Ja jums liekas, ka aizkustinošākais acu skatiens Latvijas animācijā jau ir uzzīmēts un līdz ar „Oskara” statueti uz visiem laikiem pienākas „Straumes” tumšpelēkajam kaķim bez ūsām, esiet gatavi pārsteigumam no negaidītas puses.
Šī būs (cerams!) vienīgā reize, kad šajā apskatā atļaušos piesaukt Straumi, jo pasaulē nav daudz grūtāku lietu kā būt nākamajai Latvijas pilnmetrāžas animācijas filmai laikā, kad valsti pārņēmusi vispārēja pēc-Oskaru eiforija un visi vēlas nest Ginta Zilbaloža un viņa komandas radītā kaķīša asti. Bet, atgriežoties pie aizkustinošākā acu skatiena, man ir labas ziņas – kaķītim ir konkurence, jo uz ekrāniem parādījusies pingvīnmeitenīte Telma. Pirmsskolas vecuma bērniem domātā animācijas filma Telmas ideālā dzimenīte ir simpātisks pienesums Latvijas daudzveidīgajā animācijas ainavā, lai gan – ar dažām iebildēm.
Mākslinieka Andreja Prigičeva radītais pingvīnbērns Telma uz ekrāniem izšķīlās 2009. gadā, Reiņa Kalnaeļļa bezvārdu animācijas īsfilmā Kad āboli ripo. Izšķīlās pavisam burtiski – kaķa Vilhelma un peles Sofijas ābeļdārzā ieripoja ola, kas bija noklīdusi no Zaļās zemes tūristiem pingvīniem, un par mazās pingvīnmeitenes pirmajiem draugiem kļuva tieši kaķis un pele. Īsfilma Kad āboli ripo pirmizrādi piedzīvoja Berlīnes kinofestivālā un tika izrādīta vairāk nekā simt festivālos; panākumu iedvesmoti, autori nolēma turpināt sekot pingvīna, kaķa un peles piedzīvojumiem pilnmetrāžas formātā.
Arī šajā komandā ir režisors Reinis Kalnaellis, producents Vilnis Kalnaellis, mākslinieki Andrejs Prigičevs un Laima Puntule, filma tapusi kā Latvijas un Luksemburgas kopražojums. Tā nu piecpadsmit gadus pēc ābolu ripošanas uz ekrāniem nonākusi animācijas filma, kas garajā ceļā mainījusi nosaukumu no Ābolrauša šūpuļdziesmas uz Telmas ideālo dzimenīti, bet saglabājusi tās pašas aizkustinošās pingvīnbērna Telmas acis, kaķa Vilhelma pilota brilles, peles Sofijas laipno smaidu un Andreja Prigičeva silto krāsu zīmuļu faktūru. Klāt nākusi vesela tēlu plejāde, sākot ar filozofiski noskaņotu vienkājainu āzi-saksofonistu un beidzot ar lidojošām zebrām-izgudrotājām; visi šie tēli ierauj skatītāju kaleidoskopiskā virpulī un ļauj ceļot cauri brīžam teju sirreālai mākslinieka apziņas plūsmai. Pa vidu gan dažu skatītāju asociācijās iemaldījušies arī pāris “viesmākslinieku”, kā astoņkāja Deiva līdzinieks no Madagaskaras pingvīniem un balta pūce no paši-zināt-kurienes... Taču kopumā animācija ir ļoti baudāma, un mūsmāju nelielajā testa auditorijā stundas un desmit minūšu laikā garlaicīgi nekļuva ne diviem pieaugušajiem, ne trīsarpusgadniecei. Tieši animācija ir Telmas ideālās dzimenītes stiprākā puse, bet scenārijs tai šoreiz īsti netiek līdzi.
Sižeta pieteikums ir intriģējošs – pingvīnmeitenītei Telmai pēc dažām dienām apritēs pieci gadi, bet viņa bažījas, ka Dzimenīte viņu neatradīs un varbūt viņai uz visiem laikiem paliks četri gadi! Jau ar pirmajiem kadriem skatītājs tiek ievests (pieaugušā acīm visnotaļ distopiskā) Ledus zemē, kurā valda populistisks un ballīšu kārs Imperators, dzimšanas dienas ar konfektēm un limonādi tiek solītas katru dienu un pingvīni ir kļuvuši par apātiskiem patērētājiem. Telma jūtas neiederīga, viņai pietrūkst vecāku siltuma un uzmanības, un vairāk par visu viņa vēlas sagaidīt Dzimenīti kopā ar īstajiem draugiem – bērnībā iepazīto kaķi Vilhelmu un peli Sofiju. Taču ir kāda problēma – draugi dzīvo tālu projām, Zaļajā zemē, un Telma ar viņiem sarakstās tikai vēstulēs. Te sākas piedzīvojumi – un arī sižetiskā līdzsvara vingrinājumi.
Pingvīnmeitenes Telmas ceļojums no Ledus zemes uz Zaļo zemi un atpakaļ balansē starp sapņainu šūpuļdziesmu, stāstu par draudzības spēku un viegli didaktiskiem vēstījumiem par ekoloģiju, populismu un patērētājsabiedrības lamatām. Brīžam rodas sajūta, ka autori (scenāriju rakstījušas Līva Eglīte no Latvijas un Sesila Somersa no Luksemburgas – kā noprotams, aktīvās diskusijās ar režisoru Reini Kalnaelli) gribējuši filmā ielikt katrs sev svarīgāko, un beigās sanācis vinegrets. Vizuālais stāsta plūdums ir asociatīvs un disonē ar dialogu konkrētībām. Ne vienmēr ir viegli atbildēt uz bērna jautājumiem: „Ko viņa tur tagad teica? Un kāpēc?” Turklāt šajā gadījumā tas arī šķiet lieki, jo filmā ir pārāk daudz īsi aizskartu, bet tālāk neattīstītu domu un sižeta līniju. To vietā gribas vienkārši baudīt bagātīgo animācijas pasauli.
Interesanti, ka sākumā arī pilnmetrāžas filma, tāpat kā tās priekšgājēja Kad āboli ripo, bijusi plānota bez dialogiem. Stundas garuma animācijai šāda izvēle varētu būt izaicinošāka, tomēr iespējams, ka filma no tā būtu ieguvusi, jo mākslinieka Andreja Prigičeva neparastais rokraksts un bezrobežu fantāzija komplektā ar mākslinieces Laimas Puntules un komandas spēju iekustināt Prigičeva krāsaino zīmuļu skices un pārcelt tās datorā, saglabājot Prigičeva zīmulīgumu un radot brīnumainu lielā ekrāna krāsu pasauli, ir milzīga vērtība pati par sevi. Un varbūt pēc Straumes (pardon!) panākumiem skatītājs ar atvērtāku sirdi būtu gatavs uzņemt arī šādu – bezvārdu – filmas valodu.
Es gan netiecos izcelt animācijas filmas bez dialogiem kā mākslinieciski augstvērtīgākas tikai tāpēc, ka viena no tām nesen triumfējusi pasaules kinobalvu olimpā, tomēr šķiet, ka lielāka saturiskā konsekvence Telmas ideālajai dzimenītei būtu nākusi par labu – vai nu kodolīgs un spraigs sižets, kas notur uzmanību visā garumā un neatstāj aiz sevis nesasietus galus, vai arī filozofiski meditatīvs tēlu un domu plūdums ar neierobežotām interpretācijas iespējām; abi kopā šajā gadījumā īsti nestrādā. Pasaules un arī Latvijas animācijā gan netrūkst piemēru, kur autoriem izdodas arī mazākajiem skatītājiem domātās filmās līdzsvarot sižetisko spriedzi ar filozofisku animācijas valodu, tomēr parasti atslēga ir „mazāk ir vairāk”. Telmā vienkārši visa kā ir mazliet par daudz.
Tomēr filmas skaniskais ietvars izdevies veikls un ausij tīkams - iepriecina Kārļa Auzāna mūzika un jau no īsfilmas Trakā lapsa atpazīstamais Carnival Youth rokraksts filmas beigu titru dziesmā, arī dialogi skan silti un dabiski. Īpašs kompliments Kalnaeļļu dinastijas jaunākajai pārstāvei Rotai Kalnaellai par pārliecinošo debiju pingvīnmeitenītes Telmas balss iedzīvināšanā. (Kalnaeļļi pie Telmas ideālās dzimenītes strādājuši pat trīs paaudzēs, jo filmas producents ir ilggadējais studijas Rija vadītājs Vilnis Kalnaellis.)
Bet atpakaļ pie Dzimenītes! Mana meita jau kādu laiku gatavo raideri jeb prasību sarakstu savai vasarā gaidāmajai ceturtajai dzimšanas dienai. Tur ir gan šokolādes torte ar zemenēm un vienradzi, gan rozā čībiņas un spīdumiņu kleita, gan dziesma Te saule aust, un, protams, DRAUGI. Sagaidīt Dzimenīti kopā ar Draugiem ir universāla vēlēšanās, kas viņu vieno gan ar pingvīnmeitēnu Telmu, gan faktiski jebkuru pieaugušo. Kad pāris dienas pēc Telmas ideālās dzimenītes noskatīšanās pārrunājam redzēto, meitas spilgtākās atmiņas ir Telmas draugu meklējumi, milzu gliemja kruīzs ar Astoņkāji kā konferansjē un Jūraszirdziņu orķestri, un izkususī Ledus zeme, „kuras vairs nav”. Kāpēc nav un kāpēc vismaz filmā viss tomēr beidzās laimīgi – līdz tam netiekam, jo meitas domas tobrīd jau pārvirzījušās uz citiem neseniem iespaidiem par Leldi pazemē un trim asins lāsēm no animācijas klasikas Spēlēju, dancoju (2007) Rozes Stiebras režijā; to viņai pēkšņi gribas apspriest pie brokastīm.
Klausos un pie sevis priecājos par to, cik bagāta un daudzveidīga ir Latvijas animācijas pasaule, kas arvien spēj piedāvāt ko svaigu. Īpaši svarīgi tas šķiet laikā, kad straumēšanas burbuļos ir tik daudz vienveidīgas un sintētiskas animācijas, ko mierīgi varētu būt (un droši vien reizēm arī ir) radījis mākslīgais intelekts. Telmas ideālā dzimenīte (ko dators man spītīgi labo uz „dzimtenīti”) ir baudījums acīm un ausīm, bet varbūt ne līdz galam īstenota uzticēšanās skatītāja spējai uztvert asociatīvu fantāzijas plūdumu, kur viss nebūt nav jāpasaka priekšā.
Noslēgumā tomēr nāksies vēlreiz pieminēt Ginta Zilbaloža filmu, kura ar vairāk nekā 350 tūkstošiem skatītāju kļuvusi par līdz šim apmeklētāko filmu Latvijas kinoteātros. Vai Straume būs atraisījusi mūsos lielāku aizrautību pret jaunākās latviešu animācijas baudīšanu uz lielā ekrāna arī pēc Oskara sajūsmas plūdu norimšanas?
