KINO Raksti

Riga IFF. Piecas filmas, ko nepalaist garām

26.09.2022
Riga IFF. Piecas filmas, ko nepalaist garām
Kadrs no Mikelandželo Framartīno filmas "Ala / Il buco"

Katru reizi, kad man palūdz izvēlēties dažas filmas, kuras noteikti jāredz Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, pirmā reakcija ir – es gribu redzēt visas! Taču diemžēl tas nav iespējams, tāpēc vadījos pēc savas ierastās izvēles metodes – pēc ieteikumiem un "uz dullo". Šajā izlasē neminu visas pašmāju filmu pirmizrādes, kuras gaidāmas festivālā; tās, man gribētos cerēt, lasītāji tāpat apmeklēs.


Lūdzu, mazulīt, lūdzu / Please baby please
(2022, Amanda Krāmere)

Ja kādas filmas žanriskajā apzīmējumā pavīd vārds “mūzikls”, manī uzreiz rodas interese. Turklāt neatkarīgie un eksperimentālie projekti, kuri spēlējas ar šo holivudiski grandiozo žanru, gandrīz vienmēr ir kinematogrāfisks piedzīvojums. Te var minēt gan Džona Votersa Rauduli / Cry-Baby (1990), gan Džona Kārnija Singstrītu / Sing Street (2016), gan Amīra Kenzo un Stjuarta Mērdoka Dievs, palīdzi šai meitenei / God Help the Girl (2014). Taču Amandas Krāmeres Lūdzu, mazulīt, lūdzu iet vēl tālāk – tā ir mīlas dziesma klasiskajam mūziklam, dzimumlomu apvēršanas melnā komēdija, jauna kvīru klasika, spēle ar kempu un hiperstilizēts, vizuāls piedzīvojums.

Stāsts par bohēmistu pāri Sjūzu un Artūru atsaucas gan uz klasisko Vestsaidas stāstu / West Side Story (1961), gan uz Elijas Kazana Ilgu tramvaju / A Streetcar Named Desire (1951), gan ar mīlestību ironizē par bītņiku kultūru. Kad nelielā, bet iespaidīgā lomiņā parādās Demija Mūra, nu jau Holivudas leģenda, un paziņo: “Man vajadzētu būt slavenai, bet esmu tikai precējusies…”, es skaļi iespurdzos.
Pārspīlētā aktierspēle kopā ar košo krāsu paleti un augsto nosacītības līmeni rada sapņainu pasauli, kurā ir patīkami, lai arī baisi paslēpties. Turklāt režisore apzināti spēlējas ar filmas toņiem, izmantojot koši rozā, violetu un zilu, ne tikai ilustrējot klasisko dzimumlomu pretnostatījumu, bet arī apzināti piemiedzot ar aci tiem interneta kinomīļiem, kuri šo krāsu salikumu filmās jau ir sākuši saukt par “biseksuālo gaismu”.
Lūdzu, mazulīt, lūdzu ir brīnumains pseido-mūzikls, kas nekautrējas no plakātisku tekstu apspēlēšanas, un to skatīties ir gluži vienkārši trakoti jautri.

Programma Festival Selection, seanss 17. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē


Ala / Il buco
(2021, Mikelandželo Framartīno)

Pilnīgs pretstats ir Mikelandželo Framartīno meditatīvais un reizē klaustrofobiskais ceļojums Ala. Lai arī noteikti neesmu nedz ārthausa, nedz lēnā kino mīļotāja, filma par Pjemontas speleoloģisko grupu, kas Itālijas dienvidaustrumos 1961. gadā atklāj trešo dziļāko alu sistēmu pasaulē, mani ievilka un nelaida vaļā. Pēc kāda laika pieķēru sevi brīnāmies, kāpēc tik ļoti jūtu līdzi cilvēkiem, kas palēnām rāpjas arvien dziļāk pazemē, vai kāpēc mani no visas sirds interesē, kas notiks ar vecu ganu vīru, kurš nav pateicis nevienu vārdu.

Filmā gandrīz nemaz nav dialogu, tā ir lēna un meditatīva pieredze, kura pārsteidz ar neticamiem dabasskatiem, kas pastāvīgi liek uzdot sev jautājumu – kā viņi to nofilmēja?! Ala ir brīnišķīgs vizuālā naratīva veidošanas paraugs, kas liek pārdomāt teju vai metafiziskus jautājumus, vērojot Kalabrijas kalnu plašumu ainavas. Līdzīgi kā sešdesmito gadu speleologi ar degošu žurnālu lapām izgaismo katru savu nākamo soli tuvāk nezināmajam zemes dzīlēs, tā arī Mikelandželo Framartīno ved skatītāju arvien dziļāk apziņas un zemapziņas dzīlēs. Filma noteikti ir jāpieredz uz lielā ekrāna, lai piedzīvotu to, kā no dabas skaistuma un spēka aizraujas elpa.

Programma Festival Selection, seanss 17. oktobrī 21:00 Splendid Palace Lielajā zālē


Mēdeja / Medea
(1969, Pjērs Paolo Pazolīni)

Redzēt kino klasiku uz lielā ekrāna vienmēr ir īpašs piedzīvojums, ko katru gadu Riga IFF piedāvā ar savu programmu In kino veritas. Šogad programmas fokusā ir itāļu kino klasiķis Pjērs Paolo Pazolīni, kura simtgade tiek atzīmēta ar īpašu retrospektīvu. Un viens no, manuprāt, spēcīgākajiem režisora darbiem ir tieši Mēdeja, kurā savu vienīgo kinolomu nospēlē operdīva Marija Kallasa. Mēdeja kā grieķu mitoloģijas tēls bieži vien tiek demonizēta, taču jau 1969. gadā Pazolīni simboliski parādīja viņu kā sievieti bez balss – jo Kallasa, kura ir pazīstama ar dziedāšanu operā, šajā filmā to nedara.

Ne velti pastāv pieņēmums, ka katram naratīvam ir iespējams atrast atbilstošu stāstu no sengrieķu mitoloģijas – šie arhetipiskie tēli un notikumi sniedz plašas interpretācijas iespējas. Jo sevišķi tik izaicinošam un filozofiskam režisoram, kāds bija Pjērs Paolo Pazolīni. Lai arī Mēdejas izdarītais asinsdarbs ir prātam neaptverams, Pazolīni šķetina  iemeslus, lūkojoties tālāk par Mēdejas un Jāsona attiecībām, kuras ir tikai aisberga redzamā daļa. Lai arī filma neizmanto Eiripīda tekstus, dramaturģiski tā pieturas pie antīkās lugas struktūras. Turklāt tuksnešainā vide un dažādu austrumu kultūru mūzikas partitūra liek izjust Mēdejas vientulību un svešinieces nastu gluži vai ķermeniski. Mēdeja ir izstumtā, vēl pirms izdarījusi noziegumu, un dieviem viņas liktenis jau sen bija zināms.

Programma In Kino Veritas, seanss 16. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē


Veino Vahinga dienasgrāmata / Vaino Vahingu päevaraamat
(2021, Rainers Sarnets)

Režisors Rainers Sarnets latviešu skatītājiem vislabāk pazīstams ar filmu Novembris / November (2017), kas tapa pēc Andrusa Kivirehka romāna un savija baisi mitoloģisko stāstu par veļiem ar melno humoru un absurdu (turklāt saņēma Riga IFF galveno balvu tajā pašā 2017. gadā). Šoreiz igauņu režisors pievēršas dokumentālajam kino, par pamatu izmantojot rakstnieka, psihiatra un aktiera Veino Vahinga dienasgrāmatas, kuras tapušas no 1968. līdz 1984. gadam. Filma izmanto gan vēsturiskus kadrus, gan klasiskas “runājošo galvu” intervijas, gan arī askētiski atsvešinātus, melnbaltus inscenējumus, kurus bieži vien pavada sešdesmito gadu esence mūzikā.

Iepriekš ar Veino Vahinga personību nebiju pazīstama, un Rainers Sarnets uzglezno sarežģīta, nebūt ne simpātiska cilvēka tēlu, mēģinot viņam pietuvoties caur daudzveidīgajām lomām, kuras viņš savas dzīves laikā spēlējis. Padomju režīms jau pats par sevi bija paredzēts, lai salauztu cilvēka brīvo gribu un individualitāti, tāpēc savā ziņā šķiet loģiski, ka Vahingu ieinteresēja psihiatrija – joma, kurā cilvēku vairs nesaista reālās pasaules ierobežojumi. Neprāts kā vienīgais veids, lai izbēgtu no totalitāra režīma žņaugiem, ir tēma, kas interesē Veino Vahingu gan viņa ikdienas dzīvē, gan mākslā. Teātra etīžu stilistikā veidotie inscenējumi, kuri balstās gan Vahinga dienasgrāmatu tekstos, gan filmas autora interpretācijās par tiem, brīžiem pat atgādina kanādiešu dīvaiņa Gaja Madina filmas. Tiesa, man jābrīdina, ka daži filmā iztirzātie vēsturiskie fakti varētu būt dziļi nepatīkami kaķu mīļotājiem.

Programma Riga IFF Feature Film Competition, seanss 20. oktobrī 21:30 Splendid Palace Mazajā zālē


Izšķilšanās / Pahanhautoja
(2022, Hanna Bergholma)

Savā ziņā šo somu šausmu filmu var pieskaitīt pašmāju pirmizrādēm, jo tā tapusi kā kopražojums ar Latvijas filmu studiju Mistrus Media. Lai arī “ķermenisko šausmu / body-horror” apakšžanrs nav mans favorīts, Izšķilšanās uzrunā ar savu stāstu, kas veltīts mātes un meitas attiecībām. Filmas centrā ir divpadsmit gadus vecā Tinja, kura savas uzstājīgās mātes influenceres dēļ katru dienu līdz pārgurumam nopūlas vingrošanas treniņos. Tēma par vecākiem, kuri caur bērniem mēģina izdzīvot savus jaunības dienu sapņus, ir veca kā pati pasaule. Taču Hanna Bergholma šo mūžseno stāstu ir ievietojusi baisā un šermuļus uzdzenošā stilistikā, vienlaikus arī ironizējot par mūsdienās tik populāro soctīklu identitātes tēmu. Lomas, kuri cilvēki izveido digitālajā vidē, bieži vien tik drastiski atšķiras no tā, kas viņi ir patiesībā, ka tas radījis globālu identitātes krīzi.

Mazās Tinjas vēlme pasargāt vienkāršu kraukļa olu pārvēršas par baisu murgu, vienlaikus sniedzot meitenei iespēju izpaust visas savas apspiestās dusmas. Lai arī šausmu kino lielākoties dzīvo savā “žanra festivālu” pasaulē, Izšķilšanās tika izrādīta populārajā Sandensas kinofestivālā, kur saņēma lieliskas atsauksmes, jo skandināvu šausmu kino tomēr ir kaut kas tāds, ko grūti ietilpināt viena žanra robežās. Un kas gan varētu būt vairāk piemērots tumšiem oktobra vakariem kā baisa somu šausmene, kas palīdzēs sagatavoties Helovīna noskaņai…

Programma Home Made, seanss 18. oktobrī 19:00 Forum Cinemas / Kino Citadele

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan