KINO Raksti

Jaunā un vecā sinefīlija. No Eiropas centra uz ārpusi

20.03.2023
Jaunā un vecā sinefīlija. No Eiropas centra uz ārpusi

Šāgada Berlinālē mans mērķis bija pēc iespējas izvairīties no t. s. “lielajām filmām” un apmeklēt to, ar ko Latvijā nevaru saskarties. Tobrīd vēl nenojautu, ka šī pieeja novedīs pie garām, visai auglīgām pārdomām par mūsdienu sinefīliju un kritiķa, kuratora atbildību. Kādas ir mūsu attiecības ar sevi un vai tām ir nozīme mūsu attiecībās ar mākslu?

Kinoblogeris un kritiķis Girišs Šambu manifestā Par jaunu sinefīliju / For a New Cinephilia (2019) aicina skatītājus atmest ierastās kino uztveres prakses un uzskatīt līdz šim pieņemtos kanonus par tikai vienu no kino baudīšanas formām.[1] Jaunā sinefīlija atbalsta sabiedrības grupas, kas līdz šim tikai retu reizi spējušas ielauzties baltādaino, heteroseksuālo autoru (auteur) lauciņā, izceļ subjektīvas pieredzes, aktīvismu, marginalizētas dzīves un lepojas ar savu elastīgumu. Tā nenoliedz veco sinefīliju kā tādu, bet piebalso vispārējai tendencei graut autora-ģēnija visvarenību un uzsvērt kino kā kolektīvu mākslu.

Šis uzsaukums mani īpaši uzrunā kā sievieti no Austrumeiropas – pasaules daļas, kas par Citādo (The Other) tiek uzskatīta arī centra, t. i. Eiropas ietvaros. Reģionā, kurā bieži par labāku kultūru ir tikusi uzskatīta (vai uzspiesta) lielāka kultūra, manī ir izveidojusies dabiska pretestība pret koloniālu varu mantiniekiem. Tā vietā es mākslā gribu dzirdēt klusākas balsis un satikt cilvēkus, ar kuriem mani ceļi ikdienā nekrustosies. Tādēļ Berlinālē, Eiropas pašā centrā, es vērsu skatienu ārpus (vai iekšpus, kā to ņem) – un tas skatījās man pretī.

Kultūrkoloniālismu visbiežāk esmu dzirdējusi pieminam Holivudas kontekstā. Holivudas blokbāsteri ielaužas citu zemju kinotirgos un norullē visu savā ceļā, tādēļ vietējais komerckino steidzas imitēt amerikāniskās formulas, cerot iegūt kaut cik pietuvinātu tirgus daļu. Taču festivālu vidē, šķiet, notiek līdzīgs process.

Lai gūtu Rietumu atzinību, citu zemju filmām jāizmanto konkrēti vizuālās valodas vai naratīva kodi, kas Rietumu auditorijām ir pazīstami.

To dara visi, kas atrodas festivālu pasaules perifērijā, – gan mēs, gan arī ārpus Eiropas strādājoši režisori. Labs piemērs šādai kino valodas rietumizācijai ir Nigērijas filma Visas pasaules krāsas ir starp melno un balto / All the Colours of the World Are Between Black and White – pēc iepriekšējās paaudzes kvīru kino kodiem veidots mīlasstāsts, kura aktualitāte jau tagad šķiet zudusi. Nevis tāpēc, ka es neticētu filmā redzamajai mīlestībai vai problēmām, ar ko tai jāsastopas homofobiskā sabiedrībā, bet tāpēc, ka filma šķiet nepatiesa pati pret sevi. Sekojot šķietamiem priekšnoteikumiem, saduļķojas īstenība. Daļēji šādu eirocentriskuma problēmu es minēju arī rakstā par Eiropas Universitāšu kino balvu – Eiropa sevi uzskata par visaugstāko latiņu kinematogrāfijā un sagaida, ka pasaule darīs visu, lai tai līdzinātos (izņemot varbūt lielākās kinoindustrijas). Pasaules kinoveidotāju ziņā ir tas, vai viņi šim spiedienam pakļausies.

Es esmu Rietumu produkts. Es ilgstoši esmu lepojusies ar savu individuālismu un racionalitāti, esmu noliegusi savas emocijas un citu garīgās prakses. Arī festivāla laikā regulāri attapos pie domas, ka mana fizioloģija traucē psihei ar kaut kādām muļķīgām vajadzībām – pulsē nomocītās pēdas, kuņģi velk izsalkums, ļoti nāk miegs, vajag uz tualeti. Prāts un ķermenis ir nesaistītas vienības. Pēdējā dienā sastaptā dokumentālā filma AI: Āfrikas inteliģence / AI: African Intelligence aplūko senegāliešu iemiesošanās (possession) rituālus un ietriec ķīli manā jau tā sašķobītajā rietumnieka apziņā. Deja, kuras laikā cilvēkā iemiesojas gars, nav unikāla ne Senegālai, ne konkrētajai tautai, ne Āfrikai. Visās kultūrās deja ir garīga pieredze. Aristokrātija (un tās mūsdienu līdzinieki) ir veidojusies kā šīs pieredzes absolūtais pretmets, kustības apspiešana, jo nekustība nozīmē racionālo, bet kustība – spirituālo. Taču kustīgs indivīds ne dejā, ne ikdienā nav viens, viņš ir daļa sabiedrības, tāpēc kustībā kolektīvajai apziņai ir lielāka nozīme nekā objektīvajai realitātei.

Kadrs no filmas "AI: Āfrikas inteliģence / AI: African Intelligence"

Subjektīvais patiesums ir tas, ko meklē jaunais sinefīls. Droši vien tādēļ mans spilgtākais Berlināles piedzīvojums ir Kino kapsēta / Au cimetière de la pellicule, kas pievēršas dažādiem kino aspektiem, viscaur saglabājot patiesu aizrautību. Tā ir dokumentāla filma, kurā ar uzdevumu “atrast pirmo Gvinejā uzņemto filmu” režisors Tjerno Suleimans Diallo izstaigā savas valsts kino vēsturi un dara to basām kājām – Gvinejā nav iespējams strādāt filmu nozarē, tāpēc šis žests apzīmē nespēju atļauties pamatvajadzības. Režisors izbrien cauri kinoteātru drupām, kur stūros smiltīs samestas filmu bundžas, apmeklē pamestu studiju, kas savulaik bijusi Eiropas līmenī, bet nu klusē jau gadiem, pāriet lauku, kurā reiz sadedzināja un apraka kaudzēm filmu, un nostājas studentu priekšā. Šis ir stāsts nevis par to, kā es atradu kino (tāds vēstījums ir kodols režisoru-autoru dzimšanas stāstos, piemēram, Fabelmani / The Fabelmans (2022) vai Janvāris (2022)), bet gan kā mēs atradām – vai apbedījām – kino.

Attiecībās ar kino es regulāri atduros pret to, ka redzu šo mediju ļoti primitīvi – kā stāstu stāstīšanas formātu. Apstāties pie naratīva ir slinki; uz to labprāt norāda gan kino veidotāji, gan teorētiķi. Un es viņiem piekrītu. Tomēr turpinu skatīties filmas emocionāli, “caur sevi”, jo liekas, ka tikai tā es varu kaut ko vairāk saprast par pasauli. AI: Āfrikas inteliģence lika apšaubīt pašus manas audzināšanas pamatus, filmas Pēdējās lietas / Last Things laikā biju spiesta konfrontēt pati savu mirstību, un tas, cik Līgavas / The Bride komanda pēc pirmizrādes bija satraukusies, mani saraudināja. Šo mirkļu patiesums ir atstājis dziļāku nospiedumu nekā, piemēram, fon Trotas meistarīgi nostrādātā un vizuāli iespaidīgā Ingeborga Bahmane – Ceļš tuksnesī / Ingeborg Bachmann – Reise in die Wüste.

Kadrs no filmas "Kino kapsēta / Au cimetière de la pellicule"

Diskusijās, kuras dzirdēju gan festivāla, gan Berlīnes Kritiķu nedēļas ietvaros, tādā vai citādā veidā kāds vienmēr pieskārās kolektīvisma idejai un rūpēm. Kaut gan Klēra Denī Kritiķu nedēļas atklāšanas diskusijā Cinema of Care atzīst, ka angļu valodas vārdu “care” uzlūko bažīgi, jo tas ir ikdienišķots, es tomēr atļaušos to lietot, jo latviešu valodā “rūpes” ir saglabājušas savu dziļi intīmo nozīmi. Kuratoram ir jārūpējas gan par skatītāju, gan par kinoveidotāju (irāņu kuratore Azar Mahmoudian, mudinot uz apvērsumu kino izrādīšanas pieredzē, tomēr liek izvērtēt, vai akla iestāšanās pret sistēmu nenodara vairāk ļaunuma jums pašiem), kinoveidotājam ir jārūpējas par savu komandu (jaunais franču režisors Brieuc Schieb sauc filmēšanu par vardarbīgu procesu) un tamlīdzīgi. Mūsdienu kuratora uzdevums ir veicināt sastapšanos. Ieraudzīt cita cilvēka dzīvi vai domu gaitu nozīmē paplašināt pašam savējo – tāpēc es nevaru atslēgties no kino kā naratīva mākslas. Šambu savā manifestā min, ka vecā sinefīlija pamatā balstās estētikā, bet jaunā to uzskata par otršķirīgu, priekšplānā izvirzot aktīvismu un elastību (piemēram, esošo kanonu pārskatīšanā). Tas, manuprāt, aicina atgriezties pie kino kā stāstniecības formas.

Jāatzīmē gan, ka Šambu liek uzmanīties no binaritātes – šīs dažādās sinefīlijas nav vienas skalas pretējie gali. Katrā sinefilā ir pa daļai no abām.

Festivāla laikā man daudz bija jādomā par to, kur atrodas īstenība. Vai filma var tikt uzskatīta par vēstures liecību, ja tajā visi dialogi ir vārds vārdā nākuši no reālas nopratināšanas transkripta, bet tā tiek nosaukta par spēlfilmu? Vai darbs, kas tiek pasniegts kā dokumentālā filma, bet novieto darbības vidi nākotnē, kurā cilvēkus iznīcinājuši saprātīgi minerāli, drīkst sevi saukt par dokumentālu? Tikmēr cita filma, kas spekulē par vientulības laikmetu, izmantojot jau šobrīd pieejamas tehnoloģijas, drošības labad paliek spēles kino laukā. Nākas secināt, ka īstenības atsegšanas uzdevums ir nodots skatītāja rokās. Tas ir minētā subjektīvisma uzvaras gājiens.

Ne jau viss, ko Berlinālē piedzīvoju, radīja manī eksistenciālas pārdomas. Pirmajā dienā mēs apmeklējām kino muzeju, kurā, godīgi sakot, lielāko prieku raisīja spoguļzāle (lūk, estētika pārmāc zināšanas!), un vakarā, atslējušas nostaigātās kājas pret sienu, slinki skatījāmies festivāla atklāšanas ceremoniju. Bija diena, kurā visspēcīgākās emocijas manī izsauca labs indiešu ēdiens, un diena, kurā es pilnīgi netīšām uz lielā ekrāna skatījos pornofilmu. Festivāla intensitātē viss – personīgais, politiskais, svarīgais un triviālais – sajaucas kopā, un gala haoss veido pilnīgo pieredzi. Noslāņošanās un atmiņu selektivitāte ir neizbēgama, taču būtisks ir arī tas, ko es neatcerēšos.

Kadrs no filmas "Eremocēna piezīmes / Poznámky z Eremocénu"

Atsauces:

1. Shambu, Girish. For a New Cinephilia. Film Quarterly, Spring 2019, Vol. 72, No. 3. Pieejams: https://filmquarterly.org/2019/02/27/manifesto-eleven-calls-to-action/#page-jump-8 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan