Saule brauca debesīs. Par cilvēku

Rozes Stiebras filma “Saule brauca debesīs” nav par debesu spīdekļu bēdām, bet par cilvēku. Jo bez tā nebūtu pasaules, nebūtu kam to tvert un izprast, nebūtu kam uzņemties atbildību un rīkoties, – bez cilvēka pasaule zaudē jēgu.

Latvijas simtgades svinību kulminācijas gads nu jau aizvadīts un, neskatoties uz to, ka liela daļa kultūras iniciatīvu tiek turpināta līdz pat 2021. gadam, paralēli notiek jubilejai par godu radīto mākslas darbu izvērtēšana, īpaši domājot par vairākiem ne tikai nacionāla, bet arī Eiropas un pasaules mēroga kultūras notikumiem – izstādēm, grāmatām, koncertuzvedumiem, izrādēm un filmām. Par liela mēroga parādību uzskatāms arī Latvijas filmu nozares veikums – programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei, kuras ietvaros simbolisku daudznozīmību un fantasmagorisku burvību izstaro animācijas klasiķes Rozes Stiebras filma Saule brauca debesīs (Studija Lokomotīve).

Režisores, scenāristes un producentes Rozes Stiebras dailes darbu pūrs neprasa komentārus, tas iespaido ne tikai ar savu kvalitāti, bet arī ar kvantitāti, ko veido vairāk nekā 60 filmas. Būdama spēcīga personība un spilgta māksliniece, viņa ir gājusi pati savu radošo ceļu, veidojot īpašu zīmētās animācijas stilu un savdabīgu muzikālās animācijas žanru, balstītu latviešu folklorā un literatūras klasiķu darbos. Kā skaistu bērnības sentimentu vairākas paaudzes – ne tikai latvieši, bet arī citas tautas no bijušās Padomju savienības – atceras Zelta sietiņu (1975), Zaķīšu pirtiņu (1979), Man vienai māsiņai (1983) un citas Rozes Stiebras veidotās muzikāli poētiskās filmas. Kopā ar dzīvesbiedru Ansi Bērziņu 1969. gadā Roze Stiebra dibināja animācijas filmu studiju Dauka, ko vadīja 40 gadus – līdz pat studijas pastāvēšanas beigām 2010. gadā. Šobrīd ar nu jau leģendārās studijas veikumu, kas mērojams vairāk nekā 100 filmās,var iepazīties Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, kur autori nodevuši studijas Dauka kultūrvēsturisko mantojumu.
Neskatoties uz laika un notikumu ritumu, uz mūsdienu vērtību orientieru maiņu, Rozes Stiebras filmas joprojām tiek mīlētas un novērtētas, par ko liecina vairāki apbalvojumi, tostarp filmu nozares pateicība, 2017. gadā režisori godinot ar Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu.

Roze Stiebra 2017. gadā ar savu "Lielo Kristapu" par mūža ieguldījumu kinomākslā. Foto: Agnese Zeltiņa

Līdzšinējie radošie sasniegumi autorei nav kļuvuši par iemeslu gulēt uz lauriem, un šobrīd par visnotaļ nozīmīgu notikumu, kas, kā jau lielformāta oriģināldarbam pienākas, bagātina nacionālo kultūras telpu, ir kļuvusi Rozes Stiebras jaunākā pilnmetrāžas animācijas filma Saule brauca debesīs (autorei tā ir pēc skaita ceturtā – pēc Nesa un Nesijas (1991, 60’), Kaķīša dzirnavām (1994, 60’) un Spēlēju, dancoju (2007, 33’).

Filma Saule brauca debesīs pieteikumā apzīmēta kā ''vizuāla poēma par Latviju kā Saules meitu, kura piedzimst tumsā, tiek nozagta, bet vēlāk atbrīvota, lai uzplauktu kā skaists zieds mūžībā". Vizuālās poēmas koncepts teorētiski saistīts ar vizuālās dzejas žanru, savukārt vizuālā dzeja parasti attiecas uz literārā teksta vizuālo sakārtojumu, no vārdiem veidojot attēlus, kuri nereti dominē pār teksta jēgu. Faktiski tie ir ar vārdiem uzzīmēti dzejoļi, ko pasaule pazīst jau no antīkajiem laikiem.[1]

20. gadsimta 60. gados, kas sakrīt ar Rozes Stiebras radošā ceļa sākumu, vizuālās dzejas koncepts tika paplašināts

un attiecināts uz tiem starpdisciplinaritātē balstītajiem eksperimentiem, kuri apvienoja audiovizuālo mākslu ar literatūru.[2] Žanrs turpina attīstīties, un mūsdienās, definējot vizuālo dzeju, mākslas vēsturnieks un literatūras teorētiķis Vilards Bons (Willard Bohn) kā pašu par sevi saprotamu lietu uzsver tās žanrisko hibriditāti, kā arī iezīmē abu zīmju sistēmu – vizuālās un lingvistiskās – savstarpēji atbalstošo mijiedarbību.[3]

Roze Stiebra jau no pašiem savas radošās darbības pirmsākumiem ir veidojusi darbus, ko varētu iedalīt šādi definētas vizuālās dzejas kategorijā. Viņas filmu pamatā ir latviešu tautasdziesmu teksti, Raiņa, Aspazijas, Viļa Plūdoņa, Vitauta Ļūdēna, Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa un citu nozīmīgu autoru dzeja, jo, saskaņā ar režisores teikto, tā viņu virza pa garīgo vertikāli un "atklāj pasauli gaismas rakursā."[4] Arī Saule brauca debesīs ir vēl viens solis pretī gaismai, kas atbilst „paplašināto robežu dzejas” kategorijai, prasot filmas simbolisko daudznozīmību un estētisko izteiksmi lasīt ar dzejas uztveres prasmēm un iemaņām. Filmas vizuālais izpildījums tālu pārsniedz scenārija ilustrēšanas funkciju un kļūst par patstāvīgu vizuālo tekstu, ko ir iespējams tvert, raksturot un analizēt vienīgi dzejas neierobežotības kategorijās.

Skatoties filmu, loģika jāliek malā un jāļaujas fantasmagoriskai burvībai, izbaudot rūpīgi veidotu, stilistiski vienotu tekstuālo, vizuālo un muzikālo estētiku.

Filmas sižets balstīts arhetipiskā saulgriežu mītā – tas stāsta par tumsas spēku nozagto Saules un Mēness meitiņu, ko atrast un atvest atpakaļ spēj tikai un vienīgi cilvēks kopā ar savējiem – ar cilvēka bērniem. Zināms, ka Saule ir viens no spēcīgākajiem dažādu pasaules tautu mītiskajiem tēliem, un ne tikai tāpēc, ka tā ir vislielākais un visredzamākais debesu spīdeklis. Saule ir dzīvības resursu pavēlniece, no kuras labvēlības ir atkarīga visas dzīvās radības eksistence. Vairāku pasaules tautu priekšstatos Saule ir vitāls, pat agresīvs vīrišķās enerģijas tēls, tomēr baltu mitoloģiskajā sistēmā, atbilstoši mūsu dabas apstākļiem, tā tiek personificēta kā mīļa, silta māmuliņa. Filmas veidotāji lieliski jūt šo mitoloģisko priekšstatu pirmkodu un to saudzīgi ieauž smalkajā sižeta audumā.

Tajā pašā laikā dziļākie baltu kultūras savdabības slāņi saplūst un savienojas ar universālu, mūsdienu garīguma meklējumos balstītu dimensiju. Varbūt tāpēc filmas personāži nav ne labi, ne ļauni, bet drīzāk cilvēciski dažādi, ko uzsver arī pati režisore: "Vairāk nekā trīs gadus esam sekojuši Saules ceļam debesīs – tā tēlaini varētu nosaukt laiku, ko pavadījām, veidojot filmu. Šis bija īpašs ceļš, jo kā pavadonis mums vienmēr līdzās bija arī Latvijas pastāvēšanas simtā gadadiena, kas tieši vai netieši mūs visus ietekmēja. Tādēļ likās tik iederīgi, to gaidot, veidot filmu par gaismu un tumsu – jo gaisma ir skaista, bet arī tumsa ir maģiska un vilinoša kā noslēpums. Šī filma nav par labo un ļauno – tā ir par dzīves dažādību un to, cik būtiski ir neaizmirst un nepazaudēt vissvarīgāko".[5]

Neskatoties uz kosmogonisko motīvu un personificētu debesu ķermeņu, dzīvnieku un pazemes būtņu dominanti, filma ir par cilvēku,

jo bez tā nebūtu pasaules, nebūtu kam to tvert un izprast, nebūtu kam uzņemties atbildību un rīkoties, – bez cilvēka pasaule zaudē jēgu. Tāpēc viņš ceļas un iet meklēt gaismu, meklēt Saules meitu, kas mums ir vajadzīga vairāk, nekā pašai mātei Saulei un tēvam Mēnesim. Tā nu sanāk, ka filmas varoņu gaitas metaforiski stāsta ne jau par debesu spīdekļu bēdām, bet par cilvēka dabu, uzsverot vārguļa Nabašnieka (Nabašnīks latgaļu un lietuviešu valodā – „mironis, nelaiķis”) tēlā iekodēto vājuma un šaubu, slinkuma un baiļu klātbūtni katrā no mums.

Un tomēr, neskatoties uz savu cilvēcisko piezemētību, mēs tiecamies, meklējam un atrodam savu gaismas avotu, savu „Saules meitu, kas uzplaukst kā skaists zieds mūžībā”.

Saules meita, saskaņā ar filmas pieteikumu, simbolizē  Latviju, un, tik tiešām, latvietības kods caurvij visu filmu – tekstos, tēlos un mūzikā. Tajā pašā laikā filmā tikpat kā neparādās latviešu simbolika tās ierastajā, tradicionālajā veidolā – tur nav ne Lielvārdes jostas, ne saktu, ne auseklīšu, tur tikpat kā neskan "tīri latviski" instrumenti vai melodijas. Toties viegli atpazīstamas ļoti konkrētas mūsu kultūras mantojuma zīmes –Vidzemes jūrmalas akmeņi, Gaujas senlejas alas, zilās jūras govis, zalkšu dzintara kroņi un garās pupas.

Līdztekus filozofiskajam nozīmīgumam filmai piemīt arī izcila estētiskā vērtība, ko kopā veido Rozes Stiebras idejas un atlasītie folkloras teksti, Ilzes Vītoliņas animācija, Jura Kaukuļa oriģinālmūzika Jauno Jāņu orķestra izpildījumā un, protams, lielisks aktieru ansamblis, kura ierunātajos tēlos gribas klausīties vēl un vēl. Tāpēc pilnībā piekrītu filmas māksliniecei Ilzei Vītoliņai, kas teikusi – neskatoties uz kases ieņēmumu rādītājiem, visu šo elementu dēļ filma jau ir pelnījusi latviešu kultūras mantojuma statusu.[6] Tā vienkārši jābauda, paceļoties līdz bērnu līmenim – viņi filmu skatās atvērtām sirdīm, atplestām acīm un pēc seansa rāda īkšķus uz augšu.

Filmas Saule brauca debesīs seansi kinoteātrī Kino Bize - ŠEIT.

Filmas DVD sērijā Latvijas Filma internet-veikalā Best Baltic - ŠEIT.

Atsauces:

1. Leons Briedis. Mariagrammas. Rīga: Neputns, 2013. [↩]
2. Klaus Peter Decker. From Concrete to Visual Poetry, with the Glance into the Electronic Future. Pieejams https://www.thing.net/~grist/l&d/dencker/denckere.htm, skatīts 26.01.2019. [↩]
3. Willard Bohn. Modern Visual Poetry. London: Associated University Presses, 2001, p. 100. [↩]
4. Roze Stiebra. Savējo sarunas par dzeju un dzīvi. Skatīts 26.01.2019. [↩]
5. Līga Rušeniece. Latviešu animācijas vecmeistare Roze Stiebra: Pasaule ir taisnīga un labais vienmēr uzvar. Skatīts 25.01.2019. [↩]
6. Paula Lūse. Iedvesmu gaida amatieri. Intervija ar animācijas filmas Saule brauca debesīs mākslinieci Ilzi Vītoliņu. [↩]

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi