atrada vairāk nekā divdesmit gadus vecas Kodak Eastman Plus-X Negative Film 5231 bundžas, kas bija palikušas no viņas debijas spēlfilmas Kurpe filmēšanas, un uzreiz zināja, ko ar šo negatīvu iesāks – Pakalniņa jau sen bija gribējusi veidot filmu par Krāslavas tiltu, kas ir pirmais pāri Daugavai Latvijas teritorijā. Filmu uzņēma. Sākās pandēmija. Un tagad sanāk, ka Pakalniņa ar savu komandu ir radījusi filmu, kura digitālā vidē demonstrē, kas ir īsts kino (turklāt šis jēdziens neietver tikai tehnoloģiskos filmas radīšanas vai demonstrēšanas nosacījumus).”
Lasiet ŠEIT.
“KAROTE”. CAUR PERFEKCIONISMA PRIZMU. Dmitrijs Rancevs (22.10.2019.)
“Runājot par Karoti, ir vērts atcerēties Lailas Pakalniņas iepriekšējo filmu Zirdziņ, hallo! (2017). Domāju, nebūs pārspīlēts, ja apgalvošu, ka šajā 20 minūšu darbā izmēģinātie paņēmieni un izteiksmes līdzekļi atraduši filmā Karote tālāku attīstību jau stundas formātā. Abas šīs filmas it kā met izaicinājumu konvencionālajai dokumentālā kino uztverei – ar tādu stingrību, sajūsmas vērtu nūģību un nesaudzīgu sekošanu izvēlētajai stratēģijai šajās filmās notiek kaut kas tāds, kam uz ekrāna vairs nevajag vārdu (tik spēcīgs kopējā iespaidā ir tieši vizuālās iedarbības komponents).”
Lasiet ŠEIT.
LAILA UN VIŅAS SVEŠVALODAS. Daira Āboliņa (18.05.2019.)
“Režisores Lailas Pakalniņas kino patīk teorētiķiem un festivāliem, un tā ir skaidra autorkino pazīme. Kā jau katrs mākslinieks, viņa nedomā par to, vai ir moderniste vai Latvijas poētiskā dokumentālā kino virziena turpinātāja, viņa rada savu kino pasauli. Latvijā nav daudz kinorežisoru, kuru rokrakstu var atpazīt pēc viena kadra, bet Pakalniņu – var. Viņu var atpazīt arī pēc filmas skaņas celiņa, kurā gandrīz nav vārdu, nav filmas mūzikas tradicionālā izpratnē, toties ir dabas trokšņu polifonija, kurai piemīt muzikāla kvalitāte. Es teiktu, viņas filmām ir skaņas dimensija. Pakalniņas filmas ir klusas un lēnas tikai paviršiem skatītājiem, par kuriem šoreiz nerunāsim.”
Aculiecinieces – kinokritiķes Dairas Āboliņas – stāsts un pārdomas par režisores Lailas Pakalniņas dokumentālo filmu retrospektīvu Parīzē, Pompidū centrā, – divdesmit filmas divās maija nedēļās.
Lasiet ŠEIT.
LAILAS PAKALNIŅAS TELEFONOGRĀFIJAS. Fotogalerija (18.09.2018.)
“Būtībā tie ir mani vizuālie pieraksti telefonā. Es tiešām nefotografēju, jo nemāku, un tā nav mana profesija. Es vienkārši lietoju telefonu, tāpēc drīzāk droši vien jāsaka – telefonografēju. Izmantošu iespēju pateikt, ka nepiekrītu Vimam Vendersam, kas uzskata, ka viedtālruņi ir nogalinājuši fotogrāfiju un fotogrāfus. Tad jau Jeļenai Prokopčukai vajadzētu satraukties ne tikai par tiem, kas sava prieka pēc skrien no rītiem, bet pat par tiem, kas mazliet pieskrien, lai nenokavētu autobusu. Vai, piemēram, Elīnai Garančai būtu jānosoda visi dungotāji. Nu, nē taču – lai skrien, lai dzied un telefonografē! Kaut vai tikai tāpēc, ka tas cilvēku varbūt padara mazliet priecīgāku. Man, piemēram, ļoti patīk skatīties apkārt un redzēt. Reizēm un īpaši kalnos man tas atmaksājas – neesmu radusi skatīties zem kājām.”
Skatieties ŠEIT.
SPOGULĪT, SPOGULĪT… Laila Pakalniņa (2.07.2016.)
“Filmas „Ausma” ceļojumi turpinās – nesen tā pabija Krievijā, Andreja Tarkovska piemiņai veltītajā festivālā „Spogulis” un saņēma balvu par vizuālo koncepciju. Režisore Laila Pakalniņa par festivālā piedzīvoto raksta: “Tā nu tas ir – lai kā man to negribētos atzīt, taču pēc tikšanās ar skatītājiem Igaunijā, Itālijā, Lietuvā, Irānā, Vācijā, Slovēnijā un citur, tieši Krievijas skatīju reakcija ir vislīdzīgākā Latvijas skatītāju reakcijai. Proti, daļa zāles ir aizkaitināta. Iespējams, tāpēc, ka labāk gribētu tādu pagātni, ar ko būtu iespējams lepoties – pat, ja tie būtu meli.””
Lasiet ŠEIT.
KĀ “AUSMAI” GĀJA IRĀNĀ. Laila Pakalniņa (16.05.2016.)
“Ziņa par to, ka Lailas Pakalniņas spēlfilma „Ausma” atlasīta Teherānas filmu festivāla konkursa programmai, pirms kāda laika apskrēja visus Latvijas medijus – galvenokārt tāpēc, ka filma Irānā tika cenzēta (t.i., ar režisori saskaņotas dažas epizodes, kas irāņu skatītājiem nebūtu rādāmas). Laila Pakalniņa arī pati izmantoja izdevību un devās uz šo eiropietim eksotisko valsti, kas mūsu priekšstatos cieši saistīta ar šobrīd tik aktuālo svešā un draudīgā tematiku. Un arī viņa pirms izlidošanas saņēma vēl pēdējo e-pastu no festivāla: ierodoties Irānā, sievietēm jālieto galvassega, un ārzemju kredītkartes Irānā nedarbojas.
Tomēr lieliskākais secinājums no šī ceļojuma – kinovaloda pastāv, un tajā ir iespējams sarunāties!”
Lasiet ŠEIT.
PAKALNIŅAS ORNAMENTĀLĀ ĶĪMIJA. Kristīne Matīsa (3.05.2016.)
“Jau otro gadu režisores jaunākā dokumentālā filma Rīgā ierodas pēc pasaules pirmizrādes Nionā (Šveicē), festivāla Vision du Réel konkursa programmā. Un jāsaka – šāgada pirmizrāde Rumba ir „skatītājam visdraudzīgākā” Lailas Pakalniņas filma. Pirmkārt (jokojot Pakalniņas stilā), īsa – tikai 20 minūtes. Un otrkārt – patiešām smieklīga komēdija par cilvēka dabu.
Filmā Rumba Laila Pakalniņa, turpinot ceļu, ko spilgti demonstrēja jau dokumentālajā filmā Par dzimtenīti (2008), montāžu it kā izklaidējoties noved līdz filigrānai virtuozitātei, žonglējot ar līdzīgiem motīviem, kustībām un situācijām. Tas vēl jo vairāk nostabilizē jau sākumā minēto iespaidu – cilvēks un viņa dzīve sastāv no liela daudzuma līdzīgu elementu, kas virpuļo šķietamā haosā, bet acīgs, asprātīgs un saprātīgs vērotājs no šī haosa izveido strukturētu ornamentu, kam ir ne tikai dekoratīva nozīme.”
Lasiet ŠEIT.
SMIEKLI UN CIEŠANAS, KAS SOĻO AVANGARDĀ. Ieva Viese (24.01.2016.)
„Apzināti veidots pretstraumes kino ir nozīmīgs mākslas artefakts,” raksta Ieva Viese, apskatot šķietami nesalīdzināmas lietas – Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatoriju (2016) un Lailas Pakalniņas Ausmu (2015). Divas filmas, kas vēsturiskās nozīmības ziņā nostājas blakus 20. gadsimta 20. gadu avangardam. “Runājot pavisam tiešās līdzībās, Ausma ir spāņu sirreālista Luisa Bunjuela Andalūzijas suns / Un chien Andalou (1929), bet Pelnu sanatorija ir franču režisores un teorētiķes Žermēnas Dilakas Gliemežnīca un garīdznieks / La coquille et le clergyman (1928), kam scenāriju veidojis pazīstamais franču avangardists un Nežēlības teātra iedibinātājs Antonēns Arto. Ausma skatītājam piedāvā dumpiniecisku, ironisku, skaļu un smalki izstrādātu ceļojumu pa zemapziņas dzīlēm. Pelnu sanatorija uz fiziskas trauksmes robežas ved skatītāju pa priekšnojautu, baiļu un sāpju teritoriju.”
Lasiet ŠEIT.
AUSMA PĀR TĒRCES PĻAVU. Inga Pērkone (14.12.2015.)
Saistībā ar Lailas Pakalniņas filmas Ausma iznākšanu uz Latvijas ekrāniem vairākkārt pieminēta Sergeja Eizenšteina filma Tērces pļava (1937). Piemēram, intervijā portālam www.la.lv pati režisore saka: „ Vēl studējot Maskavas kinoinstitūtā, izlasīju Aleksandra Ržeševska scenāriju Rīgā dzimušā leģendārā krievu režisora Sergeja Eizenšteina tā arī nekad neuzņemtajai filmai Tērču pļava. Scenārijs ārkārtīgi iepatikās. Tāds melnais humors kā nekur! Melni, briesmīgi, reizē arī smieklīgi.”
Kinozinātniece Inga Pērkone analizē Lailas Pakalniņas un Sergeja Eizenšteina filmu radniecību un rezumē: „Mākslai nav neviens jāmāca, nav nekas jāslavina, jāstāsta vai jāatrisina, mākslai jādistancējas no reliģijas, politikas un pat morāles.”
Lasiet ŠEIT.
“HOLLYWOOD REPORTER” RECENZĒ “AUSMU”. Stīvens Daltons (23.11.2015.)
Nākamajā dienā pēc pasaules pirmizrādes Lailas Pakalniņas jaunā spēlfilma “Ausma” recenzēta vienā no vadošajiem kinopasaules medijiem, Kino Rakstos – recenzijas tulkojums un oriģināls.
“Ausma - mīlestības pilns veltījums un zinoša kritika klasiskajam Austrumu bloka kino – ir brīnišķīgi veidota, melnbalta latviešu režisores un scenāristes Lailas Pakalniņas traģikomēdija. Ausmas skaistums slēpjas tās bagātīgumā, nenoteiktībā un apzināti netveramās iecerēs. Ap šo kodolīgo stāstu Laila Pakalniņa un poļu operators Vojcehs Starons savērpuši sulīgu vizuālo simfoniju, pilnu ar pārsteidzoši poētiskiem tēliem – formastērpos ģērbtu bērnu bariem, grūstošām industriālām būvēm, eņģeli, kas gozējas pie griestu sijas baznīcā, spokaini lēni pār kviešu lauku krītošām izkaptīm.”
Lasiet ŠEIT.
NEKĻŪSTI PAR SKRŪVĪTI! Laila Pakalniņa intervijā Kristīnei Matīsai (18.11.2015.)
18. novembrī pulksten 18:00 Tallinas kinoteātrī Solaris sākas Lailas Pakalniņas jaunās spēlfilmas Ausma pasaules pirmizrāde festivāla Melnās naktis / Black Nights konkursa programmā, un tajā pašā brīdī Kino Raksti publicē interviju ar režisori.
“Es par 18. novembri kā pirmizrādes laiku sāku domāt tāpēc, ka šī ir, manuprāt, mana patriotiskākā filma. Neviena no iepriekšējām tik brēcoši neiestājas par Latvijas neatkarību, kā šī. Un, starp citu, tieši visas patriotiskās filmas vienmēr ir par veciem laikiem, citādā formā to nemaz neiedomājas ietērpt – paskaties uz Dvēseļu puteni, uz Rīgas sargiem vai Sapņu komandu... Tas viss ir par senajiem laikiem un uz mūsdienu skatītāju it kā neattiecas. Bet jēga jau ir iespējā pakāpties atpakaļ un paskatīties... nu labi, man ir šī padomjlaiku pieredze, atšķirībā no, pieņemsim, maniem bērniem. Tāpēc es varu savās atmiņās un iztēlē aiziet atpakaļ, atnest šurp nepieciešamo un uztaisīt brīdinošu filmu. Un brīdinošu nevis par to, cik slikts ir sociālisms, bet par to, cik šausmīgi ir, ja tu kļūsti par skrūvīti, akli ticošu skrūvīti. Ir patiesībā pilnīgi vienalga, kam tu esi par skrūvīti, vienkārši nevajag par tādu kļūt! Par to ir šis stāsts, un es jau varbūt varēju aiziet arī uz viduslaikiem, bet man nav tādas pieredzes un līdz ar to nav impulsu.”
Lasiet ŠEIT.
plus vēl daudzi citi tematiski saistīti raksti, ko piedāvā portāla Kino Raksti meklētājs, ja tajā ieraksta vārdus “Laila Pakalniņa” – ŠEIT.
Kopsavilkumu par Lailas Pakalniņas daiļradi un tās teorētisko recepciju lasiet kinozinātnieces Ingas Pērkones sarakstītajā nodaļā Laila Pakalniņa: taisīt kino man ir tikpat normāli kā elpot! grāmatā Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990–2020 (Rīga: LKA, Dienas Grāmata, 2021, 387. – 397. lpp.).
