Ar trim seansiem no 24. marta kinoteātrī “Kino Bize” sākas programma “Black Matters. Laikmetīgās melnās* balsis kino”. Visu astronomisko pavasari atkārtotos seansos gan Rīgā, gan citviet Latvijā šī programma piedāvās trīs tumšādainu autoru filmu izlasi un dažādus papildu pasākumus, kas skar dažādas ar melnumu* saistītas kategorijas.
Metot kaunu pie malas, uzreiz pievērsīsimies „zilonim” vai, pareizāk sakot, zvaigznītei „istabā”. Kas ir tas “melnums*” un kāpēc Kino Bize tam pieliek zvaigznīti? – vai kārtējā nodeva politiski korektai “jaunrunai”?
Pirms pāris mēnešiem man piezvanīja kāda draudzene, kurai aši bija jāiztulko termins “black music”. Katrs savā klausules galā kādu mirkli pūtām un elsām, jo “melnā” vai “melno” mūzika vairāk tomēr asociējas ar metālu u. tml. smago galu. Teikt “tumšādaino mūzika” savukārt šķiet neveikli, turklāt pēc būtības tas neko neizsaka tieši tāpat, kā mūzikā jau lietotais termins “world music” jeb “pasaules mūzika”, kas, manuprāt, ir no rietumnieciska skata “centrs-perifērija” iznirusi atavistiska palieka. Un, lai arī pagājušajā gadā, atsaucoties uz literāro tradīciju, Valsts valodas Latviešu valodas ekspertu komisija par saziņā neitrālu atzina terminu, kas sākas ar “n”, būtu dīvaini atsavināt pagātnei vārdu, kas latviešu valodā jau ienācis kā palama, turklāt globāli apaudzis ar tik negatīvu konotāciju[1], ka kļuvis gandrīz tikpat populārs kā universālais f-vārds. Tāpēc arī zvaigznīte – kino programmas veidotāju atzīšana, ka latviešu valodā veikls termins pašlaik nepastāv. Zvaigznīte ir atgādinājums, ka ar rasi saistīti termini jāuzlūko ar šķipsniņu skeptiskas sāls (uzreiz gan arī precizējot, ka melnais* kino nav attiecināms tikai uz afroamerikāņu izcelsmes filmu veidotāju sniegumu).
Kāpēc tam te, Latvijā, vispār ir nozīme? Ir naivi uzskatīt, ka Latvijas attiecības ar melnumu* robežojas ar savādu koloniālu tīksmināšanos par Jaunkurzemi 17. gadsimta Tobago vai vēlmi piedalīties kultūras diskursos, kas uz mums neattiecas, – kaut vai tādēļ, ka melnās* balsis ir liela daļa no globālās kultūras, tostarp popkultūras, kuru tiešā vai netiešā veidā patērējam ikdienā. Šī kino kategorija līdz šim Latvijas kultūrtelpā ir apskatīta tikai retumis – šeit būtu jāizceļ kinokritiķes Kristīnes Simsones tēmas izklāsts ASV kontekstā, bet Eiropā liela daļa no šīs kino vēstures, kā to piemin Sonora Broka savā rakstā, ir redzama nemaz ne tik bieži. Tāpat svarīgi saprast – šīs pašas melnās* balsis jau labu laiku eksistē arī pašmāju kultūrtelpā.
Gluži tāpat kā ne viss sieviešu kino autoru veidoto darbu korpuss ir automātiski uzskatāms par feministisku, arī melnajam* kino galvenā raksturiezīme ir nevis tā veidotāju ādas krāsa (lai arī, likumsakarīgi, šī kino virziena darbus visbiežāk veido kopienas pārstāvji), bet gan melnās* pieredzes attēlojums caur galvenokārt naratīvām, taču arī estētiskām un intelektuālām tradīcijām. Ņemot vērā to, ka pats “baltā” un “melnā” nošķīrums ir tiešā veidā saistīts ar Apgaismības laikmeta koloniālo vēsturi Āfrikā, Dienvidamerikā un caur verdzības praksēm arī citviet pasaulē, tāpat no tās izrietošu merkantilu vajadzību homo sapiens sugu sadalīt “civilizētajā” un “mežonīgajā / savage”, arī melnā* kino prakse neizbēgami ir saistīta ar rasisma tēmu. Šādējādi “melnuma*” termins ir mazāk saistīts ar kādu konkrētu nāciju, drīzāk “tas ir metafora politiskam stāvoklim, kuru raksturo cīņa pret ekonomisku ekspluatāciju un kulturālu dominanci; tā ir pieredze vai stāvoklis, ar kuru spēj empatizēt dažādas ādas pigmentācijas pārstāvji”[2]. Termina nostiprināšanos akadēmiskajā tradīcijā savukārt var saistīt ar terminu “négritude” – Āfrikas izcelsmes frankofonās inteliģences 30. gadu mēģinājumu atsavināt šo vārdu un skatīt melnumu* kā atsevišķu fenomenu, kas nepastāv tikai opozīcijā dominantajai “baltajai” kultūrai.
Melnais* kino šādējādi ir vērtīgs no vairākām sociālām pozīcijām – tas ne tikai ļauj kopienu pārstāvjiem pasaulē caur kino mediju veidot sarunu par kopīgām pieredzēm un problēmām, bet arī paraudzīties uz “pamatstraumes” kino klišejām un tropiem no malas, kā arī iztēloties citas iespējamās realitātes un varas struktūras, kas nav balstītas sistēmiskā nevienlīdzībā.
"Blekfeisi" un stereotipi
Donalds Bogls grāmatā Toms, Coons, Mulattoes, Mammies, & Bucks: An Interpretive History of Blacks in American Film (2003) min, ka kopš kino pirmsākumiem ASV melnie* tēli ir bijuši pakļauti striktai stereotipizācijai – gan labsirdīgie “tēvoči Tomi”, gan biezlūpainie pamuļķi-kalpotāji ir mazvērtīgāki par filmu galvenajiem varoņiem, kuru motivācija ir cēlāka, erudītāka un ne tik komiska. Vērts pieminēt, ka melno* identitāšu attēlojuma vēsture kino pirmsākumos pat nemaz neiesaista kopienas pārstāvjus – 1903. gada Edvīna Portera filmā Tēvoča Toma būda / Uncle Tom’s Cabin titullomu attēlo aktieris blekfeisā[3]; pirmais tumšādainais aktieris, kurš spēlē tēvoci Tomu, ir Džeimss B. Lovs vien 1927. gadā. Šajā pašā posmā (Bogls par sākotni sauc D. V. Grifita 1915. gada kukluksklana eposu Nācijas dzimšana / The Birth of a Nation) tiek nostiprināta prakse ar aktiera ādas krāsas tumšuma pakāpi norādīt uz tā tuvumu cilvēciskajam jeb “baltajam” – filmas vienīgā melnā* varone ar nolasāmu motivāciju un rīcībspēju ir jauktās rases Lidija. Pretstatam – tumšāk iekrāsotā (tieši „iekrāsotā”, jo abus tēlus spēlē gaišādainas aktrises blekfeisā) kalpone Mamija attēlojumā “reprezentē “melno sievieti” – pusmūža korpulentu, paklausīgu būtni, kas pēc savas būtības ir tik skandalozi melna, ka būtu savādi viņu uzlūkot kā seksuālu”[4].
Lai arī 20. gadsimta 60. un 70. gadu vēstures norises (neatkarību atgūšanas vilnis Āfrikā, 1964. gada segregācijas atcelšana ASV un Black power kustība, u. c.) pamazām rada augsni melno* balsu ieplūšanai neatkarīgajā kino un vēlāk arī pamatstraumes produkcijā ar 80. gadu melno* zvaigžņu bumu (piemēram, Vūpija Goldberga, Edijs Mērfijs, Denzels Vašingtons), pagātnes stereotipi joprojām vajā arī moderno melno* ekrāna identitāšu klāstu. Pamatstraumes kino joprojām mēdz dot priekšroku tādiem tēliem kā komiskais melnais*, (ne pārāk) melnā* skaistule, melnais* barbars (būtībā mežonis). Spēcīga un starptautiski atpazīstama melnā* balss, kas nefokusējas uz baltās* publikas gaidu attaisnošanu un arēnā iznes laikmetīgu kopienas portretu, polemiku par tās problēmām un skatu no iekšpuses, ir kinorežisors Spaiks Lī.
Šī īsā vēstures ekskursa galvenais mērķis ir norādīt uz dažādajiem kontekstiem, kas jāņem vērā, domājot par melno* kino – tas ne tikai tiecas rekontekstualizēt realitāti, kuru esam pieraduši uzlūkot no “rietumnieciskas” jeb viltus objektīvas perspektīvas, bet arī cīnās pret vēsturiski iesakņotiem stereotipiem, kas valda ne tikai ārpus melnām* kopienām, bet arī (ilgstošas mediju iedarbības rezultātā) to iekšienē.
“Black Matters”
Kino Bizes kūrētajā programmā iekļauti trīs stilistiski atšķirīgi un dažādas perspektīvas, estētiskās tradīcijas un problēmas izgaismojoši darbi, kas pirmizrādes piedzīvojuši pasaules mēroga kinofestivālos.
ASV komiķa, aktiera un režisora Džeroda Kārmaikla filma Skaitām līdz trīs! / On the Count of Three (2021) ir melnā komēdija par divu draugu, Vala un Kevina, noslēgtu pašnāvības paktu – viņi pavada sava mūža pēdējo dienu kopā, mēģinot salabot attiecības vai izrēķināties ar pāridarītājiem. Kamēr Kevina motivācija šķirties no dzīves ir saistīta ar ilgstošiem mentālās veselības traucējumiem, kuru fonā ir bērnībā piedzīvota seksuālā vardarbība, Vals (lomā pats režisors Kārmaikls) vienkārši neredz jēgu turpināt dzīvi bez cerības, ka viņa dzīve, kas iestigusi darbā mulčas fabrikā, varētu kļūt labāka.
Filmā pamazām, galvenokārt caur gaišākā Kevina tēlu, tiek atklāts notikumu fons – kā sadzīvošana ar sistēmisku rasismu var radīt sajūtu, ka neesi nekā vērts; kā šī trauma sakņojas paaudžu vardarbības ciklos un cerība var rasties vēlmē tos pārtraukt.
Programmu aprīlī turpinās ASV multimākslinieces Martinas Simas (Martine Syms) satīra par mākslinieka pozīciju laikmetīgajā scēnā, filma Afroizmisums / The African Desperate (2022) – tās galvenā varone Palesa Braianta savas „pēdējās 24 stundas augstskolā” izdzīvo narkotiskā miglā, kliedējot nākotnes šausmas apcerē par seksualitāti, mākslas misiju un mākslinieka vietu sabiedrībā. Filmā mileniāļu paaudzes dilemmas tiek uzlūkotas ar melnas* sievietes perspektīvu – Palesai jācīnās pret to, lai viņas darbs netiek nevajadzīgi pielādēts ar rases kontekstu, lai viņas ķermenis netiktu fetišizēts, lai viņai pašai rastos kāda nojausma par to, kā sevi uzlūkot vislaik mainīgo identitāšu un kontekstu straumē.
Visbeidzot, maijā programmu noslēgs ASV režisora Saula Viljamsa (Saul Williams) un ruandiešu dramaturģes un režisores Anisijas Uzejmanas (Anisia Uzeyman) afrofutūrisma mūzikls Neptūna sarma / Neptune Frost (2021). Tā ir fantasmagoriska pieredze, kas vēsta par koltāna raktuvē nodarbinātu pāri, kurš izbēg citā realitātē, galu galā kļūstot par apziņas hakeru vadītājiem. Afrofutūrisms ir mākslinieciskās izteiksmes reģistrs, kas ļauj ar fantāzijas un folkloras rīkiem runāt par pagātni un atslēgt iespējamas nākotnes – Neptūna sarma parāda, ko nozīmē šo polemiku radīt ar spilgtu, ne-rietumniecisku paņēmienu palīdzību.
Līdz šim Latvijā kardināli pietrūcis platformu, kurās runāt par šo tēmu ārpus kategoriskiem viedokļiem un to cīņām; platformas, kurā vērtēt melno* kino ne tikai kā sociāla aktīvisma, bet arī plašāka kultūras konteksta sastāvdaļu. Cerams, ka šī programma var kļūt par noderīgu impulsu.
