Salna pavasarī. 1. daļa: #atbalstisavukinoteātri

Vīruss „Covid-19” uzkrita pasaulei kā „salna pavasarī”, kas Latvijas kinovēsturē ir tik hrestomātiska. Pēkšņi filmu nozarē viss ir tik ļoti citādāk, ka nepieciešams vesels pētījums, lai noskaidrotu, kas vispār notiek. Šai rakstu sērijai būs trīs daļas – par kinoteātru izdzīvošanas stratēģiju, par straumēšanas uzplaukumu, par situāciju Latvijas filmu ražošanā –, un Kino Raksti sāk to publicēt, pirms autore uzrakstījusi visu līdz galam – neparasti apstākļi pieprasa arī citādāk reaģēt uz tiem.

Foto: Agnese Zeltiņa

Šis raksts par Covid-19 ietekmi uz kino industriju top 2020. gada 13. nedēļā. Šoreiz gan atstāsim bez ievērības atsauci uz aizdomīgo skaitli trīspadsmit – tā patiesi ir nejauša sakritība. Toties autorei šķiet svarīgi uzsvērt, ka situācijas apskats top laikā, kuru raksturo absolūta neprognozējamība. Ik rītu pienāk jaunas ziņas, kā dažādi kino industrijas spēlētāji mēģina reaģēt uz izveidojušos sitāciju. Saskaņā ar krīzes fenomena attīstības fāzēm šķiet, ka vismaz Latvijas filmu nozare jau divas nedēļas atrodas nepārtrauktā Kas notiek? fāzē. Šī konstantā tagadnība, kurā vēl nav radusies laika distance pret notikumiem, vēl neļauj veidot arhetipiskus stāstus par varoņiem, upuriem vai reakcijām uz radušos situāciju. Vēl nav ne drāmu, ne komēdiju.

Vispirms sit pa mazajiem

Retrospektīvi skatoties uz to, kā Covid-19 ceļa rullis pārbrauca kino industrijai, visredzamākie nozares priekšposteņi šķiet kinoteātri – tos, lai ierobežotu vīrusa izplatību, slēdza dažādās pasaules valstīs. Vispirms janvāra beigās tas notika Ķīnā, martā vienas nedēļas laikā cita pēc citas pievienojās Eiropas valstis. Pirmie 11. martā tika aizvērti visi kinoteātri Itālijā, Francija sekoja 14. martā, Lielbritānija 20. martā. Latvijā pēdējie kinoteātri tika slēgti svētdien, 15. martā.

Visvājākais posms kino izrādīšanā ir nelielie arthouse kinoteātri, jo tiem, atšķirībā no lielajām multipleksu ķēdēm, nav mātes kompānijas, kas varētu tos atbalstīt. Mazajiem kinoteātriem nav arī savu uzkrājumu, jo strādāts tiek ar ļoti mazu peļņas daļu. Tāpēc risinājumi ir nepieciešami tūlīt. Un tāpēc tieši arthouse kinoteātri dažādās Eiropas valstīs šo divu nedēļu laikā kā pirmie nākuši klajā ar dažādām idejām, kā turpināt izrādīt filmas, kas īsi pirms Covid-19 krīzes uzsāka savu ceļu kinoteātros.

Jaunās idejas iedalāmas divās grupās – pirmajā gadījumā tie ir ātri risinājumi, lai iegūtu finansējumu, kas palīdzētu nosegt slēgtā kinoteātra tekošā mēneša izdevumus, otrā priekšlikumu grupa demonstrē stratēģiskus sinerģijas risinājumus nozares infrastruktūras saglabāšanai.

Piemēram, pirmajā gadījumā daudzi Eiropas arthouse kinoteātri piedāvā t.s. kroņvīrusa dāvanu kartes – nopērc jau tagad biļeti uz kino, un to realizēsi tad, kad kinoteātris atkal būs atvērts. Var arī nopirkt kinoteātra kluba karti vai arī vienkārši ziedot savai vismīļākajai kinovietai. Līdzīgi arī Rīgā kinoteātris Forum Cinemas / Citadele noteicis, ka līdz 31. martam nopirktās biļetes var apmainīt pret kinoteātra dāvanu kartēm. SIA Forum Cinemas vadītājs Normunds Labrencis stāsta, ka iepriekšpārdošanā visvairāk biļešu nopirkts uz Metropolitēna operas tiešraidēm, un divas no tām nenotiks – 19. martā šis opernams paziņoja, ka atlikusī 2019./ 2020. gada sezona ir atcelta.

Stratēģiski risinājumi

Kino izplatītājiem, kuri ieinteresēti sistēmiskos risinājumos, raksturīgi ir domāt ne tikai par tūlītējiem ienākumiem – tādus tagad varētu gūt, piemēram, no kādas konkrētas filmas demonstrēšanas paša izplatītāja pēkšņi izveidotā platformā vai mājaslapā. Stratēģiski domājošie saprot, ka vietējo kinoteātru izdzīvošana ir būtisks nosacījums pašu kino izplatītāju pastāvēšanai arī pēc Covid-19 krīzes. Tāpēc vairāki arthouse kino distributori savās platformās šobrīd, solidarizējoties ar kinoteātriem, piedāvā konkrēto filmu straumēt, skatītājam izvēloties savu lokālo kinoteātri, tikai šoreiz virtuāli.

Ieņēmumus, kas gūti no filmas noskatīšanās tiešsaistē, arthouse kino izplatītājs tad dala uz pusēm ar tavu vietējo kinoteātri.

Mazo kinoteātru atbalstā iesaistās arī citi ieinteresētie. Piemēram, Vācijā firma, kas izvieto reklāmu kinoteātros, piedāvā šādu akciju – kinoreklāmas aģentūras mājaslapā tu izvēlies sev tuvāko kinoteātri un mājās noskaties šim kinoteātrim paredzētās reklāmas, tādējādi reklāmdevēju samaksu par šo reklāmu izvietošanu novirzot kā palīdzību konkrēti tavam kinoteātrim.

Aprakstot dažādus palīdzības pasākumus, jāmin arī dažādi lokālie risinājumi – piemēram, Milānas pilsētas valde atcēlusi īres maksu visiem tiem kinoteātriem, kas atrodas pilsētas nekustamajos īpašumos (taču daudzi kinoteātri īrē telpas no privātīpašniekiem, uz viņiem šis palīdzības solis neattiecas). Savukārt Vācijas valdība apsolījusi aizdevumus un nodokļu atlaides mazajam un vidējam biznesam, taču arthouse kinoteātri, kuriem bieži vien ir ne vairāk kā 200 vietas zālē un ieņēmumu daļa ļoti maza, tos nemaz nevarēs atļauties, jo viņiem ir pārāk maza peļņa.

Gandrīz jau likās, ka redzama gaisma tuneļa galā – Ķīnā 22. martā tika atvērts pirmais kinoteātris pēc Covid-19 krīzes. Taču bailēs no inficēšanās uz seansiem neieradās neviens skatītājs, un 27. martā kino industrijas prese publicēja ziņu, ka Ķīnas Kino birojs atsaucis sākotnējo atļauju atvērt 500 valsts kinoteātrus, skaidrojot šo soli ar bailēm no Covid-19 otrā viļņa.

Kā pārsteidzošs ekskurss filmu izrādīšanas vēsturē šķiet ziņa, ka Amerikā gluži negaidot atkal populāri kļuvuši drive-in kinoteātri.

Tā ir iespēja skatīties filmas ārpus apnikušajām mājas četrām sienām un uz lielā ekrāna, bet vienlaikus tikt pasargātam no citiem skatītājiem, filmas skaņu celiņu klausoties automašīnas radioaparātā, speciāli rezervētā frekvencē.

Latvijas kinoteātru īpašnieki pagaidām nogaidoši noskatās uz norisēm pasaules kino industrijā. Kinoteātra K.Suns īpašnieks Juris Zviedris atgādina, ka arī 2008. gada ekonomiskā krīze nāca kā trieciens brīdī, kad Latvijas filmu nozare tikko bija piedzīvojusi pacēlumu, ko radīja Andreja Ēķa un Aigara Graubas filmas Rīgas sargi (2007) iznākšana uz ekrāniem. Juris kopā ar saviem kinoteātriem (iepriekš – Kinogaleriju Jaunielā) ir pārdzīvojuši dažādas krīzes. Šobrīd K. Sunī neviens darbinieks nav atlaists, viņiem samaksāts par darbu līdz kinoteātra slēgšanas dienai, turklāt kinoteātrim ir KKF dotācija komunālo maksājumu segšanai un ļoti pretimnākošs izīrētājs, kas novērtē viņu darbu un ir gatavs atbalstīt dažādās situācijās. Un Juris šajās nedēļās tik un tā brauc uz kinoteātri – lai aplietu puķes.

Foto: Agnese Zeltiņa

Arī Splendid Palace repertuāra kuratore Daira Āboliņa uzsver, ka kinoteātris šobrīd vēl ir nogaidošā pozīcijā, notiek iekšējo resursu konsolidēšana. Tagad galvenais ir strādāt uz rudens projektiem, cerot, ka tie notiks, kaut gan skaidrs, ka tuvākā nākotne sola dzīvi taupības režīmā.

Fakts, ka Kino Bize ir ne tikai kinoteātris, bet arī izplatīšanas kompānija, nosaka tās īpašnieka Māra Promberga plānus. Attiecībā uz kinoteātra darbību viņš, tāpat kā pārējie Elizabetes ielas kolēģi, mierīgi nogaida, katru dienu brauc uz darbu un atver logus, tāpēc kinozāles sienas tagad redz daudz vairāk saules gaismas. Taču filmu izplatīšanas darbs nav apstājies –

Kino Bize plāno savā mājaslapā no 3. aprīļa palaist straumēšanas portālu,

kurā tiks izrādītas arthouse filmas, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) izrādīti darbi, arī dokumentālais kino un filmas bērniem.

Tā kā Covid-19 skar ne tikai Rīgas kinoteātrus, sazinājos ar Talsu kinoteātra Auseklis vadītāju Māru Cēberi. Šis kinoteātris atvērts 1960. gadā, tāpēc novembrī plānotas 60 gadu jubilejas svinības – visus šos gadus Auseklis ir darbojies kā kino izrādīšanas vieta. 2018. gadā kinoteātris tika izremontēts un kā ERAF atbalstu reģionu kultūras centriem saņēma DCP projektoru, lai filmu demonstrēšana varētu notikt atbilstoši pasaules kinoteātru tehniskajiem standartiem, nevis no DVD, kā līdz šim. Rezultātā Auseklis varēja paplašināt kinoprogrammu, iekļaujot tās pašas aktuālā repertuāra filmas, ko tobrīd demonstrē Rīgā.

2019. gadā Auseklī filmas noskatījās 30 tūkstoši apmeklētāju, bet šogad pagaidām pēdējais kino seanss Talsos notika 12. marta vakarā, kad tur viesojās Matīss Kaža un Aleksandrs Grebņevs ar jauno dokumentālo filmu Klejotāji. Kinoteātris ir pašvaldības pārziņā un saņem pašvaldības dotāciju; līdz 14. aprīlim tiek saglabātas pašvaldības, tai skaitā arī kinoteātra darbinieku algas. Māra tagad attālināti risina dažādas saimniecības lietas un cer, ka kino izrādīšanu varēs atjaunot uz vasaras beigām, jo, atbilstoši Latvijas kino izrādīšanas īpatnībai, vasarā neviens uz kino neiet un kinoteātrim ir brīvdienas.

Tektoniskas svārstības

Zinot, ka internetā šobrīd atrodams ārkārtīgi liels augstvērtīgas kultūras piedāvājumu klāsts bez maksas, var bažīties, vai atradīsies cilvēki, kas būs ar mieru maksāt par filmu straumēšanu, tomēr skatītājiem derētu pašiem padomāt un varam arī viņiem atgādināt par sabiedriskās solidaritātes uzturēšanu. Gan kroņvīrusa dāvanu karšu pirkšana, gan mazo kinoteātru un izplatītāju piedāvājumu straumēšana nav tikai konkrēta darbība sava labuma vai izklaides iegūšanai,

ar šīm darbībām mēs katrs sevi apliecinām kā konkrētas sociālas grupas pārstāvi un demonstrējam vērtību sistēmu, kas mums ir svarīga.

Skatoties uz risinājumiem, kas šobrīd tiek meklēti, lai rastu vairāk vai mazāk pilnvērtīgu ekvivalentu filmas demonstrēšanai kinoteātrī, ir jāuzsver – tieši skats uz kino izrādīšanu un ar to saistītajiem jautājumiem ir tas segments, kas izraisīs vislielākās tektoniskās svārstības kinoskatītāju paradumos. Jau šo divu nedēļu laikā ir lauzts dzelžainais likums, ka kinoteātris ir galvenā un respektētākā kino skatīšanās vieta, – filmas masveidā pārceļas uz dažādiem straumēšanas portāliem. Šī fenomena analīzei būs veltīta rakstu sērijas nākamā daļa, publicēsim jau rīt.

Raksta 2. daļa #filmastiešsaistē (1.04.2020.)

Raksta 3. daļa #tekautkadbūsdarbs (2.04.2020.)

Foto: Agnese Zeltiņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi