„Art-house” kino straumēšanas platforma "Criterion Channel", atbalstot "Black Lives Matter" kustību, visā pasaulē bez maksas padarījusi pieejamu afroamerikāņu kino klasikas izlasi. Gaišas ādas krāsas cilvēki tikai mākslas formā var gūt priekšstatu, ko nozīmē būt pakļautam sistēmiskai rasu diskriminācijai, tomēr, izvēloties skatīties tumšādaino režisoru filmas, kas līdz šim bijušas nostumtas industrijas perifērijā, mēs katrs varam ieņemt aktīvu pozīciju, dekolonizējot savu klasisko kino kanonu, lai nebūtu vienkārši "skatītāji no malas", bet mācītos kļūt par līdztiesīgāku sabiedrību. [Elīna Reitere, Kino Raksti]
“You've got to be taught to be afraid
Of people whose eyes are oddly made
And people whose skin is a diff'rent shade
You've got to be carefully taught”
Šie vārdi ir no dziesmas You've Got To Be Carefully Taught, kas dzirdama Džošua Logana 1958. gadā ekranizētajā mūziklā South Pacific (četras Tony balvas un Pulicera balva). Kad vēl tika veidots sākotnējais, 1949. gada skatuves uzvedums, uz radošo komandu tika izdarīts spiediens, lai dziesmu izņemtu no mūzikla, savukārt dekādi vēlāk, jau pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem, tā izpelnījās nosodījumu un pat boikotu atsevišķās ASV teritorijās.
Kinomākslai ir dažādu krāsu, dzimumu un vecumu sejas. Nav vienas, pareizās.
Starp iekļaujošu kino un kino vispār būtu jāliek vienādības zīme, vismaz 2020. gadā. Tādēļ jo nepareizāka un anahroniskāka šķiet situācija pēdējā laikā, kad ASV nokaitētā atmosfēra liek sešdesmitajos gados veidotām filmām (gan dokumentālajam, gan spēles kino) izskatīties kā mūsdienās uzņemtām un mūsdienu sabiedrību atspoguļojošām.
Tematiska filmu šķirošana ir tāda slidena lieta – reizēm festivāli un programmas, kas fokusējas uz kādu šauru tēmas aspektu, mēdz grēkot, formālistiski iekļaujot arī neviennozīmīgas kvalitātes darbus, ja vien tie atbilst tematiskajam kopsaucējam. Tomēr zem šābrīža tēmturiem – piemēram, Criterionchannel.com izveidotie Voices of Protest un Black Lives – atradīsiet unikālu un grūti pieejamu kino klasiku, kura, jāatzīst, lielākoties eksistējusi kādā paralēlajā realitātē (vismaz, ja runājam par Eiropas kinofestivālu apriti, nevis popkultūru). Čārlza Bērneta, Džūlijas Dešas vai Šērlijas Klārkas filmas Eiropā viesojas reti, tādēļ jātver mirklis.
Visu apjomīgo afroamerikāņu autoru darbu klāstu, kas šobrīd pieejams dažādās VOD platformās, grūti aptvert vienā rakstā, tādēļ sekojošā filmu izlase, kurā atradīsiet laikposmā no sešdesmito gadu izskaņas līdz deviņdesmito gadu sākumam tapušas filmas, lai kalpo vēl daudzu citu kinovakaru ierosmei. Iesaku palūkoties arī Netflix platformā, kur līdz ar jaunāko Spaika Lī filmu 5 Da Bloods noskatāma arī dokumentālā filma The Death and Life of Marsha P. Johnson, kurā transsieviete, politiskā aktīviste Viktorija Krusa šķetina savas draudzenes Māršas P. Džonsones neskaidros nāves apstākļus un iemeslus 1992. gadā; vērts arī nepalaist garām Kino Bizes mājas kino platformā noskatāmo Alēna Gomī kluso kinofestivālu pērli Felicite.
Tumšādainā meitene / Black Girl
(1966, Ousmane Sembène)
Usmans Sembens, ievērojamais senegāliešu kinorežisors, kuram mēdz piedēvēt pat Āfrikas kino tēva godu (lai gan viņa darbi pazīstami vairāk tieši ārpus dzimtā kontinenta), pirms pievēršanās kinematogrāfijai darbojās literatūrā, kur romānos runāja par tēmām, kas vēlāk caurvij arī viņa filmas – koloniālisma kritika, sievietes loma patriarhālajā Āfrikas sabiedrībā. Sembens teicis – “Progresējot sievietēm, progresē visa sabiedrība”. Tādēļ arī tik šķietami neparasts uzstādījums izvēlēts pirmajai jauna, politiski aktīva režisora pilnmetrāžai – tā izstāstīta no jaunas sievietes skatpunkta un risinās klasiskās “femīnajās telpās” – šaurā virtuvē un kalpones istabiņā.
Filmas galvenā varone, Diuana, pārceļas līdzi turīgai ģimenei ar bērniem no dzimtās Senegālas uz Franciju. Tur, izrādās, viņu gaida nevis aukles, bet gan mājkalpotājas un ķēkšas pienākumi, turklāt vēl aizspriedumaina un aroganta darba devēju attieksme – kādās mājas viesībās, ko viņai nākas apkalpot, Diuana pat tiek salīdzināta ar paklausīgu dzīvnieku. Graciozā, lepnā sieviete tiešām jūtas kā iesprostots dzīvnieks tālu prom no savas ģimenes un kultūras, šķietami modernā pasaulē, kurā tomēr joprojām ieaudusies koloniālisma domāšana. Autentiskajai Senegālas faktūrai kā simbols kalpo rituālā afrikāņu maska – Diuana to kā pateicību dāvina ģimenei, bet saimnieki to pievieno savai masku kolekcijai, tā atkārtojot kolonizācijas aktu.
Filmveides tehnikā un estētikā saskatāmas tobrīd tik aktuālā franču jaunā viļņa atskaņas. Franču operatora Kristiana Lakostes kameras acij piemitusi apbrīnojama spēja saskatīt skulpturālo un kontrastaini ornamentālo ik sīkākajā filmas detaļā, talkā nāk arī melnbaltais kadrs.
Skaņu celiņš, kas ierakstīts jau pēc filmas uzņemšanas, sastāv tikai atsevišķām skaņām un sarunu detaļām, to pamatā veido galvenās varones iekšējais monologs – kā komentāri ekrānā notiekošajam, nepārtraukta savu izjūtu konstatācija, situāciju izvērtēšana. Filmas vide ir daļēji dokumentāla, un šī dokumentalitātes stilistika vēl uzsvērta, izvēloties pārsvarā neprofesionālus aktierus.
Platformā Criterionchannel.com skatāma Boloņas sinematēkas restaurētā filmas versija.
Džeisona portrets / Portrait of Jason
(1967, Shirley Clarke)
Formas ziņā Džeisona portrets atgādina 1970. gada interviju ar Kventinu Krispu – šo filmu vai drīzāk televīzijas reportāžu iesāk kadri, kuros redzam filmas grupu ierodamies un uzstādām filmēšanas tehniku Otrā Pasaules kara laika Londonas kvīru leģendas šaurajā mājoklī, un tās izskaņā žurnālisti dodas prom, Krispam noraugoties caur logu. Kventins Krisps labprāt kavējas atmiņās, kā agrāk krāsojis matus ar hennu un nagus ar zelta krāsu, izrāda savu neparasto vientuļnieka mājokli, kurš neesot uzkopts jau 30 gadus, jo pēc pirmajiem četriem putekļi vairs neturpinot uzkrāties. Sarunā atklājas arī iemesli, kādēļ Krisps dzīvo savrupi – viņš ir sagatavojies savas dzīves ziemai un pieņēmis to, ka pasaule turpretī viņu pieņemt nav spējīga.
Džeisona portrets tapis vienas decembra nakts laikā, amerikāņu neatkarīgā un eksperimentālā kino režisores Šērlijas Klārkas miteklī, leģendārajā Chelsey Hotel.
Džeisons Holidejs, prostitūta un izklaidētājs, divpadsmit stundu garumā tukšo glāzi pēc glāzes, tādā kā mājas stendapa manierē stāstot dažādas situācijas, atveidojot slavenu mūziklu un filmu varoņus – te dzirdam gan dziesmu no Funny Girl, gan rindas no Vējiem līdzi, gan arī epizodi, kad Džeisons iejūtas savas dievinātās Mejas Vestas tēlā, piemērījis pompozu bereti. Viņa viegli apbružātais, tomēr nevainojami elegantais tēls un biezās raga brilles raisa uzticību, epizodes no bērnības un krāšņie naktslokālu stāstiņi šķiet aizkustinoši un aizraujoši. Pilnīgi pretēju iespaidu rada intervētājs, kurš ik pa brīdim provokatīvi uzbrūk Džeisonam, saucot viņu par meli un aicinot izkāpt no lomas. Tieši Džeisona un intervētāja saspringtā attiecību vēsture, kura nav skatītājam zināma, veido sarunas dinamiku, kas neatslābst pat mirkļos, kad beidzas filmas rullis un dzirdama tikai skaņa, vai arī kadram pazūd fokuss. Ruļļu mainīšanas vietu atstāšana filmā ir uzkrītoša, to pavada (visticamāk) režisores aizkadra komandas filmēšanas grupai, un izskatās, ka tam visam iecerēta interlūdijas funkcija. Kamera ir nesaudzīga un neatraujoties dokumentē Džeisonu, kurš pakāpeniski zaudē kustību koordināciju un kļūst miegains, līdz atkal atgūst skatuvisko, uzspēlēto manierīgumu. Filmā atstātas arī epizodes, kurās kadrs teju pilnībā zaudē asumu, kā spoguļojot Džeisona aizvien miglaināko skatienu.
Šērlijas Klārkas konceptuālais filmas uzstādījums, tuvs mūsdienu realitātes šovu sarunām, ļauj vēl fokusētāk uztvert Džeisona vēstījumu – amortizējošā jociņu un pikantēriju kažociņā ievīstītas skarbas epizodes no tumšādaina, homoseksuāla vientuļnieka dzīves, kuras laikā viņš vienmēr alcis būt prožektoru gaismā, ne blakus tai.
Melnās Panteras / Black Panthers
(1970, Agnès Varda)
1967. gadā, kad par policista slepkavību tika arestēts Black Panthers līderis Hjūijs P. Ņūtons, organizācija bija nokļuvusi mediju uzmanības krustugunīs. Tobrīd Kalifornijā dzīvojošā franču režisore Anjēze Varda uzņēma divas īsfilmas par protesta demonstrācijām, ko rīkoja Melnās Panteras, – melnbalto Hjūijs / Huey un krāsaino Melnās Panteras.
Vardas režijai piemītošā, mazliet bērnišķīgā zinātkāre un asprātīgais montāžas stils atslogo sakāpināto organizācijas mītiņu spriedzi, pārnesot akcentus uz organizācijas sievietēm, kas vienotā veselumā sakausējušas kaislību uz politiku un dzīvi.
Sievietes un bērni, kas enerģiski dejo pie politisko nemiernieku autobusiņiem, košie, etniskie tērpi, kas tika vilkti kā protesta zīme, tipiskais matu sakārtojums, kas akcentē to sīksprogaino struktūru, un tam iepretī melnās Panteru uniformas – ādas žaketes, bītlenes, saulesbrilles un beretes, soļošanas treniņi, pusmilitāras apmācības un nopietni runasvīri, kas īpaši uzsver, cik “liela loma organizācijā ir sievietēm, un ne jau seksuāli”.
Arī šīs filmas versiju, kas pieejama Criterion vietnē, restaurējusi Boloņas sinematēka.
Aitu kāvējs / Killer of Sheep
(1978, Charles Burnett)
Čārlzam Bērnetam afroamerikāņu neatkarīgais kino var pateikties par ierosmi runāt poētiskā valodā, vienlaikus maksimāli reālistiski atspoguļojot autentisko vidi, afroamerikāņu apdzīvotās apkaimes un komūnu. Jau minētais Criterion, kur pārsvarā skatāmas šai rakstā ietvertās filmas, piedāvā arī dokumentālo filmu Pastaiga ar Čārlzu Bērnetu / A Walk with Charles Burnett (2019), kuru noskatīties pirms vai pēc Aitu kāvēja; šajā dokumentālajā filmā Bērnets un Roberts Taunsends izstaigā Čārlza bērnības rajonu Losandželosā un uzmeklē vietas, kas redzamas arī viņa filmās.
Mazbudžeta filmu Aitu kāvējs Čārlzs Bērnets iesniedza kā savu diplomdarbu Kalifornijas universitātes Filmu skolā, viņš ir šīs filmas režisors, producents, scenārists, operators un arī montāžas režisors. Filmas centrā ir kautuves strādnieks, kuru smagi nomāc viņa darba realitāte, bet izejas no situācijas nav – čomiņi no rajona piedāvā vien šaubīgas haltūras, kurās neizbēgami iesaistīts ierocis. Stena ģimenes ikdienas ainiņas ir vienlaikus arī dokumentāls ieskats Votsas apkaimē Losandželosā, kur gaisotni veido bērnu dīkdienīgās rotaļas uz ielām, vienlaikus bīstamas un komiskas kramplaužu aktivitātes, noplukušās ēkas ar gauži pieticīgiem interjeriem, spēcīgā kopienas izjūta un vienkārša, patiesa dzīves mīlestība.
Aitu kāvējs ir filma ar ne pašu veiksmīgāko likteni – lai gan tā ierindojās starp 50 pirmajām filmām, ko iekļāva Kongresa bibliotēkas nacionālajā filmu reģistrā, izmantotās mūzikas sarežģītais tiesību jautājums tikpat kā liedza tai publisku izrādīšanu. Šobrīd skatāma UCLA Film & Television Archives restaurētā filmas versija, tā ka acīmredzot atrisināta arī mūzikas problēma un beidzot šis izcilais septiņdesmito gadu izskaņas kino paraugs var saņemt pelnīto uzmanību un skatītāju un kritiķu atzinību.
Filma skatāma https://milestone.vhx.tv
Pīšļu meitas / Daughters of the Dust
(1991, Julie Dash)
Džūlijas Dešas filma, kas tapusi gandrīz divdesmit gadus vēlāk par iepriekšminētajām filmām, atver arī jaunu lapu afroamerikāņu neatkarīgā kino estētikā. Tā atsauc atmiņā austrāliešu filmu Picnic at Hanging Rock (1975) un deviņdesmito gadu sākumā tik populārā mūzikas kanāla MTV videoklipus. Filmas operators ir Artūrs Džafa, kura video-eseja Love Is the Message, The Message Is Death iekļauta Metropolitēna mākslas muzeja un vairāku citu institūciju kolekcijās, tāpat viņš saņēmis 2019. gada Venēcijas biennāles galveno balvu par savu filmu The White Picture, bet par Daughters of the Dust saņēma labākā operatora balvu Sandensas festivālā.
1902. gadā Dienvidkarolīnas salās, kur mīt gala (Gullah) kultūras kopiena, no mūsdienīgās kontinenta dzīves atgriežas vairākas sievietes, kuras “redzējušas pasauli” – pieņēmušas kristietību, arī brīvāku, pat izaicinošu runas un uzvedības veidu. Noslēgtajā salu sabiedrībā, kur no Rietumāfrikas ievesto vergu pēcteči saglabājuši senču tradīcijas un kultūru, savas zemes pamešana nozīmē saraut saikni ar pagājību, tomēr tā šķiet arī vienīgais risinājums, lai nodrošinātu kopienas dzīvotspēju.
Daughters of the Dust ir kā savdabīga atkalsatikšanās ar Lukrēcijas Martelas filmas Zama pasauli, kur metafiziskais slānis mierpilni līdzāspastāv ikdienišķajam.
Šī filma ir kā brīvā panta dzeja, turklāt paralēli pamata stāstam te ir vēl vairāki alternatīvie, kas pārklājas, savijas, atvijas un brīžiem pārņem virsnaratīva funkciju. Džūlija Deša mums stāsta leģendu ar vieglu mistērijas noskaņu, tā notiek nekonkretizētā, nosacītā laika dimensijā – it kā 20. gadsimta sākumā, tomēr atskatoties daudz senākā, vēl mītiskā laikā un veroties neizbēgamā progresa un modernizācijas virzienā, kam acīmredzot jānograuj mītiskais. Filmas matriarhāta pasaulē (vienā no galvenajām lomām redzama arī Killer of Sheep aktrise Keisija Mūra) centrālo asi veido vecās un jaunās pasaules sadursme, arī verdzības iekārtā uzaugušo paaudžu izmisīgā nepieciešamība nodot bērniem visdārgāko – senču līdzi atvesto Āfrikas zemes saujiņu. Būtisks akcents filmā, gan vizuāli, gan jēdzieniski, ir epizodes pie jūras ar meitenēm baltos, stilizētos Edvarda laikmeta tērpos, kur abstraktajiem rotaļu vārdiem, šķiet, piemīt lielāka, neatklāta simboliskā jēga.
