KINO Raksti

Seriāli. Dāmokla zobens virs kritiķu galvām

07.09.2020

Seriālu kultūrā, kuras popularitāte arvien pieaug arī Latvijā, aktuāls ir ne vien mākslinieciskais aspekts, bet arī sociālā funkcija – tos skatās visu paaudžu un dažādu sociālo grupu cilvēki. Tomēr svarīgi saprast, ka seriālu sociālais lietderīgums nevar kompensēt fundamentālus trūkumus, kuru esamība pārsvarā tiek aizmirsta vai noklusēta, iztirzājot šo jautājumu. Neskatoties uz piedāvājumu, jājautā – vai pieprasījums un “plaša” latviešu seriālu izvēle patiešām neapšaubāmi garantē kvalitatīvu saturu? Un, galu galā, kāda ir kinokritiķu loma šajā procesā?

Seriāls "Lielie Muļķi", publicitātes foto

Televīzijas auditorijas pētījumi liecina, ka pašmāju seriāli ir viens no skatītāju pieprasītākajiem formātiem gan Latvijā, gan pasaulē; arī mums ir savs leģendārais ilgdzīvotājsUgunsgrēks (pirmajās sezonās Neprāta cena, 2006-2017, kopā vairāk nekā 1100 sēriju). Tradicionāli arī Latvijas televīzijās lielākoties seriāli savus skatītājus izklaidē gandrīz katru vakaru, sērijas ierasti tiek demonstrētas konkrētos laikos, ļaujot skatītājam sastapties ar zināmajiem varoņiem teju ik dienas. Šāda seriālu izrādīšanas taktika, kura paredz gluži vai ritualizētu atkārtojumu, zināmā mērā sāk līdzināties tam, ko skatītājs sagaida, izvēloties konkrēta žanra filmu, – proti, katra nākamā epizode apmierina skatītāja vajadzību pēc aprobētas stāsta struktūras.

Vērojams, ka interese par šo audiovizuālo formu (kaut vai kvantitatīvi) arī šogad Latvijā būtiski augusi – piemēram, jau aprīlī Jaunā Rīgas teātra mājaslapa vēstīja, ka režisors Alvis Hermanis un rakstnieks Jānis Joņevs sākuši darbu pie oriģināla scenārija TV seriālam ar nosaukumu Aģentūra, kas tikšot uzņemts 2020. gada vasarā, tādējādi

aizpildot laiku „vismaz līdz brīdim, kad skatītāji drīkstēs atkal pulcēties un teātra kolektīvs varēs atgriezties pie savas tiešās funkcijas – teātra izrāžu spēlēšanas”.

Jūnija otrajā pusē straumēšanas platforma Shortcut prezentēja projekta Lielie Muļķi (režisori Kristians Alhimionoks, Alberts Viegliņš) otro sezonu, jūlijā Latvijas Televīzija paziņoja, ka režisores Lindas Oltes vadībā uzņems seriālu Projekts: Šķiršanās, savukārt no augusta beigām TV3 skatītājiem piedāvā Lietuvā populāra seriāla Latvijas versiju Nemīlētie, kas veidota pēc lietuviešu rakstnieka Edvīna Kaledas darbu motīviem.

Rakstīt vai nerakstīt

Lasot un pētot šāda veida projektu preses relīzes un citus informatīvos materiālus, vērojamas divas izteiktas tendences, bez kurām, acīmredzot, TV seriālu fenomens mūsu kultūrtelpā nespēj iztikt – „pazīstamu un iemīļotu” aktieru piesaukšana un solījums skatītājiem seriālā “atpazīt savu [vai citu] attiecību peripetijas”. Tomēr mārketinga materiālos nav iespējams atrast atbildi uz jautājumu, vai latviešu seriāli vispār ir izrāpušies no “plebeju izklaides”[1] platformas, ar to domājot – vai tie tehniski un saturiski spēj stāties blakus kino kā mākslai?

Šis jautājums neattiecas tikai uz mehānisku attēlu atražošanu, bet arī uz tēmas izvēli, tās aktualitāti un naratīvo izpildījumu. Turklāt tas ietver arī apakšjautājumu par šo komplekso elementu novatoriskumu – proti, ja pieņem, ka konkrēta tēma kopumā ir visai plaši pārstāvēta (piemēram, Latvijas seriālu telpā varētu kvantitatīvi uzskaitīt vairākus seriālus, kuri darbojušies, ieturot melodrāmas žanram raksturīgo noteiksmi – Neprāta cena / Ugunsgrēks, Cerību iela 21, Saplēstā krūze), vai var apgalvot, ka katrs nākamais darbs konkrētās tēmas ietvaros vispār piedāvā arī ko jaunu saturā un formā?

Seriāls "Saplēstā krūze" Latvijas Televīzijā tika demonstrēts 2016. gada pavasarī

Jāatzīst, ka lielākā daļa šo ražojumu, balstoties aktieru atpazīstamībā un (autoru iedomātā) seriālu specifikā, patiesībā nepaceļas virs ziepju operas latiņas un piedāvā masu gaumei atbilstošu, viegli uztveramu sižetu. Ir sarežģīti par šādiem seriāliem domāt un spriest no kinovalodas perspektīvas, vēl grūtāk ir piedāvāt nopietnu, analītisku un izsvērtu kinokritiku, jo būtībā autoru uzstādījums jau sākotnēji norobežojas no jebkādas saistības ar autonomu mākslu. Tāpēc šī samērā sarežģītā situācija ir jāturpina ar vēl kādu būtisku jautājumu – ko darīt kinokritikai, ja seriāli ar vienu kāju stāv izklaides un masu kultūras laukā, bet ar otru cenšas aizsniegt kinomākslas apsolīto zemi? Un – vai ir pareizi atstāt bez ievērības tik apjomīgu audiovizuālās produkcijas daļu, pat ja tai nav nekādu kinematogrāfisku ambīciju?

Šis Dāmokla zobens virs kritiķu galvām nav gluži tas pats, kurš draudīgi atgādina par savu klātbūtni, vērtējot apšaubāmas kvalitātes filmas. Kino kā mākslas forma paredz zināmas ontoloģiskas pamatnostādnes, kas recenzijas vai kritikas autoram ļauj nospraust vadlīnijas un būvēt analīzi. Arī seriālu kultūrā iespējams runāt par šādu fundamentālu aspektu esamību, un tie neaprobežojas ar nosacītu, filmēšanas paviljonā iekārtotu telpu un norisēm, kas balstās tikai pašmērķīgā darbībā. Pat ja seriāls pēc būtības un apzināti veidots kā izklaidējošs saturs, tas neatceļ elementāru dramaturģiju un iespēju atbrīvot pazīstamu tēmu no klišeju sloga. Patiesībā jāsaka – tieši tāpēc, ka Latvijā ražoti seriāli lielākoties arvien uzrāda viduvēju vai pat vāju sniegumu, šīs jomas potenciāls joprojām nav izsmelts. Izvēles pārbagātība un skatītāju interese rada tikai šķietamu iespaidu, ka šī audiovizuālā forma ir pietiekami attīstīta un, pats galvenais, mākslinieciski veiksmīga.

Tātad – ko gan iesākt kinokritiķim?

(Šajā komentārā es negribētu izskatīt variantu, ka recenzija klaji apkalpo zemas kvalitātes darbus, jo šāda prakse pierāda tikai to, ka autors nav profesionāls kinokritiķis.) Vienmēr atliek izvēle nerakstīt, taču tā nav garantēti taktiska pozīcija. Galvenokārt tāpēc, ka gadījumā, ja šādu pozīciju izvēlas vairums kinokritiķu, ir viegli nonākt situācijā, kurā kritikai pārmet tās bezzobainību – proti, tendenci rakstīt tikai par veiksmīgām, interesantām un pārdomas rosinošām filmām un (šajā gadījumā) seriāliem. Rezultātā rodas situācija, ka vāji audiovizuāli veikumi nevis tiek analizēti un pamatoti vērtēti (pēc katra kritiķa individuālajiem ieskatiem), bet gan klaji ignorēti. Tā vēl būtu mazākā bēda, svarīgāk ir tas, ka kopumā šī prakse rada visnotaļ aizdomīgu un mazliet pat melīgu kopainu, radot iespaidu, ka audiovizuālās kultūras telpā pastāv tikai izcili un novērtēti darbi.

„Ko savējie sataisījuši”

Šovasar žurnālā IR tika publicēta intervija ar literatūrzinātnieku un profesoru Gunāru Bīberu, kurš sarunā ar Lauru Dumberi sacīja – viņaprāt, patlaban mūsu kultūrā plaukstot diletantisms. “Viss savējais tiek vērtēts kā ekskluzīvs un izcils (..) Viss, ko es un tu darām, ir izcils, jo mēs esam draugi, savējie. Cits citu paslavējam, recenzējam. Šo skaisto pārliecību uztur arī kultūras raidījumi, recenzijas presē, kultūras notikumu reklāma un ļoti uzbāzīgs mārketings.”[2] Šeit gan jāatzīmē, ka izvēlētais citāts nav tiešs uzbrukums kinokritiķiem un viņu autordarbiem, bet gan izvēlei “nerakstīt”, jo tieši tā paver brīvu ceļu atklātam diletantismam.

Šai parādībai ir pavisam nesens piemērs – īsi pēc platformas Shortcut seriāla Lielie Muļķi otrās sezonas atklāšanas ziņu portālā Delfi parādījās (līdz šim vienīgā) recenzija, un autors Jānis Sildniks raksta: „Jā, es nevaru apgalvot, ka šis seriāls ir perfekts. Protams, nav. Bet, salīdzinot ar visu, kam esam gājuši cauri, tas pilnīgi noteikti ir solis pareizajā virzienā, un es novēlu Lielajiem Muļķiem tādus spert vēl daudzus nākamajās sezonās.” Jāpiebilst, ka Sildnika kā Delfu autora profilā šis ir vienīgais tāda tipa raksts, kurā parādās tik primitīvs produkta lobijs, bet fona informācijai varbūt noderēs fakts, ka portāla Delfi redaktoru komandā darbojas Edgars Bāliņš, kurš seriālā Lielie Muļķi divu sezonu garumā priecējis savus uzticamos fanus Rainīša lomā.

Trīs no seriāla "Lielie Muļķi" lomu tēlotājiem publicitātes materiālos tiek pieteikti kā "provokatīvi skandalozā Instagram influencere Yana Bruk; Elīna Pakalne no Latvijas slavenākā Tik Tok konta Latvian Sisters ar 1,5 miljoniem sekotāju un vairāk nekā 42 miljoniem “patīk” atzīmju; Edgars Bāliņš no Singapūras Satīna un komiķu aprindām"

Gribētu gan jautāt, par kādu “soli pareizajā virzienā” domājis raksta autors, ja minētais seriāls, nemaz nerunājot par absolūtu mizogīnijas paraugstundu un dzimtes stereotipu ekspluatācijas augstāko virsotni, turklāt vēl izceļas ar pilnīgu dramaturģijas trūkumu, burtiski idiotiskiem varoņiem un līdzīgi diagnosticējamu valodu. Vienlaikus daļēji gan jāpiekrīt, ka vērtēt aktierspēli šajā gadījumā ir gandrīz nevietā, jo lomu atveidotāji ir drīzāk tipāži un to sarakstu veido Latvijā pazīstamu “influenceru”, Instagram slavenību un mūzikas grupas Singapūras satīns dalībnieku vārdi.

Seriāla Instagram profilā atrodami dažādi mārketinga un reklāmas materiāli, tostarp arī video Kāpēc Lielie Muļķi?, kur abi režisori stāsta, kā tapusi ideja. “Pirms trīs gadiem radās ideja, apmēram. Mēs sēdējām pagrabā un izgudrojām kaut ko šādu. Mesidžs ir draudzība, mīlestība, latvietība, patriotisms. Vienā vārdā – sirsnība,” saka Kristians Alhimionoks, un Alberts Viegliņš papildina – tas būšot jauns veids, kā Latvijas iedzīvotājiem paraudzīties „pašiem uz sevīm”. Šķiet, te autori mēģina norādīt uz sociālo lomu, kas seriālam varētu tikt piedēvēta, taču, neskatoties uz to, urdās kārtējais jautājums – domājot Tima Oksera terminos[3], vai šis produkts vispār iekļaujas zemas kvalitātes produktu skalā starp “ciešamu” un “mokošu”?
Minētais video noslēdzas ar abu režisoru pārspriedumiem par vārda “muļķis” aizmirstību mūslaikos un negaidītu tēzi:

“Kā saka Lielo Muļķu iedzīvotāji kā tādi: “Muļķis – tas skan lepni!” Un “lepni” šajā gadījumā – tajā visskaistākajā vārda nozīmē.”

Iespējams, arī kinokritiķim šajā brīdī vajadzētu rimties un sekot Jāņa Sildnika mudinājumam “nolaist savu Netflix seriālos uzcelto kvalitātes latiņu un vienkārši ļauties piedūrienam, ko savējie ir sataisījuši.”

Godīgi pret skatītāju

Saprotams, ka profesionālu kinokritiķu izvēle, kas vairāk sliecas pievērsties filmām, turklāt mākslinieciski saturīgiem darbiem, ir skaidrojama dažādi. No vienas puses, nodarboties ar seriālu analīzi ir ārkārtīgi darbietilpīgs process, ņemot vērā, ka pētāmais materiāls ir sadalīts epizodēs, kuru kopējais garums visbiežāk pārsniedz vidējas filmas garumu. Kaut vai tikai finansiālu apsvērumu dēļ daudz izdevīgāk ir strādāt ar vienu filmu, par kuras analīzi lielākoties var saņemt tādu pašu honorāru, kā par nezin cik sēriju apskatīšanu. Ja lēmumu apēno arī aizdomas par nepietiekamu produkta kvalitāti, tad, acīmredzot, izvēle “nerakstīt” sāk likties pietiekami saprātīga.

No otras puses, nedrīkst izslēgt kinokritiķu atbildību, kas pastāv kultūras norisēs. Uzskats, ka kritikai nav nekādas nozīmes kino un audiovizuālos procesos, ir pārāk sens, lai stātos attiecībās ar argumentu. Pat ņemot vērā apstākli, ka kinokritiķim savā veidā tiek garantēti “dots vārds”, izvēle “nerakstīt” top par savādu misijas izvēli, kurā autora izšķiršanās vairs nav tikai personīga. Patiesībā šī izvēle ietekmē arī tos darbus, par kuriem autors labprātīgi izvēlas rakstīt – respektīvi, situācijā, kad recenzijas atspoguļo vienīgi izcilus mākslas darbus, tie līdzās citiem tikpat veiksmīgiem darbiem zaudē daļu savas vērtības. Citiem vārdiem sakot, kritika, kas tendēta spriest tikai par augstvērtīgu mākslu, daļēji nonāvē to oriģinalitāti, kas nebūtu iespējama, ja robeža starp kvalitatīvu un kvazi-kvalitatīvu darbu tiktu nevis ignorēta, bet vismaz argumentēti norādīta.

Šeit gan gribu uzsvērt – tas nenozīmē, ka kritiķa loma ir uzraudzīt un sodīt, ne arī to, ka kritiķa pienākums būtu vēstīt kādu objektīvo patiesību. Taču pat tad, ja patiešām šķiet, ka konkrēti vāji darbi nav ievērības cienīgi, būtu tikai godīgi pret lasītāju / skatītāju darīt tam zināmu savu nostāju.

Nobeigumā atzīšos, ka šī situācija mazliet atgādina režisora Jurģa Krāsona īsmetrāžas animācijas filmu Norīt krupi (2010), kur apaļo intelektuāļu veiksmes pamats bija spēja bez īpaša riebuma nolaist rīklē glumās zāles. Turpinot filmas metaforu, gribas jautāt kinokritiķiem un kritiķēm – vai tiešām vieglāk ir norīt zobenu, vai tomēr ņemt to rokā un likt lietā?

Kadrs no Jurģa Krāsona filmas "Norīt krupi" (2010)

Foto - no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Vērpe, Kārlis. Skatīties seriālu – kā grāmatu lasīt. Kino Raksti, 13.06.2020., skatīts 22.07.2020., pieejams: https://www.kinoraksti.lv/kadra/skatities-serialu-ka-gramatu-lasit-690 
2. Dumbere, Laura. Zelta profesors. Žurnāls IR, 4.-10. jūnijs, 2020, 28.- 29. lpp., pieejams: https://ir.lv/2020/06/03/zelta-profesors/ 
3. Oksers, Tims. Vai latviešu kino vērts aizstāvēt? Rīgas Laiks, 5/2008, skatīts 18.07.2020., pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/vai-latviesu-kino-verts-aizstavet-1753 

Komentāri

Tom Whitehead
08.08.202300:30

Emocijas ir labākā dāvana ikvienam. Vai arī, ja jūs zināt personas vēlmes, varat pagatavot dāvana dvēselei https://www.davanusala.lv/lv/130-davana-sievietei


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan