KINO Raksti

Nora. Kā izstāstīt likteni?

04.05.2018

Latvijas Televīzijas ēterā 5. maijā TV pirmizrādi piedzīvo režisores Lindas Oltes dokumentālā filma "Nora", kas aprīlī jau izrādīta kinoteātrī "Splendid Palace", — mēģinājums dokumentāli atainot nepārspējamās latviešu dziedātājas Noras Bumbieres trauksmaino dzīvi.

Nebūtu pārspīlēti teikt, ka līdz šim publiskajā telpā naratīvu par Noras Bumbieres dzīvi būtībā izveidojis viens vienīgs darbs — žurnālistes Inetas Meimanes grāmata Nepalikt vienai tumsā. Nora Bumbiere (2003, apgāds Atēna). Šajā grāmatā pirmo reizi sabiedrībai visā pilnībā tika atklāts dziedātājas dzīvesstāsts, arī sarežģītā un grāmatas iznākšanas laikā presē par "dziļi nelaimīgu" [[1]] dēvētā privātā dzīve: vecākās māsas slepkavība, agrā grūtniecība, četras laulības, spontānais aborts, Noras pāragro nāvi izraisījusī diagnoze — aknu ciroze.

Zināmā mērā šo stāstu ar dažām sīkām detaļām papildināja arī tajā pašā gadā izdotā žurnālistes Sandras Landorfas grāmata Par savu paša prieku. Viktors Lapčenoks (izdevniecība Jumava), kura, protams, publiskoja faktus arī par Lapčenoka skatuves partneres (un sešus gadus arī dzīvesbiedres) Noras Bumbieres radošo darbību un privāto dzīvi.
Meimanes grāmatas vienīgā naratīva statusu 2007. gadā tikai nostiprināja režisores Agitas Pančenko un scenārija autores, vienlaikus arī filmas producentes Ligitas Lukstraupes tandēmā tapusī telekompānijas LNT televīzijas filma Stāsts par zvaigzni. Nora Bumbiere.

Šo pirmo dokumentālo filmu par nepārspējamo latviešu estrādes dziedātāju būtībā varētu saukt pat par Meimanes izveidotā naratīva ekranizāciju. Teicēja Jura Kalniņa etīdes un balss strukturēja filmas sižetu, balstoties jau grāmatas izveidotajā hronoloģiskajā biogrāfijas struktūrā un lietoja kā Meimanes, tā arī Landorfas grāmatā izmantotos pieturpunktus, apzīmējumus un intervētās personas. Lai arī filma kopumā bija būvēta kā objektīvs dokumentāls stāsts, tās autori par pamatu izmantotās Meimanes grāmatas satura līniju dažviet pārmērīgi vienkāršoja, piemēram, filmas sākumā un noslēguma daļā īpaši aktīvi ekspluatējot apzīmējumu "kroga dziedātāja" un mēģinot dziedātājas muzikālo darbību pēc aiziešanas no lielās jeb „Paula skatuves” apspēlēt arī kā ne pārāk smalkjūtīgu sižeta intrigu.

Alternatīva Bumbieres dzīves liecība ir arī dziedātāja Kārļa Ārgaļa–Straumēna "vairāku klipu virtene" ar nosaukumu Caur vakara miglām rēnām [[2]], kuru viņš uzņēmis 1987. un 1988. gadā, dziedātājai vēl dzīvai esot, vēl arī Noras un viņas kolēģu izteikumi, kuru ierakstus tāpat veicis Ārgalis–Straumēns. Lai arī šī „klipu virtene” nekad nav publicēta kā patstāvīga mākslas vienība (izņemot demonstrācijas tālaika kinoamatieru skatēs, kur filmai bijuši "visai viduvēji panākumi"), tajā uzfilmētie kadri ar Noru un interviju materiāli pielietojumu atraduši visur – gan Meimanes grāmatā, gan 2007. gada LNT filmā, un arī tagad, LTV jaunās dokumentālās filmas veidošanā.

