KINO Raksti

„Iznīciniet visus mežoņus”. Pamatiedzīvotāja acīm

27.07.2021

Haiti salā dzimušā režisora Raula Peka vārds plašāka kino skatītāju loka apziņā iezīmējās 2016. gadā, kad viņa filma "I`m Not Your Negro" (par rasisma vēsturi ASV) tika nominēta "Oskariem", ieguva "Cēzara" un "Emmy" balvas. Peka jaunākais darbs - dokumentālais seriāls "Iznīciniet visus mežoņus! / Exterminate All the Brutes" tagad ir pieejams LMT Viedtelevīzijā, uzdodot vienu no klasiskākajiem stāstniecības jautājumiem, lai vai kādā medijā tas būtu, - kam ir "tiesības" stāstīt kādus stāstus un kuru perspektīvi mēs kurā reizē izvēlamies ieņemt? Pēc "Kino Rakstu" aicinājuma pārdomās dalās Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs un RSU asociētais profesors.

Es noteikti nebūtu skatījies šo filmu otro reizi, bet tā kā biju apsolījis par to uzrakstīt savus iespaidus, tad nācās vien skatīties. Droši vien man nebūtu pieticis pacietības šīs četras sērijas noskatīties arī pirmoreiz, bet tas nenozīmē, ka filma būtu nekvalitatīva. Gluži pretēji – tā tehniski ir dažviet ļoti veiksmīgi izveidota un tajā ir ļoti daudz vērtīgas, interesantas un emocionāli uzrunājošas informācijas. Tomēr vairākas vēstījuma īpatnības lika man aizdomāties par ko pavisam citu: kas ir tie cilvēki, ar kuriem mēs katrs identificējamies un kuru perspektīvas mūs vai nu uzrunā vai arī mēs uzskatām, ka saprotam tās labāk nekā jebkurš cits? Un kāpēc? No tā savukārt izriet cits jautājums: vai un kādā veidā mēs, šeit un tagad dzīvojošie cilvēki esam atbildīgi par to, ko darījuši citi cilvēki citā laikā un vietā? Tāpat arī – vai un cik lielā mērā mēs varam prasīt no citiem atbildību par to, ko šie cilvēki paši nemaz nav darījuši?

Rasisma apmātie

Bet, pirms es stāstu par savām pārdomām, kas saistītas ar filmu, neliels kopsavilkums par to. Iznīciniet visus mežoņus ir četrās daļās ietilpināts stāsts par (galvenokārt balto eiropiešu) rasismu un tā koloniālajām saknēm. Filmā ir izmantotas dažas dramatizētas, aktieru īstenotas epizodes, bet tās ne vienmēr ilustrē vēsturiskos notikumus – reizēm tajās atainots hipotētisks izklāsts, alternatīva vēstures gaita. Viens un tas pats tips (tēlo Džošs Hartnets / Josh Hartnett), kurš bruņojies ar revolveri un mačetes izmēriem tuvojošos nazi, parādās dažādās pasaules malās, laikos un notikumos. Filma sākas ar to, ka viņš aukstasinīgi nogalina indiāņu sievieti, bet beidzas ar to, ka uz viņu pašu tēmē afrikāniete. Šos kadrus papildina arhīvu fotogrāfijas un fragmenti no paša Raula Peka un citu autoru spēlfilmām, arī dokumentālie kadri no režisora mājas arhīva. Filmā izmantotas vairākas vizuāli spēcīgas infografikas (piemēram, vergu plūsma no Āfrikas uz abām Amerikām vai pamatiedzīvotāju teritoriju sarukšana 19. gadsimta gaitā). Šo kinematogrāfisko paņēmienu dažādību papildina dramatiski mākslinieciskas animācijas, un pāri visam skan paša režisora naratīvs.

Stāsts, kas lielā mērā balstās zviedru rakstnieka Svena Lindkvista tāda paša nosaukuma grāmatā, galvenokārt ir par koloniālismu un rasismā balstītu genocīdu 19. gadsimta Ziemeļamerikā un Āfrikā. 20. gadsimtā ir tikai viens notikums, kam šī filma pievēršas plašāk: ebreju iznīcināšana holokausta laikā (lai gan fragmentāri parādās arī citas masu iznīcināšanas epizodes citās pasaules vietās).

Tātad – filma par to, kā baltie eiropieši nostiprināja savu pārliecību, ka viņi ir pārāki par citām rasēm, un kā viņi to īstenoja.

Peka svarīgākais vēstījums ir – balto eiropiešu darbības raksturo filmas nosaukumā liktā frāze “Iznīciniet visus mežoņus!”. (Oriģinālā iekļauto vārdu “brute” latviski grūti pārtulkot, jo tas attiecas uz nevaldāmi vardarbīgu cilvēku vai dzīvnieku, bet var arī apzīmēt vienkārši dzīvnieku atšķirībā no cilvēka. Tāpēc, attiecinot vārdu “brute” uz kādu cilvēku, tiek norādīts gan uz viņa vardarbīgo dabu, gan uz to, ka viņš īsti nav uzskatāms par cilvēku. Šis apraksts savukārt atbilst tam, kā, saskaņā ar Peka vēstījumu šajā filmā, rasisma apmātie eiropieši izturējās pret citu ādas krāsu cilvēkiem un fašisti – pret ebrejiem.)

Tomēr šis dokumentālais īsseriāls nav vienkārši naratīvs par to, kā koloniālisms un 19. gadsimta zinātniskās idejas noveda daudzus eiropiešus pie stingras pārliecības par to, ka viņi atrodas evolūcijas pareizajā pusē, bet visi citi jau dodas vai drīzumā dosies pa iznīcības smilšu taku. Filmā Peks nepārprotami identificējas ar tiem, kas uz sevi izjutuši genocīda smagumu (afrikāņi un viņu pēcnācēji bijušajās vergturu kolonijās, Amerikas pamatiedzīvotāji un ebreji). Filma sākas ar dramatizējumu: mēs redzam kadrā aktrises (Caisa Ankarsparre) tēlotu seminolu sievieti, bet aizkadra balss (Peks, kurš runā pirmajā personā) mūs iepazīstina: “Šī ir Abe Oceola no seminolu tautas [..], viņa man atgādina manu māti”. Tad šis kadrs pārklājas ar Peka mātes melnbalto fotogrāfiju, tā uzsverot līdzību (lai gan nav īsti skaidrs, vai Pekam šķiet, ka māte līdzīga Abei vai aktrisei, kas viņu tēlo). Attēlu pārklāšana un aizkadra teksts liek domāt, ka autors ir cieši saistīts ar šo Amerikas pamatiedzīvotāju sievieti un viņas stāstu, ka viņam (kaut viņš ir afrikāņu izcelsmes haitietis) ir kāda īpaša saikne ar to, kas tagad tiks stāstīts ne tikai par afrikāņu vergiem, bet arī par seminoliem un visiem citiem Amerikas pamatiedzīvotājiem. Tieši šis aspekts ir jautājums, ko, manuprāt, vērts apspriest šīs filmas sakarā – kas ir tas, kas liek mums domāt par sevi kā daļu no kolektīva, ar kuru mēs nekādi neesam saistīti, un kāpēc mēs tādā ziņā leģitimizējam savu empātiju ar šo kolektīvu.

Kā tur bija ar kapteini Kuku

20. gadsimta 80. gados ebreju izcelsmes amerikāņu antropologs Māršals Sālinss (Marshall Sahlins) sarakstīja vairākus rakstus un nolasīja dažas lekcijas par kapteiņa Kuka bojāeju Havaju salās. Kuks 1778. un 1779. gadā divas reizes ieradās Havaju salās. Pirmo reizi vietējie viņu uzņēma ar prieku un izrādīja viņam visādus rituālus pagodinājumus, bet otrajā reizē bija neizskaidrojami dusmīgi un galu galā kapteini nogalināja un sadalīja gabalos, paši paturot dažādus kaulus un britiem atdodot vien gabalu augšstilba. Sālinss skaidroja šos dīvainos, bet labi dokumentētos notikumus ar to, ka Kuks ieradās salās kāda ikgadējā rituāla dažādās fāzēs un havajieši viņu uztvēra par dievu Lono. Tā kā dievam bija jāpazūd, nevis jāatgriežas un jāapdraud viņu valdnieka autoritāte, likumsakarīgi viņš tika nogalināts.

Uz šo Sālinsa skaidrojumu asi reaģēja šrilankiešu izcelsmes antropologs Gananats Obeisekere (Gananath Obeyesekere), vainojot Sālinsu par to, ka

viņš turpinot koloniālisma un eirocentrisma garā nepareizi tulkot havajiešu darbības – piedēvēt pamatiedzīvotājiem nespēju saprast pasauli racionāli un tāpēc uztvert eiropiešus kā dievus.

Viens no būtiskākajiem Obeisekeres argumentiem bija – Sālinss uz visu aprakstīto skatījies ar savām baltā eiropieša acīm, tāpēc nepamatoti eksotizējis havajiešus. Savukārt Obeisekere varot havajiešus saprast daudz labāk, jo pats nāk no “pamatiedzīvotājiem” (dzimis un audzis Šrilankā), tāpēc “dabīgi” labāk saprot arī visus citus pamatiedzīvotājus.

Māršals Sālinss, atbildot uz šo kritiku, uzrakstīja grāmatu Kā pamatiedzīvotāji domā, piemēram, par kapteini Kuku / How "Natives" Think: About Captain Cook, for Example (1995), kurā norādīja – nav pamata uzskatīt, ka divu pilnīgi dažādu sabiedrību “pamatiedzīvotāji” domā līdzīgi un saprot viens otru labāk tikai tāpēc, ka abi kādā pašu izdomātā klasifikācijā būtu liekami pamatiedzīvotāju kastītē. Vienlaikus Sālinss argumentēja, ka Obeisekeres vēlme interpretēt havajiešu darbības racionāla materiālisma gaismā nebūt neataino šo tautu godprātīgāk, bet gan atņem viņu autentiskumu, padarot par universāliem pasaules iedzīvotājiem.

Varētu vēl, protams, pieminēt, ka Māršals Sālinss ar savu ebreju izcelsmi arī pats nemaz nebija tik tipisks baltais amerikānis – kaut kādā mērā arī viņš būtu viegli ieliekams tajā pašā pamatiedzīvotāju kastītē.

Neatkarīgi no ādas krāsas

Peks savā stāstā ik pa brīdim atgādina, ka “civilizācija, kolonizācija un iznīcināšana” ir trīs vārdi, kas, viņaprāt, raksturo cilvēces vēsturi kopumā (1. sērija, 00:01:20). Tomēr naratīvs atkal un atkal atgriežas pie tā, ka šis īstenībā ir stāsts par baltajiem eiropiešiem, kuri, kā filmas beigās uzzinām, visi kopā kolektīvi ir “[..] rīkojušies saskaņā ar maksimu “Iznīciniet visus mežoņus” (4. sērija 00:48:19). Dīvainā kārtā tas nozīmētu arī, ka pēc šīs maksimas būtu rīkojušies arī Eiropas ebreji, kuri nenoliedzami bija šīs pašas Eiropas kultūras intelektuālās bagāžas daļa. Tomēr, kā izskatās, Peks ebrejus drīzāk pieskaita “pamatiedzīvotājiem” un tātad ieliek tajā pašā kastītē, kurā viņš liek haitiešus, Amerikas pamatiedzīvotājus un pats sevi.

Kinorežisors Rauls Peks. Foto -  rosalux-stiftung, licence CC BY 2.0

Kādā epizodē Peks izstāsta dažādās lomas, kurās viņš pats darbojies dažādos savas dzīves periodos (dzīve Berlīnē, ASV, Haiti, sākot ar filmu veidošanu un beidzot ar darbu celtniecībā) un retoriski jautā (2. sērija, 00:38:10) – kas tad viņš ir? Režisors tā arī neatbild uz šo jautājumu, bet tas ir svarīgs arī man kā filmas skatītājam. Kā šo filmu skatīties, piemēram, man kā latvietim (lai gan es arī varētu uzskaitīt dažādas citas vietas un identitātes)? Es arī piederu pie balto eiropiešu vīriešu kārtas, kuru filma nenoliedzami kolektīvi apsūdz (vai nu tikai vēstures kontekstā vai arī joprojām mūsdienu pasaulē). Tomēr manā kultūras bagāžā stāsts par eiropiešu kolonizācijas procesiem un it īpaši “mežonīgo Rietumu” pakļaušanu nebūt nebija triumfālais Eiropas “setleru” un “pionieru” stāsts, bet gan drīzāk plaša mēroga traģēdija.

Džona Veina attēloto kovboju vietā es un mani bērnības vienaudži jūsmojām par Gojko Mitiča attēloto Čingačguku.

Kamēr Peks interpretē Zvērkāvi (oriģinālā – Deerslayer, t.i., briežu kāvējs) kā eiropiešu mēģinājumu piesavināties pamatiedzīvotāju pozitīvās īpašības, viņus vienlaikus iznīcinot, manā un manu vienaudžu izpratnē tas bija stāsts par indiāņu cīņu pret iebrucējiem. Manā bērnības naratīvu skapī vienā plauktā bija deportāciju stāsti no Latvijas un, piemēram, Sat-Oka skumjais stāsts Sāļo klinšu zemē. Abi šie naratīvi šķita pārāk līdzīgi, un manu vecāku un vecvecāku stāsti padarīja pašsaprotamu identificēšanos ar brutalizētajiem indiāņiem vai melnādainajiem vergiem.

Šāda bagāža komplicē manu Peka filmas skatījumu, jo vienlaikus es it kā nāku no šīs “jebkuras Eiropas nācijas”, no kurām Peks prasa kompensāciju, bet vienlaikus apzinos, ka gluži tik vienkārši tas nav. Turklāt arī pats Peks cita starpā pastāsta, ka attieksme, ko viņš saista tieši ar ādas krāsā balstītu rasismu, bijusi tieši tikpat viegli novērojama arī eiropiešu attieksmē pret citiem eiropiešiem (piemēram, angļu attieksmē pret īriem, 2. sērija 00:39:20). Varētu domāt, ka šī attieksme pret citādajiem, izceļot savas grupas pārākumu, būtu tikai eiropiešiem raksturīga iezīme, kura kaut kādā veidā atsevišķos gadījumos novērojama arī citur (piemēram Ruandā). Tomēr diez vai Amerikas pamatiedzīvotāji bija vienlaidus savstarpēji draudzīgi. Piemēram, irokēzi, kā rakstīja savulaik Luiss Morgans, 1643. gadā padzina neuterus no Niagāras pussalas, 1653. gadā gandrīz pilnībā iznīcināja erī cilti un pēc 1670. gada bija pakļāvuši adirondakus un huronus. Acteku impērijas vēsture pirms konkistadoru ierašanās liecina par nemitīgiem apkārtējo sabiedrību pakļaušanas kariem. Tāpēc varbūt šis nav stāsts par balto eiropiešu unikalitāti, bet gan par varas un koloniālās politikas viendabīgo saistību ar vardarbību – neatkarīgi no vardarbības īstenotāju ādas krāsas.

Kurā pusē būsim

Otrās sērijas beigās Peks stāsta, kā iemācījies “vērtēt kolektīvo augstāk par individuālo un meklēt “mēs”, pirms baudīt “es”…”, un aicina vienmēr “pozicionēt sevi pasaulē, nevis virs tās” (4. sērija 00: 46:00). Tomēr šī pieticība un cilvēcība kļūst maz ticama kontekstā ar kolektīvā “mēs” postulēšanu, it īpaši attiecībā uz pagātnes notikumiem. Mani vienmēr fascinējušas filmas vai stāsti (piemēram, Marka Tvena Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā), kur, piemēram, amerikānis nejauši izkrīt cauri laikam, bet acīmredzami automātiski pārvietojas arī ģeogrāfiski. Kāpēc gan jeņķim būtu jāattopas karaļa Artura galmā kaut kur Eiropā, nevis kādā indiāņu tipi tur pat Amerikas līdzenumos? Tāpēc, ka vēstures naratīvs liek jeņķim sevi asociēt ar Angliju. Un, ja viņš kristu vēl tālāk vēsturē, gan jau pamostos Romā un vēl agrāk – arī senajā Ēģiptē. Jo tā par “mūsu” (t.i., pasaules) vēsturi mums mācīja skolā. Gluži kā Obeisekerem nebija nekādu priekšrocību attiecībā uz havajiešiem, diez vai Pekam ir kādas priekšrocības attiecībā uz naratīvu par … jā, par jebkuru pagātnes notikumu. Tomēr viņam pašam šķiet, ka ir, un, nenoliedzami, arī mēs kā skatītāji izvēlamies, kurā pusē būsim šajā apsūdzošajā filmā.

Filma liek domāt par kolektīvajām ciešanām un līdzīgi arī – par kolektīvo atbildību.

4. sērijā Peks saka – miera nebūs, kamēr nebūs veiktas reparācijas (t.i., nodarītā ļaunuma kompensēšana). Viņš gan nesaka, kādā formā šīm reparācijām būtu jāizpaužas, bet ir skaidrs – tām būtu kaut kā jākompensē ciešanas, ko Eiropas sabiedrības un to koloniālie pēcnācēji nodarījuši bijušajām kolonijām vai kādreizējo karu upuriem. Bet, tā kā dažiem no šiem notikumiem vairs nav neviena dzīva dalībnieka, loģiski ir pieņemt, ka kompensācijām jānāk no pēcnācējiem pie citiem pēcnācējiem. Šos jautājumus arī mēs Latvijā esam apsprieduši, domājot par pagātnē nodarītām pārestībām. Un tas liek domāt par to, kādām cilvēku grupām ir tiesības uz kompensāciju par pārestību, kas nav nodarīta viņiem (vai plašāk – kam vispār ir tiesības uz garīgu vai materiālu mantojumu).

Piemēram – kam ir tiesības lepoties ar Vītautu Dižo vai Aleksandru Ņevski? Kāpēc neviens no šiem diviem vēstures personāžiem neiekļaujas latviešu stāstā par dižajiem vīriem, ar ko lepoties? Vai – kam ir tiesības pieprasīt kompensācijas par izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem? Un kuram šodien dzīvojošajam būtu par to jāatbild?

Vai Pekam ir taisnība, kad viņš apsūdz visus eiropiešus mēģinājumā “iznīcināt visus mežoņus” un tātad arī uzliek atbildību, piemēram, rīdziniekiem, kuru senči bija brutāli ekspluatētie Vidzemes vai Latgales dzimtcilvēki?

Ja uzskatām, ka visi mūsdienu Latvijā dzīvojošie krievi, kuru vecāki šeit ieradās pēc Otrā pasaules kara, ir „okupanti”, tad mums jāpieņem arī, ka mūsdienu latvieši ir atbildīgi par (ļoti iespējamo) hercoga Jēkaba flotes īstenoto vergu tirdzniecību, nemaz nerunājot par latviešu dalību holokaustā. Bet arī pašam Pekam kā Haiti iedzīvotājam būtu jāpadomā, vai pašreizējie haitieši ir kolektīvi atbildīgi, jo vēsture ir tā iekārtojusi, ka viņi mitinās uz zemes, kas kādreiz piederēja Haiti pamatiedzīvotājiem. Un vai tāpēc sjū vai čeroki cilšu pēcnācēji varētu teikt, ka viņiem ir vismaz jau morālas tiesības pretendēt uz Haiti salu, jo arī viņi ir Kolumba “atklāto” teritoriju pamatiedzīvotāji?

Pārāk vienkārši

Jā, kā atzīst pats Peks – atbildes nav tik vienkāršas. Tomēr filma diemžēl daudzviet šo sarežģīto tematiku reducē uz dažām vienkāršām atziņām. Pirmā no tām – eiropiešiem (visiem) jau kopš krusta kariem ir bijusi vēlme iznīcināt (visus) neeiropiešus, šī vēlme tikai multiplicējās 19. gadsimtā un kulminēja holokaustā. Otrā – cilvēks pēc dabas ir ļauns un vardarbīgs.

Abas domas ir vienkāršotas un aplamas. Droši vien tāpēc es pēc savas iniciatīvas šo filmu nebūtu noskatījies līdz galam arī pirmo reizi.

Peks veido savu filmu kā aktīvists, bet es skatos kā antropologs, un šīs perspektīvas ne vienmēr sakrīt.

Tāpēc viena lieta ir apzināties vēsturiskos procesus un ar tiem saistītās netaisnības, zvērības un ciešanas, tomēr pavisam cita lieta ir veidot alianses, turpināt likt cilvēkus kastītēs, piedēvējot vienai kastītei cietēja un otrai – vainīgā lomas, pamatojoties uz kādu reālu vai iedomātu pēctecību. Es nezinu, kā Peks iedomājas tās reparācijas un kā viņš iztēlojas, kam un kāpēc tās būtu jāīsteno. Filmas nosaukums ir aizgūts no Džozefa Konrāda stāsta Tumsas sirds, kurā parādās no teksta atrauta piezīme “Iznīciniet visus mežoņus”. Tā kā stāsts velk nepārprotamas paralēles starp notikumiem Āfrikā un Londonā, liekot domāt, ka londonieši ir ne mazāk brutāli mežoņi, nav īsti skaidrs, kurus mežoņus Konrāda varonis ieteica iznīcināt. Tādējādi filmas vēstījums, man par nožēlu, nespēj pacelties pāri tajā attēloto netaisnību apvārsnim. [Kr]

Ilustrācija Kapteiņa Kuka pirmajai ekspedīcijai 1769. gadā.  ("File:Maori bartering a crayfish - Drawings illustrative of Captain Cook's First Voyage (1769), f.11 - BL Add MS 15508.jpg" by Creator:Artist of the Chief Mourner is marked with CC0 1.0)

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija