"Ir skaidri redzams, ka režisores pazīst cilvēkus, viņas tos ir vērojušas un no šiem vērojumiem uzbūvējušas attiecības un sociālās situācijas," nospriež Dace Čaure, analizējot jaunāko Latvijas daudzsēriju filmu.
Seriāla Asistente režisores ir divas – Liene Linde, kurai šāgada sākumā iznāca pilnmetrāžas filma Melnais samts, un Alise Zariņa, kas nākamā gada sākumā pirmizrādīs filmu Nospiedumi. Filma Melnais samts runā par jauna radoša cilvēka ikdienas krīzi, Nospiedumi ielūkosies vardarbīgu attiecību paliekās, bet Asistente sanāk kaut kur pa vidu ne tikai laika, bet arī tematikas ziņā. Seriāla galvenā varone Lulū (Laila), ko atveido Elizabete Lielmane, ir pārāk laipna šai pasaulei. Viņas labticība nepieļauj kompromisus, un šāda pieeja neizbēgami noved krīzē – jo Lulū rūpējas par visiem, izņemot sevi.
Kino Rakstu organizētajā sarunā starp Alisi Zariņu un Armandu Začu izteikts minējums, ka viņu paaudze taisa filmas par lūzeriem. Lūzeris ir pieauguša vecuma cilvēks, kuram ne pārāk sanāk dzīvot savu dzīvi. Lūzerim nav skaidra mērķa, ir ambīcijas, bet nav plāna to īstenošanai, viņam nereti ir bēdīgi un visu laiku kaut kā trūkst. Lulū it kā arī atbilst šim modelim – viņai ir daudz dukas, bet tā nav paredzēta mūsdienu kapitālistiskajai pasaulei, kurā galvenais ir ražot vērtību, nevis rūpēties par līdzcilvēkiem (vai ezi). Viņa gribētu izglābt visu pasauli, taču pūles un labā griba it kā izkūp gaisā. Par laimi, Gerda Lailu pieņem darbā sociālajā uzņēmumā, kura uzdevums ir tieši tāds – glābt. Palīdzēt cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās.
Caur to viegli skatāmais seriāls iegūst saturisku svaru, jo Asistente nebaidās pievērsties tēmām, kas līdz šim Latvijas kino maz skartas. Piemēram, vardarbība ģimenē, kas, nav noslēpums, Latvijā ir milzīga problēma[1], pēdējo gadu pilnmetrāžas spēlfilmās atklāti parādīta Unas Celmas filmā Zilās asinis (2023) un mazliet ieskicēta Daces Pūces Bedrē (2021). No integrācijas jautājumiem un seksuālo pakalpojumu jomas aktierkino vispār līdz šim izvairījies. Gan jau Linde un Zariņa saņems pārmetumus arī par "liberastu propagandu", jo viņas atļaujas vēlīgā gaismā parādīt dažādas sabiedrības grupas (t. i., dot cilvēcīgu seju statistikas skaitļiem), taču, ja nelasa platformu X, šādi pārmetumi paliek tikai potenciāla statusā. Ak, un, protams, seriālā redzamas pozitīvas homoseksuālas attiecības, un tas arī parasti kādam nepatīk.
Ne pārāk vēlīgā gaismā toties parādīti vīrieši. Matīss Budovskis nu jau otrajā lomā nostiprina jaunu vīrieša tēlu mūsu kino – „nevērīgais partneris”. Ne Reinis Elizabetes Gricmanes filmā Vietām gaidāms stiprs lietus (2023), ne Asistentes Tomass īsti neievēro savas draudzenes emocionālo pasauli un nerūpējas par to. Šāda tipa motīvu rāda arī galvenās varones draugs Lienes Lindes Melnajā samtā (2024) un Martas Elīnas Martinsones Kolektīva īsfilmā Cūkas driķos (2023). Varētu domāt, ka ar šādiem vīriešu tēliem režisores spoguļo kādas savas personiskās problēmas, taču līdzīgi atsvešinātu attieksmi pret sievietēm netieši apliecina gan Viestura Kairiša Janvāris (2022), kurā meitenei jāsper pirmie soļi puiša pasivitātes dēļ, gan Aika Karapetjana Bezkaunīgie (2023), kas krasi pretstata racionālo, neieinteresēto vīru viņa emocionālajai, radošajai sievai, gan arī Raita un Laura Ābeļu Nemierīgie prāti (2021), kur sievietēm vispār piešķirta tikai dekoratīva funkcija. Interesanti, kā šīs tendences transformēsies, arvien jauniem režisoriem uzsākot darbu nozarē.
Savukārt Baiba Broka seriālā Asistente ir lomā, kuru mēs jau sen bijām pelnījuši. Laba mamma! Viņas ar meitu abas viena otru mīl un atbalsta, un šajās attiecībās nav nekāda āķa, liekas drāmas vai konflikta “sižeta virzības nodrošināšanai”. Viņām ir normālas attiecības starp māti un meitu, un Latvijas kinematogrāfijā, kur tēvu parasti nav klāt, bet mātes parasti nemīl, ir tīrā bauda ieraudzīt sadzīviskas ģimenes ainiņas bez spriedzes klātbūtnes.
Reiz kādā sarunā, kurā es sūdzējos par latviešu seriālu garajām sērijām, man teica – visi seriāli, kas sevi uztver nopietni, taisa sērijas 45–50 minūšu garumā. Varbūt tāpēc (vai varbūt finansējuma konkursa nolikuma dēļ) arī mūsu daudzsēriju filmas pieturas pie šāda formāta, kaut gan tas ne vienmēr attaisnojas. Ir piedzīvoti gadījumi, ka izcīnīt sēriju līdz beigām šķiet bezgalīgi garš uzdevums, kurā katra minūte patiesībā ir vismaz divas un skatītājam atliek laiks pētīt kostīmu neatbilstību laikmetam, pukoties par mizanscēnu konstruētību un sākt uzdot jautājumus par potenciāliem caurumiem scenārijā. Turpretī Asistente ar katrai sērijai atvēlēto laiku tiek galā visai pieklājīgi, un es varu izteikt dažus minējumus, kāpēc tas izdodas (lai gan vispār uzmanības noturēšanas noslēpumi seriālos man ir sveši).
Ticamības moments. Arī tad, ja aktieru darbs ir nevienmērīgs un dažviet gadās pakrindžot (jeb piedzīvot sveškaunu), es tik un tā ticu, ka gan varoņi, gan teksts nāk no realitātes. Emocionālie saskares punkti ir patiesi. Ir skaidri redzams, ka režisores pazīst cilvēkus, viņas tos ir vērojušas un no šiem vērojumiem uzbūvējušas attiecības un sociālās situācijas, kuras, lai arī varbūt dažkārt pārāk konstruētas, ir pazīstamas. Man ir bijušas tādas sarunas, es esmu satikusi tādas sievietes, es esmu jutusi tādas emocijas. Šeit scenārijs netiek būvēts kaut kādu augstu māksliniecisku mērķu sasniegšanai – un to es domāju nevis noniecinoši, bet gan kā uzslavu.
Režisores ir iedziļinājušās cilvēkos un caur tiem nes vēstījumu, nevis pielāgo cilvēkus vēstījumam. Tieši šī aspekta man Latvijas filmās īpaši pietrūkst.
Ritmu uzlabo arī vairāku vienlīdz būtisku sižeta līniju attīstīšana. Ne vien pašas Lulū dzīvē notiek paralēli sarežģījumi (darbs un attiecības), mēs iepazīstam arī mammas un vecāsmammas dzīvi. Ģimene ir nevis Lulū stāsta apkalpojošais personāls, bet gan pilnvērtīgas personas pašas par sevi. Līdz ar to man nerodas sajūta, ka atkāpes no pamatsižeta būtu paredzētas tikai laika aizpildīšanai, un es labprāt gaidu, kāds būs atrisinājums arī katrai no viņām. Turklāt katra sastaptā sieviete – arī otrajā plānā – ir atšķirīga personība. Man rūp gan priekšniece Gerda, gan draudzene Elīza, jo, kaut gan viņas ir stāsta pasniegšanas nolūkam atlasīti, viegli uztverami tipāži, abām piemīt dziļums, ko pauž gan viņu dzīves telpas, gan runasveids.
Un – lai man piedod režisores, kuras enerģiski cenšas iedabūt skatītājus kinoteātros, tomēr, manuprāt, īpaši pēdējās trīs sērijas ir perfekti paredzētas klasiskam seriāla ritmam – ar nedēļu ilgu saspringumu pa vidu, kurā aprunāties ar draudzenēm, palasīt viedokļus internetā (nu, izņemot tos uzbrūkošos) un spekulēt par finālu. Tāpēc man žēl, ka šis nav “īsts” seriāls; Asistente pieder pie savādās sugas, ko mēs īsti nezinām, kā saukt. Emīlija vēl likās atbilstoša daudzsēriju filmas kategorijai, bet ar katru nākamo reizi šie darbi arvien vairāk iekļaujas seriāla kategorijā, kā es to saprotu. Kāda tad ir atšķirība? Daudzsēriju filma ir noslēgts darbs – to būvē kā romānu vairākās nodaļās, un pēc noslēguma ir skaidrs, ka mūsu dalība varoņu dzīvēs ir beigusies. Seriāls ir strukturāli brīvāks, tas var klejot pa sižeta līnijām, varoņiem, atmosfērām, tik un tā saglabājot tematisku kopainu; tas daudz vairāk laika velta iepazīstināšanai ar pasauli un tajā mītošajiem ļaudīm. Lūk, Pansija pilī un Padomju džinsi, kaut gan noslēgti stāsti, ļautu atgriezties un turpināt šīs pasaules apdzīvošanu. Un Asistentes pēdējā sērija ir sasniegusi metamorfozes gala stadiju un apliecina – tagad, kad mēs beidzot esam kārtīgi ar visiem iepazinušies, pie varoņiem varētu atgriezties atkal un atkal. Liekas savādi, ka principā jau neviens turpinājumu nav solījis. Kam jāsūta petīcija par otrās sezonas finansēšanu? Esmu gatava parakstīt!
Galu galā, kā parasti, izrādās – ir grūti stāstīt par to, kas pašam liekas interesants. Zināmas aizķeršanās, protams, ir arī Asistentē. Aktierspēle ne vienmēr ļauj noticēt varoņiem, āķis “kas būs tālāk?” ne līdz galam ieķeras, bet es nezinu, vai būtu tik prasīga tad, ja redzētu šo Netfliksā ar angļu subtitriem. Reizēm šķiet, ka pret filmām latviešu valodā mēs izturamies kritiskāk tieši tāpēc, ka dzirdam un saprotam katru valodas niansi. Poliski es nedzirdētu, ka “šis teksts izklausās kā nolasīts no lapas”, jo uztvertu saturu. Līdz ar to varbūt reizēm vajag vienkārši ļauties. Un Asistente tam ir kā radīta. Vietējais seriāls, ko paskatīties rudens vakarā pie vakariņām, pirms miega, vannā vai griežot cidonijas. Kinodarbs, ko nolikt sev blakus.
Daudzsēriju filma Asistente no 26. septembra pieejama platformā TET TV+ ŠEIT.