Tieši no Ārgaļa–Straumēna amatierfilmas nāk arī daudzkārt izmantotie kadri, kuros Bumbiere redzama, ugunskurā sadedzinot savas koncertafišas un skaņuplates.

Tieši iepriekšminēto iemeslu dēļ jaunās filmas autoru publiski izplatītie apgalvojumi, ka par dziedātāju "nav bijis neviena dokumentāla stāsta" jeb "līdz šim nav veidota neviena kaut cik nopietna filma" [[3]], tomēr šķiet nedaudz mulsinoši un liek uzdot jautājumus par to, vai Pančenko un Lukstraupes nepilnas 44 minūtes garā filma tātad netiek uzskatīta par nopietnu, vai autori gluži vienkārši nav zinājuši par tās eksistenci. Cita lieta, kas savukārt nebūt nav pārmetums jaunās dokumentālās filmas autoriem, ir atvērts jautājums pārdomām: vai nopietnas filmas neesamība obligāti nozīmē, ka par to vai citu fenomenu nevar eksistēt kāda jau stabila naratīva telpa?

Atmiņu lamatas

Jaunās filmas autoriem noteikti nevar pārmest to, ko varēja iepriekšējās veidotājiem – LTV filma par dziedātāju ir pilnīgi patstāvīgs stāsts un tajā nav jūtama nekāda fundamentāla saistība nedz ar iepriekšējo filmu, nedz ar Meimanes grāmatu. Filmā nav arī ētiski divdomīgu situāciju – pat vistumšākie brīži dziedātājas dzīvē tiek atspoguļoti, ieturot cieņpilnu distanci (no filmas autoru teiktā secināms, ka Bumbieres radiniekus, īpaši dēlu Georgu, savulaik bija šokējusi Meimanes grāmatas atklātība).

Filmas režisore Linda Olte televīzijas intervijā pirmizrādes rītā apgalvoja, ka autori mēģinājuši Noras stāstu "izrunāt maksimāli objektīvi", taču scenārija autors Sandijs Semjonovs vienlaikus uzreiz uzsvēra, ka

laikabiedru atmiņas, kurās balstīta jaunā filma, protams, ir tikai Noras un viņas dzīves notikumu interpretācija.

Uz autoru tiekšanos pēc iztēlotas objektivitātes acīmredzot norāda arī televīzijas dokumentālajām filmām drīzāk neraksturīgā atteikšanās no tā saucamā pavadošā teksta jeb teicēja izmantošanas, atstājot filmas naratīva savaldīšanu tikai un vienīgi režijas rokās. Šādam lēmumam negatīvu blakņu ir vairāk nekā ieguvumu – filmas konstrukcija kļūst atkarīga no laikabiedru stāstījumiem, turklāt tieši komentāra neesamības dēļ filmas laikā tā arī nerodas sajūta, ka autoriem būtu jebkāda personīga attieksme pret Noras dzīvi vai talantu (uz to, protams, var raudzīties arī kā uz kārotās objektivitātes sasniegšanu).

Niklāvs Kurpnieks, Dārta Daneviča un Viktors Lapčenoks filmas pirmizrādē

Īpaši interesanti ir salīdzināt laikabiedru stāstījumus un to izmantojumu Meimanes grāmatā un abās filmās, jo šķiet, ka LTV filmas Nora veidotāji, pašiem to neapzinoties, nonākuši šī vēstures liecību veida klasiskajās lamatās. Tie, kuri ir pazīstami ar visiem darbiem, kas tapuši par Noras Bumbieres dzīvi, nevarēs neievērot, ka tieši LTV filmā intervējamie pārsvarā sniedz nevis oriģinālas atziņas, bet gan laika gaitā nostiprinājušās (mitoloģizējušās) atbilžu konstrukcijas par Noru. Agrāk nedzirdētas atziņas un privātas atzīšanās, aplūkojot dziedātājas talanta fenomenu, būtu panākamas, vienīgi mainot pašu konceptuālā uzstādījuma punktu (proti, kādi jautājumi tiek uzdoti) vai komunikāciju ar laikabiedriem (interviju ilgums un daudzums, atmiņas rosinošu palīgmateriālu izmantošana interviju laikā), turklāt konfrontējot iegūto informāciju ar citiem avotiem. Šādas rīcības nepieciešamību konkrētās filmas gadījumā būtībā pieprasītu arī laika distance – Nora tapusi gandrīz 25 gadus pēc dziedātājas nāves, kamēr Pančenko filma un Meimanes grāmata attiecīgi tikai trīspadsmit un deviņus gadus pēc tās; laika distances atšķirības, protams, maina gan pārdzīvojumu intensitāti un intervējamo atklātības līmeni, gan arī stāstā pausto atziņu oriģinalitāti.

Noras veidotājiem tomēr izdodas atklāt pāris iepriekš nezināmu faktu –

gan to, ka Imants Kalniņš dziedātāju pirmoreiz dzirdējis dziesmas Zib mūža rats (1970) ieraksta laikā (dzejnieks Alfrēds Krūklis tolaik teica: "Cik lielisku ekspresiju šī trauslā sieviete pratusi ielikt Paula melodijā!" [[4]]), gan to, cik liela loma Bumbierei bijusi Zigmara Liepiņa dziesmas Ķiršu lietus (1974) visiem tik labi pazīstamā skanējuma izveidošanā.

Tomēr kopumā pārmērīga paļaušanās uz intervijām kā drošu stāsta virzīšanas līdzekli un avotu izvēli autorus, tēlaini izsakoties, ir novedusi no ceļa – filmas struktūra paradoksālā kārtā drīzāk atklāj Bumbieri kā privātajā dzīvē nelaimīgu sievieti, bet nepilnvērtīgi atspoguļo viņu kā personību un mākslinieci karjeras tapšanas laikā un tās zenītā (filmā, piemēram, nav norāžu uz Bumbieres starptautiskajiem panākumiem; nav arī talanta novērtējuma no muzikoloģijas vai fanu pielūgsmes perspektīvas). Iespēju analizēt šīs pretrunīgās personības talanta un tā apbrīnošanas fenomenu atņem arī ekrāna laiks, kas tērēts mazsvarīgu padomju perioda reāliju raksturošanai – šis filmas slānis, tā arī nespējot pārkāpt vispārzināmu banalitāšu līmenim, varbūt var likties amizanta detaļa filmas veidotāju paaudzei, bet neko nedod filmai, kad tā tiek novietota mūžības kategorijās.

Niklāvs Kurpnieks un Dārta Daneviča Viktora un Noras lomās

Tā vietā noderīgāks varētu būt bijis, piemēram, atskats uz modes maiņu mūzikā, kas parādītu, ka Noru no lielās skatuves zināmā mērā nostūma ne vien pašas rakstura izraisītie konflikti un viņai acīmredzami piemitusī zvaigžņu slimība, bet arī laiks.

Oriģināli un inscenējumi

Lai gan dokumentālo filmu Nora var slavēt kā plašāko un daudzveidīgāko Bumbieri dokumentējošo audiovizuālo liecību apkopojumu vienuviet (kas uz mirkli var pat radīt mānīgu iespaidu par pieejamā materiāla pārbagātību), patiesībā filmas veidošanā autoriem nācās risināt fundamentālu problēmu – visspožākā Latvijas padomju perioda estrādes zvaigzne tikusi dokumentēta salīdzinoši reti. Šādu situāciju vispirms jau noteica padomju kultūras konteksts, kurā vislielākā loma bija akadēmisku kvalifikāciju ieguvušiem komponistiem, kamēr estrādes jeb populārās mūzikas izpildītāji līdz 70. gadu otrajai pusei tika uzskatīti par otršķirīgām kultūras dzīves parādībām, kurām kinokameras acs pievērsās tikai fragmentāri un citādos kontekstos; tieši tādēļ arī skaņuplates, atšķirībā no Rietumiem, vienmēr rotāja komponistu, nevis dziedātāju portreti.

Saistītā problēma ir salīdzinoši niecīgais 70. gadu videoierakstu daudzums LTV videotēkā – klīst baumas par personīgas nepatikas motivētu koncertierakstu dzēšanu jau tālajos 70. gados, tomēr pavisam skaidri ir zināms fakts, ka videolenšu trūkuma apstākļos tās apzināti un bez žēlastības tika dzēstas, veicot neskaitāmus pārrakstus.

Domājams, tieši šie apstākļi veicinājuši to, ka neproporcionāli liela filmas daļa tikusi atvēlēta Noras grūtsirdības pilnajai dzīvei pēc noiešanas no lielās skatuves – tikai tādēļ vien, ka no šī perioda gluži vienkārši bijis pieejams lielāks daudzums videomateriālu. Tiesa, tieši viens no tiem – Bumbieres tuvplāns kādā diskotēkā 90. gadu sākumā, nosvīdušai tresījot neizšķiramas dārdoņas pavadībā – pirmoreiz gluži vai fiziski ļauj sajust personības iekšējo pasauli pazemojošo stāvokli, kādā, sekojot nepārvaramajām alkām būt uz skatuves un dziedāt, sevi mūža otrajā daļā bija iedzinusi Bumbiere.

Šis fragments arī viens pats, bez laikabiedru komentāriem, spētu izteikt visa konkrētā dziedātājas dzīves posma būtību.

No audiovizuālajiem materiāliem īpaši jāizceļ arī 80. gadu sākumā filmētā Jaungada koncerta pārraide no LTV arhīva, kurā Bumbiere sniedz īsu, bet (atbilstoši novietojumam filmā) jēdzieniski daudznozīmīgu novēlējumu Jaunajā gadā (šis ir arī vienīgais vizuālais materiāls vispār, kurā vienlaikus redzams un dzirdams, kā Bumbiere runā), tāpat jau minētie Ārgaļa–Straumēna veiktie Noras mūža nogales interviju audioieraksti, kas dziedātājas tēlam piešķir siltu cilvēcisku dimensiju, vienlaikus atklājot gan viņas dzirksteļojošo humora izjūtu, gan jau nupat aprakstīto dzīves pēdējo gadu nolemtību.

Nora Bumbiere un Kārlis Ārgalis-Straumēns. Foto no privātā arhīva

Oriģinālo audiovizuālo materiālu klāstu papildina inscenējumi, kuros estrādes zvaigžņu pāri spēlē Dailes teātra aktieri Dārta Daneviča un Niklāvs Kurpnieks. Filmā ļoti delikāti un piesardzīgi ievietoto inscenējumu jēga tomēr paliek neskaidra. Filmas režisore pamatojusi, ka to iecere bija "iedomāties, kas būtu varējis notikt pirms vai pēc [oriģinālā audiovizuālā materiāla], lai atklātu [situāciju] cilvēcisko, sadzīvisko pusi", līdzīgā veidā ģenerētas izdomātas abu dziedātāju kopīgās sadzīves ainas. Šis pieteikums pats par sevi nav gluži nereāls, ja atceramies no līdzīgiem elementiem veidoto augstvērtīgo Lindas Oltes darbu Jānis. Elza. Mīlas grāmata (2015) vai izcilo inscenējumu darbu režisores Kristīnes Želves filmā Mērijas ceļojums (2018). Taču veids, kādā inscenējumi integrēti filmas Nora kopīgajā vēstījumā, nevis rada jaunu saturu, tādējādi īstenojot autores ieceri, bet gan drīzāk kalpo par vēl vienu veidu, kā pavairot paralēlajai montāžai nepieciešamo kustīgo materiālu.

„Fotogrāfiju filma”

Audiovizuālo liecību deficīta dēļ autori paši nosaukuši Noru par "fotogrāfiju filmu", taču vienlaikus darījuši visu, lai šāds iespaids skatītāju apziņā nostiprinātos, nevis ietu mazumā. Filmas veidotāji apzināti meklējuši daudz savstarpēji līdzīgu un secīgi uzņemtu fotoattēlu, kam it kā būtu jārada vizuālas kontinuitātes iespaids, taču attēlu daudzums uz virtuālās fotolentes, kas filmas laikā bieži slīd gar skatītāju acīm, faktiski pārbauda uztveres iespēju robežas. Situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka iepriekš aprakstītie inscenējumi atveidoti arī (pārliecinošu) fotogrāfiju veidā un, tāpat kā gadījumā ar videomateriāliem, ieplūdināti līdzās autentiskiem fotodokumentiem.    

       

Šajā kontekstā īpatnējs ir autoru lēmums šāda mēroga filmā neizmantot alternatīvas vizuālas liecības – preses izgriezumus, Noras presē publicēto nebūt ne tik mazskaitlīgo interviju materiālu (tas palīdzētu sagādāt arī ievērojami plašāku Noras personīgo atziņu klātbūtni filmā), dokumentus, vēstules. Līdzīgu un ļoti veiksmīgu dažāda audiovizuālā materiāla, fotogrāfiju un citu liecību sakausēšanu vienotā veselumā laika gaitā tās pašas producentes Ievas Rozentāles vadībā projektā Filmas arheoloģija jau ir izkopusi cita LTV komanda – režisore Agita Cāne un scenāriju autore Daira Āboliņa.

Režisores Lindas Oltes dokumentālā filma Nora būs visaizraujošākā skatāmviela cilvēkiem, kuri par 70. gadu estrādi un Noras Bumbieres dzīvi zina maz. Taču žanra iespēju ziņā šīs TV dokumentālās filmas autori ir atstājuši vietu vēl citiem režisoriem – pēc gadiem atkal nākt un mēģināt interpretēt neatkārtojamās balss sarežģītā likteņa mīklu.

Filmas Nora TV pirmizrāde – 2018. gada 5. maijā plkst. 21:25 LTV1.

Attēli no filmas "Nora" publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/bez-dzimtas-uzvarda-11672598  
2. Meimane, I. Nepalikt vienai tumsā. Nora Bumbiere. Rīga: Atēna, 2003. 101. lpp.  
3. Uzņemta pirmā filma par Noru Bumbieri. Laimīgā programma, 2018, 30.04.- 6.05., 2. lpp. 
4. Meimane, I. Nepalikt vienai tumsā. Nora Bumbiere. Rīga: Atēna, 2003. 28. lpp. 

Komentāri

Ksenija
23.06.201800:49

Brīnišķīgs raksts, jo atstāj reti zinātkāra autora. Kāpēc tik maz par aktierspēli? Šķiet, ka jums nepatīk Dārta Daneviča. :/

Ksenija
23.06.201800:50

Atvainojos. Brīnišķīgs raksts, jo atstāj reti zinātkāra autora iespaidu. :))))) Kāpēc tik maz par aktierspēli? Šķiet, ka jums nepatīk Dārta Daneviča. :/

Renāte Mateo
29.11.201801:52

Vietām pliekani, bet valoda labi raisās.

AB
01.01.202118:43

Filma ir fatāli skumja, bet lieliska. Tieši intervijas parāda Noras lielumu. Di;zi mākslinieki nebaidās teikt atzinīgus vārdus par Noru. Viens akmens filmas veidotāju virziienā - Latvijas skatītājs nav truls. Tāpēc amerikāniskie iestarpinājumi ar piefilmētiesm aktieriem ir ļoti sliktas gaumes paraugs, jo falsificē vēsturi. Latvijas publikai pie mikroviļņu krāsniņas iegādes nav jāskaidro, ka tā nav fomāta tikko vannota zīdaiņa žāvēšanai.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan