KINO Raksti

#MeToo maisam gals vaļā jeb Par Depardjē vēl dzirdēsim

12.05.2024
#MeToo maisam gals vaļā jeb Par Depardjē vēl dzirdēsim
Ilustrācija: mākslīgā intelekta ģenerēts attēls

Gluži iespējams, ka drīz Kannu festivālā dzirdēsim vēl kādas #MeToo atklāsmes, kas rosina pārvērtēt vēl nesen par pašsaprotamu uztverto kino panteonu. Piemēram, no kā tik ilgstoši būvēta 29. aprīlī nopratinātā Žerāra Depardjē neaizskaramības siena? Dokumentālā sižetā dzirdamā nopūta „…bet tas taču ir Žerārs!” vedina uz pārdomām par ilgstošu toleranci un sistēmas iecietību pret varmāku. Tikmēr pati #MeToo kustība ceļ atbildības latiņu kultūras medijiem, veicinot politisko, ētisko un tematisko robežu paplašināšanos. Kādas atziņas noderīgas Latvijai?

Dažas dienas pirms Depardjē nopratināšanas otrpus okeānam Ņujorkas augstākā tiesa atcēla 2020. gadā pieņemto notiesājošo spriedumu Hārvijam Vainstīnam, tiesnešiem norādot uz kļūdām procesa gaitā. Lieta tiks izskatīta jaunā prāvā, Vainstīna advokāts spriedumu vērtē atzinīgi. Tehniskās detaļas, par kurām matus skalda tiesneši, mudina prātot par veiklajiem izlavierēšanas manevriem un sistēmas pieļauto ērto nesodāmības sajūtu.
Tas gan nenozīmē, ka Vainstīns ir uz brīvām kājām, – viņš turpina izciest sodu Mohaukas cietumā Ņujorkas štatā.  Lai arī tiesas atzinums negarantē viņa attaisnošanu, kā raksta The Guardian publiciste Moira Donegana, šis ir simbolisks pagrieziena punkts, kas liecina par juridiskās un institucionālās mizogīnijas dramatisko nostiprināšanos mūsu laikmetā un atgādina, kā, netiesājot seksuālus varmākas, ir nodoti upuri un feminisma mērķi.

Kannu festivāla zīmē nekait dziļāk ielūkoties t.s. „Eiropas Vainstīna” lietā un censties saprast likumsakarības, kas tik ilgi viņam palīdzējušas noturēt galvu virs ūdens. Vispirms lakoniski par pēdējām aktualitātēm Francijas #MeToo lietā, sauktā arī par #BalanceTonPorc („nosauc savu cūku vārdā”). Līdzās Žerāram Depardjē starp citiem skaļi nosauktajiem vārdiem ir režisori Filips Garels, Liks Besons, Benuā Žako, Žaks Dilons, aktieris Sofians Benasērs un Centre national du cinéma (CNC) šefs Dominiks Butonā. Pētnieciskais žurnāls Mediapart izvirzījies kā neatlaidīgākais ziņotājs, racējs un tiesvedību virzītājs, bet aktrise Džūdita Godrēša ir viena no redzamākajām kustības lāpnesēm.
Tikai īsi pieminēt Godrēšu būtu necienīgi. Viņa atmaskoja un apsūdzēja režisorus Benuā Žako un Žaku Dilonu, februārī tika izsaukta uz Francijas Senātu un varas pārstāvju priekšā publiski aicināja  izveidot īpašu seksuālās vardarbības izmeklēšanas komisiju filmu nozarē. (Latvijas skatītājs aktrisē atpazīs Annu-Sofiju no Sedrika Klapiša Eirokokteiļa / L'Auberge espagnole (2002).)
Godrēša ir arī starp 93 sievietēm, kas 2017. gadā atmaskoja Vainstīnu. Būtiski atzīmēt, ka no 14 gadu vecuma viņa bijusi attiecībās ar 25 gadus vecāko Benuā Žako, aktrise apsūdzējusi režisoru izvarošanā un dzelžainā kontrolē pār viņu – tolaik nepilngadīgo. Aktrise savu traumatisko pieredzi salīdzina ar bērna nolaupīšanu. Kanālā ARTE pieejams Godrēšas autobiogrāfiskais un ironiskais miniseriāls Franču kino ikona / Icon of French Cinema (2024), bet viņas īsfilma Es arī / Moi Aussi (2024) 15. maijā atklās Kannu kinofestivāla konkursa programmu Un certain regard / Īpašais skatiens.

Depardjē konteksts 

Latvijā labi zināmais franču kino piemineklis Žerārs Depardjē 2014. gadā viesojās Baltijas Pērlē, kur preses konferencē tika stingri noteiktas iztaujāšanas robežas, aktierim nedrīkstēja uzdot jautājumus, kas nav saistīti ar programmā iekļauto filmu vai izrādi.[1] (Tolaik aizliegums, iespējams, sakņojās Depardjē pozīcijā Ukrainas jautājumā.)
Par „pieminekli” pilnā nopietnībā viņu dēvē ietekmīgi labvēļi, bet ironiski par „pieminekli” sauc tie, kuri tic cietušajām.

Lai izprastu ziņu plūsmu, kas turpmākajos mēnešos tikai pildīs un pildīs kultūras un ziņu mediju telpu, un saredzētu mehānismus, kas apgrūtina izmeklēšanu un cietušo cīņu par taisnīgumu, visupirms panorāmiski jāaptver Depardjē smagnējā lieta, kuras pētīšanā metafora „jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas” iegūst jaunu intensitāti. Viņa nesenajā nopratināšanā tika izskatītas divas apsūdzības – viena par 2014. gada seksuālo agresiju pret tolaik 24 gadus vecu filmēšanas laukuma asistenti (anonīma) filmas Burvis un siāmietis / Le magicien et les siamois uzņemšanas laikā; otra – par seksuālu uzbrukumu un uzmākšanos 2021. gadā, filmas Zaļie slēģi / Les volets verts filmēšanas laikā. Tiesas process sāksies oktobrī, detaļas ir sarežģītas – Zaļo slēģu laukumā ir divas cietušās, kamēr Burvja un siāmieša apsūdzībā var iestāties noilgums.

Varētu likties, ka Depardjē beidzot tiek ņemts pie dziesmas, bet šīs apsūdzības ir gandrīz brīnumaini izsitušās cauri dzelzsbetona mūrim,

kuru uzcēluši Depardjē juristi, publicisti, labvēļi, starp tiem ir arī radikālais populists un bijušais žurnālists Ēriks Zemūrs un mediju milzis Vinsents Bolorē ar savu reakcionāro mediju tīklojumu. Arī Emanuels Makrons ierauts polemikā – prezidents publiski nosaucis šo gadījumu par cilvēku medībām (manhunt), citstarp piemetinot, ka šāds aktieris ir Francijas lepnums. Uz to bijušais prezidents Fransuā Olands atbildējis: „Nē, mēs nelepojamies gan.”
Makrons nupat maijā gan jau lavierējis, apliecinot cietušo liecību nopietnību, bet iestājoties pret publisku linčošanu.

Mediapart žurnāliste Marina Turči, kura aktīvi raksta par seksuālo vardarbību un atklājusi vairākas #MeToo lietas, raksta par aktiera stipro aizmuguri: „Šodien tā ir galēji labējā Francija, kas mobilizējas, lai glābtu aktieri.” Marina Turči atklājusi Depardjē lietu[2], Lika Besona lietu, Adeles Haneles lietu (jā, Francijā tās burtiski sauc par lietām, afērām – Affaire Gérard Depardieu, Affaire Luc Besson, Affaire Adèle Haenel).

Būtisks pieturas punkts Depardjē kontekstā ir vēstuļu un atbildes vēstuļu saspēle, kas liecina par milzu mobilizāciju – gan aktiera, gan cietušo atbalstam. Pērn Ziemassvētkos konservatīvajā izdevumā Le Figaro publicēta 56 kultūras darbinieku parakstīta vēstule pret Depardjē "publisku linčošanu", tur savus autogrāfus uzspieduši arī Šarlote Remplinga, Karla Bruni, Ivans Atāls un Fanija Ardāna. Vēstulē apgalvots, ka aktiera ģēnijs un viņa daiļrade atstājušas neizdzēšamas pēdas uz mūsu laikmetu un veicinājušas franču kino atpazīstamību. „Kad cilvēki šādi uzbrūk Žerāram Depardjē, viņi uzbrūk mākslai. (..) Viss pārējais ir tikai un vienīgi taisnīguma jautājums,” pauž vēstules teksts.
Drīz pēc tam daži parakstītāji, piemēram Atāls, laipojuši, apgalvojot, ka viņiem netika skaidri komunicētas vēstules nianses un ka viņi piekrīt ne jau absolūti ikvienam vēstules vārdam. Ar atpakaļgaitas ieslēgšanu vai bez, tomēr atbalsta vēstule izsauca milzu pretreakciju. Pilsoniskā aktīvisma bloga Cerveaux non disponibles / Smadzenes nav pieejamas autoru iniciēto atbildes vēstuli parakstīja 8000 kultūras darbinieki, asi kritizējot „vecās gvardes” centienus glābt Depardjē, palikt pie ērtās lietu kārtības un paļauties tikai uz viņu piesaukto taisno tiesu, kamēr agresors sevi nostāda upura lomā un „nevainīguma prezumpcijas” jēdziens ir aizsegs, lai liktu šķēršļus sieviešu liecību kredibilitātei.

Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, nudien. Līdzās divām aprīļa beigās izskatītajām apsūdzībām ir vēl pulka citu. Aktrise Šarlote Arnolda 2018. gadā Žerāru Depardjē apsūdzēja izvarošanā. 2023. gadā Mediapart publicēja vēl 13 liecību par Depardjē seksuālo agresiju vienpadsmit filmu uzņemšanas laukumos laikā no 2004. līdz 2022. gadam. Spāņu žurnāliste un rakstniece Rūta Baza pērnā gada nogalē apsūdzēja Depardjē par izvarošanu. Tajā pašā mēnesī pati pirmā Depardjē apsūdzētāja, aktrise Emanuela Debevēra, izdarīja pašnāvību, ielecot Sēnā tieši tajā dienā, kad pētnieciskais raidījums Complément d’enquêta / Papildu izmeklēšana publicēja atmaskojošu raidījumu par Depardjē. Caurviju elements šajos kadros ir paša Depardjē pašpārliecinātība – visus šos gadus viņš ir apmierināti paļāvies, ka viņa ietekmes dēļ neviens gailis pakaļ nedziedās.

Raidījums ir stindzinošs. Līdzās aktrišu liecībām žurnālisti uzrakuši līdz šim nepubliskotus kadrus, kur Ziemeļkorejas ceļojuma laikā (2018) Depardjē nepārtraukti izsaka seksuālas piezīmes savai tulcei, novedot viņu arī profesionālajā strupceļā; Ziemeļkorejas diplomātu klātbūtnē viņai dzīvajā jācenzē, jātulko vai jānoklusē Depardjē neķītrības. Nonākot kontaktā ar jebkuru sievieti, viņš vulgāri gārdz, ņirgājas, komentē; apspriež pat nepilngadīgu meiteni zirga mugurā. Fakts, ka Depardjē bijis oficiāli ielūgts uz Ziemeļkorejas diktatūras septiņdesmitās gadadienas svinībām, varbūt der kā impulss kāda ārpolitikas eksperta komentāram.

Izaicinājumi kultūras presei

Vai tad Kino Raksti ir īstā vieta šim tematam? Varbūt tas labāk iederētos kādā rubrikā „sabiedrība”? Atļaušos nepiekrist savam iedomātajam oponentam. Sarežģītais process filmu nozarē izvirza jaunus izaicinājumus arī kino aprakstītājiem, bet

mudinājumi "nošķirt mākslu no cilvēka" ir viens no argumentiem, ko lieto dažādu kinolabdzimtību aizstāvji, un viltus neitralitātes pozīcijas ieņemšana.

Literatūrkritiķim Edgaram Damburam pieder doma, ka „uzcelt varoni uz postamenta īpaši bengāliskā apgaismojumā” ir novecojusi romantiska galējība. Neapstrīdams ģēnija statuss un ideja viņam visu tāpēc vien piedot ir atmirstoša parādība.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes eksperte Sandra Sprudzāne un sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne apkopojušas galvenās atziņas no mediju pētījumiem, aprakstot arī ētikas dilemmas un godprātības principus. Viņas raksta, ka iesākumā #MeToo pārsvarā atspoguļojuši tieši kultūras žurnālisti, bet politiskie žurnālisti iesaistījušies tad, kad izskanēja apsūdzības politiķiem.

Tātad #MeToo ieviesa krasas pārmaiņas gan reportieru darbā un ziņu sižetos, gan pētnieciskajā un kultūras žurnālistikā. Žurnālisti un veselas redakcijas nopietni pārdomā katru jautājumu par valodu, virsrakstu formulēšanu, faktiem, upuru liecību citēšanu, nošķīrumu starp „pratināts”, „tiesāts” un „apsūdzēts”. Kad pērn Venēcijas kinofestivāls programmā iekļāva Vudija Alena, Romāna Polaņska un Lika Besona filmas, The Hollywood Reporter žurnālists Skots Roksboro  jautāja „Kā plašsaziņas līdzekļiem vajadzētu atspoguļot Venēcijas problemātiskos vīriešus?”. Žurnālisti atzina, ka virsraksta izvēle bijusi sarežģīta – izcelt citas festivāla filmas un apzināti ignorēt šo trio vai tomēr norādīt uz festivāla diskutablo izvēli? Aptaujāto kino žurnālistu viedokļi dalījās tieši jautājumā par mākslas un autora nošķīrumu.

Kultūras prese un #MeTooCahiers du Cinéma piemērs

Tā kā šī ir vienlaikus politiska, sabiedriska un kultūrvides darīšana, arī kultūras medijs var būt un jau ir platforma – tepat Latvijā to pierāda Satori, LTV1 Kultūršoks un Punctum rakstu sērija #EsArī.

Šāgada februāra Cahiers du Cinéma numura virstēma ir Sievietes savā vietā, vārds dots sievietēm dažādās nozares profesijās. Pētnieces pēta, kritiķes pārrunā ētikas dilemmas un feminicīdus kino klasikā – to, kā viņas tiek uztvertas Francijā, kur dominē vīrieši-kritiķi. Aktrises un filmēšanas laukuma tehniskās darbinieces dalās pieredzē par vīrieša skatienu un pret sevi vērstu seksismu profesionālajā vidē.
17 režisores atbildējušas uz redakcijas anketu par to, kā ir būt sievietēm-režisorēm, un par to, kādas turbulences sajustas pēc #MeToo. Vairākās atbildēs (piemēram, tajās, ko sniegušas Rebeka Zlatovski, Alise Diopa) filmēšanas laukums apzīmēts kā cīņas rings starp dzimumiem, amatu hierarhijām, rasēm. Citās režisores (Klēra Simona, Sofija Leturnēra) atbild, ka apzināti cenšas ap sevi pulcēt mazas komandas ar domubiedru un / vai sieviešu pārsvaru. Režisores Rozīna Mbakama, Blandīne Lenuāra un Mia Hansena-Lēve akcentē saskarsmi ar  vīriešskaidrošanu (patronizējoša skaidrošana, mansplaining) un izbrīnītiem jautājumiem iz sērijas „un varones filmā ne reizi nesaplūcas”?

Katra atbilde akcentē individuālus aspektus. Atbildēs ne vienmēr ir vienprātība politiskajos un radošajos jautājumos, un tas ir ne vien veselīgs mediju plurālisms, bet arī prāta mežģis lasītājam – kur strīdīgais pārtop diametrāli pretējā viedoklī? Kamēr Džeina Kempione atminas savas karjeras sākumā sajusto mizogīniju,

Katrīna Breijā Cahiers lapās noliedz intimitātes koordinatoru nepieciešamību (lietojot apzīmējumu les imposteurs – viltvārži) un #MeToo kā tādu.

Žurnāla anketā režisore raksta, ka kustības tagadējā attīstība ir „pielīdzināma neo-makartnismam, kas vēlas ieviest higiēnu kino”.[3] Der piemetināt, ka Breijā publiski apšaubījusi atsevišķas aktrišu liecības Vainstīna lietā un apgalvojusi, ka ir pret  #BalanceTonPorc, jo kustība pieļaujot anonīmas apsūdzības.

Kas būtiski Francijas kontekstā – režisore Alise Diopa uzsver ne vien sieviešu, bet arī rases jautājumu, piezīmējot, ka viņa kā skatītāja pārsvarā spiesta identificēties ar baltādainām varonēm, savukārt kā režisore jūtas iesprostota skatienā, kas dažkārt pievēršas ne tik daudz viņas filmu estētiskajiem un politiskajiem jautājumiem, cik simbolam, ko viņa iemieso kā melnādaina režisore.[4] Minētie piemēri lieku reizi apstiprina, ka kultūras mediji nestāv malā.

Kultūrkari un žurnālistu diskreditācija

Francijas piemērs parāda, ka par upuriem bieži krīt aktrises un filmēšanas laukuma tehniskās darbinieces karjeras sākumā, baidoties par to skaļi runāt un ar savu atzīšanos saknē nocirst sakarus kinovidē. Tāpat Depardjē lieta demonstrē, kā reakcionārie mediji un ietekmīgi labvēļi mobilizējas aizstāvībā un upuru liecību apšaubīšanā, viskaislīgāk apelējot pie nevainīguma prezumpcijas. Jau minētajā Sprudzānes un Rožukalnes rakstā skarta arī ierastā diskusija par nevainīguma prezumpciju, uzsverot: „Ietekmīgiem medijiem parasti ir augsti žurnālistikas pierādījumu standarti. Tie nodrošina, ka  materiālos izmantots lielāks avotu liecību skaits un tiek veikta rūpīga informācijas apstiprināšana un pārbaude.” Depardjē gadījumā tā ir ar Mediapart un sabiedriskā medija raidījumu Papildu izmeklēšana, bet sociālo tīklu troļļi un vecā gvarde tik un tā diskreditē mediju savāktos pierādījumus, vietā un nevietā piesaucot linča tiesu.

Arī Latvijā, Mūzikas akadēmijas notikumu sakarā brīžiem tiek apšaubīta žurnālistes Anetes Ašmanes-Vilsones Kultūršoka komandas pētījuma leģitimitāte, ironiskās pēdiņās liekot vārdu „pētījumi” vai lietojot dažādas pamazināmās formas. Piemēram, vārds „uzmākšanās” konsekventi tiek likts pēdiņās NRA intervijā šeit.
Tikmēr Dailes teātra direktors Juris Žagars 15. aprīļa raidījumā Meistars Knehts (LR3) pamanās norādīt, ka žurnālisti grēko (sākot no 10. minūtes) un kultūra nevarot saistīties ar šoku (sākot no 58. minūtes). Arī TV24 intervijā Žagars sniedz padomu – žurnālistikai jābūt „ekstra atbildīgai un jāstrādā ārkārtīgi profesionāli”. Laikā, kad Latvijas žurnālisti sastopas ar milzu spiedienu, šādi izteikumi met ēnu uz Sprudzānes un Rožukalnes izceltajiem augstajiem žurnālistikas pierādījuma standartiem. Filmu nozares un kultūras preses atbildības latiņai augot, dažādojas arī veidi, kā #MeToo nopietnību nonivelēt.

Drošāks un vienlīdzīgāks filmēšanas laukums

Kādi secinājumi izriet no #MeToo aktualitātēm Francijas filmu nozarē?

Kā lielas valsts, mazliet karojošākas mentalitātes un milzu kinoindustrijas piemēru var attiecināt uz Latviju? Varbūt nemaz nevar.

Toties parauga cienīga ir mobilizēšanās pret patriarhātu un hierarhiskumu industrijā, žurnālistu krampis un aktrišu drosme stāties pretī zvaigžņu sistēmai, kurā roka roku mazgā. Piemēram, 2018. gadā kopā sanāca 50/50 kolektīvs (Collectif 50/50), kurš veic pētījumus par (ne)vienlīdzību kino nozarē. Pašlaik kolektīvā ir 1500 audiovizuālās nozares biedru.

Francijā tulznu pārplēšana un industrijas centieni pašattīrīties devuši impulsus dažādu drošības pasākumu ieviešanai. Piemēram, filmas Es tev apzvēru / Je te jure režisors Samuels Teiss (kurš, cita starpā, filmā Kritiena anatomija tēlo Sandras Hilleres varones vīru) tika nošķirts no filmēšanas komandas pēc tam, kad tehniķis ziņoja par Teisa uzmākšanos un apsūdzēja viņu izvarošanā. Teiss pabeidza filmēšanu attālināti.
Arī CNC atbalstīto projektu līgumos tagad tiek atrunāta īpaša piecu dienu apdrošināšana. Proti, gadījumā, ja filmēšana jāpārtrauc, filmas komandai saņemot ziņojumus par seksismu vai seksuālu uzmākšanos filmēšanas laukumā, komanda ir tiesīga apturēt filmēšanu, lai lietu izmeklētu. Pārtraukums tiek kompensēts naudā (līdz 500 000 €), nepārsniedzot 5 filmēšanas dienu pauzi. Kopš 2021. gada CNC finansējuma saņēmējiem jānoklausās arī obligātās apmācības par seksismu un seksuālās vardarbības atpazīšanu un novēršanu. Kas zīmīgi – Francijā seksismu un seksuālo vardarbību pārsvarā liek „pārī” zem apzīmējuma „ar dzimumu saistīta un seksuāla vardarbība” (violences sexistes et sexuelles). To uzsver gan akadēmiskā, korporatīvā, mediju un kultūras vide, gan pat uzlīmes bāru tualetēs.

Kas notiek Latvijā? Jau minētie portāli un raidījumi pēta un ķidā #MeToo jautājumus. Intimitātes koordinatora amats gūst atpazīstamību un nozīmību. Gandrīz jau gadu norit izmeklēšana krimināllietā, kas ierosināta pret režisoru Uldi Cipstu; Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Līga Dziļuma pauda, ka lieta aprīļa beigās tikusi nodota kriminālvajāšanas uzsākšanai.
Budžeta ierobežojumu dēļ, iespējams, nav reālas varēšanas piemērot līdzīgus mehānismus mūsu filmēšanas laukumos hipotētisku pārkāpumu gadījumos. Toties par iespēju aizgūt, piemēram, kādu līgumā atrunātu punktu būtu vērts padomāt.

Bet milzu zemestrīču Latvijas filmu nozarē nav. Laba zīme vai bailes?

Alise Zariņa 2019. gadā portālā Satori rakstīja: „Lai arī Latvijā #MeToo kustība izraisīja nelielu viļņošanos, neviens vārds skaļi netika nosaukts, kamēr privātās sarunās, protams, tie izskanēja un turpina izskanēt joprojām. Man šķiet, tā ir reģiona specifika – mums nav vajadzīga bēgļu plūsma, lai protestētu pret bēgļu plūsmu, un mēs varam būt sašutuši par #MeToo graujošo ietekmi uz flirtu un romantiku bez reālas lokālas #MeToo kustības.”
Vai gruzd?

Raksta ilustrēšanā izmantoti mākslīgā intelekta rīki

Atsauces:

1. Plašāk LTV1 Kultūras ziņu sižetā šeit: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/34310/zerars-depardje-un-fanija-ardana-riga 
2. Mediapart rakstu sērija par Depardjē lietu atrodama šeit: https://www.mediapart.fr/journal/dossier/france/nos-revelations-sur-gerard-depardieu 
3. Catherine Breillat, Questions à des cinéastes, Cahiers du Cinema, Feb. 2024, 10. lpp. 
4. Alice Diop, Questions à des cinéastes, Cahiers du Cinema, Feb. 2024, 9. lpp. 

Komentāri

Hinson James
13.07.202420:49

Mēs piedāvājam personīgos, komerciālos un biznesa aizdevumus ar ļoti minimālām gada procentu likmēm 2% apmērā no 1 gada līdz 50 gadu atmaksas termiņam visā pasaulē. Izsniedzam aizdevumus no €10 000.00 līdz €10.000.000.00. Mūsu aizdevumi ir labi apdrošināti, lai nodrošinātu maksimālu drošību, kas ir mūsu prioritāte. Ieinteresētajām pusēm ir jāsazinās ar mani, izmantojot tālāk norādīto e-pasta adresi. Aizdevēja e-pasts: agenthinson@gmail.com INFORMĀCIJA PAR AIZDEVUMU, LAI PIETEIKTIES:- AIZDEVUMA SUMMA: ILGUMS: TĀLRUŅA Nr.: VALSTS: PROFESIONĀLA:


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan