KINO Raksti

Salna pavasarī. 3. daļa: #tekautkadbūsdarbs

02.04.2020

Režisors montē mājās, kinotehnika stāv noliktavā, „dīkstāves pabalstiem” grūti piekļūt, bet Ivars Zviedris jau filmē „Covid-19” dienasgrāmatu. Rudenī – tad gan mēs atkal dzīvosim, cer Latvijas filmu nozares profesionāļi, bet tikmēr „jāpārziemo”…

Foto: Agnese Zeltiņa

Kinopasaules publicitātei piemītošais glamūrs ar zvaigznēm, krāšņiem tērpiem un veiksmes stāstiem parasti liek koncentrēt skatienu uz ārējiem efektiem, un arī Latvijā viena no pirmajām mediju ziņām, ko varētu saistīt ar Covid-19 ietekmi uz filmu ražošanu, vēstīja par Holivudas rietošā spīdekļa Mikija Rurka iestrēgšanu Rīgā, ierodoties uz studijas Forma Pro Films līdzproducētā trillera Warhunt filmēšanu. Tomēr daudz ciešāka saistība ar Latvijas filmu nozari un arī iepriecinošāks vēstījums ir faktam, ka nenogurdināmais dokumentālists Ivars Zviedris jau filmē Covid-19 dienasgrāmatu un aicina iesūtīt stāstus scenārija papildināšanai.

Ārkārtas stāvoklis Latvijā tika noteikts 12. martā, un jau pirmajās dienās Latvijas Kinoproducentu asociācija uzsāka filmu nozares aptauju par darbību Covid-19 situācijā. Uz LKPA vadītājas Aijas Bērziņas izsūtīto anketu atsaucās 25 no Latvijā strādājošajām filmu studijām, un ievāktie dati liecina, ka krīzes rezultātā darbs apstājies gandrīz visos kino industrijas segmentos. Producentu prognozētais nerealizētais apgrozījums par laika periodu no 13. marta līdz 14. aprīlim, balstoties plānotajos projektos, kas tagad nevar notikt, ir viens miljons eiro.

Tikai trijās no aptaujātajām studijām darbi norisinās vairāk vai mazāk kā plānots,

tie ir filmu projekti, kam jau nodrošināts finansējums, jo tie atrodas vai nu attīstīšanas vai pēcapstrādes stadijā – tātad nav saistīti ar filmēšanu uz laukuma, kas šobrīd nav iespējama pulcēšanās aizliegumu dēļ. Izdevīgākā situācijā ir animatori, kam vieglāk pārkārtoties uz attālināta darba apstākļiem, savukārt studijas Locomotive Productions vadītājs Roberts Vinovskis atklāj, ka viņa studijā attālināti strādā filmu restauratori.

Toties Eiropas valstu valdību noteiktie ceļošanas ierobežojumi atstāj sekas uz kopražojumu darba plāniem – studijā Lokomotīve topošajai Dāvja Sīmaņa spēlfilmai Gads pirms kara, kas ir Latvijas, Čehijas un Lietuvas kopražojums, atbilstoši līdzfinansējuma līgumiem daļu darbu bija ieplānots veikt partnervalstīs. Tāpēc šobrīd Sīmanim Čehijā būtu jāstrādā pie filmas montāžas, taču režisors filmu montē savās mājās, bet viņa kolēģe, čehu montāžas režisore Anna Rindova, ar kuru bija paredzēts strādāt kopā, Covid-19 noteikto ierobežojumu dēļ nemaz nevar ierasties savā darba vietā Prāgā. Tāpat šobrīd nav skaidrs, kā un kad varēs notikt filmas skaņas apstrāde, kas iecerēta Lietuvā.

No valsts atbalstu saņēmušajiem pilnmetrāžas spēlfilmu projektiem tikai vienam šajā pavasarī bija plānota filmēšana, kas tagad atcelta, – tā ir Martas Elīnas Martinsones debijas spēlfilma Tizlenes, kas top studijā Ego Media. Producents Guntis Trekteris stāsta, ka janvāra beigās tika uzņemtas filmas ziemas epizodes, tālāk bija plānots strādāt aprīlī, maijā un jūnijā, taču tagad viss būs atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija.

Kadrs no darba materiāla spēlfilmai "Tizlenes" (režisore Marta Elīna Martinsone)

Ievērojot valstī noteiktos pulcēšanās ierobežojumus, filmēšana nevar notikt arī astoņām Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studentu filmām. Taču „neviens nekrīt panikā”, darba modelis ir pārkārtots, turpinot projektus slīpēt un attīstīt attālināti. Savukārt LKA bakalauru programmā ieplānotās dokumentālās filmas studentiem uzdots veidot dienasgrāmatas formātā, obligātais nosacījums ir filmēt mājas apstākļos katru dienu.

