KINO Raksti

Asins garša profesijā

20.06.2018

Vasara ir filmu uzņemšanas laiks, kad visintensīvāk strādā arī filmu mākslinieki. Un reizēm filmai balvas un atpazīstamību atnes tieši mākslinieka darbs – kā tas notika ar nesen Rīgā demonstrēto krievu režisora Alekseja Germana juniora drāmu «Dovlatovs», kam Berlīnes kinofestivālā šāgada februārī tika piešķirts Sudraba lācis par „izcilu māksliniecisko ieguldījumu” – māksliniecei Jeļenai Okopnajai. Režisoram un māksliniecei viesojoties Rīgā, ar Jeļenu Okopnaju par darbu pie filmas, iedvesmu, profesijā sajūtamo asins garšu un kino tekstūrām sarunājās Kristīne Jurjāne — pieredzējusi teātra un kino māksliniece, tostarp Alvja Hermaņa iestudējumu un Dāvja Sīmaņa filmu līdzautore.

No labās - Jeļena Okopnaja, Kristīne Jurjāne, Kristīne Simsone

Kristīne Jurjāne: - Man pašai, strādājot kā māksliniecei, vienmēr interesants ir darba praktiskais aspekts. Sākums, piemēram. Kā jūs meklējat filmēšanas vietas? Vai tās ir īstas?

Jeļena Okopnaja: - Viss ir uzbūvēts. Man patīk būvēt, man nepatīk, ja kaut kas jau ir gatavs.

Kristīne Jurjāne: - O, ja? Cik interesanti!

Jeļena Okopnaja: - Filmējām mājā, atsevišķi izvietotos dzīvokļos. Mēs speciāli visu izzīmējām, atdalījām. Tur pat vienā dzīvoklī ir vairāki interjeri. Ieviesām atbīdāmās sienas, un telpa mainījās. Paviljons izmaksā dārgāk, dzīvoklī ir ērtāk, jo ir pieejami uzreiz vairāki laukumi – tā būtībā ir vesela kāpņu telpa ar atsevišķiem, mums pieejamiem dzīvokļiem. Daļu aizņem, piemēram, kostīmu noliktava.

Kristīne Jurjāne: - Sāksim, piemēram, ar Dovlatova dzīvokli, kur dzīvo vecāki.

Jeļena Okopnaja: - Tas ir uzņemts tajā pašā kāpņu telpā. Vēlāk — dzīvoklis, kur Brodskis lasa dzeju, arī ir tajā pašā kāpņu telpā. Redakcija, kur, starp citu, atrodas arī īpaši filmas vajadzībām atlietā kariatīde, arī ir turpat. Vēl viena redakcija ir arī kuģubūves rūpnīcā; tur, starp citu bija arī virtuve. Noņēmām flīzes, apvācām un visu uztaisījām no jauna, arī restes un sienas. Restes ir izkaltas īpašos ornamentos.

Kristīne Jurjāne: - Vai jūs pati arī zīmējat?

Jeļena Okopnaja: - Nē, es tieši nezīmēju.

Kristīne Jurjāne: - Nezīmējat?!

Jeļena Okopnaja: - Es «zīmēju» ar priekšmetiem. Izlieku kadru, ietverot tajā gan dekorācijas, gan kostīmus, jo es to redzu kopskatā. Attēlu vispār uztveru sajūtu līmenī. Savā ziņā man tā ir kā glezna. Runājot par glezniecību, man priekšmeti interjerā ir izvietoti noteiktā veidā.

Ja man bloknots stāv šādi, tad tas stāv tikai tā un neviens to nedrīkst pārvietot. Despotija! (Smejas.)

Kristīne Jurjāne: - Un kā tad operators?

Jeļena Okopnaja: - Nē! (Smejas.) Mūsu filmās [ar režisoru Alekseju Germanu jaunāko — Red.] ir mazliet cits stāsts. Ņemot vērā ģimenes situāciju [Jeļena Okopnaja ir režisora dzīvesbiedre — Red.], mēs ļoti agri sākam kopīgi lemt par to, kā filmā viss izskatīsies, bet operators šajā procesā ienāk tikai īsi pirms filmēšanas sākuma.

Māksliniece Jeļena Okopnaja un režisors Aleksejs Germans jaunākais

Kristīne Jurjāne: - Ģimenes bizness! (Smejas.)

Jeļena Okopnaja: - Cik nu bizness, es vienkārši filmas projektā esmu iesaistīta krietni ilgāku laiku, nekā cilvēks, kurš atnāk vēlāk. Es par šiem procesiem varu ilgāk domāt.

Kristīne Jurjāne: - Tas ir interesanti, jo, manuprāt, operators filmā vienmēr ir svarīgāks, nekā režisors.

Jeļena Okopnaja: - Ja? Mums ir citādāk. Mums ir sava sistēma.

Kristīne Jurjāne: - Kā mākslinieks bloknotu nolika, tā arī būs...

Jeļena Okopnaja: - Jā.

Kristīne Jurjāne: - Un operators klausa.

Jeļena Okopnaja: - Nu, tas tomēr notiek brīvprātīgi… (Abas smejas.)

Kristīne Jurjāne: - Es, piemēram, parasti meklēju gleznu tēlus un atveidus. Vai jūs arī ko tādu skatījāties, pirms sākāt darbu pie Dovlatova? Fotogrāfijas, piemēram?

Jeļena Okopnaja: - Protams. Es pētīju fotogrāfijas un gleznas, turklāt no dažādiem laikmetiem. Paralēli konkrētajam [filmas] laikmetam pētu visu, kas pieejams, lai iedvesmotos. Ļoti cenšos kaut kur aizbraukt, kad filmēšana tuvojas. Tas nāk par labu darbam, turklāt, es ļoti daudz apmeklēju galerijas, īpaši Londonā, kur ir satriecošas kolekcijas. Turienes Nacionālā portretu galerija ir ko vērta! Mani tur parasti piemeklē Stendāla sindroms, es vienmēr raudu. Bet tur ir lieliski. Manuprāt, nepētot glezniecību, vispār ir ļoti grūti ko izdarīt.

Kristīne Jurjāne: - Jā, man arī šķiet, ka glezniecība ir kā bāze. Uz šīs bāzes var būvēt visu, kas ienāk prātā! Sajūta, ko glezna rada, arī ir svarīga un palīdz. Ieraugi, piemēram, kādu krāsu un saproti, jā! — kā uz šo logu iedarbojas šī krāsa un ēna! Es tā arī darīšu!

Jeļena Okopnaja: - Runājot par ēnām, man tās ļoti patīk un palīdz. Kad mēs Dovlatovā būvējām bibliotēku, kur Brodskis lasa dzeju, man sākotnēji kadrs nelikās kopā. Atceros, ka dienu pirms filmēšanas no bibliotēkas ieraudzīju krītam ēnu un sapratu – patiešām, te ir jābūt vēl vienām kāpnēm! Mēs tās uztaisījām, un viss sastājās savās vietās.
Mani iedvesmo ne tikai glezniecība, bet arī arhitektūra. Patiesību sakot, es mākslas skolā darbojos tikai bērnībā. Tā arī ir visa mana mākslas izglītība!

Kristīne Jurjāne: - Kā tas ir iespējams?

Jeļena Okopnaja: - Man nav profesionālās mākslas izglītības, bet pati esmu ļoti daudz ko apguvusi. Man daudzviet palīdzēja arhitektūras skices.

Kristīne Jurjāne: - Tās ir ļoti precīzas.

Jeļena Okopnaja: - Nē, ne obligāti. Tas drīzāk nozīmē darbu ar apjomu. Man ir izveidojies savu paņēmienu kopums. Piemēram, vienmēr ietveru dažādas lietas, kuras kadrā neviens pat neredz. Kopumā tās savāc kadru. Ja runa ir par ārskatiem, man vienmēr ir līdzi dažādu veidu grants, dažādu struktūru smiltis, zeme... Es apberu asfaltu, pakāpienus. Līdzīgi kā arhitektūras skicēs, piemēram, - pakāpieni, lai tiem piešķirtu apjomu, tiek iešvīkāti. Un, atkarībā no tā, cik piesātināta ir līnija, veidojas apjoms. Šādām lietām piemīt arī dramaturģiska, bet reizē arī gleznieciska dimensija. Man, piemēram, ļoti patīk impresionisms. Tur ir ļoti smalkas krāsu pārejas. Tapēc es izmantoju dažādas struktūras un dažādas krāsas.

Kristīne Jurjāne: - Kadrs kā glezna.

Jeļena Okopnaja: - Jā, es principā tā arī strādāju. Vai jūs esat redzējusi [Alekseja Germana juniora] filmu Zem elektriskajiem mākoņiem [2015]?

Kristīne Jurjāne: - Nē, neesmu.

Jeļena Okopnaja: - Filma Berlīnes kinofestivālā saņēma balvu par operatora darbu. Bet neviens mums nenoticēja, ka šajā filmā lokācijas ir izbūvētas. Tur vispār bija daudzi ļoti interesanti momenti, piemēram, vienā kadrā ir redzami izkaisīti atkritumi – tie ir savesti no dažādām pasaules malām... (Abas smejas.)

Kristīne Jurjāne: - No Londonas…

Jeļena Okopnaja: - No Londonas ne, bet no Milānas, piemēram, atvedu dažādu krāsu miskastes maisus. Katrā valstī šie mājsaimniecības maisi ir atšķirīgās krāsās. Un pēc tonalitātes man ļoti iepatikās itāļu maisiņi.

Kristīne Jurjāne: - Tātad jūs, braucot mājup no ceļojumiem, vedat līdzi maisiņus.

Es parasti no uteņiem vedu visādas lampas un visu ko tādu. Sēžu lidmašīnā, piemēram, ar lampu klēpī.

Jeļena Okopnaja: - Jā, es arī tā daru! Reiz Milānas lidostā gadījās ļoti strikti drošībnieki, kuri mani nelaida lidmašīnā ar otru somu. Bet somā — filmēšanas vajadzībām — līdz zemei gara, adīta jaka. Lidostā bija briesmīgi karsts, man mugurā bija gara dūnu jaka, ap kaklu šalle, arī filmēšanas vajadzībām nopirkta. Bija karsti, sviedri lija aumaļām, bet protams, nekas cits neatlika. Vilku to adīto jaku mugurā, pa virsu dūnu jaku un šalli. Šķita, līdz mājām netikšu…

Kristīne Jurjāne: - Bet kā jūs uzgājāt Dovlatova rekvizītus?

Jeļena Okopnaja: - Dažādi. Pirmo pusgadu, paralēli pētot materiālus, pirku lietas. Turklāt lietas pērku tikai un vienīgi es pati. Man, protams, filmēšanas laikā bija palīgi, kuri ķemmēja krāmu tirdziņus, bet viņi patstāvīgi nepieņēma lēmumus par lietu iegādi. Mums bija Whatsapp grupa, viņi man tur sūtīja bildes, un tad es teicu «jā» vai «nē». Turklāt es vienmēr pārjautāju cenu. Saku, piemēram: «Labi, te kaulējamies!» No daudziem no savā komandā gan esam atvadījušies — ar citiem draudzīgi, ar citiem ne tik ļoti. Bet tie, kuri ir palikuši, piemēram, no kostīmu departamenta krāmu tirgos skatījās lietas, kas varētu noderēt arī citiem departamentiem. Un otrādi.

Pieeja «šis nav mans lauciņš» pie manis ir kategoriski aizliegta. Vai nu dari, vai nepiedalies! Citādi nekas nesanāks.

Kristīne Jurjāne: - Protams. Es arī pati visu kontrolēju, tāpēc es to saprotu. Citādi, ja pats nedari, nespēj kontrolēt sistēmu. Tad daudz laika jātērē, lai citam māksliniekam to izstāstītu, bet tam laika nekad nepietiek.

Jeļena Okopnaja: - Dovlatova rekvizītus meklējot, gājām uz krāmu uz tirgiem, braucām uz Pēterburgu. Tur cilvēki no antresoliem vilka ārā vecus čemodānus. Man ir ļoti svarīgi, lai katram varonim ir savs stāsts. Un, no sarunām uzzinot par interesantiem likteņa pavērsieniem, es to centos ietvert varoņu kostīmos. Neatkarīgi no tā, vai tas būtu pirmā, trešā vai desmitā plāna personāžs. Katram kaut kas piemīt, viņi nav tukši! Tas, kā cilvēks ir saģērbts kadrā, ir ļoti svarīgi. Drēbe nevar būt pilnīgi novalkāta, bet filmā vietām redzama, piemēram, pavisam jauna tālaika veļa, turklāt lielā skaitā. Vienā garāžā, piemēram, lai to atrastu, rakos cauri žurku mēsliem. Briesmīgi.

Kristīne Jurjāne: - Starp citu, vai jūs bijāt vietējā krāmu tirgū, te Rīgā?

Jeļena Okopnaja: - Vispār nē, bet Dovlatovā ir lietas no Rīgas. Piemēram, lampas, rotājumi… Mums Rīgā dzīvo draugi, ar viņiem staigājām arī pa nelielajiem krāmu veikaliņiem.

Kristīne Jurjāne: - Un kur jūs šīs mantas likāt pēc filmēšanas beigām?

Jeļena Okopnaja: - Daļu atdevām studijai [Ļenfiļm], bet daļa vēl glabājas. Mēs, starp citu, lielu daļu no tā visa paši uztaisījām. Piemēram, visa mazo formu arhitektūra — telefonu būdiņas, izkārtnes, kafejnīcu griesti, restes —, viss izveidots no jauna. Man bieži jautā, kādēļ kadrā jāietver lietas, kas tur it kā nav redzamas? Bet es uzskatu, ka viss jādara pilnvērtīgi. Es no sākuma arī nekad nezinu, kas īsti nonāks kadrā.

Un, protams, to, uz kādu filmēšanas laukumu viņi atnāks, nezina ne operators, ne režisors. (Smejas.)

Kristīne Jurjāne: - Kā?! Jūs iepriekš nerādāt?

Jeļena Okopnaja: - Varbūt nedaudz, bet ne kopumā, nē.

Kristīne Jurjāne: - Viņi jums uzticas.

Jeļena Okopnaja: - Jā. Mēs ar Ļošu [Alekseju Germanu — red.] par lietām varam domāt pilnīgi paralēli un vienādi. Viņš zina, ka es izdarīšu labi.

Jeļena Okopnaja un Aleksejs Germans jaunākais ar Berlināles Sudraba lāci

Kristīne Jurjāne: - Jā, bet kā tad kadrējums? Vai jūs strādājat bez kadrēšanas?

Jeļena Okopnaja: - Katru dienu filmējam vienu kadru. Bet garu. Kad no rīta visi tiekas filmēšanas laukumā, vēl neesam līdz galam pabeiguši dekorācijas, es tās pabeidzu procesā. Ļoša sāk veidot mizanscēnu — likt kameru, domāt tās kustību virzienus. Pa dienu notiek mēģinājumi, vakarpusē sākam filmēt. Tad jau viss ir tuvāk patiesībai. Šī procesa gaitā ir iespēja visu pārrunāt.

Kristīne Jurjāne: - Kad ir runa par to, kādas kameras, kādi objektīvi nepieciešami, ir jāzīmē kadrējums, lai producentam ir skaidrs, kur, kad un cik daudz mēs objektā iziesim.

Jeļena Okopnaja: - Kad es veidoju filmēšanas vietu, viss ir izdarīts tā, lai var filmēt visapkārt, 360 grādu leņķī. Agrāk man bija ļoti nepatīkami, ka daudz kas palika ārpus kadra, bet pēc tam es nomierinājos. Ja šādi gatavo lokācijas, cilvēki, kas, piemēram, nav profesionāli aktieri, šajā vidē iedzīvojas, viņi sāk justies citādi.

Kristīne Jurjāne: - Bet vai sniegs jums filmā ir īsts?

Jeļena Okopnaja: - Jā, vietām ir īsts. Lai arī bija pavasaris un pilsētā sniega nebija, mēs to ar kravas mašīnām vedām no ārpilsētas. Dažās vietās gan nav īsts.

Kristīne Jurjāne: - Piemēram, kad Dovlatovs viens pats naktī klīst pa parku?

Jeļena Okopnaja: - Nē, tur ir īstais sniegs. Tur taču ir lielas kupenas! Ja tas būtu neīsts, tad jau būtu kā amerikāņu blokbāsteros! Mums tomēr ir citi budžeti! (Smejas.)

Kristīne Jurjāne: - Tik un tā izskatās, ka filmai ir liels budžets.

Jeļena Okopnaja: - Tā tikai šķiet. Patiesībā mums budžeti nav lieli. Es parasti ļoti rūpīgi sekoju līdzi naudas plūsmai, tikai neatceros, cik šai filmai ir budžets. Tā kā esmu beigusi ekonomikas fakultāti, pievērsu uzmanību, ka cilvēki bieži tērē naudu tā, it kā tā nebūtu viņu. Bet mums, pirmkārt, ir ļoti nelielas algas, otrkārt, darbs rit cauru diennakti — es filmēšanas laikā mājās vispār tikpat kā nepārnāku. Ir ļoti augsta produktivitāte, temps — kolosāls! Un, taisnība, cilvēki tikpat kā neguļ.

Kristīne Jurjāne: - Cik dienas filmējāt?

Jeļena Okopnaja: - Aptuveni sešdesmit.

Kristīne Jurjāne: - Tik daudz!

Jeļena Okopnaja: - Jā, tas ir daudz. Katru reizi viss bija jāsāk jaunā objektā. Un objektu skaits mums bija milzīgs — aptuveni 60!

Kristīne Jurjāne: - Kolosāls apjoms, un tas ir redzams. Ir tik daudz cilvēku, ēku…

Jeļena Okopnaja: - Uzdevums jau nav parādīt, kāds tu esi malacis, bet gan radīt noteiktu situāciju. To rada nejaušas ģeometriskās līnijas un priekšmetu enerģija.

Kristīne Jurjāne: - Visa šī atmosfēra palīdz aktieriem sajust laikmetu. Bez tā filmā nebūtu poēzijas. Filma vispār ir ļoti poētiska.

Jeļena Okopnaja: - Runājot par poēziju, mans mīļākais kadrs ir, kad Dovlatovs iet pa gaiteni, kur sieviete spēlē klavieres.

Zem klavierēm stāv burkas konservēšanai, un bez vārdiem saprotams, ka tas ir komunālais dzīvoklis.

Kristīne Jurjāne: - Vai jūs kaut ko arī šuvāt?

Jeļena Okopnaja: - Visādi. Kaut ko šuvām no tālaika drēbes. Pāršuvām arī, teiksim, apģērbus no 50. gadiem pēc 70. gadu modes. Tā tolaik cilvēki darīja, tāpēc arī mums likās ļoti svarīgi to darīt. Bija arī ļoti būtiski neturēties pie konkrētiem siluetiem. Tolaik bija gan ļoti modīgi ļaudis, gan tādi, kuri it kā arī bija modīgi, bet viņiem bija cita stihija. Nu, piemēram, bohēma – viņi ģērbās citādāk. Protams, bija arī fiziķi, kuri, tāpat kā mūsdienās, staigā padilušos džemperos. Modes ziņā ņēmu vērā vēsturisko kontekstu, bet svarīgāks ir cilvēks un tas, ko viņš pārstāv.

Bērnu drēbes vispār ir atsevišķs stāsts – to bija ļoti maz, nācās vienu un to pašu lietu pāršūt dažādos veidos. Un tajā arī ir daļa patiesības! Cilvēki taču tolaik dzīvoja trūcīgi, un vecāko bērnu mantas tika nodotas tālāk lietošanā jaunākajiem bērniem. Man, piemēram, ļoti patīk lakatiņi, kurus sēja zem cepures. Tas uzreiz ir tāds elements, kas ierakstās laikmetā.

Kristīne Jurjāne: - Vai ilgi meklējāt filmēšanas vietas ārskatiem?

Jeļena Okopnaja: - Jā, ilgi, un es paskaidrošu, kāpēc. Cilvēki, kas pieraduši strādāt seriālu uzņemšanā, sāk pilnīgi citādāk izturēties pret profesiju. Viņiem nav motivācijas sasniegt lielu mērķi, viņi samierinās ar kaut ko aptuvenu. Un tas lielā mērā attiecas tieši uz lokāciju menedžeriem – viņi ļoti bieži slinko. Kad saki, ka jādara citādāk, viņi taisnojas, ka tas neesot iespējams, tā nevarot. Atceros, piemēram, kad filmējām Zem elektriskajiem mākoņiem, bijām Odesā. Filmēšanai vajadzēja krastmalu. Mums parādīja kādu jocīgu krastmalu un pateica, ka «citu nav»! Odesā! (Smejas.)

Dovlatovā mums vajadzēja vietas ar minimālu mūsdienu rudimentu klātbūtni.

Kristīne Jurjāne: - Dažas vietas šķiet ļoti līdzīgas Rīgai.

Jeļena Okopnaja: - Padomiskais ir visur, tam ir kopēja sajūta un enerģija. Man vispār ļoti žēl, ka tieši ar Dovlatovu man nepietiek spēka, lai uztaisītu izstādi. Bija visas iespējas, bet es psiholoģiski nevaru. Filma patērēja tik ļoti daudz manas enerģijas… Pusgadu pēc filmas uzņemšanas ar mani gribēja runāt žurnālisti, bet es nevarēju — sāku raudāt, jo prātā nāca tas, cik bija smagi.

Kristīne Jurjāne: - Kinomākslinieka profesijā asins garša ir jūtama visu laiku.

Jeļena Okopnaja: - Vērojot kolēģus, es pamanīju, ka daudzi strādā, tikai lai izpatiktu režisoram. Manuprāt, tā ir tāda greiza uztvere. Ja tu dari kādam citam, nevis sev, tad var nošaut greizi, jo nedari pa savam. Taču taisnības labad gribu piebilst, ka mūsu gadījums ir ārkārtējs. Mēs līdzīgi redzam un uztveram lietas.

Kristīne Jurjāne: - Ir būtiski, lai mākslinieka gaume sakristu ar režisoru un operatoru. Citādi neko nevar izdarīt.

Jeļena Okopnaja: - Svarīgi arī, lai tev pašam patīk, jo citādi – kāda jēga… Tagad jau tāpat ir ļoti daudz seriālu, kas top, lai tikai pelnītu naudu.

Kristīne Jurjāne: - Pie mums ir citādāk, te tik daudz seriālus nefilmē.

Jeļena Okopnaja: - Krievijā tiek ļoti daudz filmēti seriāli. Un cilvēki atradinās censties, izdomā visu, lai kaut ko nedarītu. Man kolēģi stāstīja par vienu komisku gadījumu no kāda seriāla uzņemšanas laukuma. Ainiņa tāda: kāds filmēšanas laukuma darbinieks ņem krēslu, un sāk ar to staigāt apkārt. Kāpēc viņš tā dara? Lai izskatītos aizņemts un neviens neliktu viņam kaut ko darīt. (Smejas.) Tā viņš nostaigājis, piecas, desmit minūtes… Pie manis tā nevar, tāpēc es ļoti daudziem nepatīku. Es ļoti sekoju līdzi katram, kam ir dots kāds uzdevums.

Vēl man šķiet interesanti, ka jauni cilvēki, sākot no 26 gadu vecuma, pilnīgi neko nezina par padomju laika sadzīvi. Man dažbrīd šķiet, ka es par 18. gadsimta sadzīvi zinu vairāk, nekā viņi zina par to, kas bijis, nu, burtiski, vakar. Piemēram, situācija no Dovlatova uzņemšanas – uz galda stāv rakstāmmašīna, blakus tai padomjlaiku metāla konstruktors ar uzgrieznīti. Es filmas rekvizitorei, jaunai meitenei, lūdzu no šī konstruktora salikt mašīnīti, bet viņa nesaprata, par ko ir runa. Viņai šķita, ka šis konstruktors ir kāds rīks rakstāmmašīnas labošanai.

Kristīne Jurjāne: - Par detaļām. Piemēram, tā mazā, melnā plāksnīte uz galvenās redaktores kabineta durvīm. Tik maza detaļa, bet tik ļoti svarīga, jo tieši tā arī tolaik bija!

Jeļena Okopnaja: - Materiāls ir ļoti svarīgs. Man ļoti patīk tieši tā laika plastmasa, nevis tā briesmonīgā, ko liek uz ēku fasādēm šodien.
Mūsdienu filmās ļoti bieži redzu nepietiekamu darbu ar ģeometriskajām līnijām. Ar to palīdzību taču var veidot vissarežģītākās konstrukcijas! Konceptuāla pieeja var būt laba, bet tai ir jābūt ļoti stingri pamatotai, citādi viss paliek auksts un atsvešināts. Šobrīd, arī Eiropas art-house kino redzu ļoti daudz taisnu līniju. Man šķiet, ka tas bendē gleznieciskumu. Šobrīd kino ir ļoti sterils un distancēts, bet man tomēr ir ļoti svarīgi, lai kadrā valda gleznieciskums un izdomas blīvums.. Dažviet es šai sterilitātei spēju saskatīt pamatojumu, bet pārsvarā ne.

Piemēram, ir kinematogrāfiskie kadri un ir seriālu kadri — tie ir ļoti raupji un nedzīvi, plastmasīgi…

Kristīne Jurjāne: - Vai jūs, gatavojoties Dovlatovam, piemēram, skatījāties tālaika padomju filmas? Manuprāt, šis laiks padomju kino bija visbrīnišķīgākais un interesantākais.

Jeļena Okopnaja: - Protams. Tolaik pat filmas, kas nebija pirmā ešelona darbi, bija daudz labāk un dzīvāk uzņemtas, nekā tas, ko vidēji redzam šodien. Man ir liels prieks, ka Berlīnē dabūjām balvu par mākslinieka darbu, lai arī — jūs zināt — tur pastāvīgi šādas kategorijas apbalvojuma nemaz nav. Tas ir svarīgi, jo var palīdzēt mainīt radošuma paradigmu. Piemēram, paskatoties dažas no Oskaram nominētajām filmām, rādās ļoti glancēta aina. Tagad tā ir modīgi, tas ir trends, bet, manuprāt, tā ir kļūda. Turklāt, šķiet, ka cilvēki no tā ir noguruši.

Piemēram, es noskatījos Kristofera Nolana Denkerku, kuras laikmeta atainojums tiek dēvēts par ticamu. Bet es nevaru saprast, kāpēc tā tiek uzskatīts. Visi kareivji ir vienādos kostīmos! Var taču izdomāt katrai uniformai kādu atšķirīgu elementu — piemēram, atšķirīgu nodilumu, citādi atlocītas piedurknes… Uzreiz atcerējos stāstu, ko man izstāstīja kāds mans antikvārs, kuru, starp citu, saucu par Napoleonu, jo viņš ir Napoleona laiku eksperts. Viņam ir vesela kolekcija atslēdziņu, uz kurām iegravēti iniciāļi. Tolaik, puišiem aizejot karā, meitenes viņiem dāvināja pulksteņus ar uzgriežamajām atslēdziņām, uz kurām bija iegravēti viņu iniciāļi.

Ar to es gribu teikt, ka ikvienam zaldātam ir savs stāsts, sava atšķirības pazīme. Un to atainot ir ļoti svarīgi!

Kristīne Jurjāne: - Vai jūs strādājat arī teātrī?

Jeļena Okopnaja: - Nē, bet grūti pateikt, kas būs tālāk, jo šobrīd studēju režiju. Pagaidām es gribētu nodarboties ar dokumentālo kino. Man ceļojot nākas ļoti daudz komunicēt ar cilvēkiem, turklāt tādiem drusku ērmīgiem. Man vispār ļoti patīk iemīlēties šādos cilvēkos, viņi ir savā vietā. Man ir pazīstams tāds vīrs, kuru sauc par Racēju (Копатель, no krievu valodas. Red.). Viņš ir maza auguma, staigā lielā mētelī, atrod visneiedomājamākās lietas un par kapeikām tās pārdod antikvariātiem. Bet pats dzīvo nabadzībā.

Kristīne Jurjāne: - Un citkārt šādu tēlu var ietvert filmā!

Jeļena Okopnaja: - Jā, tāpēc mani šobrīd saista dokumentālais kino. Pēc Dovlatova vispār likās, ka vairs negribu darīt mākslinieka darbu, tas pamatīgi iedragāja veselību. Bet pēc tam es sapratu, ka ilgojos pēc šī procesa. Es vienkārši negribu pēc diviem gadiem nomirt. (Smejas.)

Sarunas foto: Agnese Zeltiņa

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan vds sunucu al