Esmu pārliecināts, ka Anatolam Imermanim "Testaments" patiktu. Galvenokārt, protams, tāpēc, ka filma aizrautīgi vēsta par to, kā rakstnieka kolēģi mēģina īstenot viņa pēdējo vēlēšanos – izkaisīt pelnus Parīzes sarkano lukturu kvartālā. Bet gan jau viņš priecātos arī vienkārši par to, ka joprojām ir dzīvs, vismaz savu līdzgājēju un gados jaunāku autoru prātā, turklāt visnotaļ pozitīvā gaismā. Neviens rakstnieks nevarētu vēlēties labāku pēcnāves dzīvi.
Tāpēc viegli iztēloties viņa līksmo smaidu, klausoties, kā Knuts Skujenieks, Aivars Eipurs un citi Imermaņa paziņas sauc viņu par disidentu, hedonistu, dzejnieku. Viņš droši vien smīnētu arī par tām atmiņu epizodēm, kas izklausās mazāk glaimojošas, jo sevišķi mūsdienās. Par šķietami neizbēgamajām seksuālajām atsaucēm jebkurā sarunā ar sievietēm, par baudas meklējumiem visos tolaik pieejamajos veidos.
Intervētie cilvēki šo viņa uzvedību nereti reducē līdz brīvdomātāja ekscentriskumam, un filmas veidotāji īpaši arī nemudina uz citādiem raksturojumiem. Tomēr Imermanis neizbēgami atklājas kā pretrunīgi vērtējams cilvēks, teiksim tā. Brīžiem ir pat grūti sekot līdzi filmas sižetiskajai attīstībai, nedomājot par tās galvenā varoņa patieso personību. Un vēl grūtāk ir turēt īkšķus, lai Testamenta radošajai komandai izdodas piepildīt Imermaņa pēdējo vēlēšanos. Domas nemitīgi atkāpjas pie viņa rakstura, līdz es datorā atveru piezīmju failu un pierakstīdams cenšos tās sakārtot.
Pirmā atkāpe
Manā apziņā Imermaņa tēlu pirms filmas bija veidojušas pāris savulaik lasītas grāmatas un dažas pusatminētas sarunas. Šis iespaids viņam būtu paticis krietni mazāk, jo man prātā viņš ir ieķēries kā viduvēju detektīvromānu autors un apšaubāmu seksuālu iekarojumu cienītājs. Šo iespaidu nemazina ne viņa dzejas rindas, kas izskan Testamentā, ne arī, piemēram, žurnālistes Ērikas Šmeļkovas stāsts par rakstnieka intervēšanu, kur Imermanis vispirms pieprasījis viņai atkailināties, bet sarunas beigās to nelūgts izdarījis arī pats. Tāpat neko daudz nepalīdz Jāņa Rokpeļņa teiktais “viņš labprāt sevi dēvēja par seksuālo maniaku” vai Eipura stāsts par to, kā Imermanis viņam pazīstamu sievieti nosaucis par “īstu mauku”, kas esot bijis jāuztver kā milzīga atzinība.
Filmā tas viss tiek pasniegts drīzāk kā interesantas, kolorītas detaļas. Nebija nekāds paraugzēns, tā teikt, savdabīga personība. Galu galā par sausiņiem filmas netaisa.
Un jā, protams, Imermaņa neīstenotais testaments prasīt prasās pēc tieši tādas filmas, kādu mums piedāvā Jāņa Ābeles vadītā radošā komanda. Pēc tādas, kur uzmanības centrā ir nevis Imermaņa biogrāfijas izvērtējums, bet gan viegli absurds ceļojums asprātīgu, draudzīgi noskaņotu čomu kompānijā. Pat ja viņš ne obligāti ir cilvēks, kuram gribēsies just līdzi pēcnāves ceļā. Bet varbūt tas padara šo stāstu vēl interesantāku.
Improvizētā izmeklēšana
Atskaitot šīs fona pārdomas, Testamenta skatīšanās pieredze ir visnotaļ ievelkoša, lai gan ne pārāk pārsteidzoša. Te ir klasiskās intervijas ar Imermaņa laikabiedriem un dažādu jomu ekspertiem, ir sekošana par izmeklētāju nodēvētajam Aleksandram Zapoļam (viņš zināms arī kā dzejnieks Semjons Haņins), kurš lēni izstaigā dažādas ar Imermani vairāk vai mazāk saistītas vietas, eleganti malko kalvadosu un piezvana te vienam, te otram cilvēkam, nesteidzīgi mēģinot noskaidrot, kur tad varētu būt pazudusi urna ar rakstnieka pelniem.
Pa reizei ir arī kāds neparastāks akcents – Imermaņa dzejas lasījumi ar (pus)kailu sieviešu piedalīšanos vai nokāpšana pie zīlnieces, lai lūgtu viņas palīdzību urnas atrašanā, – tomēr kopumā Testamenta stāstījums uz priekšu rit bez lieliem pavērsieniem. Vismaz līdz brīdim, kad notiek pēkšņs pavērsiens pazudušo pelnu problemātikā. Turklāt tas notiek tik vienkārši, ka skatoties sajūtos mazliet apstulbis.
Bet filma turpinās, un es nospriežu, ka tas savā ziņā pat piešķir tai ticamību – vismaz žurnālistikā un literatūrā galvenie pavedieni patiešām itin bieži nonāk rokās it kā paši no sevis. Testamentā tas arī rada savdabīgu improvizācijas iespaidu, it kā filmas ideja būtu uzpeldējusi kādā saviesīgā pasēdēšanā un līdzīgā veidā arī attīstīta. Galu galā ir viegli iztēloties, cik sajūsminātu reakciju atbilstošā kompānijā izsauktu ziņa par šādu testamentu. Un tad jau ātri vien varētu tikt iezīmētas arī darba aprises un apzināti sižeta caurumi, kuru aizpildīšanu izrunāt nākamajās tikšanās reizēs.
Protams, ne mazāk ticama ir iespēja, ka filmas tapšanas process bija pavisam citāds, bet, kā filmā norāda Zapoļs: “Fakti un pieturas punkti ir svarīgi, taču tas nav galvenais.” Arī šeit, gluži kā dzīvē, galvenais netiek atklāts, tāpēc, gaidot izmeklētāja un viņa palīga, filmas scenārija autora Jāņa Joņeva ierašanos Parīzē, lai ķertos pie Imermaņa pēdējās gribas īstenošanas, nākas vien ļauties nākamajiem domu lidojumiem. Par laimi, Testaments tiem jau ir pasviedis ļoti interesantu āķi, norādot, ka Imermanis pats šai pilsētā nebija viesojies ne reizi.
Otrā atkāpe
Par spīti tam, Parīze uz Imermani, šķiet, bija atstājusi ļoti konkrētu iespaidu – viņa iztēlē tā bija fiziskās mīlestības paradīze, vieta, kur bija iespējams viss Padomju Savienībā aizliegtais un nepieejamais. “Tās bija ilgas pēc dzīves, kuru viņam nebija dots iepazīt klātienē,” filmā saka viens no viņa līdzgaitniekiem, vācu tulkotājs un dzejnieks Matiass Knolls. Imermaņa Parīze bija atvasināta no Bodlēra, Van Goga, Modiljāni tēlotās Parīzes, eksistējot viņa iztēlē kā mājvieta visiem kairinošākajiem erotiskajiem baudījumiem un slēpjot pēdējos viņam atlikušos seksualitātes noslēpumus.
Interesanti, ka līdzīgi iedomātu tēlu savā fantāzijā neizbēgami veidos arī daudzi skatītāji, kas visdrīzāk tieši šajā filmā pirmoreiz uzzinās ko vairāk par Anatolu Imermani. Turklāt filma viņiem sniegs vairākas izvēles iespējas. Vieni redzēs brīvdomīgu dzīves baudītāju, citi – vientuļnieku, kurš savu nespēju uzturēt ilgstošas romantiskas attiecības centās pārvērst ekscentriskā donžuāniskumā. Vēl citiem stāsts būs par latviešu erotiskās dzejas pionieri vai varbūt vienkāršu rīmētāju, kurš zināja, kā savai dzejai pievērst uzmanību. Vai, jā, „seksuālu maniaku”.
Savā ziņā Testaments tiecas apvienot abus galvenos iedomu tēlus – neapmierināmo hedonistu Imermani un miesiskās baudas šūpuli Parīzi. Gan fiziski aizvedot tur viņa pelnus, lai izpildītu pēdējo vēlēšanos, gan arī simboliskā veidā – skatītāju uztverē sasaistot vietu un cilvēku. Un tajā jau ir kaut kas skaists.
Vēl tālāk iztēles pasaulē
Darbībai pārceļoties uz Parīzi, Testaments kļūst mazliet apcerīgāks, vairāk pievēršas refleksijām par pasaules neizbēgamajām pārmaiņām, jo izrādās, ka pilsētā oficiālu bordeļu vairs nav, ir palikusi tikai viena kabarē tipa vieta, kur notiek lesbiešu priekšnesumi. Viss pārējais eksistē ja nu vienīgi dažu vietējo atmiņās. Šis atklājums Imermani visdrīzāk iepriecinātu mazāk nekā citas Testamenta daļas. Nezinu, vai viņš pieņemtu, ka pārmaiņas ir neizbēgamas un turēšanās pie kādas vietas aizgājušās godības – vai negoda – ar laiku var aizvest pagalam tālu no tās patiesās dzīves. Bet varbūt reizēm tā arī ir labāk.
Lai nu kā, Parīzes bordeļu un sarkano lukturu kvartāla nāve Testamentam nāk tikai par labu, jo rada vēl pēdējo sarežģījumu – ko gan darīt, ja rakstnieka izfantazētais galamērķis īstenībā neeksistē? Šo intrigu Zapoļs ar Joņevu mēģina atrisināt, runājot ar vietējiem un dzerot vīnu, jo tāda ir šī filma, tāda ir tās tēlotā pasaule. Un atrisinājums izrādās visnotaļ elegants, lai gan ceļš uz to lielākoties notiek aizkadrā – mēs neuzzinām nedz to, kā “izmeklētāji” nolēma, kam un kur piedāvāt izkaisīt rakstnieka pelnus, nedz to, kā viņas (jo šeit priekšplānā beidzot iznāk sievietes) tiek pārliecinātas iesaistīties šai donkihotiskajā piedzīvojumā.
Interesanti, ka arī sievietes, kas uzmanības centrā nonāk filmas noslēgumā, galvenokārt definē viņu kādreizējā saikne ar seksa darbu, ar to pasauli, kas bija tuvāk Imermaņa fantāzijām, nekā jebkura cita Parīzes daļa. Neko daudz vairāk par viņām mēs neuzzinām un neredzam arī viņu reakciju, dzirdot par testamentu un savādo rakstnieku no eksotiskās valsts, kurš bija tik ļoti iemīlējies viņu pilsētā, pats ne reizes to neredzējis. Iespējams, Testamenta veidotājiem vienkārši neizdevās iegūt šīs vilinošās detaļas, jo gonzo žurnālistiku Joņevs brīnišķīgi īstenoja jau Decembrī un ir grūti noticēt, ka šo iespēju viņš būtu apzināti vai neapzināti palaidis garām – sevišķi jau tāpēc, ka dokumentālajā kino tai ir ne mazāk gara vēsture kā literatūrā.
Tā nu arī Testamentā Imermanis no sievietēm iegūst gribēto, bet tas, kā to uztver viņas, paliek noklusēts. Iespējams, citā sociālpolitiskajā situācijā šis filmas aspekts piesaistītu mazāk uzmanības – un varbūt nemaz arī nav īsti godīgi to uzgrūst Testamenta pleciem –, taču skatītāji lielākoties nenāk no tādām izfantazētām un abstrahētām pasaulēm kā Imermaņa romānu varoņi. Tāpēc tas ir viens no galvenajiem jautājumiem, kas kņud galvā pēc tam, kad ir aizslīdējuši filmas titri. Un tas jau Imermanim pilnīgi noteikti nepatiktu.
Trešā atkāpe
Nākamajās dienās pēc filmas noskatīšanās domājot, par ko gan citu varētu uzrakstīt tās sakarā, ja reiz par pašu Imermani runāt vairs negribas, iedomājos, cik pārsteidzoši ātri par Testamenta galveno zvaigzni man kļuva Zapoļs. Lai cik uzspēlētas šķiet dažas ainas, viņa sausi ironiskie komentāri par notiekošo tomēr izskan brīnišķīgi dabiskā tonī, pastiprinot filmas improvizācijas sajūtu. “Visu cieņu,” viņš nosaka filmas pašā sākumā, aplūkojot sašķiebto Vizmas Belševicas un Klāva Elsberga kapu. Tad: “Lūk, šeit ir normāls dzejnieka kaps,” Raiņa monumentālās kapavietas priekšā. “Un šis ir dzejnieces kaps,” kamerai aizslīdot pie Aspazijas piemiņas plāksnītes tās pakājē un neļaujot saredzēt neko vairāk par smīna ēnu Zapoļa sejā.
Ir viegli iztēloties, cik nepiemēroti nopietni Imermaņa testamenta noslēpumu varētu pētīt cits izmeklētājs,
vai tieši otrādi – cik skaidrā farsā tas viss varētu tikt pārvērsts. Savukārt Zapoļa un Joņeva duets šauro taku starp abām galējībām šķērso pārsteidzoši droši. Un varbūt tāpēc labāk tomēr ir atstāt fonā visas pārējās domas un vienkārši doties līdzi viņiem šai savādajā ceļojumā uz rakstnieka iztēloto Parīzi. Pat ja tā netiek atrasta un tāpat cauri pirkstiem izslīd arī “īstais” Imermanis (ja vispār kāds cilvēks var būt caurcaurēm īsts, pilnībā viņš pats), galvenais taču ir ceļa baudījums – fonā skanošie joki, garām slīdošās ainas un apziņa, ka reizēm ir patīkami doties absurdā piedzīvojumā tikai tāpēc vien, ka tas ir iespējams.
