Ja kinomākslā ir vispār kāda nozīme režisora dzimšanas gadam, tad Alise Zariņa un Armands Začs droši vien būtu pieskaitāmi vienai paaudzei, turklāt šobrīd ļoti aktīvai paaudzei. Alise Zariņa kopā ar Lieni Lindi veidojusi septiņsēriju spēlfilmu Asistente, kas septembra sākumā parādās kinoteātros, Armands Začs ir līdzrežisors un montāžas režisors klasiķa Ivara Selecka dokumentālajai filmai Turpinājums. Pieaugšana, kas kinoteātros nonāks septembra pēdējā nedēļā. Paralēli viņi katrs jau uzfilmējuši un drīz rādīs skatītājiem savas pilnmetrāžas spēlfilmas – Alisei Nospiedumi būs jau otrā, Armands debitēs ar filmu Mūžīgi jauni. Turklāt Armands kā profesionāls un augsti novērtēts montāžas režisors ir aicināts strādāt arī Alises topošajā filmā, tāpēc Kino Rakstu sarunā turpinās arī tēmas, kas aizsāktas pie montāžas galda.
Alise: – Saprotu, ka mums jāsāk ar jautājumu – vai mēs vispār vēl skaitāmies jaunā paaudze? Mūžīgi jaunā?
Armands: – Jā… bet ne jau vecuma kategorijā. Ir skumji nejusties kā jaunajai paaudzei, ja taisi pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu. Tomēr paralēli uz papēžiem jau min nākamā paaudze… Parasti runā par to, kā atšķiras mūsu paaudze no tiem, kas par mums vecāki, bet es tagad jau redzu vairāk atšķirību starp mūsu paaudzi, kas vēl nav pat īsti ieskrējusies, un tiem jaunajiem. Es nezinu, vai tu esi daudz sekojusi studentu darbiem, bet man šķiet, tā lielā atšķirība ir, ka mēs vairāk taisām filmas par cilvēkiem, bet šie nosacītie jaunieši – viņi vairāk taisa filmas par idejām un to formām. Ar savām šābrīža interesēm es varētu it kā kritizēt, ka viņu filmās maz jūtu īstus, dzīvus cilvēkus, bet tajā pašā laikā tur brīžiem ir kaut kādi tādi formas lidojumi, ka liekas – o, kruta! Jo es pats šādā veidā vispār nedomāju, bet viņiem brīžiem sanāk ļoti brīvi maukt un darīt savu.
Alise: – Varbūt tas ir subjektīvi, bet man šķiet – mēs sākām vēlāk un līdz ar to izdarījām lietas vēlāk. Tev tikai tagad būs debija, Lienei [Lindei] tikko bija debija – tomēr jau “cienījamā vecumā”...
Armands: – Domā, ir tāda aizture starp studiju pabeigšanu un to, ka tu atkal kaut kur parādies un taisi filmas?
Alise: – Jā, mums ir. Matīss Kaža, piemēram, kā kļuva pilngadīgs, tā sāka maukt, tāpat citi, kas jaunāki par mums. Cits jautājums, kur ir robeža starp šīm paaudzēm. Pasaulē, protams, tas ir standarts, ka pirmā pilnmetrāža top pēc 30 gadu vecuma. Taču tai pašā laikā liekas – pie mums jaunāki cilvēki tagad sāk taisīt kino ļoti ātri, līdz ar to viņiem ir vairāk laika kļūdīties un eksperimentēt, laiks būt patiešām jauniem. Tev nav bail, ka tava debija nāk tik vēlu, lai tev vairs nebūtu tiesību kļūdīties?
Armands: – Nē, man nav tādu problēmu. Es tik bieži kļūdos, ka esmu pie tā pieradis. Pieņēmis to kā daļu no procesa.
Alise: – No vienas puses, tu esi jaunais režisors, no otras – ļoti pieredzējis montāžā. Piemēram, tagad tu strādā ar Ivaru Selecki, kas pieder jau vecmeistaru paaudzei. Vai tas nozīmē, ka tev ir divas profesionālās identitātes?
Armands: – Jā, tā ir. Kaut kādā ziņā tāds baigi privileģēts statuss, ka montāžas režisora lomā tu dabū strādāt gan ar pieredzējušiem, gan jauniem režisoriem, diezgan plašs spektrs – no Selecka līdz Zariņai. Nemitīgs mācību process. Un vienā brīdī vajadzēja arī sākt mācīties atkāpties no tām filmām. Lai gan montāžas režisors ielec pašā pēdējā darba posmā, rodas sajūta, ka tā ir arī tava filma. Ka tev viņa kaut kā pieder. Tā sajūta nepamet arī tagad, bet ir kļuvis vieglāk filmu palaist vaļā.
Kad tu pats sāc taisīt filmu, tad saproti, cik daudz tur visa kā ir līdz brīdim, kad materiāls nonāk montāžā. Montāžas režisoriem patīk teikt, ka filma top montāžā. Dokumentālajā kino tur vēl ir daļa patiesības, bet ar spēles kino tā galīgi nav.
Alise: – Kad vakar montējām, tu teici, ka vajadzētu aktierus apmācīt, kā strādāt, lai viņus būtu vieglāk pēc tam montēt.
Armands: – Jā, tā ir tēma. Piemēram, Dāvis Sīmanis filmēšanas laikā aktieriem ļoti strikti piekodina – nemirkšķināt, lieki nekustēties. Šajos desmit gados, montējot spēlfilmas, es klusībā pie sevis esmu daudz lamājies uz aktieriem, kas izdara visu brīnišķīgi, nospēlē emociju, bet tad kaut kādā absolūti nepiemērotā brīdi kaut kur iekārtojas krēslā vai izdara kaut kādu nevajadzīgu kustību, kas beigās montāžas režisoru ļoti limitē tajā, kur var sakarīgi to kadru nogriezt. Tas būtu viens īss kurss montāžas režisoriem un aktieriem kopā – par to, kādos plānos un cik daudz ir vērts kustēties.
Tajā pašā laikā, pēc šiem klusās lamāšanās gadiem nonākot filmēšanas laukumā, ir tik daudz lietu, par ko domāt, ka tādas lietas vairs nepamani. Pēc tam tikai skaties un brīnies, cik daudzas reizes aktieris viena kadra laikā var nomirkšķināties, cik vēl piekārtoties, iesēžoties krēslā, lai gan tā ir tieši tā vieta, kur gribētos nogriezt, lai sākas nākamā fāze… Bet jā – uz laukuma ir tik daudz, par ko domāt, tāds temps, ka šis viss var tajā brīdī kļūt ļoti triviāls.
Tomēr montāžas pieredze kaut kādā ziņā palīdzēja un palīdz tādā veidā, ka es jūtos drošs par to minimumu, kas nepieciešams. Nav nekāda paranojas sajūta, ka vajag vēl kaut ko pieķert un piefilmēt. Var nezināt, kā tas beigās liksies kopā, bet tu zini, ka šis ir minimums, no kura varēs salikt kopā vajadzīgo, to varēs virzīt, un tad jau, ja laiks atļauj, var iet kaut kādās citās telpās un citos virzienos.
Vai tas palīdz, rakstot scenāriju, – tas ir atkal cits jautājums. Tu teici, ka lasīji manu scenāriju un tev viņš likās ļoti samontēts. Tas neglābj scenāriju no tā, ka tur ir problēmas, kuras redz pēc tam montāžā.
Alise: – Tavs scenārijs lasījās jau kā tāda samontēta mozaīka. Daudz īsu ainu – precīzi fragmenti. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet noteikti citādāk. Parasti scenārijos, tostarp manos, ir par daudz liekā, bet, lasot tavu, bija neparasta sajūta, ka drīzāk atstāts par maz, nevis par daudz.
Armands: – To man tieši stāstīja MIDPOINT institūta darbnīcā, mums bija ļoti foršs pasniedzējs – Ivo Trajkovs. Viņš teica, ka tie režisori, kas nāk no montāžas vai dokumentālā kino, raksta mazāk (underwrite), viņi it kā zina, tieši kas ir vajadzīgs, vai arī domā – okei, es uzrakstu šo, un tad jau kadrējot skatīsimies. Un tad ir cilvēki, kas nāk no rakstniecības vai vienkārši ar lielāku rakstīšanas pieredzi, viņu stils ir sarakstīt vairāk (overwrite) un tad pēc tam graizīt, graizīt, graizīt nost. Man ir grūti izlikt lietas uz papīra, līdz ar to es rakstu pēc iespējas mazāk – ar kaut kādu naivu cerību, ka tas pēc tam kadrējot risināsies… Tādā ziņā forša ir animācija, kur scenārijs mēdz būt formalitāte, ko iesniegt kaut kādiem fondiem, bet īstā filma top kadrējot un to vizuāli veidojot.
Bet, montējot tavu filmu, man bija pirmā tāda pieredze, ka mēs jau pirmajā kopsēdēšanas reizē metām ārā pusi dialoga…
Alise: – Man tas tagad ir seriāla rūdījums – gribēt atmest visu lieko runāšanu. Nosēdēju montāžā ar septiņām sērijām, un kļuvu nežēlīga. Filma ir citādāks process, bet seriālā sanāk ātri lobīt nost lieko pa sērijai vien. Es gan nedomāju, ka tā ir radikāla kļūda – filmēt vairāk teksta un tad skatīties, kas strādā, ko aktieri vai aina izvelk un ko neizvelk.
Es rakstu tādus scenārijus, kas ļoti balstīti uz tekstiem, un laikam tikai nesen sapratu – un man sāp to saprast! – tam, cik labi dialogs ir uzrakstīts, patiesībā ir maza nozīme. Izpildījums tomēr spēlē lielāku lomu. Pēc filmas Blakus likās – ā, beidzot esam kaut ko uzrakstījušas sarunvalodā, neviens cits to tā nav darījis, un, lūk, tas strādā, tas ir kaut kas jauns un svaigs! Bet pēc tam ar to vairs nepietiek, jo precīza valoda ir tik maza daļa no visas filmas. To saprotot, mazliet ir tāda sajūta, ka rokas ir nogrieztas un jāaudzē citas rokas... Jo Latvijas kino pa šo laiku ir ļoti audzis, un ar to, ka es toreiz varēju atnākt ar šo vienu elementu, šodien vairs galīgi nepietiek. Tas ir būtisks elements, bet tikai viens no ļoti daudziem.
Armands: – Vai tā vispār nav pārvērtēta lieta? Man aizvien vairāk liekas, ka filmās – vienalga, kāda žanra, kāda stila – neviens tāpat nerunā kā dzīvē. Tieši tāpēc jau ir forši to kino skatīties. Mums pie Pētera Krilova bija uzdevums – ierakstīt sarunas. Atceros, ka es ar saviem Ogres klasesbiedriem, spēlējot pokeru, noliku mazo kameriņu un ierakstīju tās mūsu sarunas, un tad mēs mēģinājām aktiermeistarībā nospēlēt tieši tā, kā tas bija. Foršs treniņš, bet tajā pašā laikā tas neveido labu dialogu, tas neveido labu ainu. Filma ir daudz mērķtiecīgāka un virzītāka, nekā dabiskas sarunas. Man laikam svarīgāk ir noticēt aktiera emocijai un virzībai, nevis dialoga tekstam.
Alise: – Es arī pildīju to Krilova uzdevumu. Skaidrs, ja mēs vienkārši ierakstām dialogu, tas liekas ļoti samākslots. Bet ir taču, piemēram, filmu citāti, ko visi gadu desmitiem atkārto, – jo tur ir izdevies ļoti lakoniski un precīzi notvert sajūtu vārdos. Trakāk ir, ja notiek pretējais – varoņi sāk runāt plakātiski un jocīgi, un var sajust, ka vārdi neslēpti bīda sižetu uz priekšu. Tā var sabojāt arī vizuāli ļoti skaistu filmu. Protams, katrā filmā cilvēki runā atbilstoši filmas pasaulei, bet ticamību tik un tā nedrīkst pazaudēt. Dialogs varbūt ir tikpat svarīgs vai nesvarīgs kā mūzika – var visu sačakarēt, var visu padarīt skaistāku, bet neveido filmas būtību.
Armands: – Kā tu uzdrīksties likt dialogu blakus mūzikai?! (Abi smejas.)
Alise: – Laikam pašlaik man dialogu forma un pasniegšanas veids bieži šķiet svarīgāks par saturu. Piemēram, biju ļoti priecīga, kad Ieva Segliņa, atgriežoties teātrī, teica – viņai bijis grūti pārslēgties uz izrādei nepieciešamo poētiski dramatisko noskaņu – pēc tam, kad es visu vasaru esmu spiedusi uz dabiskumu un piezemētību. Šis dabiskums man ir svarīgs, it īpaši, ja mēs taisām filmas par īstiem cilvēkiem.
Armands: – Man bija tieši otrādi. Es ar Selecki strādāju pie Zemniekiem, kur viņš pats ierakstīja aizkadra balsi, un viņam, protams, ir savs stils, kā viņš to dara. Man savukārt ir joprojām montāžā aizķērusies dokumentālā filma Kā salabot sevi, kur arī vajadzīgs autora aizkadra teksts, un tad es, pēc darba pie Zemniekiem, ierunāju montāžai pirmo teksta versiju. Un Gints Grūbe saka – tu runā kā Seleckis, tā nevar! Kāpēc Začs tēlo kaut kādu vecu, viedu vīru? Bet man tas bija tik ļoti pielipis, ka pēkšņi jādomā, kā atiet! Tas arī tāds montāžas režijas efekts – ka tu kaut kādā ziņā pēc tam imitē tos cilvēkus, ar kuriem esi strādājis.
Alise: – Tā ir viena no lietām, ko es gribētu izdarīt, – uzrakstīt labu voice-over, tādu, ko gribētos likt filmā.
Armands: – Ir labi piemēri Latvijā? Tev ir kāds zināms?
Alise: – Man šķiet, spēlfilmās īsti nē. Bet, kad es taisīju maģistra darbu par sievišķo skatienu, voice-over izkristalizējās kā viens no tipiski sievišķīgajiem paņēmieniem, kas vēsturiski uzskatīti par tādu kā slikto toni, – tie paņēmieni, kas nosacīti saistīti ar emocijām, sentimentalitāti. Ļoti vienkāršojot, ja vīrišķais skatiens filmā nozīmē vērot, tad sievišķais – iet tuvāk; viss, kas saistīts ar jūtiņām. Lūk, tāpēc man voice-over liekas kaut kas interesants. Arī tāpēc, ka sievietes vairāk runā… (Smejas.) Šito nevar teikt!
Armands: – Nē, nē, turpini runāt.
Alise: – Smejies vien. Tipiski vīrišķais kino ir lakoniskāks, vērojošāks. Sievišķais savukārt – subjektīvāks, tāds, kas cenšas piekļūt tuvāk, ielauzties iekšā varonī. Piemēram, flešbeki jeb atmiņu ainas arī pieder sievišķajam skatienam. Un tas ir kaut kas tāds, ko mēdz uzskatīt par negaumīgu, bet man ir vēlme spēlēties ar šiem paņēmieniem, saprast, kā tos izmantot.
Armands: – Jā, kur gan ir tāda gaumes policija… Man neviens no šiem paņēmieniem nekad nav licies negaumīgs.
Alise: – Man liekas, tas ir tas, ko māca kino skolās. “Show, don't tell!” un to, ka nevienam nevajag atmiņu ainas, par kurām domājot, uzreiz iztēlojies fade out tipa pārejas…
Armands: – Mums laikam paveicās ar pasniedzējiem. Pie Pētera Krilova tieši bija atsevišķs uzdevums ar voice-over īsfilmā.
Bet tagad man ir jautājums tev. Visbiežāk, kad kāds no malas mēģina saprast, grupēt vai nošķirt paaudzes, tad viena no lietām, ko parasti piesauc, ir tēmas, par ko runā filmas. Teiksim – „atkal tu cilā to vai citu tēmu”. Cik svarīga tev filmas veidošanas procesā ir tieši tēma? Vai tu gribi stāstīt, rādīt, „runāt par šo tēmu”, vai varbūt tēma ir sekundāra, un kur viņa vispār rodas?
Alise: – Ja runājam par manu filmu Nospiedumi, ko šobrīd montējam, tad tai ir vairāki impulsi, kas saistīti ar tēmām vai tēmu. Man gadījās kādu brīdi slimnīcā pavērot intensīvās terapijas nodaļu, un es sāku domāt par to, cik maz mēs filmās vispār esam redzējuši slimnīcu vidi. Un otrs – tēvi alkoholiķi, paaudzes stāsts. Tā ir pieredze, kas daudziem ir, bet vietējā kino salīdzinoši maz pētīta. Man liekas, Nospiedumos nekā vairāk jau nemaz nav – tikai tēmas, ko gribas pabakstīt, aiztikt, parisināt.
Armands: – Bet vai tā ir tava motivācija taisīt kino? Bakstīt tēmas un radīt sarunu? Vai tā ir motivācija, kas notur tajā garajā procesā no pirmā iedīglīša līdz tam, ka tu ej cauri visām finansējuma peripetijām un nonāc līdz šejienei, līdz montāžai? Kas notur tevi šajā ceļā?
Alise: – Es domāju, man vienkārši patīk to darīt. Vismaz kaut kad ziemā, kad es piecēlos četros no rīta un vilkos ārā aukstumā, man kāds teica: “Tev laikam ļoti patīk tavs darbs.” Tad es kā zombijs vilkos tālāk un domāju – jā, laikam man patīk mans darbs.
Armands: – Labi, tad laikam jautājums ir – kāds sakars šim procesam ar filmas tēmu?
Alise: – Jā, tās ir divas dažādas lietas. Nekāda sakara procesam ar tēmu droši vien nav. Man ļoti patīk rakņāties un pētīt; šo filmu taisot, es diezgan daudz runāju ar ārstiem, lūdzu cilvēkus, lai viņi man zvana vai raksta un stāsta tieši par pieredzi intensīvās terapijas nodaļā. Cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Un vienā brīdī es sēdēju mājās un telefonā klausījos, kā man sieviete stāsta, kā viņai mirusi māte... Es tur sēžu, otrā galā viņa raud, es domāju līdzi un mēģinu tā kā atbildēt vai uzdot papildu jautājumus, bet vienā brīdī domāju – ko es daru un kāpēc es to daru?!
Ar abortiem bija kaut kas līdzīgs, kad man [dokumentālajai filmai Divas strīpiņas] sameta tos daudzos stāstus virsū. Pierakstīju tos un jutos kā ļoti, ļoti, ļoti slikts psihologs, kurš klausās un visu laiku domā, ko teikt un ko atbildēt. Bet tu jūti, ka cilvēks nav gana daudz par to runājis, un tad var ieraudzīt kaut ko ļoti precīzu un patiesu. Kaut ko tādu, ko ļoti gribas parādīt. Es nezinu, vai man tas jebkad izdodas, bet pašai, skatoties kino, ir tādi brīži, kad notiek šis saķeres moments – kāds uz ekrāna uzlicis precīzu, sakompresētu dzīves gabaliņu. Tādā ziņā Divas strīpiņas ir man pašai mīļākais darbs, jo… nu, to nevar pateikt ne-banāli – man šķiet, tur izdevās palīdzēt cilvēkiem sajusties ne tik vientuļiem savā pieredzē.
Armands: – Es, to visu klausoties, jūtos mazliet kā egoists. Man kaut kādā ziņā filmu veidošanas process notiek divās daļās. Viena ir tā daļa, kur pičo un raksta projektus, tajā brīdī es aizstāvu filmas tēmu vai tēmas, kas tur tiek cilātas. Es par tām runāju un tās man, protams, ir svarīgas. Bet tad nāk tā otra daļa, filmas veidošanas process, kad tēma man aiziet kaut kur galīgi fonā un notiek kaut kas pilnīgi cits. Filmu tēmas man, vismaz līdz šim, ir radušās no tā, ko es pieredzu dzīvē. Kaut kas notiek, tad kaut kā es sāku par to dziļāk interesēties, un tāda interesēšanās bieži vien ieņem filmas idejas formu. Teiksim, ja es būtu mašīna – šai mašīnai ir mērķis taisīt filmas, dzīve viņā ieliek kaut kādas disketītes, mašīnai ir sava programma, un atbilstoši tai mašīna taisa filmas. Manā ģimenē piedzima bērns, pēc gada top ideja – dokumentālā filma par grūtniecību [Klātbūtne, 2020]. Man nomirst draugs – top filma, kurā cilāta pašnāvības tēma [Resistance is Futile, 2023]…
Tomēr tajā pašā laikā liekas – iegansts, kas notur spēju vairākus gadus iet un cīnīties par filmu, ir nevis tēma, bet pavisam kas cits. Tajā brīdī, kad rodas filmas ideja, man ir tāda sajūta, ka dzimst kaut kāda pasaulīte, kāda paralēla realitāte, kas ir manā galvā… un pēkšņi man jācīnās par šīs pasaulītes eksistenci un jāpierāda, ka tas ir svarīgi, tam vajag izveidoties – šim mazajam visumam, kas radies galvā. Un tur tad ir visi līdzekļi labi, tad var runāt par tēmas svarīgumu, bet tas iegansts ir kaut kāds čīzīgs. Vienkārši kādā brīdī es noticu šai pasaulītei, un tad man viņu vajag radīt.
Vistiešāk laikam es to piedzīvoju tieši ar īsfilmu Resistance is Futile. Scenārijs tapa ļoti vienkārši, pēc pieredzes – es satiku savu draugu dažas dienas pirms viņa pašnāvības. Bet tajā brīdī, kad es par to visu sāku domāt kā par filmu, es it kā nolieku realitāti malā un sāku spēlēties šajā pasaulē, kas mani ir noķērusi… fascinējusi ar to drausmīgi tumšo atmosfēru. Tā diena bija pilnīga komunikācijas un sapratnes salūšana. Tu it kā komunicē ar draugu, bet tajā pašā laikā jūsu pasaules vispār nesatiekas, viņš atrodas kaut kur citur. Un tu to uztver, bet pat īsti nepasaki pats sev. Tas viss kaut kā ievelk, tu radi šo mazo pasaulīti, tad tu cīnies par viņu un veido, bet beigās saproti – pag, bet tagad, kad tā filma ir pabeigta, man taču vajadzētu laikam sajust arī to realitāti?
Es biju 2Annās ar šo filmu, pēc seansa bija saruna ar skatītājiem un tā man pēkšņi likās ļoti jocīga. Man jautā – kas tur notika un kā tu tad iedvesmojies? Un es jūtu, ka atbildu tādos strupos, ironiskos teikumos, un tas īstenībā nav forši, vajadzētu visu ko stāstīt, bet – man tas viss jau ir beidzies! Man nav bijusi nekāda misijas sajūta – atrisināt mūsu attiecības ar pašnāvību vai kaut ko vēstīt par to –, man tēma nav bijusi priekšplānā. Es domāju, labākajā variantā tas vienkārši notiek pats no sevis – pasaule, ko tu filmā radi, ir pietiekami dzīva, lai pēc tam skatītājs var savā realitātē pacelt šīs tēmas un par tām domāt. Es laikam ļoti sarežģīti izteicos...
Alise: – Iznāk, ka tu distancējies. Kad es filmēju seriālu, pati gāju cauri ļoti sāpīgai šķiršanās pieredzei, bet tas notika kaut kur fonā – visu dienu filmēju, vakarā savācu mantas, pārvācos, nākamajā rītā atkal režisēju… un it kā no malas redzu – es kā tāda viedā māmuļa stāstu savai tikai nedaudz jaunākajai aktrisei, kā būtu jājūtas šķiršanās brīdī. Un tajā brīdī es par sevi vispār nedomāju, es domāju par pasauli, ko mēs te radām.
Arī no filmēšanām slimnīcās es atceros – lokācijas meklējot, mēs redzējām daudz ārkārtīgi skumju, sāpīgu lietu. Vai, piemēram, filmējām patiešām pie intensīvās terapijas durvīm – tagad tas var likties pat perversi, ja par to sāk domāt kā par realitāti, kuru mēs cenšamies imitēt. Bet tajā brīdī kaut kā atslēdzies. Pamosties no rīta, skaties – WhatsApp čatā grimētāja met apsaldētu kāju bildes un jautā, vai tā būs labi vai vajag briesmīgāk… Un tu kļūsti ja ne cinisks, tad ļoti orientēts uz funkcionalitāti, pauzēs sev jautājot, vai tas ir briesmīgi, ja tu domā par apsaldētām kājām tikai kā par kaut ko tādu, kas vajadzīgs filmai. Tas taču ir traki, skatīties uz atsaldētiem pirkstiem un atbildēt – baigi labi, tieši tā mums vajag!
Armands: – Man savukārt liekas, ka šādā veidā kaut kā paplašinās interese par dzīvi, pievēršas kaut kādām pilnīgi dīvainām detaļām un ir tik asa, kāda ikdienā ir reti. Tas man atgādina to jau minēto Kā salabot sevi… Man vispār ir trīs filmas, kuras vairāk vai mazāk tieši ietekmējis viens cilvēks. Varētu teikt, drauga Matīsa dzīves un pašnāvības nospiedumu triloģija – gan īsfilma, gan pilnmetrāžas spēlfilma, gan dokumentālā filma. Un tajā doķenē Matīsa tēvs Viktors arī dara kaut ko līdzīgu kā mēs, kad filmējam šo stāstu un kaut kā to pārveidojam. Viņš veidoja multimediālu izrādi, kurā izmantoja dēla skaņdarbus, katrs skaņdarbs ir viena multimediāla performance. Piemēram, vienā daļā uz ekrāna tiek projicēts skaņdarba mūzikas video, kurā redzama meitene baltā vīriešu kreklā, un priekšplānā ir tāds gājiens ar vairākām meitenēm baltos kreklos – tāpat kā klipā. Tā meitene klipā ir Matīsa bijusī draudzene, un vienā brīdī es saprotu, ka tās, kas staigā pa skatuvi, arī ir Matīsa bijušās draudzenes – Viktors ir sarunājis, un viņas labprātīgi nākušas piedalīties. Pirmajā brīdī liekas – vai tad šādā veidā cilvēki sēro?! Bet filmējot esi tik ļoti iekšā tajā procesā, ka dzīve reti tiek piedzīvota tik intensīvi. Varbūt citi cilvēki māk to piedzīvot intensīvi arī bez traģiskiem notikumiem, bet ir kaut kāda līdzība ar to, ka tev pēkšņi sākas interese par apsaldētām kājām. No šīm detaļām, kas var likties perversas, jocīgas vai groteskas, tomēr dzirksteļo kaut kāda enerģija, un jūs ar interesi pievēršaties, komunicējat par to un dzīvojat tajā.
Alise: – Mēs to pārstrādājam filmā, jā. Un lielās ciešanas nereti ir tieši par to, ka uz laukuma tu reizēm piedzīvo kaut ko tik intensīvi, bet sajūti, ka nevari to nodot tālāk, aizvest līdz ekrānam. Kaut kas pazūd pa ceļam. Man tā ir bijis, veidojot dokumentālo kino, un tas man liek justies jaunai un stulbai –
es spēju redzēt un saprotu, kā kaut kas strādā, bet vai es spēju to paņemt un neatšķaidot ielikt filmā?
Bet tu vēl gribēji parunāt par to, kāpēc mēs… nē, nevis kāpēc mēs taisām kino, bet kāpēc kādam vajag to, ko mēs darām?
Armands: – Labāk par to nerunājam. Mums nepatiks secinājumi, pie kā nonāksim. Es rādīju omei savu pirmo doķeni – Deniss, par krievvalodīgu stand–up komiķi, kurš lauzītā latviešu valodā jokoja par savu eksistenci. Un ome tādā sašutumā man jautā – bet kāpēc tu par viņu taisi filmu? Ar tādu zemtekstu – kāpēc par viņu vispār jātaisa filma?! Viņa tiešām bija sašutusi un viegli apbēdināta. Bet mūsu paaudze gandrīz vispār netaisa filmas par tādiem svarīgiem, nozīmīgiem cilvēkiem vai nozīmīgiem notikumiem, lielākoties tās filmas ir par mēreniem lūzeriem, kas netiek galā ar ļoti vienkāršiem dzīves aspektiem. Vai tie būtu tavi Nospiedumi, kur centrā ir pāris jau pēc trīsdesmit, un viņi netiek galā ar savām attiecībām, vai tas pats Lienes Melnais samts, kur varone netiek galā nedz ar attiecībām, ne saviem diezgan vienkāršajiem darba pienākumiem, nedz ar savu režisores sapni… Vai arī manā filmā Mūžīgi jauni, tur ir vesels ansamblis jaunu pieaugušo, kas netiek galā ar dažādiem ikdienas realitātes aspektiem.
Es nezinu, vai tas ir labi, ka šīs lietas mūs interesē, un ko tas saka par mums kā par paaudzi. Pēdējos gados arī man, taisot filmas un ģenerējot šādus varoņus, ir interesanti ar mīlestību skatīties uz šiem lūzeriem un viņu attiecībām ar realitāti. Tas pats ir arī Reiņa Kalviņa Maiņā, kur galvenais varonis ir cita tipa lūzeris, bet ar savu realitāti operē tikpat neveiksmīgi kā Melnā samta Marta… pat stilīgie brāļi Ašenkampfi Ābeļu filmā Nemierīgie prāti konstanti soļo pa lūzerisma taku. Tādā ziņā man viens no pēdējo gadu mīļākajiem montāžas darbiem ir Janvāris, kur šīs abas lietas ir blakus. Ir liels un nozīmīgs notikums, bet filma ir arī par tādu džeku lūzeri, kurš meklē savu vietu, vispār meklē, kas viņš ir, kāpēc viņš ir un ko ar to visu darīt.
Alise: – Par tiem notikumiem un nenotikumiem es iedomājos – Stasa [Tokalova] Viss būs labi, kas gan ir doķene, bet varētu arī būt spēlfilma, ir viena no godīgākajām pēdējo gadu filmām; tur ir gan tas lielais notikums, gan mazais cilvēks, gan pats autors cieši klāt – tā ir filma, kas patiešām cenšas saprast savu laiku caur kaut ko dziļi personisku. Kas mani aizvien biedē citos projektos, ir tas, ka mēs nespējam atmest to mākslinieku – nespējam atteikties rādīt cilvēku, kam ir ambīcijas radīt mākslu. Un tad man ir jautājums – vai mēs runājam par to tāpēc, ka ne par ko citu negribam vai neprotam runāt? Pirms desmit gadiem latviešu filmā galvenā varone bija skolotāja vai galvenais varonis – arhitekts, un likās, ka profesija izvēlēta vien kā fona troksnis, bet tagad viss ir par ciešanām, radot mākslu, par tās tapšanu vai netapšanu, par vēlmi radīt vai vēlmi kaut kādos savos mazajos darbos ieraudzīt kādu jēgu. Vai mēs neizmantojam to kā tādu attaisnojumu rādīt vienīgo eksistences veidu, ko pazīstam? Man gribētos, lai mēs protam izstāstīt arī to skolotāju, bet izstāstīt ar izpratni.
Armands: – Bet redzi, kā Elza Gauja to izdarīja ar pastnieku pāri! Kaut kas tajā filmā [Pastkarte no Romas] man likās svaigs un sirsnīgs, es izgāju no kinoteātra ļoti apmierināts.
Alise: – Bet Jarāna varonim tik un tā bija mākslinieka ambīcijas, starp citu.
Armands: – Man liekas, tā ir arī mūsu paaudzes iezīme – visiem ir kaut kādas mākslinieciskās ambīcijas vai drīzāk ekspektācijas. Viņas vienkārši ir – tāda kā neapmierinātība būt vienkārši kaut kam. Manā filmā ir varonis – operators, kurš filmē realitātes šovu. Nu, kas vainas būt operatoram, kurš filmē realitātes šovu? Foršs darbs, viss tur ir, bet viņš ir neapmierināts. Atnāk mājās un saka: “Man šitais sūds būs visu rudeni jāfilmē!” Tātad viņš kaut kur ir un kaut ko dara, bet netiek vaļā no sajūtas, ka viņam jābūt… nezin kam. Viņš nevienā brīdī nepasaka „es gribu taisīt filmas” vai kaut ko tamlīdzīgu, viņam vienkārši ir tāda sajūta, ka ir kaut kas vairāk.
Tā laikam ir visas mūsu paaudzes lieta, ļoti daudziem ir sajūta – nu, šitais jau nav nozīmīgi, ko mēs darām; tam, ko es daru, vajadzētu būt citā līmenī. Visiem jābūt krutiem, visiem jābūt kaut kādā veidā nozīmīgiem. Kāpēc? Es nezinu, varbūt tā ir kaut kāda konstanta salīdzināšanās ar sociālajiem tīkliem, kur tu redzi cik visi ir successful un forši, tāpēc arī pats kaut kur prātā dzīvo tādu dzīvi, kas nemaz neeksistē.
Alise: – Mēs esam pirmie, kas auguši postpadomju telpā, līdz ar to mums nav bijis nekādu priekšrakstu, ko ar šo visu darīt. Mums nebija nekāda apspiedēja, mums kopš paša sākuma ir jūra līdz ceļiem. Man liekas, sākot ar deviņdesmitajiem, arī latviešu kino savā ziņā bijis spiests veidoties ātri un uz jauniem noteikumiem, un katra nākamā paaudze tagad jau ir daudz drošāka tajā, ko viņi drīkst, kas ir un kas nav iespējams. Mums pateica, ka mums ir visas iespējas, bet neviens nepateica, kādas, un mēs tā līdz galam neiebraucām, ko ar to visu varam darīt.
Armands: – Un, nedod dievs, tu šīs iespējas neizmantosi! Es ļoti labi atceros, kā ar savu draugu un bijušo kursabiedru Mārtiņu Urķi runāju Titurgas virtuvītē, kad tikko sāku montēt, – bļāviens, cik forši būtu montēt nevis kaut ko vispār, bet tieši pilnmetrāžas filmas, tas būtu tik kruti! Iedomājies – tavs darbs ir montēt filmas! Pēc pāris gadiem tu jau montē filmas un vispār aizmirsti, ka esi tā domājis, tu jau prāto, ka būtu kruti pastrādāt, nezinu, ar Kairišu, ar Krilovu… Tad tu jau strādā ar viņiem, un atkal – nu, jā, vajadzētu kādu ārzemju filmu pamontēt, vai savu uzfilmēt… Visu laiku ir tā skriešana pēc kaut kā vēl – kas ir forši un labi, tas jau laikam ir tas, kā cilvēks kustas, tomēr gribētos arī to dzen brīdi, kad tu apsēdies, paskaties uz izdarīto, un vienkārši jūties forši – cik labi!
Tā laikam tāda neliela atkāpe par manu mentālo veselību, bet man liekas – visos šajos darbos varoņi ir kaut kādā ziņā neapmierināti. Es pat saprotu to vecākās paaudzes skatpunktu, kad viņi skatās uz šiem scenārijiem un darbiem, un jautā – par ko jūs runājat? Kur tur ir problēma? Kaut kādi, nezinu, īsti līdz galam nepieauguši tizleņi vienkārši ņemas un sūdzas par dzīvi… bet nu, acīmredzot tā tas ir – šīs spokainās un netveramās problēmas ir saradušās. Un nereti tām ir ļoti konkrēti un traģiski iznākumi.
Vienam komiķim ir joks par to, kā viņš iemainīja visas savas problēmas pret vienu – sāka lietot heroīnu. Un ļoti forši, cilvēkam ir viena konkrēta problēma, ar ko cīnīties.
Alise: – Man ir baigi bail par to tizleņu sajūtu… kaut kādā ziņā bail, ka to var tieši tā nolasīt. Iespējams, arī par tavu filmu daļa cilvēku teiks – paši lieto vielas, paši visu sačakarē! Tai pat laikā varbūt mēs vienkārši esam paaudze, kas vairs nemāk ignorēt problēmas. Es negribu vispārināt, bet, teiksim, mūsu vidū ir mazāk cilvēku, kas, nezinu, mājās piekauj sievu, tad iet uz darbu smaidīgi, tad iet uz bāru, tad dara to pašu vēlreiz. Vai, piemēram, iepriekšējai paaudzei bērnu radīšana bija pašsaprotama, bet mums ir svarīgi saprast, vai un kā vispār vajag radīt bērnus, kā neatkārtot kļūdas, kā neradīt traumas. Tādā ziņā, man liekas, ir kaut kas labs tajos tizleņos – pašrefleksijas spēja. Mūsu kino līdz šim ir vairāk gribējis risināt vēsturiska rakstura traumas – kā ienaidnieks mums darīja pāri, nevis savējie un mēs paši. Es par savu filmu parasti saku – ceru, ka tas ir piemineklis viena veida paaudžu traumai, kas nu jau paliek pagātnē; nāk citas traumas, bet klātneesošo tēvu kļūst aizvien mazāk.
Starp citu, gribu tev pajautāt – ko tu domā par to, ka mēs visi „izskatāmies pēc narkomāniem”? Jeb par to, ka šīs tēmas aizvien vairāk parādās filmās…
Armands: – Filmā Mūžīgi jauni dažādas vielas tiek lietotas pa labi un pa kreisi, bet es nevienā brīdī to neizceļu kā tādu pamattēmu, jo man liekas – tas vienkārši ir adekvāts realitātes atspoguļojums. Filmā taču tu veido kaut kādu vidi, un ja tā vide ir „šeit un tagad”, tad grūti ignorēt to, ka šeit un tagad narkotikas ir normalizētas, cilvēki viņas lieto, un lieto dažādi. Gan bezatbildīgi lieto, gan dažreiz šķietami atbildīgi, bet uz naža asmens nenobalansē. Tā vienkārši ir daļa no realitātes – tāpat kā, nezinu, 40. gadu filmās visi smēķē istabās un dzer viskiju. Un ja kādam liekas, ka tur ir vieta pārmetumiem… nu, tas man liekas baigi šaurs veids, kā uz to skatīties. “Re, kur ir tā problēma, tāpēc tas cilvēks ir tāds!” Nu, tā jau gluži nav.
Par traumas pārstrādāšanu – man aizvien svarīgāk liekas lēnām virzīties prom no tā fona, kādi ir apstākļi, uz kaut kāda veida atbildības uzņemšanos par to, ko tu šajos apstākļos dari. Kā tas izdodas, kāpēc neizdodas – spert nākamo solīti; nevis runāt par traumu, bet runāt par to, ko mēs ar to tagad darām.
Tāpēc laikam es izmantoju vārdu “lūzeri”. Jo ciešanas nenāk tikai kā smagums no ārpuses vai no pagātnes, viņas ir arī paša radītas.
Melnajā samtā mani nepameta sajūta, ka Liene mazliet mēģina lūzeri pārdot kā upuri, bet es nedomāju, ka mēs esam upuru un cietēju paaudze. Mēs paši, nu jau paši, veidojam tās ciešanas. Mums abiem ar tevi patīk režisors Šons Beikers, kurš tieši tā, ar lielu mīlestību taisa filmas par lūzeriem. Tur ir gan vide, kas viņus tādus izveidojusi, gan arī pašu izvēles, filmu varoņi konstanti paši sev taisa problēmas, bet nevienā brīdī nerodas sajūta, ka režisors kaut kādā veidā moralizētu – redziet, viņš izdarīja šitā un dabūja pēc nopelniem! Tas vienkārši notiek, tik dabīgi. Piemēram, filmā Red Rocket likās burvīgs tas brīdis, kad varonim viss nāk atpakaļ, bet es nevienā brīdī nejūtu, ka autors viņu soda vai pamāca mani. Tas vienkārši tā racionāli sanāca un izbīdījās. Man liekas, tas ir tāds skatījums, kā man gribētos šos mūsu paaudzes varoņus redzēt.
Alise: – Jā, tur vismaz neiesaistās Dievs un karma. Es nedomāju, ka tāda traumas atzīšana vai traumas apzināšanās atbrīvo no atbildības vai arī otrādi. Protams, ir arī risks – vēlme novelt vainu. Visgrūtākais droši vien ir redzēt, no kurienes kas nāk, bet vienlaikus arī saprast, kā cilvēks pats to ietekmē. Es gan nezinu, vai mēs tagad runājam par kino vai par psihoterapiju.
Es dzirdēju, kā tu Tallinā runāji par savu filmu, un man tas likās super, ļoti personiski un godīgi. Bet vai tev nav bail iebraukt grāvī, ja tu pārāk daudz runā par sevi savos darbos?
Armands: – Es, man šķiet, tajā grāvī esmu iebraucis jau studiju laikos tik dziļi, ka man ir imunitāte pret to. Kā bakalaura diplomdarbu es taisīju filmu par savu šķiršanos, kur pats spēlēju sevi. Tā filma beigās tā arī netapa, jo… vienkārši tā nevajag darīt. Jā, iespējams, ja man būtu kaut kāda amatnieciska kapacitāte, tad varbūt es to darbu arī būtu izvilcis, bet filmas tur noteikti nebija.
Man jau liekas, visi autori savās filmās kaut kādā mērā runā par sevi. Bet es neizmantoju filmas, lai risinātu savas problēmas, – filmu veidošana autoram var tikai uzaudzēt risināmo problēmu skaitu. Tāds burtiskāks, tiešāks personīgums varbūt ir pirmo filmu īpatnība, jo vajag zināmu dzinuli, lai ietu cauri visam tam, par ko mēs runājām, – naudas dabūšanas procesam, kurš, visticamāk, pirmajā reizē ir garš un grūts, jo jaunam režisoram nav īsti daudz pamata apgalvot, ka viņam noteikti var uzticēties un dot to naudu. Tāpēc, man liekas, ir dabīgi, ka dzinulis ir kaut kāds personīgais stāsts vai kāda pieredze. Tas var būt arī kāds radikāls stils, kas mani personīgi šobrīd interesē mazāk, bet pienesumam jebkurā gadījumā ir jābūt.
Mana personīgā pieredze ir lietas, ko es ņemu no sevis, bet pārveidoju. Ir intervēti draugi, izmantoti kā prototipi, miksēti kopā… Un, nu, – vai tad tā nedara visi? Rakstnieki, režisori un tā tālāk? Tagad tas varbūt ir pacēlies kā tāds pretnostatījums, ka vienā pusē ir kādas vēsturiskās filmas, bet, re kur, šitie tikai par sevi runā. Tomēr man jau liekas – tā vienmēr ir bijis, ka autors ņem no sevis.
Alise: – Man salīdzinoši nesen kāds jautāja – kāpēc mēs netaisot vēsturiskas filmas? “Mēs” kā paaudze. Es gan domāju, ka tā ir vēl daudz lielāka atbildība. Man gribētos dabūt to rūdījumu, lai rastos pārliecība, ka varu runāt par kaut ko tādu, kur vispār neesmu klāt bijusi. Padarīt svešu pieredzi par savējo – tas savā ziņā jau tieši ir kino uzdevums.
Armands: – Vai tev ir kaut kas tāds, ko tu vari vēl bez kino darīt?
Alise: – Nu, reklāma. Man patīk reklāma. Tad, kad es pietiekami ilgi esmu bijusi kino, tad man gribas kaut ko normālu un korporatīvu kādu brīdi padarīt. Abus apvienot laikam īsti nevar, un es arī nezinu, vai varētu izdzīvot kā pilna laika režisors. Bet nu – laiks rādīs.
Armands: – Es neatceros kontekstu, bet skaņotājs Verners reiz pie manis pienāca, ļoti mīlīgi uzsita pa plecu un teica: “Armandiņ, neuztraucies. Dzīve ir gara.” Kaut kur man tas iekšā ir palicis, ka dzīve ir gara un var… jo es reizēm domāju par mūsu „jaunās / vecās” paaudzes perspektīvu režijā. Un vēl es domāju, ka mana darba pieredze, ko esmu vispār darījis, ir dārzkopība un kino. Vai eksistē pasaule ārpus kino?
Tajā pašā laikā tu sēdi montāžā ar Ivaru Selecki, kurš atnāk savā beretē, ar saviem deviņdesmit gadiem, un tu saproti, ka viņš tā visu mūžu ir gājis un joprojām turpina to darīt… No vienas puses, tas ir tik apbrīnojami un iedvesmojoši; no otras puses, pilnīgi kaut kādu paniku uzdzen – tā arī tas turpināsies?!
Alise: – Filmēšanas laukumā diezgan regulāri ir sajūta, ka es skatos uz cilvēkiem, kas šeit mazliet jūk prātā, – viss pēkšņi ir tik ātrs, tik svarīgs, sekundēm ir nozīme, katram vārdam, katram priekšmetam ir nozīme, visas maņas ir noasinātas līdz pēdējam.
Un mēs dzīvojam citā realitātē, kur, piemēram, visi zina, cik minūtes līdz maiņas beigām, bet neviens nezina, kas šodien par dienu;
visi ir cēlušies ārkārtīgi agri, pārguruši. Un viena lieta ir, ka tu pats sagursti, bet citreiz esi šausmās, ka moki cilvēkus kaut kādas savas idejas vārdā, – bet vai tā ideja vispār ir laba?!
Un tad ir tie citi momenti, kas arī, šķiet, īsti neeksistē ārpus filmēšanas laukuma, – kad iestājas kolektīva eiforija par to, ka, piemēram, kadrs ir patiešām labi izdevies. Vai arī atnāk mana deviņus gadus vecā aktrise, kas uzzīmējusi man kartiņu un otrā pusē uzrakstījusi, ka tas sen bijis viņas sapnis – filmēties.
Tā vide cilvēkiem iedod kaut ko ļoti īpašu, un ne tikai deviņus gadus vecam bērnam. Kinovide iedod kaut kādu tik unikālu pieredzi, kam var visu laiku pieskarties un būt tajā iekšā… Jā, reizēm ir baigi traki un reizēm grūti, bet tās emocijas vai intensitāte, vai tāda īpaša vērīguma sajūta, un vispār viss, kas notiek, ir tik citādāks, nekā jebkur citur. Nu, dzīve ir gara, bet caur šiem dažādajiem filmu projektiem var dabūt kaut kādas mazās dzīves izdzīvot vēl intensīvāk. Man liekas, tas reizēm izraisa atkarību…
Bet es tev savukārt gribu pajautāt par aktieriem – cik apzināti vai neapzināti tev daļa no viņiem ir neaktieri?
Armands: – Nav nekāda uzstādījuma, cik profesionālam jābūt tēlotājam. Vienkārši ir tā, ka filmas varoņi manā iztēlē ir jau ļoti dzīvi, es jau ar viņiem strādāju, rakstot scenāriju un veidojot ideju, – viņi jau tur ir, viņi tur dzīvo. Un tad vienkārši kastingā skaties uz cilvēkiem – vai viņš iekāpj tā varoņa izveidotajā tēlā un saklikšķ.
Otrs kritērijs, protams, ir tīri praktisks – jāpamēģina ar aktieri pastrādāt, iedot norādījumus un paskatīties, kā viņš reaģē uz tiem. Tā var izpētīt, vai mēs varam saprasties, jo šis darbs jau, man šķiet, visu laiku ir viena vienīga komunikācija. Un. ja kaut kādu iemeslu dēļ šāda komunikācija neveidojas, tad, visticamāk, mēs arī nevarēsim darboties kopā. Tik vienkārši.
Alise: – Cik daudz tu runā ar aktieriem?
Armands: – Baigi dažādi. Bet tas, man liekas, arī attiecas uz paaudzēm – mani ļoti patīkami pārsteidza jaunās paaudzes aktieri.
Alise: – Ai, viņi ir brīnišķīgi!
Armands: – Ar to, cik ļoti viņi nekautrējas būt jūtīgi un iedziļināties visā tajā sajūtu pasaulē. Un viņi ļoti daudz pienes paši – līdz brīdim, kur jau ir jāaptur tas viņu pienesums. Visi aktieri nāca ar idejām gan par teksta korekcijām, gan iekšējo pasauli. Varētu domāt, ka tam tā arī jābūt, bet man tas bija vienkārši super patīkams pārsteigums, ka viņi bija tik ļoti visā iekšā. Emīls teica, ka viņš mājās zīmē shēmas par to, kā viņa varonis attīstās, kā viņš jūtas… un tad viņš nevar vien beigt filmēšanu – prasa vēl vienu dubli, jo tagad ir sapratis, kā un ko darīt.
Tā ka process bija ļoti foršs un interesants. Iedomājies, cilvēks kaut kādā brīdī ir paņēmis to uzrakstīto tekstu, pieķēris klāt mūsu sarunas, kaut kādus mēģinājumus, bet tālāk viņā jau pašā notiek process, kur viņš kaut ko pieliek klāt un, iespējams, zina par to varoni jau vairāk, nekā tu. Tad tik spēj ķert un filtrēt. Viņi kaut kā tik ļoti ieiet varonī ar tādu sapratni un empātiju, ka liekas – pēkšņi viņi ir eksperti šajā pieredzē! Mums ar Emīlu bijušas gan pirms, gan pēc filmēšanas stundu garas telefona sarunas, kur mēs runājam par šīm lietām – kāds ir tas varonis, kas tur notiek un kā tas atsaucas uz viņa dzīvi.
Man liekas, tā ir vēl viena filmu veidošanai paralēlā foršā pasaule – ir tas kaut kāds mazais kino darbiņš, un tad ir visas tās sarunas, kas no tā izriet. Ar dažādiem filmēšanas grupas cilvēkiem ir vesela sarunu pasaule, pēc tam ar komponistu ir cita, ar aktieriem – cita, ar montāžas režisoru… jā, vienā pļāpāšanā tas kino veidošanas process.
Bet labi, es it kā mēģinu noniecināt tēmas svarīgumu, tomēr mēs to izcēlām kā tādu lietu, kas raksturo paaudzi. Un ja parunājam par formu? Kā tu domā, kas ir tas interesantais, kā mēs redzam un kā mēs rādām? Tavas filmas Blakus un Nospiedumi tomēr ir vizuāli kaut kas pilnīgi cits. Kas tur notiek?
Alise: – Filmā Blakus mēs galvenokārt ņēmām kameru un maucām, taisījām mazbudžetu bez iespējām atvēzēties. Šoreiz bija vismaz pāris kadri, ko varēja atļauties izsapņot, – daudz vairāk skatījāmies kino, iedvesmojāmies, likām iekšā precīzākas, pārdomātākas lietas. Vairākus kadrus es redzēju sapņos, vēl dažus palūdzu izdomāt mākslīgajam intelektam. Es esmu salīdzinoši daudz rakstījusi par kino, un beidzot brīžiem tomēr bija iespēja ienest šo teoriju praksē, domāt par jau minēto subjektīvismu. Protams, ja būtu vairāk laika, līdzekļu un smadzeņu, to varētu darīt vēl vairāk un labāk, bet beidzot kaut ko vismaz varēja izmēģināt. Gan iet ļoti tuvu varoņiem, gan domāt, kā ķert klaustrofobiskās slimnīcas sajūtas, kā iekļūt savu tēlu galvās.
Man vienmēr gribējies dabūt kameru vēl tuvāk klāt, kaut gan cilvēki parasti mazliet no tā baidās.
Es gan nezinu, vai manai un tavai filmai ir kaut kas kopīgs vizualitātē. Bet, starp citu, zini, kas man skauž? Man vienmēr ir gribējies tādu kadru, kur skrien ceļa baltās līnijas, – atrast laiku tiem it kā neobligātajiem sajūtu kadriem, kādu tavā filmā ir daudz. Laika vienmēr ir par maz, vienmēr no kaut kā jāatsakās. Tomēr noķert sajūtu, man šķiet, ir ļoti svarīgi.
Mēs ar tevi jau secinājām, ka mums it kā atkārtojas gan vide, gan notikumi, arī Lienei [Lindei]…
Armands: – Es te arī brāļus Ābeles nosaukšu klāt, viņiem arī. Liekas, it kā nebūtu, bet ir.
Alise: – Man liekas, mums ir tāds… tas galīgi nav maģiskais reālisms, tam vajag citu vārdu, bet man liekas, ka mums visiem ir vēlme kaut kādā veidā dauzīties ar pasaules uztveri. Varbūt savu lomu spēlē arī psihedēliskās vielas, bet man tagad grūti vispār iztēloties, kurš no mūsu paaudzes ir taisījis tādu formāli atsvešinātu, vērojošu kino, uz ko es atsaucos. Mūsu kino ir diezgan izteikti sajūtisks un piesātināts krāsās, mēs mēģinām būt gana pašironiski arī caur vizualitāti. Tev ir filmas sākumā kadrs, kur varonis šņauc kokaīnu no telefona virsmas, kad tajā redzama jaundzimušā fotogrāfija… Tas, protams, bija ļoti skaisti uzstādīts kadrs, un tās ir tās foršās detaļas.
Armands: – Tas bija amfetamīns. Šīs filmas varoņi nevar atļauties kokaīnu.
Alise: – Varbūt mēs uz niansēm par daudz paļaujamies, tad mums ir nepieciešams gana jūtīgs skatītājs. Tavā filmā ir jāpamana visi tie mazie vizuālie elementi un mirkļi, bet tie ir burvīgi.
Runājot par detaļām, man ļoti patika grims tavā filmā.
Armands: – Santa Sandule.
Alise: – Gan sagurums jauno māmiņu sejās, gan skumjie narkomāni, gan arī tas Tīnas pārspīlētais “Ejam ballēt!” Un arī daudz dabiskuma. Vienvārdsakot, man šķiet – mēs esam diezgan jūtīgi pret detaļām. Cerams, domājams, iespējams. Cits jautājums – vai tajā veidā, kā mēs redzam, vai mēs ar to radām kaut ko jaunu.
Armands: – Nu, to Alvis Hermanis pārmet mūsu paaudzei, ka mēs vispār neko jaunu neradām. Mēs tikai atstrādājam, remiksējam vai pat vēl sliktāk.
Alise: – Bet varbūt tas ir tas pirmais solis – atrast veidu, kā savienot lietas. Man šķiet, ir sākumā jāsaprot, kā rīkoties ar to, kas jau izdarīts, un tikai tad var iet un mēģināt izgudrot pašam savu valodu.
Armands: – Es tagad padalīšos ar vienu savu bažu, un arī tas ir jautājums… Nesen noskatījos TETā atkal Pilsētu pie upes, un man tā filma šoreiz patika daudz vairāk nekā pirms tam, ļoti izbaudīju. Tajā pašā laikā es kaut kad, tāpat ar laika nobīdi, noskatījos arī tavu filmu Blakus…
Alise: – Nu, nav labi, es zinu. (Smejas.)
Armands: – Es jutu, ka tur kaut kas ir tā kā slikti novecojis. Tā es to noformulētu. Kad skatījos pirmo reizi, likās kaut kas ļoti svaigs un foršs. Bet tagad skatos un – kaut kas man tur neaizgāja. Pirmais jautājums ir – kāpēc man tā liekas? Un otrais – vai tas ir tas, par ko es reizēm domāju, vai tikai mēs netaisām filmas, kas ir tik ļoti “tagad”, ka pēc kāda diezgan īsa brīža paliks neinteresantas un triviālas? Iedomājos – vai šis kino, kad tas nonāks ārpus sava mazā laika burbulīša, vai tas pieaugs vērtībā, kā tas mēdz notikt vairāk gan ar dokumentālo kino, kuru tieši laika distance pēkšņi padara tik daudzas reizes interesantāku? Vai tieši otrādi, tas ir kaut kāds fast food – šeit un tagad?
Alise: – Es teiktu, ka mēs vairs netaisām “šeit un tagad”. Mēs jau visi kļūstam veci un nostalģiski. Gan Lienes filma, gan tava filma būtībā ir par kaut kādu jau pagājušu laiku.
Armands: – Tas gan.
Alise: – Mēs esam sākuši taisīt vēstures kino, tikai ļoti nesenas vēstures. Un man liekas, ka tas varbūt nav slikti… tādā ziņā, ka laika distance ir vajadzīga arī filmas veidotājam. Es filmu Blakus pati vairs nevaru noskatīties. Man liekas, tā izpildīja vienu ļoti konkrētu uzdevumu, mazliet pagrūda kaut kādu kustību uz priekšu, bet vienlaikus tā bija ļoti nenoslīpēta filma. Piemēram, mumblecore filmas man personīgi arī nepatīk, bet es redzu, kas ir tā loma, ko tās spēlēja savā laikā un vietā.
Armands: – Un tev nav tādu bažu, ka šīs filmas noveco un zaudē kaut ko…?
Alise: – Es domāju, ka Blakus jau ir daudz sliktāka filma par tavu filmu vai Lienes filmu, vai, cerams, arī filmu Nospiedumi, ko es tagad taisu, – sliktāka labā nozīmē, jo tas bija sen un tas bija sākums filmām, ko mēs taisām tagad. Es ceru, ka esam mazliet gudrāki un nobriedušāki. Es nesaku, ka šīs filmas novecos izcili, bet man liekas – tieši tāpēc, ka mēs esam viņas taisījuši ar kaut kādu laika distanci paši no sevis, tam ir kaut kādas lielākas cerības neiesprūst savā laikā. Starp citu, par šito es jokoju, man liekas, NKC prezentācijā, teicu – galvenais, lai tā filma iznāk ātrāk, pirms Latvijā sakārto medicīnas sistēmu, jo citādi tā vairs nebūs relevanta. Nu, tādā ziņā – ja manu filmu no šī aspekta skatīsies pēc desmit gadiem un teiks “eh, par ko tas vispār ir?!”, tad es būšu tikai priecīga. Bet cilvēciski… es ceru, ka nē, es ceru, ka šī tēma ir plašāka par „te un tagad”.
Man ir bail no citas lietas – ka mēs turpināsim taisīt filmas „par sevi” un nesapratīsim, ka mēs vairs neesam jauni. Tā man kaut kādā ziņā bija, seriālu taisot, kad aptvēru, ka stāstām par 25 gadus vecu sievieti, bet, kad domājam par viņas mammu, tad domājam par savējām, kuras šobrīd īstenībā ir vecākas; attiecīgi tur sākās visādas neprecizitātes.
Vārdu sakot – slikti būtu, ja mēs atsakāmies pieņemt, ka varbūt vairs neesam tā jaunā paaudze, un turpinām būt mūžīgi jauni. Mēs varam kādu brīdi taisīt filmas par to, kā atsakāmies pieaugt, bet kā režisoriem tomēr mums paralēli ir jāpieaug.
Armands: – Tas ir labs nobeigums. Derēs?
Alise: – Jā.
