Latvijas filmas šonedēļ sāk jaunu un ļoti piesātinātu sezonu kinoteātros, kā vienā ūdenslāsē fokusējot un atspoguļojot visas pasaules kinoindustrijas problemātiku.
Reiz, sensenos laikos, bija tā – mēs, jaunie LKA kinoteorijas studenti, pēdējā brīdī kaut kā bijām uzzinājuši, ka šovakar ir jaunas Latvijas filmas pirmizrāde, un, ne lūgti, ne aicināti, ielavījāmies kinoteātra pārpildītajā zālē, visu seansu nosēdējām uz trepītēm un bijām gandarīti, ka mums ir bijusi iespēja klātienē piedzīvot kaut ko tik lielu un svarīgu! Tagad, pēc daudziem gadiem, nebeidzu vien brīnīties par NOTIKUMA auru, kas apvija to pirmizrādi. Jo, galu galā, pirmizrādīja vienkārši viena jauna režisora īsfilmu – Viestura Kairiša Kāzas (2000). Taču skatiens ar laika distanci ļauj ieraudzīt, kā šo vairāk nekā divdesmit gadu laikā ir mainījies Latvijas kino. Un – arī to, kāpēc Latvijas kinoprofesionāļi ar šausmām skatās uz šo it kā tik pozitīvi daudzsološo rudeni, kad mūs dažu mēnešu laikā gaida aptuveni divdesmit Latvijas filmu pirmizrādes – skaits, par kādu mēs vēl nesen nebūtu uzdrošinājušies pat sapņot.
Vispirms jau šo divdesmit gadu laikā ir mainījies priekšstats par to, kas Latvijas filmu nozarē ir Notikums. Lai gan filmu veidotāji saprotamu iemeslu dēļ gribētu kultivēt uzskatu, ka pilnīgi ikviena Latvijas filma ir plašu publikas masu uzmanības vērta, Simtgades programma savulaik diezgan skaidri nostiprināja iespējamos priekšstatus par Latvijas filmu kā lielformāta Notikumu. Šīs atbalsta shēmas ietvaros veidotās filmas iezīmēja Latvijas kino pagriezienu – ar pievēršanos sabiedrībai būtiskām (vēstures) tēmām, ar salīdzinoši lieliem budžetiem, kurus atspoguļoja arī filmu production value, ar atsevišķu mārketinga kampaņu visām filmām kopā un katrai atsevišķi. Tas viss rezultējās Latvijas filmu tirgus daļas pieaugumā līdz 22,07 % – 2018. gadā Latvijas filmu apmeklējums trīskāršojās (nākamajos gados, jo īpaši pandēmijas ietekmē, skatītāju skaits kritās, 2021. gadā paliekot 15,77% robežās).
Šobrīd ilgstošās mājsēdēšanas dēļ ir mainījušies skatītāju ieradumi, kas rezultējas katastrofālā kinoteātru apmeklējumu kritumā visur pasaulē; no gandrīz 100 filmām, kas pirmā pusgada laikā pabijušas Latvijas kinoteātros, tikai divdesmit filmu apmeklējums pārsniedz desmit tūkstošus skatītāju, šo kādreiz tik viegli sasniedzamo robežšķirtni. Taču ieņēmumi no kino izrādīšanas vēl joprojām veido būtisku producentu peļņas daļu – gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs.[1] Un tikai lielas filmas var pamudināt publiku atgriezties kinoteātros – tāpēc arī Latvijas kinoizrādīšanai tik svarīgi ir Holivudas blokbāsteri.
Vidēja izmēra drāmas
Taču 2022. gada rudens Latvijas filmu sabiezējumam visraksturīgākās ir vidēja izmēra drāmas. Te jāizceļ gan Elzas Gaujas grodā Mamma vēl smaida (pieteikta gan kā melnā komēdija), kurā epizodes ar izciliem aktrišu darbiem savirknētas kā krelles, un Lindas Oltes Māsas par pusaudzēm, kas dzīvo bērnunamā, – šis darbs savukārt valdzina ar neprofesionālo aktrišu organiku kadrā, aizraujošu Ivetu Poli mātes lomā un režisoriskām idejām. Ja atceramies Daces Pūces pagājušā gada filmu-pārsteigumu Bedre, te iezīmējas filmu kopums, kuras visas, lai gan reklāmas materiālos pieteiktas kā samērā drūmi vēstījumi, strādā ar niansēm un pustoņiem, galu galā atstājot gaišu pēcsajūtu. Šie darbi turpina arī jauno sieviešu režisoru veiksmīgu ienākšanu Latvijas filmu nozarē, sekojot Alises Zariņas debijai Blakus (2019) un Martas Elīnas Martinsones Tizlenēm (2020), bet filmu kopums demonstrē, ka tik modernie dažādības un iekļaušanas jēdzieni ir jāattiecina ne tikai uz režisoru dzimti vai aplūkoto tēmu loku.
Dažādību kinomākslā apliecina arī daudzveidība filmu izmēros – nav visām filmām jābūt grandioziem lielformāta grāvējiem.
Diemžēl gan Holivudas, gan Eiropas kino attīstība pēdējo gadu laikā liecina, ka grandiozo budžetu filmas drīkst kļūt aizvien dārgākas un dārgākas, savukārt mazāku formātu projektiem ir aizvien grūtāk atrast finansējumu un pēc tam – savu skatītāju kinoteātrī.
Gandrīz divdesmit Latvijas filmas! Jau tāds skaits vien kontrastē ar filmu mārketinga galveno retorisko figūru, kura sakņojas autorteorijā, uzskatot katru filmu par tās autora/-es unikālās ģenialitātes izpausmi, tāpēc proponējot kā šedevru. Varam sekot vēlmju domāšanai un izfantazēt, ka mums ir vismaz astoņpadsmit izcili kinorežisori un režisores, – galu galā, Latvijā kā mazā valstī kinorežisoriem kā retas profesijas pārstāvjiem ir iespējama cita apjoma ekspozīcija publiskajā telpā nekā lielās valstīs, kur režisoru ir patiesi daudz. Taču, atgriežoties pie filmu formātu dažādības, klasifikācijā gribu ieviest arī jēdzienu „kontents” (jā, tieši tādu atvasinājumu no angļu valodas vārda content (saturs)!), ar ko apzīmēt audiovizuālus darbus, kas radīti peļņas gūšanas nolūkā, tāpēc ārkārtīgi izskaitļoti, vēsta par plašai publikai ātri un viegli uztveramām tēmām, ar režiju tiem ir visai tāla sakarība un galveno lomu tēlotāji izvēlēti pēc viņu Instagram sekotāju skaita. Ar prieku jāatzīst – lai gan starp šīm gandrīz divdesmit filmām, kas mūs gaida tuvākajā nākotnē, ir arī neizdevušās, kontenta kategorijas darbu te, šķiet, tomēr nav (esmu redzējusi trīs ceturtdaļas no jaunajām filmām).
Toties ir spēcīgs autorkino, jo savus jaunākos veikumus izrādīs režisori, kuru uzvārdi jau sen darbojas kā firmas zīmes viņu spējai apkārtējo pasauli transfigurēt unikālā kinoredzējumā – Aiks Karapetjans, Signe Baumane, Viesturs Kairišs, Ivars Seleckis. Šajā īsajā slejā tīri praktisku iemeslu dēļ izcelšu tikai Karapetjana Sema ceļojumus – tai pirmizrāde ir vistuvāk. Man šo fantāzijas filmu gribētos nostādīt līdzās Jāņa Streiča Vecās pagastmājas mistērijai (2000), jo abas filmas piedāvā ārkārtīgi neglaimojošu skatījumu uz cilvēci. Streičam skatītāji šo groteskas un ironijas piepildīto filmu tā arī nav piedevuši, kaut režisors ļoti precīzi raksturojis 90. gadu Latvijas sabiedrību un tā radījis vienu no saviem izcilākajiem darbiem. Karapetjana redzējums uz šodienas sabiedrību ir vēl nesaudzīgāks, bet stilistiski izturēts „uz bravo”.
Savrup šajā rudens ainavā stāv Neona pavasaris. Matīsa Kažas ceturtā filma ir etapa kino, jo režisoram ar saviem projekta līdzbiedriem ir izdevies precīzi uztaustīt Latvijas jauniešu driftēšanu starp pieaugšanu un seksualitātes izpausmēm, pienākumiem un brīvībām. Vienlaicīgi filma cenšas vairīties no štampiem sižetiskajā attīstībā un varoņu konstruēšanā, tāpēc tai var piedot arī šādas tādas neveiklības.
Varbūt par daudz?
Bet, ja jau pēkšņi tik daudzas filmas piedzīvo pirmizrādi cita pēc citas, vai tas varbūt nozīmē, ka mēs uzņemam pārāk daudz filmu? Nebūt nē. Jāatceras, ka šāds jaunu filmu burbulis ir izveidojies ārējo apstākļu rezultātā – pandēmijas laikā bija pieejams papildu finansējums filmu nozarei; atšķirībā no citām Eiropas valstīm, Latvijā arī lokdaunu laikā kino uzņemšana drīkstēja turpināties. Turklāt filmas iekrājās pagājušās ziemas pandēmijas un slēgto kinoteātru dēļ. Filma-veterāne šajā aspektā ir Igaunijas un Latvijas kopražojums Suflieris, vēsturiskos notikumos balstīts aizraujošs spiegu trilleris ar labu komercpotenciālu (galveno lomu trijotnē ir arī Kaspars Znotiņš un Agnese Budovska). Lai filma vēl veiksmīgāk sasniegtu savu skatītāju Latvijā, tā jau pirmā lokdauna sākumā 2020. gada pavasarī tika ieskaņota latviešu valodā, bet plānoto pirmizrādi nācās pārcelt pat divas reizes. Tāds pats divu gadu stāsts ir ar Ziemassvētkiem džungļos, kam pirmizrādi 2020. gadā izjauca pandēmijas ierobežojumi, un arī pagājušā gada decembrī kinoteātri bija slēgti, tāpēc filma pie skatītājiem nāks tikai šāgada Ziemassvētkos. Savukārt Sema ceļojumi starptautisko pirmizrādi piedzīvoja jau tieši pirms gada ASV, bet Upurgas martā ieplānoto pirmizrādi atcēla pēdējā brīdī pirms izziņošanas, jo Krievija iebruka Ukrainā un tas nebija laiks, kad kāds būtu gribējis skatīties izklaidējošu trilleri.
Vai uz šīm filmām būtu jāskatās kā uz situācijas upuriem, kurus neredzēs un nepamanīs, kuri pazudīs un nepiedzīvos īstu satikšanos ar skatītāju? Arī nē.
Jo paralēli kinoteātru norietam kupli sazēlušās tiešsaistes platformas pieprasa daudz jaunu audiovizuālu produktu, un visas Latvijas filmas kādā sava dzīves cikla brīdī iepeldēs dažādu straumēšanas platformu kontenta okeānos. Diemžēl tas, cik lielus finansu līdzekļus Latvijas tiešsaistes platformas ir gatavas ieguldīt Latvijā veidotos audiovizuālos produktos, neatbilst tam, cik patiesībā būtu nepieciešams, lai radītu patiesi kvalitatīvu saturu. Turklāt mākslas darba unikalitātes naratīvs piedzīvo sakāvi katru reizi, kad neoliberālisma kultūras loģikā balstītajā realitātē pienāk notifikācija no Netflix, ka šonedēļ platformai pievienotas 176 jaunas filmas… Tur galvenais ir vienību skaits, un arī šāda pieeja unikālu mākslas darbu pārvērš kontentā patērētājam.
Pauze beigusies
Apmēram kopš 2019. gada marta ziņās par filmu nozares attīstību dominē pesimistiski skumja toņkārta. Vēl skaļākus trauksmes zvanus iezvanīja jūlijā publicētais Britu Filmu institūta pasūtītais ekonomiskais pētījums par Lielbritānijas neatkarīgā kino sektoru – līdz šim vispilnīgākais pētījums šādā griezumā. Tajā secināts, ka Lielbritānijas neatkarīgā kino sektora eksistence ir apdraudēta, jo ienākumi no filmām konstanti samazinās – cilvēki aizvien retāk apmeklē kinoteātrus (turklāt šī tendence strauji paātrinājās pandēmijas laikā). Kinobiļetes ir un paliek galvenais ienākumu gūšanas veids filmu nozarē, bet šis modelis vairs nespēj nest ienākumus nepieciešamajā apjomā. Ievērojami pieaugušas filmu veidošanai nepieciešamo faktoru izmaksas (tai skaitā uz Covid-19 testēšanas rēķina), taču filmu budžeti ir palikuši tie paši vai pat samazinās, tāpēc uz ekrāna redzamajā galarezultātā var ieguldīt vēl mazāk naudas. Tāpat pieaug filmu distribūcijas un mārketinga izmaksas.
Lai vai cik aktīvi mēs apgalvotu, ka Lielbritānijā ir pavisam citi apstākļi, tomēr iemesli, kāpēc britu neatkarīgais kino ir nonācis ekonomiski tik neapskaužamā situācijā, ir tie paši, kas ietekmē arī Latvijas kino ekosistēmu. Lai arī visus pēdējos gadus apgalvots, ka filmu nozare atrodas lielu pārmaiņu priekšā, arī šīs pārmaiņas savā ziņā bija uzliktas uz pauzes, bet tagad, ņemot vērā karu un ar to saistītās sekas (inflāciju, elektrības izmaksas u. c.), šis burbulis sāk plīst. Piemēram, augusta beigās par atrašanos bankrota priekšā paziņoja pasaulē otra lielākā kinoteātru ķēde Cineworld, kam pieder ekrāni Lielbritānijā, ASV, Polijā, Izraēlā u. c., jo skatītāji kinoteātros atgriežas negribīgi, un Holivuda potenciālos blokbāsterus izlaiž nepietiekamā skaitā.
Arī Latvijas kinoteātri ir nonākuši jauno elektrības rēķinu realitātē, tikmēr nozarē jau virmo runas par filmu producēšanas kompānijām ārzemēs, kas ienākumu trūkuma dēļ atrodas bankrota priekšā. Latvijas filmu studijas gan, pateicoties 2008. gada krīzei, ir uztrenējušas noturīgu elastību un savus biznesa modeļus balsta plaša spektra nodarbēs – līdzās Latvijas filmu ražošanai, kas top par NKC un VKKF administrēto valsts finansējumu, studijas attīsta servisa darbus ārvalstu filmēšanas grupām, kur būtisku atbalsta lomu spēlē Rīgas Filmu fonds un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras programma. Taču kaut kāda pārkārtošanās nozares iekšienē, visdrīzāk, sagaidāma arī Latvijā.
Tāpēc šis apmēram divdesmit filmu kopums, kas ir pārliecinošs apstiprinājums Latvijas filmu nozares tehniskajai un radošajai varēšanai, ir arī sava laikmeta bērns visas filmu ražošanas ķēdes garumā: radies pandēmijas u. c. faktoru rezultātā, bet iznāk uz ekrāniem kara un ar to saistīto ekonomisko blakusefektu ēnā, kad filmu nozarē tūlīt, tūlīt notiks (kārtējā) pārstrukturizācija. Un varbūt tāpēc šārudens Latvijas kino raža ir vēl jo vairāk jānovērtē.
