Greznajā Drēzdenes operā un tuksnesīgajās Senegālas smiltīs tiek izdejoti Pīnas Baušas darbi, liekot jautāt, kāpēc tapusi šī filma un kāds ir dejotāja liktenis.
Dokumentālā filma Izdejot Pīnu Baušu / Dancing Pina Floriana Heincena-Cioba režijā pēta dejas teātra spilgtākās pārstāves Pīnas Baušas izrāžu Ifigēnija Tauridā (1974) un Svētpavasaris (1975) paralēlu iemiesošanos Drēzdenes Sempera operā un Ecole des Sables (“Smilšu skolā” no franču val.), kas atrodas Senegālas zvejnieku ciematiņā netālu no Dakāras. Izrādi Ifigēnija Tauridā izpilda Drēzdenes operas baleta kompānija, savukārt izrādi Svētpavasaris – dažādu dejas žanru pārstāvji, kas kopā aicināti no visas Āfrikas. Filma iekļauta festivāla Rīgas starptautiskā kinofestivāla Riga IFF programmā Zeitgeist Deutchland.
Gandrīz divas stundas garā filma it kā ar neuzbāzīga vērotāja aci, bet tomēr gana asi izceļ vairākas būtiskas tēmas, kuras skar ikvienu dejotāju. Spēcīgās personības un izcilās mākslinieces Pīnas Baušas darbi un to iestudēšana mūsdienās ir tikai fons, kurš atkal un atkal atgādina par dejotāja likteni. Šajā gadījumā likteņi tiek iekrāsoti ar spilgti kontrastējošām vidēm un kontekstiem – perfektā kvadrātā apgrieztie koki pie Drēzdenes operas pret brīvi augošajiem krūmiem Senegālas smiltīs; milzu mašinērija turīgā operas namā kontrastē ar skatuvi pludmales smiltīs, kur fonā staigā kāds nejaušs senegālieša zirgs; sacensību gara pārņemts baletdejotājs Vācijā salīdzinājumā ar afrikāni, kurš izrādes Svētpavasaris tēmas kontekstā stāsta par to, kā Rietumu pasaule neizprotot upura lomu.
Filmas uzbūve un akcenti raisa pārdomas par to, kāpēc tapusi šāda filma, kas bijis galvenais iemesls režisoram pie tās strādāt. Anotācija īsti nepalīdz.
Filma ir kas daudz vairāk par Pīnas mantojuma spēku.
Filma ir par trausluma sajūtu, kura izriet no katra dejotāja profesionālās dzīves, neatkarīgi no dejas žanra. Vienmēr ir iemesls, par ko justies nepareizam, vienmēr ir kāds, kurš negrib, lai tu dejo, jo esi par garu, par īsu, „dejotāji ir geji un prostitūtas” vai arī tie „sastaipīsies tā, ka tiem nekad nevarēs būt bērni”. Liela auguma balerīnas cenšas sarauties, lai tiktu pie atbilstoša auguma partnera; maza auguma baletdejotāji, lai cik lieliski būtu, nevar dabūt darbu. Intervijā žurnālam Dance.lv Monako baletskolas direktors Luka Masala minēja, ka trupa ar neliela auguma dejotājiem būtu fantastiska... Man šķiet, Pīna Bauša tai noteikti būtu par garu.
Protams, filma ir arī par Pīnu, par viņas raksturu, uzdrošināšanos, par to, kādā veidā tik grūti nododamā deja tomēr tiek nodota no paaudzes paaudzē, vienlaikus liekot aizdomāties, cik reāli to izdarīt. Divas pasaules mēroga personības – Merss Kaningems un Pīna Bauša – aizdejoja uz citu pasauli 2009. gadā tikai ar mēneša atstarpi, bet viņu atstātā mantojuma ceļš ir vienlaikus gan ļoti atšķirīgs, gan līdzīgs. Līdzīgs, jo gan jaunizveidotais Mersa Kaningema trasts, gan Pīnas Baušas fonds rūpējas par viņu atstātā radošā mantojuma saglabāšanu. Atšķirīgs, jo Mersa Mantojuma plāns / The Legacy Plan paredz, ka pēc viņa nāves Mersa izveidotā dejas kompānija izbrauc pēdējo pasaules tūri divu gadu garumā un pēc tam tiek slēgta, izmaksājot kompānijas dejotājiem un citiem darbiniekiem finansiālu palīdzību pārejai citā jaunā darbā. Mersa Kaningema dejas kompānija bez Mersa neeksistē. Tikmēr Pīnas Baušas izveidotais Tanztheater Wuppertal Pina Bausch turpina darboties jau 15 gadus, tikai bez viņas; mutvārdu jeb kustvārdu ceļā Pīnas kustības ceļo uz nākamajām paaudzēm. Vai arī domas, vai to var zināt? Filmā frāzes “viņa darīja tā, teica tā” atkārtojas atkal un atkal; dejotāji, kuri dejojuši kopā ar Pīnu, tās atkārto gan valodā, gan kustībās. Turklāt katru otro Pīnas laikabiedra mutisko teikumu ievada vārdi “kaut kā tā” (somehow – angļu val.).
“Kustībām nebūs paskaidrojumu, vienkārši kusties. Kā rakstot vēstules, mācot jaunu valodu!” Pīnas dejotāji filmā stāsta, ka viņa daudz nerunāja, viņa aicināja atrast savu kustību. Pārneses mehānisms gan glabā izcilas horeogrāfes radītās formas, taču vienlaikus ir tikai attāla atskaņa no pašas Pīnas. Pat ja pieņemam, ka klasiskajā baletā nodot formu no paaudzes paaudzē ir reāli, tad tomēr ir sarežģīti vai neiespējami atdarināt tik radoši individuālu veidu, kā strādājusi Pīna, turklāt ar slaveno viņas galveno moto: “Mani neinteresē tas, kā cilvēki kustas, bet tas, kas viņus aizkustina.” Meklējot, kas aizkustina katru cilvēku šodien un kā viņa aizkustinājums kļūst redzams kustībā, diez vai ir tik svarīgi attēlot formu no 70. gadiem. No otras puses, dejā, protams, labākas ir dzīvas vēstures grāmatas.
Pīnas vārds aizēno vairāku paaudžu Vācijas horeogrāfus. Esmu ne reizi vien piedzīvojusi gandrīz piktas reakcijas no vācu horeogrāfiem un dramaturgiem, kad viņi izdzird slaveno jautājumu: “Kā bija strādāt ar Pīnu Baušu?” Tad viņi saka vai vismaz nodomā – „tas bija pirms 20 gadiem, mēs tagad esam tikušies, lai runātu par manu darbu, kam nav nekāda sakara ar to laiku, bet tu atkal – Pīna, Pīna, Pīna!”
Pīnas personības nozīmības spiedienu ir izjutis arī mans ķermenis –
2008. gadā nepārvaramā sajūsma par to, ka sēžu otrajā rindā Diseldorfas operā un uz skatuves leģendāro Café Müller dejo arī pati Pīna, izraisīja īssavienojumu; rezultātā mans smadzeņu dators pārstartējās, un lielāko daļu izrādes es nogulēju.
Filma Izdejot Pīnu vai Dejojošā Pīna (laikam jau var tulkot abējādi) par Pīnu pasaka tikai to, kas jau ir labi zināms. Filmas centrā ir gana pamatīgs ieskats mēģinājumu procesā, kurā Pīnas skolnieki nes vēsti dejotājiem Vācijā un Senegālā. Veids, kādā tiek runāts par to, kā izpildīt, kā izjust kustību, kā izdzīvot to, kā padarīt par savu, – tas mūsdienās ir pavisam ierasts. Interesantākais ir tas, kā uz procesu atbild dejotāji. Senegālā, kur dejotāji sapulcināti no daudzām Āfrikas valstīm, izskan daudzi jautājumi un komentāri – „es negribu būt kopija, es gribu saglabāt savu stilu”, „kāds ir mans prāta stāvoklis, kad esmu uz skatuves?”, „mēs, afrikāņi, ātri varam ieiet transā. Vai mēs varēsim nodejot Pīnu bez baleta tehnikas bāzes?” Tikmēr Drēzdenē dejotāji cīnās ar to, kā lai tiek vaļā no klasiskā baleta nospiedumiem, lai varētu dejot, neslēpjot nepilnības; lai noticētu, ka tieši neperfektais ir perfekts.
Vērojot, kā abas trupas dejo Pīnas Baušas darbos, domāju, ka nevienā nav tā Pīnas gara, ko redzu, skatoties darbu oriģinālus. Tomēr tam nav nozīmes, jo, kā saka postmodernās dejas izcilā horeogrāfe Debora Heja: “Politika nav tajā, ko tu dejo, bet ka tu vispār dejo.” Jau pats fakts visos laikmetos un kontekstos ir kādam neērts (piemēram, Zviedrijā ar likumu ilgi bija aizliegts dejot bāros – teksts par to lasāms šajā izdevumā). Par spīti tam cilvēki dejoja un dejos, kamēr vien mums būs ķermenis. Zinot dejas spēku, kāds vienmēr mēģinās to kontrolēt – vai nu aizliegt (kā, piemēram, avangarda dejas formas 1927.gadā Padomju Savienībā) vai censties piejaucēt caur kontrolējošām dejas formām, kur visi cilvēki ir vienādā izmērā, izskatā un pārvietojas tikai taisnās līnijās. “Dejojiet, dejojiet... citādi mēs esam pazuduši!” Tā teica Pīna Bauša.
Filmas seanss pirmdien, 21. oktobrī, 18:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
