KINO Raksti

Akas uz pazemi, Maskačka un vientuļa sala

07.06.2019

Atšķirībā no spēlfilmām un dokumentālā kino, kur autori filmas telpu atlasa no realitātes fragmentiem, animācijā to katrreiz veido pilnīgi no jauna, tā piedzimst autoru iztēlē. Latvijas jaunākās animācijas telpa, apskatot nesenā laikā iznākušās četras pilnmetrāžas filmas (Simtgades filmas “Saule brauca debesīs” un “Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi”, Igaunijas simtgades filma “Lote un pazudušie pūķi” un Ginta Zilbaloža autordarbs “Projām”), veido apbrīnojami skaidru un strukturētu kopskatu, turklāt apliecina filmu (un autoru) spēju sajust un mākslinieciski apstrādāt sabiedrībā visaktuālākos jautājumus.

Kadrs no filmas "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi"

Kino vēstures gaitā filmu seansi nereti salīdzināti ar rituālu pieredzi – kolektīva ļaušanās, lai attēlu virkne ekrānā apmāna mūsu skatienu, lai ilūzija acu priekšā kļūst īstāka par pašu dzīves pusotru stundu, ko gandrīz nekustīgi pavadām krēslā. Mūsdienu praksē simbolisku nozīmi vēl saglabā pirmizrādes, kur filma no gadiem ilgā darba transformējas kopējā pieredzē, tomēr īpaši bieži jau mēs par kādu rituālu pasākuma aspektu nedomājam.
Taču tieši par šo šķautni atgādināja filma Saule brauca debesīs, pēc kuras noskatīšanās autori aicināja skatītājus pie skapjiem un galdiem, kas glabāja tūkstošiem zīmējumu no filmas. Katrs sev piemiņai varēja paņemt kādu kadru no tikko redzētā darba – pēc filmas ieraksta laišanas pasaulē pārnestā nozīmē saraut gabalos tās oriģinālu.

Filmas "Saule brauca debesīs" zīmējumu skapis. Foto: Agnese Zeltiņa

Šai rakstā es apskatīšu četras Latvijā tapušas pilnmetrāžas animācijas filmas, kas iznākušas uz ekrāniem salīdzinoši neilgā laika posmā – pēc 2018. gada 15. novembrī pirmizrādītās Rozes Stiebras filmas Saule brauca debesīs nākamā kinoteātros un interneta vietnēs skatītājus sasniedza studijā Rija veidotā kopprodukcija, igauņu režisoru Janno Poldmā un Heiki Ernita dziesmotā piedzīvojumu filma Lote un pazudušie pūķi. Tālāk 2019. gada februāra sākumā sekoja pilsētas dēku filma Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi, kas režisora Edmunda Jansona filmogrāfijā turpina 2009. gada filmā Pavasaris Vārnu ielā iesākto Rīgas nomaļu tēlojumu.
Četrotni noslēdz Ginta Zilbaloža fantāzija bez vārdiem Projām, kas jūnija sākumā pieredz starptautisku pirmizrādi Animafest Zagrebā un gaida turpmākus seansus nozīmīgos kinoforumos, tostarp Anesī Starptautiskā animācijas festivāla konkursā.

Šis ir pat pasaules mērogā neierasts piemērs – autors viens pats producējis, rakstījis scenāriju, režisējis, animējis pilnmetrāžas filmu un veidojis tās muzikālo noformējumu. Pārējo trīs filmu veidošanā iesaistīti plaši papildspēki, divos no šiem darbiem – arī starptautiska komanda.

Ar šīm četrām filmām pilnmetrāžu vilnis latviešu animācijā vēl ne tuvu nav izsmelts – tuvākajā laikā gaidām Signes Baumanes, Ilzes Burkovskas-Jakobsenas un Reiņa Kalnaeļļa filmas.

Tomēr četras līdz šim iznākušās pilnmetrāžas jau norāda uz daudzpusīgu telpu latviešu animācijas kopainā. Šis raksts ir par telpu kā izteiksmes līdzekli animācijas darbos, caur to cenšoties iezīmēt arī attiecības ar skatītāju un pārdomāt animācijas vietu ekrāna mākslas ainā.

Telpa animācijā un animācijas telpa

Igauņu animācijas režisors un teorētiķis Ulo Pikovs uzskata, ka par animācijas telpu iespējams runāt kā par šai mākslai unikālu fenomenu. Grāmatā Animasophy: theoretical writings on the animated film (2010) viņš norāda – spēlfilmās un dokumentālajā kino režisors galvenokārt atlasa skatītājam redzamos tēlus un vidi, bet gan trīsdimensiju, gan divdimensiju animācijā tos lielākoties izveido pēc sava prāta (ar apzīmējumu „trīsdimensiju” šajā izteikumā tiek saprasta  leļļu un objektu animācija, ar „divdimensiju” – zīmētā).

Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"

Klasiskā animācijas studija nozīmē plānveidīgu darbu ar smalki sadalītiem pienākumiem – fāzētāji, animatori, fonu mākslinieki, leļļu kustinātāji, zīmētāji ar tinti vai celuloīdu krāsotāji, un tā joprojām; laikietilpīgais darbs pie pilnmetrāžas animācijas lielākoties seko klasiskās studijas iedibinātajiem paraugiem, tāpēc šo apgalvojumu var attiecināt uz pilnmetrāžas animācijas telpu. Pikovs atzīmē, ka šāds darbs visbiežāk izskauž jebkuru nejaušības iespēju, tāpēc katrs elements telpā ir rūpīgi konstruēts, lai projekcijas laikā radītu iepriekš nepastāvējušu vidi. Pilnmetrāžas telpa nav montāžas radīta variācija no ārpusē pastāvošas telpas elementiem, bet gan atsevišķa pasaule; tāpat arī datorprogrammu veidots attēls nav atkarīgs no optiska realitātes tvēruma – tā ir pašos pamatos konstruēta vide. Līdz ar to telpas attiecības ar reālo vidi un tās likumsakarībām ir pilnīgā filmas veidotāju ziņā. Tomēr tradīcija un skatītāju ieradumi[1] atstāj savus nospiedumus –

plašais animācijas izmantojums bērnu izklaidē ir sekmējis to, ka animācija un telpa tajā tiek bieži uztverta ne vien bez saiknes ar ārpusekrāna realitāti, bet arī bez piesaistes tai.

Arī visas četras jaunākās pilnmetrāžas filmas zināmā mērā iekļaujas iztēlē bagātās bērnības vīzijas veidošanā, saturot atsauces uz pasakām (īpašām spējām apveltīti priekšmeti, uzminamas mīklas kā etapa uzdevumi, runājoši dzīvnieki) vai strukturālus elementus, kas filmas tām tuvina. Tās ir vai nu mērķtiecīgi veidotas ģimenes un jauniešu auditorijai, vai arī tai bez bažām rādāmas; visās četrās filmās kā centrālie personāži aktīvi darbojas bērni vai jaunieši, kam doti uzdevumi un pārbaudījumi. Uzdevumu paveikšanai dots ierobežots laiks, ko nosaka maģiski likumi, sagaidāms notikums / process vai arī briesmas, no kurām jāizbēg. Tāpat visās filmās ir kāds, kuru personāžiem jāglābj vai jāpasargā – Rozes Stiebras filmā tiek glābta Saules meitiņa un sargāts mazais Brālītis, Lote pieskata mazo māsiņu, Jēkabs briesmu brīžos paķer padusē kucēnus Zefīru un Safīru, bet Ginta Zilbaloža lidotājs izglābj un ņem līdzi ceļā mazu cālīti.

Kā jau lielā daļā pieaugšanas pasaku, filmu dramaturģijas centrs ir personāžu iniciācija – pāriešana jaunā sociālā vai psiholoģiskā statusā –, un filmās šīs pārmaiņas tiek sekmīgi rādītas caur virzību telpā:

# – nokāpt pazemē un atgriezties;
# – doties ceļā, meklējot pagātnes liecības;
# – nokļūt svešā rajonā un aizstāvēt to;
# – tikt projām no noslēgtas un bīstamas salas.

Kadrs no filmas "Lote un pazudušie pūķi"

Sekojot vizuālo mediju pētnieka Čarlza Forsvila paraugam[2], šīs darbības shēmas var apvienot un skatīt kā konceptuālu metaforu jeb veidu, kā tveramu darbību jēdzienos domāt un runāt par smalkākiem psiholoģiskiem procesiem[3]. Shematiski šīs filmas var skatīt kā konceptuālās metaforas “apņēmības pilna darbība ir virzība uz galamērķi” apakšvirzienu “savu spēju izzināšana ir nonākšana svešā teritorijā”. Pusē filmu šī teritorija atrodas pazemē, kas citkārt nereti tiek izmantota kā simbols bezapziņai – dažkārt pat tīši atsaucoties uz Zigmunda Freida strukturālo psihes modeli.

Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"

Runājoši akmeņi un lidojošas lapsas

Telpas izpēti visērtāk iesākt, pārskatot filmas darbības vertikālo un horizontālo asi. Nosaukums Saule brauca debesīs jau liecina, ka Rozes Stiebras filmā ir izteikta kustība pa vertikālo asi un tajā nošķiramas trīs atsevišķas daļas – debesis, zeme un pazeme. Tā kā filma veidota, balstoties tautasdziesmu motīvos, arī tās telpiskā struktūra atspoguļo mitoloģizētu pasaules ainu – debesis ir mājvieta dievībām (Saulei ar Mēnesi), zeme ir cilvēku, dzīvnieku un antropomorfu zvēru dzīves vieta, bet pazeme – mūžības un tumsas būtņu valstība.

Filmas ievadā Saule ar Mēnesi satiekas kosmiskā pļavā, kur lēkā saules zaķīši – šīs radības varētu uztvert kā dekoratīvu rotaļu ar valodu, tomēr vēlāk tām iezīmējas daudz būtiskāka vieta Stiebras veidotajā kosmosā kopā ar līdzīgām pazemes būtnēm. Zaķīši, zelta putni, zem zobena izzūdoši mošķi un citas radības ir drīzāk gari, gariņi un rēgi, kas ienāk filmas pasaulē līdzīgā veidā, kā pārdabiskas būtnes atveidojis japāņu animācijas režisors Hajao Mijadzaki / Hayao Miyazaki, piemēram, filmās Princese Mononoke / Princess Mononoke (1997) vai Gariem līdzi / Spirited Away (2001). Šie tēli kustas un izskatās pavisam citādāk, nekā cilvēki un dzīvnieki, tie darbojas citā ritmā; šādi tiek uzsvērts, ka tie ir senāki par dzīvām būtnēm.

Kadrs no filmas "Princese Mononoke"

Ar Mijadzaki tēlaino valodu Stiebras filmu vieno arī masku lietojums. Pie Saules un Mēness vārtiem klauvē ķekatnieku pulks, kuru izskatā nav skaidri nošķirams, vai dziedošais Lācis ir lācis vai cilvēks lāča maskā – un tas arī nav būtiski; tāpat nav būtiski, vai kaza, kas dejo visu acu priekšā, ir dejotājas maska vai tāda pati Latvijas baltā, kādu nesen redzējām Eņģelienes saimniecībā. Personāžu kustības un runas manierē iezīmējas it kā zem maskas slēpts, histrionisks attēlojuma veids, kādu iepriekš Roze Stiebra izmantojusi filmā Spēlēju, dancoju (2007) – tur telpa daļēji veidota kā skatuve.

Rituālām maskām līdzinās arī mūžības akmeņi, kas mīt akas dziļumā, vēl zemāk par pazemi. Daudzās līdzīgās sejas nepauž cilvēciskas emocijas, tomēr akmeņiem ir vara pār visām būtnēm, kas pie tiem nokļūst.

Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs", Nabašnieks nonāk mūžības akā.

Ceļošana starp līmeņiem telpā notiek caur pasakās tipiskiem portāliem, vārtiem, garo pupu, tiltiem, aku. Blakus universāliem tēliem filmā, kā raksta Rūta Muktupāvela, plaši lietotas arī “ļoti konkrētas mūsu kultūras mantojuma zīmes – Vidzemes jūrmalas akmeņi, Gaujas senlejas alas, zilās jūras govis, zalkšu dzintara kroņi un garās pupas.”

Telpas uzbūve un darbības principi filmā ir cieši saistīti – cilvēku un zvēru pasaule atrodas pa vidu starp debesīm un zemi, un arī notikumus nosaka debesu un pazemes attiecības, kurās tiek ierautas cilvēku un citu būtņu dzīves.

Filma Lote un pazudušie pūķi arī risinās no atšķirīgām daļām būvētā telpā, bet ģeogrāfiski koncentrētā vietā – Izgudrotāju ciemā. Šī vide iezīmēta jau vairākās filmās, grāmatās un seriālā Lotes ceļojums uz dienvidiem, arī piedzīvojumu parks Lotes zeme šonedēļ jau sesto gadu ver durvis uz Izgudrotāju pasauli Igaunijas piejūras ciematā.
Tomēr pārlaicīgi kosmiskas kārtības vietā šajā universā valda humānisma vērtības zvēru ādās: pētīšana, zinātne, māksla, draudzība un visam pāri – humors.

Līdzīgi kā Stiebras filmā, ceļš pie atbildes ved lejup akā, tomēr meklētāji tur vis neiekrīt mūžības akmeņu skavās, bet gan kaudzē no māņticīgu surikātu samestām biksēm.

Apspēlējot tradicionāli sakārtotu pasaules ainu, pazemē mīt paražu cienītāji, to skaitā samta halātos ietērpti kurmju lordi un senāko tautasdziesmu zinātāji pūķi. Toties debesis par savām pasludina lapsas, kas dzied savu tautasdziesmu:

Kā runā, senos laikos bijis tā,
Gaisā lapsas dzīvoja,
Virs mākoņiem, lai elpo krūts
un vējā aste dūc.

Lai brīvībā var elpot krūts,
mums vējā aste dūc.

Jū![4]

Kadrs no filmas "Lote un pazudušie pūķi"

Dūcošās astes skaidri apliecina, ka šis lapsu dziedājums visdrīzāk tā arī interpretējams – kā pašu astes celšana. Kā recenzijā Kino Rakstiem novēro Santa Remere, “visas Lotes filmas vienmēr ir diezgan filozofiskas un ar sekulāru ievirzi, atmaskojot māņticīgus pieņēmumus un rodot zinātnisku skaidrojumu pārdabiskajam.” Šajā filmā Izgudrotāju ciemā folkloras vākšanas misijā ir nonākuši zinātnieki Kārlis Jenots un Viktors Vīķis – Kārļa kabatā dzīvojoša zivs. Pētnieki aicina ikvienu nodziedāt senāko dziesmu, un zvēri katrs pēc sava priekšstata ķeras pie lietas – cits pie tautasdziesmām, cits pie sentimentāli erotiskiem šlāgeriem[5].
Personāžu uzstāšanās ierakstam sasaucas ar Nika Pārka mokumentālā žanra animācijas filmu Zvēru ērtības / Creature Comforts (1998), kur dažādi dzīvnieki mikrofona priekšā stāsta par saviem paradumiem, aprakstā izmantojot ļoti lietišķu racionalitāti.

Tā arī filmā Lote un pazudušie pūķi dažādu dzīvnieku grupu pretrunīgās pašidentificēšanās atklāj katras masu identitātes vienojošā stāsta konstruēto raksturu. Ierobežotā ciema vide iezīmējas kā izejas punkts plašākai mītu un vēstures slāņojuma šķetināšanai izdomātā un vienlaikus arī reālā sabiedrībā. Toties notikumu saikni ar psiholoģisku telpas traktējumu uztur paralēle – caur Lotes mazās māsas Rozītes tēlu telpa, izpētāma un skaidrojama, tiek nostatīta blakus indivīda dzīvei kā izziņas sākumpunktam.

Tepat un projām

Caur ģeogrāfisko piesaisti Rīgai filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi telpa paver iespējas cita veida skatījumam uz mijiedarbību ar realitāti. Vēsturniece un rakstniece Fara Mendlesona (Farah Mendlesohn) piedāvā kategorizēt fantāzijas literatūru pēc veida, kā fantastiskais ienāk stāsta pasaulē, un viņas pieeju vismaz daļēji var izmantot arī pasakai un fantāzijai tuvu animācijas filmu analīzē. Pēc Mendlesonas iedalījuma filma Saule brauca debesīs pieder iegremdējošās (immersive) fantāzijas kategorijai, kur stāsta iepazinējam nav izredžu patverties no pārdabiskā; salīdzinājumā Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi ir drīzāk portāla-meklējumu (portal-quest) fantāzija, kur fantastiskie notikumi sākas pēc iziešanas cauri portālam[6]. Filma gan stipri atšķiras no klasiskiem portāla fantāzijas darbiem ar striktu pasauļu nošķīrumu (piemēram, Alise Brīnumzemē[7]) šeit darbība risinās Maskačkā un centrā, divos vienlīdz reālos Rīgas rajonos, kas šajā darbā pārstāv atšķirīgus izturēšanās un domāšanas modeļus – centrs ir vieta plānošanai un noteikumiem, bet Maskačkā katrs dara, kā pašam patīk.

Kadrs no filmas "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi"

Fantastiskā Maskačkas dzīve piedāvā redzējumu par pilsētas rajona nākotni; šis redzējums ir vienlaikus pasakains un rotaļīgs, taču mudina skatītāju domāt – kāpēc gan ne? Varbūt visos Rīgas rajonos nav runājošu suņu, bet tajos taču ir citas aizsargājamas kultūras vērtības! Sapludinot portāla fantāziju ar reālajā vidē balstītu pilsētvides tēlojumu, Maskačkas runājošie suņi kļūst par simbolu jeb pārnestā nozīmē lietotu elementu, lai apzīmētu darbības, kas jāuztver ne tik pārnestā nozīmē – pilsoniskas aktivitātes pilsētas interesēs.

Līdzīgi rīkojas Latvijā jau pazīstamais režisors Mišels Oslo filmā Dililī un Parīze / Dilili à Paris (2018), kur sapludināti kultūras vēstures fakti un personāži, krimināldrāma un nerimstoši aktuāls jautājums par sieviešu tiesībām.

Arī filmā Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi darbības telpu var ieskicēt koordinātu plaknē: horizontālajā asī telpu nodala portāls-tunelis, aiz kura sākas Jēkabam svešā Maskavas forštate, bet kustība pa vertikālo asi sakrīt ar dažāda veida dramaturģisko kāpinājumu. Augstākie punkti uz vertikālās ass ir arhitekta Putna dzīvoklis greznā daudzstāvu ēkā, skatu platforma kokā, kur notiek pirmā sadursme starp Mimmī un Jēkabu, un topošais debesskrāpis – filmas centrālā konflikta iemesls.

Papildu dimensiju filmā piešķir Jēkaba zīmējumi, kas caur telpas shēmu parāda Jēkaba domāšanu. Sākumā, kad tie varbūt reizēm piepildās, varbūt tikai nejauši sakrīt ar notikumiem ārpasaulē, Jēkabs nav drošs par savām attiecībām ar pasauli, bet tālāk, kad jāglābj Maskačka, fantastiskie zīmējumi pamazām kļūst par plāniem.

Kadrs no filmas "Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi"

Šajās attiecībās veidojas arī dialogs ar skatītāju, kam it kā tiek teikts – ir svarīgi fantazēt, kādu pilsētu mēs vēlētos, jo tieši caur iztēli veidojas reāli plāni. (Arī filmas publicitātes kampaņā tika izmantoti līdzīgi orientēti sižeti - piemēram, māksliniece Elīna Brasliņa runā par to, kādu gribētu redzēt pilsētas plānojumu).

Visās apskatītajās filmās pastāv iedalījums savējā jeb drošā telpā un svešajā jeb bīstamā,

tomēr visizteiktāks tas ir Ginta Zilbaloža filmā Projām. Lai arī katra iepriekšējā filma risina sadursmi citādāk, personāžu spēkos ir ieviest līdz šim haotiskajā vidē kārtību – vai nu ļaundari tiek uzveikti un glābēji atgriežas drošībā (Saule brauca debesīs), vai briesmas izrādās tikai nostāsti (Lote un pazudušie pūķi), vai svešā teritorija kļūst par savas teritorijas paplašinājumu (Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi). Filmā Projām ir citādāk, tur darbību virza vajadzība izbēgt no bīstamas telpas – salas, kur nokļuvis avarējis lidotājs. Telpā ir arī patvēruma vietas, tomēr visā filmas gaitā, apcerīgajā mūzikā un veldzējoši kinematogrāfiskajās ainās nepamet fona spriedze – lidotājam draud briesmas, un viņam ir jādodas tālāk nezināmajā, lai no tām izbēgtu.

Kadrs no filmas "Projām"

Pārējo filmu personāži paveic uzdevumus, kopīgiem spēkiem darbojoties nelielā grupā: Nabašnīks, Māsiņa un Brālītis; Jēkabs un Mimmī; Lote un viņas mazā māsa Rozīte. Tikai zēns ar motociklu Ginta Zilbaloža filmā darbojas vienatnē (tāpat kā autors, filmu veidojot); par viņa ceļabiedru kļūst izglābts cālēns.

Līdzīgi izteiksmes līdzekļi izmantoti Oriela Brekovitsa īsfilmā Cadiks / Tzadik (no senebreju valodas – “svētais vīrs”), lai gan tās vēstījums ir pesimistiskāks:

Ginta Zilbaloža filmā darbība sākas pēc tam, kad zēns ar izpletni pamostas, iestrēdzis kokā, un arī turpmāk filmā bieži tiek radīta telpiskas dezorientācijas sajūta – izmantoti neierasti un kustīgi rakursi, kas līdz pēdējam brīdim liek pārdomāt, vai redzams kritiens vai celšanās augšup. Izmantojot kino un datorspēlei raksturīgus kadrus un skatpunktus un precīzu ritmu, Zilbalodis panāk skatītāja klātbūtni telpā tādā mērā, ka kļūst nebūtiski jautājumi par to, kāpēc šī telpa ir tāda, kā tā ir. Vai to kāds ir tīši iekārtojis kā maršrutu? Kur palikuši salas iedzīvotāji, kuru liecības vēl redzamas apkārtnē? Neskaidrie elementi rosina minējumus, bet ne neizpratni.

Kadrs no filmas "Projām"

Ginta Zilbaloža filma ir ļoti vizuāls darbs, kur telpa ir nozīmīga tieši pieredzējumā. Projām ir vienlīdz ērti rādāma kinozālē vai galerijā, līdzīgi kā Kārļa Vītola Beigas (2019), bet arī vienlīdz ievelkoši skatāma mazajā ekrānā.

Telpa skatītājam

Kā šis nelielais ieskats liecina, telpas uzbūve pilnmetrāžas animācijā jūtami atspoguļo filmā pausto uzskatu sistēmu. Vertikālā darbības ass šajās četrās pilnmetrāžās ir saistīta ar ietekmi un zināšanām, bet horizontālā – ar prasmēm un piederību. Interesanti ievērot, ka vairāk interjeru redzams filmās Lote un pazudušie pūķi un Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi, kuru vēstījums ir pragmatiskāks un satur vairāk humora; savukārt dabas tēli un eksterjeri dominē filmās Saule brauca debesīs un Projām, kuru vēstījums ir simboliskāk lasāms. Tā gan ir vēl viena liecība par visu filmu radniecību ar pasakām – arī tajās par cilvēkiem vēsta nevis cilvēku tēli, bet cilvēciska vide un rīcība.

Kadrs no filmas "Saule brauca debesīs"

Neskatoties uz strukturālo tuvību pasakām, visas četras šeit apskatītās filmas apliecina, ka uzņemtas šeit un tagad, reflektējot ar sabiedrībā aktualizētiem jautājumiem. Jēkaba un Mimmī rajona pārmaiņas nāk laikā, kad Rīgā aktivizējas gan atsevišķu zonu kopienas, gan aizstāvji kokiem pilsētā; Lotes risinātā tēma par materiālās un nemateriālās kultūras mantojuma glabāšanu kļuvusi nozīmīga visā Eiropā pēc ugunsgrēka Parīzes Dievmātes katedrālē, bet indivīda un pasaules attiecību risināšana filmās Saule brauca debesīs un Projām paver ļoti plašu telpu dažādām debatēm, to skaitā Latvijas sabiedrībā aktuālajam jautājumam par varonību un vīrietību. Abu šo filmu protagonisti rāda ļoti cilvēciskus varoņus, kas saskaras ar bailēm un neizlēmību, viņiem vajadzīgs citu atbalsts un

ne vienmēr ir nepieciešams vai iespējams mainīt vidi, kur pastāv briesmas, – arī došanās prom no tām var būt pietiekami drosmīga rīcība.

Līdz ar to filmas rada telpu maskulinitātes pārdefinēšanai to formējošā brīdī – stāstos, ar kuriem uzaug jauni zēni un meitenes.

Animācijas kopējā klāstā pilnmetrāžas filmas ir pateicīgs formāts daudzveidīgiem ekrāniem – tās rāda gan kinoteātros un brīvdabas sensos, gan TV kanālos un viedtelevīzijās, filmu festivālos un izglītojošos lektorijos; Latvijā topošās un pēdējā laikā tapušās pilnmetrāžas filmas uzrāda lielas izredzes būt visās šajās vietās, un tas nozīmē, ka šīs filmas sasniedz un sasniegs daudzveidīgu auditoriju. Turpinām skatīties!

Atsauces:

1. Turpat, 94.lpp. 
2. Metaphor and symbol: Searching for one's identity is looking for a home in animation film. Article in Review of Cognitive Linguistics, January 2013 
3. Lingvists un filosofs Džordžs Lekofs, izstrādājis konceptuālās metaforas jēdzienu (kopā ar Marku Džonsonu), skata metaforu, metonīmiju un vizuālās iztēles ainas nevis kā mākslinieciskus vai retoriskus izteiksmes līdzekļus, bet kā visuresošus domāšanas mehānismus. 
4. Citāts no Mākoņlapsu dziesmas, latviešu teksta autors Andris Akmentiņš 
5. Filmas mūziku veidojis komponists Svens Grīnbergs un grupa Prāta Vētra 
6. Mendlesohn, Farah. Rhetorics of Fantasy, Wesleyan University Press, Middletown, 2008, p 18  
7. Lūiss Kerols stāstu Alises piedzīvojumi brīnumzemē sarakstījis 1865 un Alisi Aizspogulijā 1871, Volta Disneja studijas filma pēc abu darbu motīviem uzņemta 1951. gadā. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan