Režisora Beza Lurmena kinoversijā Elviss Preslijs un viņa nākamais menedžeris satiekas greizo spoguļu atrakcijā, un jaunais aktieris Ostins Batlers kopā ar pieredzējušo Tomu Henksu niansēti atsedz leģendas cilvēcisko trauslumu ceļā no virsotnēm līdz bezdibenim.
Šāgada 16. augustā apritēja 45 gadi, kopš pāragri mūžībā devās par rokenrola karali dēvētais Elviss Preslijs. Izspiests kā citrons – fiziski un morāli sagrauts, atkarīgs no medikamentiem, uzblīdis, vientuļš un nelaimīgs –, viņš atstāja šo pasauli 42 gadu vecumā. Tomēr, nebūdams klāt fiziski, tieši Elviss ir kļuvis par pēdējos gadu desmitos ienesīgāko mirušo popkultūras zvaigzni, ik gadu nopelnot Elvisa radošā darba un tēla mantiniekiem, uzņēmumam Elvis Presley Enterprises daudzus miljonus dolāru. Visas komerciāla rakstura darbības, kas saistītas ar Elvisa tēlu, vēl aizvien ir jāsaskaņo gan ar Preslija fonda vadību, gan dziedātāja vienīgo meitu Lisu Mariju un atraitni Prisillu. Šo divu dāmu svētība un atbalsts bija nepieciešams arī austrāliešu režisoram Bezam Lurmenam, lai precīzi, emocionāli ticami un godīgi atveidotu nemirstīgo rokenrola leģendu uz lielā ekrāna. Un, ja spriežam pēc Elvisa sieviešu, arī četru mazmeitu sajūsmas, kad filma Elviss ar 12 minūšu stāvovācijām piedzīvoja pirmizrādi šā gada maijā Kannu kinofestivālā, 59 gadus vecajam režisoram tas izdevies ar uzviju.
Lurmens, kurš karjeru Holivudā veidojis pārdomāti un nesteidzīgi (piemēram, ar lentēm Romeo un Džuljeta / Romeo + Juliet (1996), Mulenrūža / Moulin Rouge! (2001), Lielais Getsbijs The Great Gatsby (2013)), ideju par šo filmu lolojis jau kopš 2014. gada. Taču
projekts tā pa īstam iekustējās tikai pirms trim gadiem, kad tam tika piesaistīts aktieris Toms Henkss, bet vēlāk atrasts līdz tam mazpazīstamais Ostins Batlers
(viņa iepriekšējā kinoloma ir slepkava Tekss Vatsons no Mensona ģimenes Kventina Tarantīno filmā Reiz Holivudā / Once Upon A Time… in Hollywood, 2019). Nelielas korekcijas ieviesa pandēmija, arī Henkss saslima ar Covid-19, liekot iepauzēt filmēšanas procesu un apgrūtinot arī savstarpējo komunikāciju, kas aktieriem un režisoriem ir tik ļoti svarīga, taču būtiski tas lentes tapšanu neietekmēja. Rezultātā Lurmenam izdevies spožs meistardarbs, kurā iestrādāti labākie elementi no citām viņa filmām – kinētiskās enerģijas muzikālais Mulenrūžas neprāts, nospriegotā Getsbija tvaiks un šekspīriskas traģēdijas elementi.
Pulkvedis, kas nebija pulkvedis
Tomam Henksam atvēlēta Preslija menedžera, tā dēvētā “Pulkveža” Pārkera loma. Lai gan Pārkers nebija pulkvedis un, kā vēlāk izrādījās, arī ne Pārkers, bet gan Amerikā nelegāli ieceļojis iluzionists no Nīderlandes, vārdā Andreass Korneliss van Kuijks, tieši viņš kā stāstnieks ir filmas centrālā figūra. Elviss niansēti atsedz Pārkera un Preslija attiecības, kas, no vienas puses, bija neticami veiksmīgas, uzraujot jauno dziedoni pagājušā gadsimta 50. gadu pēckara Amerikā nebijušās slavas virsotnēs; no otras puses – tās, kā jau traģēdijā pieņemts, bija postošas un destruktīvas. Mūzikas industrijā atrodami vairāki līdzīgi piemēri (no Vitnijas Hjūstones līdz Alanisai Morisetei, no 'N Sync līdz Britnijai Spīrsai), kur mākslinieks akli uzticas menedžerim vai aizbildnim, nekritiski nodod tā rīcībā visus savas karjeras organizatoriskos un finansiālos aspektus, vēlāk atskārstot, ka ticis maldināts un apkrāpts. Arī Pārkers, būdams ceļojoša karnevāla šova vadītājs, lieliski saprata, kas patīk publikai, kādas ilūzijas nepieciešamas, lai to izklaidētu, un drīz vien iesaistījās mūzikas industrijā, organizējot dažādu kantrīmūziķu koncertus. Kad Pārkers pirmo reizi koncertā redzēja jauno Elvisu, kurš rozā uzvalkā bez īpašas piepūles, tikai ar savām impulsīvajām deju kustībām un harismu savaldzināja visas jaunās dāmas, viņš saprata, ka Elviss ir viņa laimīgā loze. Filmā režisors Pārkera un Preslija iepazīšanos un vienošanos izspēlē sev raksturīgi glamūrīgā manierē, liekot abiem satikties greizo spoguļu atrakcijā, no kuras tieši pieredzējušais un viltīgais Pārkers spēj jaunajam, ambiciozajam, bet vēl naivajam dziedātājam parādīt izeju.
Vēsture klusē, vai tiešām šāda simboliska tikšanās ir notikusi, bet nav melots, ka Elviss tobrīd jau bija ieskaņojis savu pirmo dziesmu, blūza standartu That's All Right, un kļuvis par jauno Memfisas mūzikas skatuves sensāciju. Viņam tobrīd tiešām bija nepieciešams kāds zinošs izklaides industrijas cilvēks, kas palīdzētu spert nākamo soli muzikālajā karjerā.
Bīlstrītas blūzs
Vēl viena interesanta epizode, kas iestrādāta filmā, bet reālajā dzīvē, visticamāk, nav notikusi, ir brīdis, kad Pārkers un viņa karnevāla trupa radiopārraidē izdzird Elvisa balsi, nodomājot, ka tas ir kārtējais “krāsainais” jeb afroamerikāņu ritmblūza dziedātājs. “Viņš ir baltais,” tomēr nosaka kāds no trupas, liekot Pārkeram izbrīnā saspicēt ausis un ar steigu uzmeklēt jauno censoni.
Šī Lurmena radītā aina ir būtiska – vēl salīdzinoši neilgi pirms tam rasu segregācija ASV bija ierasta parādība, eksistēja divas paralēlas Amerikas – baltā un melnā –, un Elvisa panākumi sakņojas nevis kantrīmūzikā, bet tieši Amerikas melnādaino ritmblūza, soula un gospeļmūzikas mākslinieku radītajā. Būdams vēl jauns puika, Elviss ar ģimeni dzīvoja afroamerikāņu rajonā, apmeklēja vietējo draudzi un pieredzēja kulta rituāliem līdzīgus muzikālus priekšnesumus, kuros tika slavēts Tas Kungs. Lurmens šo epizodi filmā īpaši izceļ, ilustrējot uzskatu, ka tieši baznīcā jaunais Preslijs pieredzējis, kā mūziķi, ļaujot sevī ienākt svētajam garam, ļaujas spontānām, nekontrolētām, triceklīgām ķermeņa kustībām, liekot ticīgajiem saprast, ka caur viņiem runā kāds augstāks spēks. Elvisa skatuves kustības, kuras jaunais aktieris Batlers apguvis perfekti, ir viens no pirmajiem strīdus āboliem ar puritānisko, konservatīvo balto Ameriku Preslija ceļā uz panākumiem, un interesanti, ka Elvisam nekad nav bijis profesionāla horeogrāfa, visas viņa kustības bija instinktīvas, mūzikas un ritma diktētas.
Paplašinot šo tēmu, Lurmens filmā skatītāju iepazīstina ar Memfisas blūza skatuvi, ar Elvisa draugiem – jauno B.B. Kingu, Māsu Rozetu Tarpu, Mazo Ričardu jeb Little Richard un citiem mūziķiem, kas pulcējās Bīlstrītā, Memfisā, vietā, kas tagad oficiāli nodēvēta par Blūza mājvietu.
Tādā veidā Lurmens skaidri iezīmē Preslija pirmsākumus un kontekstu viņa mūzikai, kas nav radusies vakuumā, bet gan izceļ gaismā afroamerikāņu kultūras mantojumu.
Vista uz šķīvja
Filmā redzami gandrīz visi Elvisa spožās, bet neilgās karjeras atslēgas cilvēki, sākot ar tēvu un māti, kas pārdzīvoja par dēla piespiedu iestāšanos militārajā dienestā un došanos uz Vāciju. Pēc mātes nāves jaunais Elviss tā īsti neatguvās, viņš bija zaudējis drošu plecu un pamatu zem kājām; mātes atstāto tukšumu viņa dvēselē tā īsti aizpildīt nespēja neviens. Preslija sievu Prisillu, ar kuru viņš iepazinās Vācijā, kad viņai bija vien 14 gadu, filmā atveido talantīgā austrāliešu aktrise Olīvija DiJonga. Viņas varone sapņoja par normālu ģimeni un normālu vīru, nevis no medikamentiem atkarīgu ceļojoša cirka mākslinieku, kurš pats neapjauš, ka viņu zelta būrī tur verdzībā un nostrādina viens manipulatīvs vīrs ar cigāru…
Režisors pavisam nedaudz ieskicē Preslija Holivudas gadus, diezgan ilgu laika posmu pēc dienesta armijā, kad Elviss (protams, sava gādīgā menedžera vadīts) sekoja Frenka Sinatras un Binga Krosbija piemēriem, mēģinot kļūt par atzītu aktieri. Elvisa biogrāfi šo posmu dēvē par izniekotu laiku, arī pats Elviss vēlāk intervijās atzīst, ka visas filmas bijušas vienādas un neviens viņam tā īsti nav devis iespēju parādīt savu aktiermeistarību. Kamēr viņš filmējās, pelnot lielu naudu gan sev, gan Pārkeram, mūzikas aina pasaulē jau bija būtiski izmainījusies – The Beatles un The Rolling Stones bija kļuvuši par jaunās paaudzes elkiem, tuvojās hipiju ēra, un Elvisa laiks bija aizgājis. Te vēlreiz jāatgriežas pie Pārkera milzīgās ietekmes uz lēmumu pieņemšanu – viņš ne tikai neļāva Elvisam izceļot ārpus Ziemeļamerikas, biedējot ar dažādiem drošības apsvērumiem (tolaik notika Martina Lutera Kinga un Kenedija slepkavības), bet panāca to, ka Elviss visu savu turpmāko karjeru uzstājās Lasvegasas kazino, jaunuzceltajā viesnīcā International (kopš 1972. gada – Hilton Hotel). Lai arī Elviss bija noteicējs un saimnieks uz skatuves, izvēlējās un vadīja mūziķus, plānoja koncertprogrammu, tomēr Pārkers kontrolēja visu pārējo, kas saistīts ar organizatoriskām lietām un lielo stratēģisko virzību –
Holivuda, Lasvegasa, Ziemassvētku dziesmu programma un vēlreiz Lasvegasa.
Savulaik Pārkeram viņa ceļojošajā karnevālā bija savdabīgs triks ar vistu uz milzīga sakarsēta šķīvja – no malas publikai tas izskatījās komiski, jo radīja ilūziju, ka vista dejo, taču patiesībā tai svila kājas. Tikpat nežēlīgi viņš izrīkojās arī ar Elvisu Lasvegasā – neraugoties uz dziedātāja fiziskās un mentālās veselības sabrukumu, Pārkers turpināja karsēt šķīvi, manipulēja ar informāciju un medikamentiem, līdz Elviss vairs neizturēja, vienkārši izdega.
Režisors Bezs Lurmens, būdams krāšņu tērpu un dekorāciju cienītājs, ar savas kundzes, tērpu mākslinieces Katrīnas Mārtinas palīdzību tieši Lasvegasas posmu filmā iezīmē īpaši detalizēti, kamēr jaunais aktieris Batlers popkultūras ikonu šajā posmā padara īpaši cilvēcisku, trauslu un neaizsargātu, spoguļojot dažādus pārslodzes stāvokļus. “Es ienīstu Lasvegasu!” kādā no koncertiem reiz teicis pats Preslijs, taču neko mainīt savā dzīvē viņš vairs nespēja. Koncerti bija katru dienu, reizēm pat divi dienā, iztukšojot visas spēka rezerves, kas vēl atlikušas. Preslijs bija kļuvis par apskates objektu, eksotisku zoodārza zvēriņu, neatkarīgi no tā, vai koncerts izdodas labs vai slikts.
Līdzīgi kā citās pēdējo gadu Holivudas kinofilmās par populāriem mūziķiem, vai tā būtu lente par Queen vai Eltonu Džonu, allaž salīdzinājumam filmas nobeigumā tiek iestrādāti dokumentāli kadri. Arī Elviss nav izņēmums – izskaņā austrāliešu kinomeistars mums parāda īsto Elvisu uzstājamies kādā koncertā vien dažas nedēļas pirms nāves. Lai arī Preslijs izskatās nomocīts un aizpampušajās acīs vairs neredz agrāko mirdzumu, viņa balss skan fantastiski un jaudīgi arī šādos brīžos. Viņš bija dzimis skatuvei, kurai atdeva sevi visu, viņa dzīvības eliksīrs bija mūzika, kurā viņš dzīves nogalē vēl smēlās pēdējos dzīvesprieka malkus. Un, lai arī viņš pats sevi par karali nesauca, daudziem mūzikas cienītājiem Elviss vienmēr bija un būs rokenrola karalis. Šī filma, kuru slavē pat kvēlākie Elvisa fani, tam ir tikai vēl viens atgādinājums.
