Īsa eseja par to, kā Latvijas animācijas seriāls „Urga, Jo un Po” iekaroja kādas četrgadnieces sirdi.
Jāsāk ar atkāpi jaunāko laiku vēsturē. Ja pēdējo astoņu gadu laikā esat bijis bērnudārznieka vecāks, ar lielu varbūtību arī nakts vidū varat nodziedāt „…kurpes kājās, ejam mājās, Tuta drīz būs klāt!”; senāki vecāki noteikti atcerēsies „Kas te? Es te! Es te dzīvoju, re, kur mana pase…” no Irēnes Grūzītes izlolotā žanra ilgdzīvotāja Kas te? Es te Latvijas Televīzijā. Otro beidza filmēt 2020. gadā (un LTV arhīvā visas sērijas aizvien ir pieejamas), bet Martas Seleckas un Ausma Media veidotajam seriālam Tutas lietas pašlaik tiek filmēta jau 17. sezona. Redzot noturīgo interesi un nepieciešamību pēc kvalitatīva, Latvijā radīta TV satura pašiem mazākajiem, kompānijā Ausma Media izaugusi arī Ukulele, Mazi burti bums un vairāki seriāli mazliet vecākiem skatītājiem.
2025. gada nogalē pašmāju bērnu TV seriālu kompānijai pievienojies spēcīgs jaunpienācējs – Ilzes Lasmanes-Brožes izauklētais zinātniskās fantastikas (autoru dots žanra apzīmējums) animācijas seriāls bērniem Urga, Jo un Po. Un man jāatzīstas, ka vismaz viena četrgadniece to jau zina no galvas.
Tutas lietu autori sāka sarunāties ar vismazākajiem un pamazām paplašināja saturu, kas auga līdzi saviem skatītājiem, bet seriāls Urga, Jo un Po šai ballītē ienācis no otra gala. Vācu īsspalvaino putnu suni Urgu TV skatītāji iepazina pirms sešiem gadiem raidījumā Pa straumei, kurā trīs jaunieši kopā ar suņu meiteni Urgu laivā apceļoja Latvijas upes. (Starp citu, par Urgas saimnieci Ilze Lasmane-Brože esot kļuvusi tieši iecerētā seriāla dēļ, nevis otrādi.) Urgas TV karjera turpinājās ar raidījumu ciklu sākumskolēniem Urga urda, kur sunīte kopā ar Ilzes meitu un vienu no Pa straumei laivotājām Helēnu Kristu Kalniņu izzināja Latvijas dabas daudzveidību. Urgai dodoties aktrises pensijā, viņas tēls pārdzimis animācijā – tagad Urga kļuvusi par supersuni, kas lido ar ausīm, draudzējas ar iņ-jaņ ķiņķēziņiem Jo un Po, sarunājas ar viszinošu kaktusu un dodas glābt nelaimē nonākušus dzīvnieku mazuļus. Lakoniskā un nesamežģītā 2D animācijā to visu ietērpis mākslinieks Raitis Kalniņš, bet Urgas līdzgaitniece Helēna Krista Kalniņa jaunajā seriālā kļuvusi par galvenās varones balsi. Citu balsu ierakstos atzīmējušies gan Latvijā pazīstami aktieri (Guna Zariņa, Raimonds Celms), gan animācijas filmu ieskaņošanas debitanti – kamēr bērni jūt līdzi pudelē iestrēgušiem kurkuļiem un viltīgu kaķu ielenktiem pupuķiem, vecāki var spēlēt visnotaļ aizraujošu balsu minēšanas spēli un nonākt pie daža laba interesanta atklājuma. Atļaušos atzīmēt, ka Edgars Šubrovskis tehnoloģiju pavēlnieka kaktusa Spicā lomā izgriež pogas daudziem pieredzējušiem balss aktieriem un dara to ar pārliecinošu eleganci. Mana meita brīžam sākusi piesavināties viņa intonācijas.
Astoņas Urga, Jo un Po sērijas vienā stundu garā seansā pirmizrādi piedzīvoja kinoteātros gada izskaņā, bet raksta autorei bija iespēja tās noskatīties mājas apstākļos kopā ar fokusgrupu vienas animācijā rūdītas četrgadnieces sastāvā un pārliecināties, vai jaunais pašmāju seriāls spēj izpelnīties universālo šī vecuma skatītāju kvalitātes zīmi „Gribu vēlreiz!”. Mēs sākām ar to, kā Urga glāba kurmīti, turpinājām ar sikspārnīti, kurkulīti, bitīti… „Varam vēl..?” meita cerīgi vaicāja, kad bijām pusē. Un mēs devāmies līdzi Urgai izpestīt šallē ieadītu zalkša bērnu, celt cīņā ragu zaudējuša stirnu buka pašapziņu, atmaskot par putniem pārģērbušos kaķu rokgrupu un atgriezt mājās uz ledus gabala aizpeldējušu bebru mazuli, pirms tā zobi izaug nelietojamā garumā.
Seriāla mērķauditorija ir salīdzinoši plaša – no bērnudārzniekiem līdz apmēram astoņu gadu vecumam –, tāpēc autori centušies ielikt stāstā pa druskai no visa. Aizrautīgs suns, dzīvnieku mazuļi un izglābšanās drāmas, superspējas, viedierīces, roboti, izgudrojumi un populārzinātniski fakti par dzīvniekiem, neaizmirstot iepriecināt arī pieaugušos ar vienu otru kultūrcitātu un asprātīgu muzikālu parafrāzi (mūzikas autore – Sniedze Prauliņa). Skatoties pirmo reizi, seriāls pieaugušā acīm šķiet pārlieku izraibināts ar dažādām atsaucēm, sānceļiem un blakusdomām, tomēr ar patiku jāsecina, ka tieši tas atstāj vietu interesei nākamajās skatīšanās reizēs. Piemēram, es tikai nupat kurkulīšu sērijā samanīju eleganto atsauci uz filmu Titāniks, bet joprojām nodarbinu sevi ar domu, kas ir tā Urgas zemūdens piedzīvojumā atpazītā multene, kurā vēzis spēlē bungas un asaris – basģitāru. Savukārt četrgadnieci pagaidām vēl nesaprotamās nianses vienkārši nenodarbina. Kad pirmajā vakarā pēc noskatīšanās apspriežam, kas palicis atmiņā, viņa lēkā pa gultu un priecīgi sauc: „Kurmju desa!!! Stārķis iztēlojās, ka viņam būs kurmju desa, bet kurmītis tomēr izglābās!” Urga tiek pieprasīta arī nākamajās ekrāna reizēs, un drīz vien meita jau brīvi pārzina sēriju secību. „Es būšu pupuķītis,” viņa paziņo un atkal lūdz uztīt priekšpēdējo sēriju – par to, kā Urga izjauca kaķu koncertu un izglāba blēžu mūzikas savaldzinātos apmeklētājus, viņu vidū arī krāšņo pupuķu mazuli.
Urgu, Jo & Po nav viegli recenzēt no pieaugušā skatpunkta, un varbūt nemaz nevajag. Tāpat kā bērnu teātra izrādes esmu iemācījusies vērtēt caur meitas acīm un par veiksmīgām atzīt tās, kas sajūsmina viņu, nevis mani, arī TV pasaulē varu būt tikai kurators, kurš šķietami bezgalīgajā bērniem domātā satura okeānā atlasa kvalitatīvi veidotus stāstus labā latviešu valodā vai tulkojumā. Tāpēc katrs pašmājās radīts saturs bērniem ir pelnījis ievērību. Un pat ja man kā pieaugušajam ar radiožurnālistikā trenētu ausi brīžam gribas piesieties aktiera Jēkaba Reiņa balsī runājošajam robotam, kur uz efektīgi robotiskās skaņas apstrādes rēķina šķiet cietusi teksta saklausīšanas kvalitāte, drīz vien secinu, ka meitai tas nav traucējis ne mazākajā mērā. Kad pirms gulētiešanas atveram Urga, Jo un Po komiksu par sikspārnīti (apsveicama ideja – katru sēriju konspektēt atsevišķā grāmatiņā, kas papildināta ar uzdevumiem un ļauj vēlāk rāmi aplūkot faktus par dzīvniekiem, kas filmiņas raibumā varbūt paslīd garām), meita jau otrajā lapā sāk man „lasīt” priekšā. Tā kā viņa īsti vēl nelasa, nākas secināt, ka sēriju par sikspārnīti viņa jau apguvusi no galvas, tai skaitā visus sintētiskās datorbalss tekstus. Turklāt dažas vietas man ir jāpārlasa vismaz trīsreiz, kamēr izdodas trāpīt meitas ausij tīkamā intonācijā (te man vēl stipri jāaug gan līdz Reinim, gan Šubrovskim).
Animācija top ilgi (šīs astoņas sērijas prasīja divus gadus) un mazajā Latvijas tirgū pārsvarā nav peļņas produkts, tāpēc apsveicama ir gan Urgas komandas apņēmība startēt nevieglajā animācijas seriālu lauciņā, gan Nacionālā Kino centra (NKC) gatavība to atbalstīt. Es gan pie sevis prātoju, vai NKC (vai jebkurš cits publiskais finansētājs) šodien piešķirtu naudu bērnu seriālam, ja tas nesolītu auditoriju izglītot un attīstīt, – tā vien šķiet, ka tirgus šodien pieprasa šādu uzlīmi jebkuram bērnu produktam, lai cik aiz matiem to reizēm nāktos pievilkt. Nepārprotiet, ar Urgu viss ir kārtībā – septiņu minūšu sērijas veikli spēj līdzsvarot izklaidi, jautru muļķošanos un jaunu faktu apguvi, un tas nebūt nav viegli. Tomēr arī Munkam un Lemijam nebija ne vainas bez visas pedagoģijas. Absolūti piekrītu Ilzei Lasmanei-Brožei un Martai Seleckai (ar viņu enerģiju varētu apkurināt pāris pilsētu!), kuras nesen Latvijas Radio raidījumā Kultūras rondo vienā balsī teica – vietējā satura bērniem Latvijā joprojām ir daudz par maz, lai veidotos veselīga ekosistēma. Tāda, kurā pašmāju TV produkti spētu nodrošināt pilnvērtīgu piedāvājumu gan izglītojošā un attīstošā, gan tīrās jautrības ziņā.
Ja reiz par izglītošanu – skatoties TV kopā ar bērnu, daudz asāk izjūtu sliktu latviešu valodu un banālus tekstus, tāpēc īpašs paldies gan Urgas, gan Tutas komandai par uzmanību, kas tiek pievērsta teksta kvalitātei. Jo tieši teksts, – ja tāds ir –, tehnoloģiju visvarenības laikmetā ir kļuvis par TV satura kvalitātes robežšķirtni. Radīt stulbus tekstus bērniem ir viegli, un mākslīgais intelekts jau to dara uz urrā. Bet teksti, kas neatkārtojas, nesāpina vecāku smadzenes, turas formāta rāmjos un nedara pāri latviešu valodai, ir virtuoza prasme, ko nedrīkst novērtēt par zemu. Caur šiem projektiem bērni mācās valodu, tāpēc, lūdzu, „tīriet” ausis, nevis „tīrat”. Paldies!