Iezīmējot filmu nozari kā ekosistēmu, viens no būtiskiem elementiem ir kinoprocesa tehniskais nodrošinājums – šī ir joma, kurā ļoti ātri var ienākt ārzemju kompānijas, taču ir būtiski attīstīt vietējo tehnisko bāzi, kas savukārt piesaista ārvalstu filmēšanas grupas un darbina Latvijas ekonomiku; par to Latvijā rūpējas vairāki uzņēmumi – BBRental, SIA Arkogints, Cinevera, SDG Lightning. Tomēr šis darbības lauks ir saistīts ar lielām finansu investīcijām un šobrīd, kad filmēšana nenotiek, apstājušies arī ienākumi no tehnikas izīrēšanas. Kā atklāj operators Gints Bērziņš, viens no uzņēmuma Arcogint īpašniekiem, līdz šim viņš domājis – ja būs krīze Latvijā, varēs pārdot visu iegādāto kinotehniku uz Vāciju vai izīrēt filmēšanai Dienvidāfrikā, vienmēr varēs izdomāt kādu jaunu tirgu, kurā darboties, – taču globālās pandēmijas apstākļos neglābj pat tik elastīga domāšana.

Covid-19 ir piespiedis atlikt arī kāda liela investīciju projekta iedarbināšanu – jūnija sākumā bija paredzēts atklāt BBstudios filmēšanas paviljonus 500, 180 un 100 kvadrātmetru izmērā. Projektā ieguldītas investīcijas 1,5 miljonu eiro apjomā, būvniecības darbi gan turpinās, taču atvēršana ir atlikta uz nenoteiktu laiku. Roberts Vinovskis cer, ka tas varētu notikt rudenī, ja tad atsāksies filmēšanas procesi. 

Reklāma asinsritei

Daudzi Latvijas filmu producenti neliek olas vienā groziņā, bet gan darbojas vairākās jomās paralēli, īpaši jau reklāmu filmēšanā, kas ir integrāla Latvijas kino industrijas daļa (lai gan ilgu laiku vismaz producentu līmenī tās bijušas pilnīgi nošķirtas pasaules, kamēr tehniskie darbinieki strādā gan vienā  gan otrā) .

Kā uzsver Ivo Ceplevičs no Film Angels Studio, reklāmu filmētājiem ir savs, no kinofilmu ražotājiem atšķirīgs darba cikls, ko nosaka reklāmu sezonalitāte – janvārī un februārī filmē maz, bet

no februāra līdz aprīlim parasti ražo vasaras reklāmas klipus (ūdenim, alum, saldējumam).

Reklāmistiem vasara ir brīvais periods, kam seko nākamais darba vilnis augustā, kad ražo ar mācību gada sākumu saistītos reklāmas klipus, savukārt oktobrī visi filmē reklāmas Ziemassvētku periodam. Veselai rindai kinoprofesiju, kas saistītas ar  filmēšanas grupu tehnisko nodrošinājumu, darbs pie reklāmām nodrošina vairāk vai mazāk regulārus ienākumus un profesionālo spēju konstantu uzturēšanu un izkopšanu, lai tās varētu likt lietā tad, kad atkal tiek filmēta kāda kino lielfilma. Tomēr arī reklāmas nozarē darbs kopš marta vidus ir pilnībā apstājies. Producente Alise Rogule no MF Production, kas paralēli reklāmām producējusi arī Alises Zariņas debiju Blakus, stāsta – viņai visi ar reklāmu filmēšanu saistītie projekti tagad ir atcelti, jauni pasūtījumi nav gaidāmi ātrāk par rudeni. Rogule uzsver, ka dzīvošana izolācijā vēl jo vairāk pastiprina ilgas pēc komandas gara, kas valda filmēšanas laukumā, un skumst, ka nevar saviem cilvēkiem tagad palīdzēt un dot darbu.

Ko valsts var palīdzēt

Tā kā valsts atbalsts filmu ražošanai ir svarīga nozares naudas plūsmas sastāvdaļa, Nacionālais Kino centrs izsludinātos konkursus neatceļ un šobrīd izskata ražošanas konkursam iesniegtos projektus – to jau arī iepriekš eksperti darīja katrs savās mājās, tā ka vienīgā risināmā problēma ir projektu prezentācijas, kas līdz šim bija publiskas, bet šoreiz notiks videokonferenču formātā. Pirmais šāds mēģinājums jau ir izdevies, 31. martā bija plānota dokumentālo filmu programmas Latvijas kods atbalstīto projektu autoru tikšanās ar scenāriju konsultantiem, un tā arī veiksmīgi realizēta – pieci konsultanti, ieskaitot Mikaelu Opstrupu no Dānijas un Filu Džandalī no Zviedrijas, virtuālajā telpā apspriedās ar Latvijas producentiem un režisoriem.

Nākamais NKC konkurss, kurā projektus pieņem vēl līdz 17. aprīlim, ir visvairāk piemērots šai ārkārtas situācijai – filmu projektu attīstīšanas konkurss, kurā atbalsta gan scenāriju rakstīšanu, gan citus darbus, ko iespējams strādāt attālināti. Konkursa rezultāti paredzami pēc mēneša, maija vidū, un varbūt tad, ja vīrusa plosīšanās vēl nebūs beigusies, vairākām studijām un to radošajam sastāvam kļūs par noderīgu finansiālu atbalstu ārkārtas vasaras pārlaišanai.
Reaģējot uz situāciju, NKC ieviesis arī izmaiņas cita konkursa nolikumā – uz mārketinga atbalstu tagad var pieteikt arī tādas filmas, kuru pirmizrāde paredzēta tikai tiešsaistes platformā.

Režisors Ivars Zviedris, filmējot "Covid-19 dienasgrāmatu"

Valdības līmenī pirmais solis, kas attiecas uz filmu nozares problēmām, tika sperts jau 19. martā, kad Ministru kabineta ārkārtas sēdē starp pirmkārt atbalstāmām nozarēm, kurām „sakarā ar Covid-19 izplatību ir radušies krīzes izdevumi un piemērojami īpaši atbalsta mehānismi”, iekļāva četrus ar filmu nozari saistītus darbības veidus – „kinofilmu producēšana, darbības pēc kinofilmu producēšanas, kinofilmu izplatīšana, kinofilmu demonstrēšana”. Uz tiem attiecināms Ministru kabineta 24. martā apstiprinātais atbalsta mehānisms, kas paredz izmaksāt dīkstāves pabalstu Covid-19 visvairāk skartajām nozarēm.

Tomēr filmu nozarē lielākais vairums profesionāļu nestrādā regulāri algotu darbu, te pamatā ir ļoti dažādas darba attiecību formas – pašnodarbinātie, mikrouzņēmumu nodokļa maksātāji, autoratlīdzību saņēmēji. 31. martā tika pieņemts lēmums par pabalstiem pašnodarbinātajiem un autoratlīdzību saņēmējiem, bet tas jau uzreiz izgaismoja dažādas problēmas, un arī filmu nozarē tagad atspēlējas nesakārtotība attiecībā uz nodarbinātības formām.

Režisore un rakstniece Kristīne Želve, kas jau pirms desmit gadiem cīnījusies par radošās personas statusa noteikšanu, komentē, ka

radošas personas nodarbinātība un attiecīgi tās nodokļu maksāšanas režīms ir jau gadiem ieilgusi problēmu zona, un ir daudz specifisku nianšu, kas nav atrisināmas ar „vienu likumu visiem”.

Radošas personas ieņēmumu grafiks var būt ļoti neregulārs – var gadīties vienā mēnesī saņemt dažus tūkstošus par visa gada darbu, bet citos mēnešos nav gandrīz nekādu ienākumu, tāpēc nekāda trīs mēnešu perioda „vidējo ienākumu” aprēķināšana neatspoguļo reālo situāciju. Turklāt diezgan dabisks frīlansera darbības modelis ir vismaz trīs četras paralēlu ienākumu gūšanas vietas, bet Valsts ieņēmumu dienests, vērtējot iespējamo atbalsta piešķiršanu, šādu situāciju nesaprot un nepieņem. (Precīza radošo personu šābrīža „starpstāvokļa” analīze lasāma portālā FOLD, Evelīnas Ozolas rakstā ŠEIT.)

Sava veida „dīkstāves stipendija” jau divus gadus darbojas Valsts Kultūrkapitāla fondā – Radošo personu atbalsta pasākumu programma –, tomēr tā nebūs piemērota aktīvi strādājošajiem filmu nozares profesionāļiem, jo pastāv nosacījums, ka stipendijas pretendenta ienākumi pēdējos 3 mēnešos kopā nedrīkst pārsniegt 967,50 EUR bruto („vienā  mēnesī nepārsniedz 75% no minimālās mēnešalgas (322,50 EUR)”). Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja Ieva Romanova norāda, ka uz KKF dīkstāves pabalstu marta mēnesī no kino jomas ir pieteikušies tikai divi cilvēki, taču aprīlī ir sagaidāms lielāks pieteikumu pieplūdums, jo gada sākums filmētājiem biežāk saistās ar zemiem ienākumiem. Tomēr pēc šiem nosacījumiem ekonomiski aktīvs profesionālis uz VKKF atbalstu varēs pretendēt tikai no jūnija, kad būs apritējuši trīs mēneši kopš krīzes radītās regulāro ienākumu ievērojamās samazināšanās martā.

Papildus nedrošību nozarē izraisa vēl cits faktors, kas publiski netiek bieži analizēts, tomēr nav noslēpums, ka reizēm filmu studijas viena projekta ietvaros grib realizēt vairāk, nekā finansiāli iespējams. Rezultātā cieš filmēšanas grupas darbinieki un pakalpojumu sniedzēji, kuriem par sniegtajiem pakalpojumiem samaksā ar vairāku mēnešu kavēšanos. Tāpēc tagad filmu nozares darbiniekiem rodas jautājums ne tikai par to, kad atkal varēs strādāt, bet arī par to, kad tad šis darbs tiks apmaksāts.

Nākotne sāksies rudenī

Rudens šogad ir laiks, uz kuru visi skatās ar vislielākajām cerībām. Tad, ja vīruss būs uzvarēts, atsāksies viss – filmēšana, pirmizrādīšana, festivālu dzīve un regulāri kinoseansi. Kā joko producente Alise Rogule, kad ārkārtas situācija beigsies, vajadzēs filmēt ļoti daudz, jo visi būs noilgojušies pēc jauna satura – pat pēc filmētām reklāmām, jo tuvākajos mēnešos mājas apstākļos radītie klipi būs viena vienīga grafiskā animācija un 3D... Tomēr skaidrs, ka ārkārtas situācijas iespaids uz Latvijas filmu nozari būs daudz plašāks, tas izgaismos (un varbūt piespiedīs risināt) dažas ieilgušas problēmas, vai, iespējams, radīs arī jaunus mākslas darbus. Turklāt jāatceras, ka kino industrijai piemīt zināmi inerces mehānismi un ražošanas procesi nav sasteidzami, tāpēc arī krīzes izraisītās sekas mēs sapratīsim ilgākā laika periodā.

Kadrs no Ivara Zviedra topošās filmas darba materiāla

Visu šo problēmu loku iespēju robežās turpinās analizēt arī Kino Raksti. Varētu gan domāt, ka situācijā, kad nenotiek jaunu filmu pirmizrādes un darbs filmu nozarē ir apstājies, arī Kino Rakstiem ir jāietur pauze un jāpublicē tikai filmu straumēšanas ieteikumi, bet tā nebūt nav. Mēs turpināsim vērot, kā attīstās situācija, un redakcija joprojām saredz daudz tēmu, par kurām vēstīt saviem lasītājiem. Mēs turpināsim rakstīt par filmu pirmizrādēm, kas tagad notiks onlainā; mēs rakstīsim par kinofestivālu pieredzi digitālajā vidē. Mēs arī tagad plaši un diferencēti aplūkosim filmas, kuras šobrīd nav iespējams noskatīties kinoteātrī, jo tas ir cieņas apliecinājums kino veidotāju darbam. Runāsim par tām tagad, jo rudenī, kad tās atkal parādīsies kinorepertuārā, nevienam no mums nebūs tik daudz laika.

Epilogs

Šī rakstu sērija tika uzsākta ar sajūtu, ka mums vēl nav pietiekamas laika distances, lai varētu novērtēt, kas notika. Ir tikai konstanta tagadnība, kad lietas ļoti strauji notiek, bet, lai sāktu kategorizēt faktus stāstos, vēl ir par agru. Pēdējo dienu notikumi ap tā saukto VID dīkstāves pabalstu, kuram dažādu iemeslu dēļ nekvalificējas liela daļa filmu nozarē nodarbināto, ir tam spilgts apliecinājums – uz plašas diskusijas izraisījušām brīvmākslinieku pieredzēm kultūras ministrs jau tūlīt reaģē sociālajos tīklos, apliecinot saprašanu, ka dažiem risinājumiem ir jāmeklē precīzāki mehānismi, un solot, ka pie tā tiks strādāts. Tātad šī vēl nav notikumu finālversija. Šajā stadijā dzīvesprieku uztur divdomīgais kinokritiķu jociņš – ja vēl nav pienācis happy end, tad jau vēl nav beigas.

Raksta 1. daļa #atbalsti savukinoteātri (31.03.2020.)

Raksta 2. daļa #filmastiešsaistē (1.04.2020.)

Kadrs no režisores Aijas Bley dokumentālās filmas "Inokentijs Mārpls", kas pirmizrādi piedzīvos tiešsaistē, nevis kinoteātrī

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan