Ar nepilna mēneša starpību šogad pie skatītājiem nonākuši divi straumēšanas platformu produkti, kurus autori publicitātes materiālos dēvē par „komēdijseriāliem”. Amizanti, ka ar to abu jauno seriālu līdzības nebūt nav izsmeltas, lai gan darbības vietas ir, varētu teikt, pat radikāli pretējas – picērija un sporta zāle.
Izklaidei IR vieta latviešu skatītāja ikdienā! Te varētu vilkt paralēles ar domu „izslēgt cukuru no uztura”. Principā visi slavē šī apsvēruma pozitīvo ietekmi uz veselību, bet pie lielas slodzes, noguruma vai stresa tikai mazākumam nepaslīd kāja un nenotiek baudpilna nodošanās lēkājošajai enerģijas superbumbai aka (also known as) saldumiem, našķīšiem, kārumiņiem, končiņām, bla, bla, bla. Nedomājiet, ka es moralizēju, nebūt ne. Tieši otrādi – domāju, ka laiku pa laikam nevienam neskādē šādi sānsoļi, turklāt tāda ļaušanās draņķīšiem dod enerģiju – ne visai dienai, pat ne vairāk par divām stundām, bet vismaz uz neilgu laiku. Varbūt kādam tas palīdz izvilkt dienu, mazināt nogurumu vai aizmirst raizes.
Izklaides saturam ir līdzīgs uzdevums vispārējā skatītāju uzmundrinājuma veicināšanā un ikdienas pārvarēšanā. Pieļauju, ka arī seriāli Templis (režisors Māris Bezmers) un Paradīzes šķēle (režisors Kārlis Lesiņš) domāti kā zināms vakara saldais ēdiens skatītājiem, kas ļauj uz mirkli aizmirsties un ieslīgt dīvānā tā, it kā rītdienas nebūtu. Ja paturam prātā šo salīdzinājumu tālākai analīzei, jālūko, ko tad radošās komandas ceļ galdā latviešu izklaides satura patērētājiem.
Salīdzinām ēdienkartes
Seriāla Paradīzes šķēle galvenais varonis Gvido (Kaspars Marhlevičs) ierodas kāda mikrorajona picērijā, lai uzsāktu darbu. Seriāla Templis (nosacīti galvenais) varonis Oskars (Vilhelms Karlsons) ierodas patukšā sporta klubā, lai sāktu darbu tur. Picērijas vadītājs, ūsainais Viesturs (Lauris Subatnieks) uzdodas par spico džeku, bet izrādās pilnīgs losis. Sporta kluba īpašnieks Ivars (Intars Busulis) arī ir ūsains, viņš neuzdodas par losi, bet vienkārši tāds ir. Picērijā strādā plecīgais un augumā raženais Ainārs (Artūrs Putniņš), kuram veiklības problēmas traucē veikt darba pienākumus. Sporta klubā strādā (iespējams, vienīgais reālais) treneris Bullis (Raivis Vidzis), kurš traumas dēļ arī sirgst ar fiziskās veiklības trūkumiem. Man turpināt?
Picērijā darba pienākumus pilda zālītes pīpētājs un pašpasludinātais filozofs Rudzis / Rūdis (Meinards Liepiņš), savukārt sporta klubā strādā jogas pasniedzējs ar visai alternatīvām darba metodēm – Muskabarums (Ivo Martinsons). Pagaidiet, tas vēl nav viss. Sprinkles on the top: galvenajiem varoņiem ir problemātiskas attiecības ar tēvu, māte vai nu netiek pieminēta vispār vai (vismaz?) ir mirusi… Kā jums tāda ēdienkarte?
Gluži vai neticami, cik līdzīgi šie seriāli pirmajā sērijā atklāj tēmu, sākotnējo problēmu un tās varoņus. Turklāt, notikumiem attīstoties, tie arī visai radniecīgi risina stāsta dramaturģisko saturu. Piemēram, abi galvenie varoņi starp visiem saviem jaunajiem kolēģiem vispirms iepazīstas ar tur strādājošajām sievietēm. Starp citu, abos gadījumos šīs sievietes (lūdzu atvainot, bet uzsvēršu vēlreiz – PIRMAJĀ SĒRIJĀ!) saņem aizrādījumu par savu izskatu, kas, pēc visa spriežot, konkrētās iestādes vadītājam šķiet pārāk izaicinošs. “Ketij, tu varētu nepārvietoties, nu, TĀ,” uzrunājot Katrīnes Vasiļevskas atveidoto varoni, komentē Ivars Busuļa personā. Atšķirībā no Paradīzes šķēles Natālijas (Anastasija Džordževiča), kura uz Viestura komentāru par viņas svārku garumu (“Kas mums šodien, kaut kāda casual diena?”) īsti neko neatbild, Ketija skaļi pauž neapmierinātību un pat aizrāda priekšniekam par aizskarošu komentāru izteikšanu, tomēr faktiski jāaizrāda būtu režisoram un operatoram, jo kamera nepalaiž garām nevienu iespēju pievērsties spilgti rozā (!) sporta tērpā iespīlētajai Ketijas figūrai.
Runājot par galveno varoni, abi seriāli reprezentē jaunu, taču kompleksu māktu vīrieti. Viņi ir nepārliecināti un nobijušies. Oskars, kuru Bullis atpazīst kā jauno biatlona talantu, sevi par “zvaigzni” nemaz neuzskata. Savas zināšanas un prasmes viņš noliedz… (bungu rīboņa!) – tāpēc, ka noliedz savu tirānisko tēvu, kurš izrādās arī viņa treneris. Arī Gvido jauno darbu uzsāk, nevis dumpojoties pret “dzīves rāmi”, kuru, izrādās, arī uzspiedusi despotiskā tēva figūra, bet gan no viņa bēgot, slapstoties un nakšņojot jaunajā darba vietā.
Ne velti recenzijas sākumā, pieminot Oskara tēlu, es to apzināti nodēvēju par nosacīti galveno varoni. To pašu varētu teikt par Gvido; abu varoņu pelēcība un vispārējā pasivitāte ļauj izvirzīties priekšplānā citiem, iespējams, pat mazsvarīgākiem tēliem. Te gan neliela atkāpe – seriāls Paradīzes šķēle šo varoņa rakstura nepastāvību dramaturģijas labā izmanto daudz veiksmīgāk. Kamēr Gvido savā neizlēmībā un mīkstčauļa pozīcijā kūņājas pa dzīvi un brīžiem kļūst visai apnicīgs, skatītājiem ir iespēja sekot līdzi picērijas kolektīva kopīgajiem un arī dažu varoņu personīgajiem pārbaudījumiem. Šo varoņu raksturu veidošanai un dziļumam tiek atvēlēta teju vesela sērija, atklājot katra tēla divpusējo dzīves realitāti. Neliela dramaturģiskā nodeva, bet integrēta gana veiksmīgi.
Savukārt Templis darbojas pēc “brīvā mikrofona” principa – runā tas, kurš grib. Šajā gadījumā – kariķētais, ar verbālo caureju sirgstošais sporta kluba vadītājs, kurš nezina, kā pareizi izmantot trenažieri, šķiras no mantkārīgas sievas (viņas laikam citādākas nemēdz būt, ja?) un to vien dara, kā mēģina izdomāt jaunus paņēmienus, lai izkāstu naudu no vientiešiem, kas grib sportot un meklēt / atrast sevi. Šķiet, ka Intara Busuļa varoni tīri tehniski skatītājs iepazīst visvairāk – respektīvi, tieši viņš pavada visilgāko laiku uz ekrāna. Vai tas nāk par labu seriāla kopējai uzbūvei, stāstam, galvenajam varonim? Vispār nē. Principā šo seriālu tik pamatīgi aizēno Busuļa “viena aktiera teātris”, ka viss pārējais kļūst kā apsolījums, kas tā arī netiek piepildīts. Starp citu, seriāla publicitātes materiālos tieši Intara Busuļa atveidotais tēls tiek pieteikts kā seriāla galvenais varonis, tomēr sporta klubu mēs iepazīstam no Oskara perspektīvas, tāpēc šāds apgalvojums šķiet dīvains.
Ar šova uzstādījumu
Vēl viens aspekts, kas tomēr ļauj šos seriālus arī atšķirt vienu no otra, ir tas, ka sporta klubā kolektīvam nav kopīga mērķa, katrs no viņiem darbojas atsevišķi kā kolorīts vai ne tik piesātināts raksturs. Tikai ar laiku par viņu mērķi kaut kādā mistiskā veidā kļūst Oskara un Madaras kopābūšanas plāns, taču ar to arī viss sākas un beidzas. Savukārt Paradīzes šķēles varoņi darbojas pēc citiem principiem. Ja picērija tiks slēgta, viņi visi zaudēs darbu. Un, pat ja Gvido šķiet visai nepārliecinošs galvenais varonis, skatītāju pie ekrāna notur jautājums – vai viņiem izdosies glābt picēriju un līdz ar to savu nodarbinātības statusu, vai tomēr ne?
Vērojot abu seriālu varoņus un notikumus, nepamet sajūta, ka tas viss jau reiz ir bijis. Jā, niansēs atšķirīgi, tomēr saturā līdzīgi. Var jau būt, ka šādas dramaturģiskās klišejas ir iedarbīgas tieši tāpēc, ka pazīstamas un izturējušas laika pārbaudi, taču neko jaunu tās nepiedāvā. Vienu tādu varoni ar pavadošo sastāvu tik īsā laika periodā vēl var pieņemt, bet divus?
Līdzību un paralēļu ir tik daudz, ka jājautā konkrēto seriālu veidotājiem nevis “kā tas gadījās?”, bet gan – par ko tas liecina,
ka skatītājam nākas baudīt gandrīz vienu un to pašu, tikai citā iesaiņojumā?
Ja jau par iesaiņojumiem – abi seriāli izmanto vienus un tos pašus tehniskos paņēmienus, proti, raustītu, citkārt drebelīgu, klātesošu un vienlaikus subjektīvu kameras kustību, kas rada realitātes šova iespaidu. To papildina strauji pietuvinājumi, radot sajūtu, ka situācijas, konfliktus un raksturus konkrētajā iestādē fiksē vēl kāds, kuru skatītājs tā arī neierauga. Seriāla Templis veidotāji gājuši vēl soli uz priekšu un šim “šova uzstādījumam” pievienojuši aizkadrus, kas dažādos veidos papildina stāstu; respektīvi, komentārus, kurus varoņi par konkrēto situāciju sniedz zem trim acīm – varoņa un kameras. Viss jau būtu labi, ja vien šie pārāk biežie iestarpinājumi ar laiku nekļūtu par stāsta galveno elementu. Turklāt šis aspekts noved pie vēl viena miltu kunkuļa – pamazām kustīgā kamera vairs nav tik kustīga un klātesoša, radot sajūtu, ka operators ir vienkārši noguris.
To gan nevar teikt par seriālu Paradīzes šķēle, kur operators Ivo Skanstiņš godam iztur sākumā pieteikto seriāla vizuālo stilu, turklāt jāatzīmē, ka tas rada arī pārdomātas operatoriskās trajektorijas iespaidu, nevis nejaušības diktēta atspīduma veidolu.
Bezgribas princeses un mikrorajona amazones
Sieviešu tēlu analīzi šo abu seriālu kontekstā izlaist nudien nevar, jo vairāk tāpēc, ka mīlestības līnija ir viena no galveno varoņu spēcīgākajiem virzītājspēkiem. Turklāt abos gadījumos galvenais varonis tiek ierauts vismaz vienā mīlas trīsstūrī (Gvido – varbūt pat divos). Gvido gadījumā tā tas arī paliek, tikai ne tādēļ, ka viņš būtu dabūjis kurvīti, bet tāpēc, ka mīkstčauļa daba viņam liedz spert kādu soli; savukārt Oskars labākajās klišeju tradīcijās tiek pie mīļotās.
Interesanti, ka gan Madara (Elizabete Marija Brante seriālā Templis), gan arī Matilde (Marta Lovisa Jančevska seriālā Paradīzes šķēle) cieš no neatbildētas mīlestības, turklāt abos gadījumos galveno varoņu mīlas subjekti ieskatījušies absolūtākajos narcisos, respektīvi, seriāla galvenie varoņi dāmām ir “otrais variants”, bet pirmais, jāteic, ir burtiski nesagremojams, ja turamies pie ēdienu pasaules epitetiem. Kā vienā, tā arī otrā gadījumā šos “brīnišķīgos” vīriešus neinteresē nekas cits kā viņu pašu atspulgs (vai muskuļi Paradīzes šķēles gadījumā), turklāt Mārtiņa Upenieka atveidotais Valters seriālā Templis blakus visa veida manipulācijām neslēpj arī savu vēlmi apmierināt dzimumtieksmi ar citām sievietēm gandrīz vai savas draudzenes Madaras acupriekšā. (Starp citu, seriālā Paradīzes šķēle Mārtiņš Upenieks atveido Ediju – ļoti līdzīgu varoni, kuram ir mazāk naudas un iespēju, bet tikpat bērnišķīgi ierosinājumi problēmu risināšanai.)
Valtera tēla toksiskāko daļu skatītājam ļauts ieraudzīt “aizkadru” komentāros – viņam šķiet, ka Madaras darbs nav gana labs (lai gan viņš pat īsti nezina, ko viņa dara), viņš var viņai maksāt par nekā nedarīšanu, utt. Apkopojot un neizplūstot detaļās – Madaras lielākā vērtība ir tā, ka viņai (ak, dieva laime!) ir paveicies ar tādu džeku kā Valters. Un, ja Oskars nebūtu viņā ieskatījies, Madara tā arī nemaz nebūtu tikusi vaļā no Upenieka atveidotā tēla valgiem – tātad tas viss tā arī paliktu, ja vien seriāla Templis autori nebūtu izdomājuši šo kokaino dramaturģijas pirueti, kuras rezultātā galvenais varonis iegūst “princesi par sievu” un otrais princis galu galā kļūst par pirmā aizvietotāju. Nē, Oskars nav narciss, bet tas, ka Madara bez citu cilvēku iesaistes nespēj pieņemt lēmumu pamest savu toksisko dzīvesbiedru, norāda uz seriāla galvenā sieviešu tēla infantilo raksturu.
Zāģu skaidu saturam našķītī gribas pievienot kārtīgu pagali – jau minēto Katrīnes Vasiļevskas varoni. Lai arī viņa skaļi aizrāda savam priekšniekam par nepieņemamiem komentāriem un pat izrādās tāds kā pelēkais kardināls visu sēriju garumā, tas, kā viņa tiek reprezentēta, nav smieklīgi. Režisors Māris Bezmers visu sēriju garumā vairākkārt uzsver Ketijas identitāti caur vīrieša skatienu, turklāt tāda vīrieša, kas gatavs viņai maksāt par stundām ilgu treniņu, lai tikai varētu uz viņu blenzt, neviena netraucēts. Kas tā par vecu skabargu, kas duras skatītājam acīs? Kas tas par arhaismu?! Pietiks reanimēt miroņus, otrreizējai pārstrādei var piedāvāt iesaiņojumu, nevis saturu.
Atšķirīgu situāciju sieviešu lomu zīmējumā rāda seriāls Paradīzes šķēle. Neskatoties uz pāris mizogīniem komentāriem šo tēlu virzienā, viņas tomēr demonstrē sava veida patstāvību, spēju aizstāvēties (un aizstāvēt arī citus), morālu briedumu un fizisku spēku, spēju izteikt savas domas, emocijas un rīkoties ar tām saskaņā. Jā, viņas ir kaut kādā mērā „mikrorajona amazones” – gatavas pret mašīnas spoguli izslēgt visus, kam ir kas nelāgs sakāms par viņām vai viņu kolēģiem. Iespējams, ka tas tiek uzskatīts par kaut kādu komisma veidotājfaktoru, ka vīrieši šajā seriālā tiek reprezentēti kā “vājais dzimums”, savukārt sievietes – kā labas un perspektīvas vadītājas, pat līderes un vispārīgi skaidri domājošas būtnes, kas gatavas rīkoties. Patiesībā viņas ir tās, kas velk picērijas smagāko nastu, un ar laiku skatītājs saprot, ka bez viņām iestāde jau sen savas durvis apmeklētājiem būtu vērusi ciet.
“Krodz’niek, muzīk’!”
Kur jūs esat redzējuši izklaidi bez mūzikas? Tieši tā – nekur. Bet tā ir tāda sintētiska mērce, ar kuru kinoprofesionāļi iesaka neaizrauties. Seriālu pasaulē gan šai mērcei ir svarīga vieta – proti, par neatņemamu seriāla sastāvdaļu tiek uzskatīta tituldziesma, kas skatītāju sagaida sākumā un pavada arī pēc sērijas beigām, turklāt bieži vien vēl ilgi paliek skatītāja atmiņā arī pēc seriāla noskatīšanās. Nerakstīts likums – jo trāpīgāka tituldziesma vai muzikālais motīvs, jo grūtāk seriālam izgaist no skatītāja atmiņas.
Seriāla Templis muzikālais pavadījums uzticēts apvienībai Bujāns, kurā, kā zināms, darbojas arī viens no seriāla tēlu atveidotājiem – Intars Busulis. Ar dziesmu viss kārtībā, bet ar izmantojumu ir sava veida problēmas. Vispārējais naratīva “kiš-mišs ar rozīnēm” brīžiem liek domāt, ka seriāls ir savdabīgs papildinājums patiesībā ļoti kvalitatīvam šīs dziesmas klipam (režisors Māris Bezmers, operators Rihards Romušs). Protams, abos virzienos tas darbojas kā mārketinga triks, taču neatsver seriāla kvalitātes, ja tādas vispār ir. Gluži pretēji – kārtējais veids, kā maskēt neizdarības, aplejot tās ar dziesmu, kas “visiem taču patīk”.
Ar šo problēmu neslimo Tempļa „brālis no cita tēva” – Kārļa Lesiņa Paradīzes šķēle. Ja neskaita picērijas darbinieku vienošanos karaokes dziesmā, kas, ja godīgi, varēja būt daudz, daudz īsāka vai vienkārši nebūt, mūzikas izvēle seriāla veidotājiem padevusies gana veiksmīga. Nekā nav par daudz vai par maz, viss normas robežās, brīžiem pastiprinot skatītāja interesi ieslēgt Shazam aplikāciju un noskaidrot konkrētās dziesmas nosaukumu un izpildītāju.
Rezumē
Satura ziņā pieticīgā dubultuzkoda beigu beigās sēriju kopskaita ziņā izrādās gana apjomīga pat lielam ēdājam. Bet vai tās ir beigas? Nē, nē, dārgie junk food un našķu mīļotāji! Stāsts par diviem seriāliem, kas uzrāda tik daudz amizantu līdzību (starp citu, abos seriālos parādās vēl kāda dīvaina līdzība – stāsts par beigto bruņurupuci. Tā ir kaut kāda vispārēja sabiedrības trauma vai urbānā leģenda?!), tikpat simultāni noslēguma epizodes beigās liek skatītājiem nojaust, ka būs vēl otrā sezona. Neko darīt. Būs vien jāēd.
